Mika Džegera un Kīta Ričardsa mīla un naids The Rolling Stones 60 gados
Tā Kunga 1961. gada 17. oktobris ir diena, kas iegravēta roka vēsturē. Toreiz Dartfordas (pilsēta Kentas grāfistē Anglijā) dzelzceļa stacijā satikās 17 gadus vecais Kīts Ričardss un pusgadu vecākais Miks Džegers. Kīts bija proletāriešu dzimtas atvase un devās uz mākslas koledžu netālajā Londonā, kur pēc izslēgšanas no tehniskās skolas bez entuziasma apguva grafisko dizainu, bet mācību brīvbrīžos ar daudz lielāku aizrautību studiju biedriem tualetē demonstrēja jaunapgūtos ģitārspēles paņēmienus. Miks nāca no vidusšķiras ģimenes un bija ceļā uz mācībām Londonas Ekonomikas skolā un potenciālu grāmatveža vai politiķa karjeru pēc tām.
Satikšanās
Īstenībā viņi bija pazīstami jau sen. Pirms gadiem desmit abi bija kaimiņi vācu bumbvedēju sapostītajā Dartfordā un mācījās vienā pamatskolas klasē. Miks: «Es neatceros laiku, kad nebūtu viņu pazinis. Mēs kopā spēlējāmies. Nebijām labākie draugi, tomēr draugi.»
Tad Džegeri pārcēlās uz lepnāku mājokli netālajā Vilmingtonas ciemā, Miks dziedāja baznīcas korī un iestājās Dartfordas vidusskolā, kur pulcējās vietējās elites apdāvinātie pēcnācēji, bet Kīts nokļuva tehniskajā skolā. Kādu laiku viņš tur noturējās kā kora soprāns. Būdams viens no trim «solistiem ar eņģeļu balsīm», kas korim nodrošināja godalgas pat Londonā, disciplīnu un mācības Kīts neuzskatīja par prioritāti. Toties par vienu no sava mūža zvaigžņu stundām viņš vēl tagad sauc uzstāšanos Vestminsteras abatijā karalienes Elizabetes II klātbūtnē. Taču, iestājoties balss lūzumam, liktenis atvēzējās visā nežēlībā, un Dartfordas eņģeļi no skolas tika bez ceremonijām izmesti. Šis trieciens «pēc tam, kad bijām viņiem sapelnījuši visas tās balvas, ar ko viņi tā lepojās», Kīta uztverē bija apliecinājums «sistēmas» neuzticamībai un nodevīgumam, un aizsāka viņa mūža cīņu pret sabiedrības «status quo».
Satiekoties uz Dartfordas stacijas otrā perona, viņi nebija redzējušies vairākus gadus, taču sarunas tēma atradās uzreiz. Kītam līdzi bija ģitāra, bet Mikam - Anglijā reti sastopamas blūza un ritmblūza milžu Madija Votersa un Čaka Berija plates, ko viņš bija pasūtījis no ierakstu kompānijas Chess biroja Čikāgā. Abi izrādījās blūza fanātiķi - Anglijā bija saujiņa melomānu, kas, jūtoties kā slepena izredzēto brālība, aizrāvās ar blūzu, kopā klausījās ierakstus, mainījās ar platēm, to katalogiem un gudriem spriedumiem. Fakts, ka plates Miks bija pasūtījis no Amerikas, uz Kītu atstāja milzīgu iespaidu un lika saprast, ka viņa senā rotaļbiedra sociālās iemaņas un zināšanas par lielo dzīvi krietni pārsniedz viņējās. Turklāt atklājās, ka Mikam ir grupa. Vilcienam sasniedzot Londonu, abi vienojās, ka tās nākamajā mēģinājumā piedalīsies arī Kīts.
Blūza mācekļi
Turpmākie notikumi risinājās strauji, tomēr kādu laiku nekas neliecināja par to, ko mēs zinām šodien: proti, šajā neilgajā braucienā aizsākās rokmūzikas slavenākā asinsbrālība, kas nākamajos 60 gados pārdzīvojusi naidu, nodevību, tuvāko līdzgaitnieku nāves, Mika bruņinieka titulu un Kīta vaļsirdību memuāros un kas joprojām ir otrs slavenākais autorduets aiz Lenona un Makartnija.
1962. gada vasaras sākumā Miks un Kīts apvienojās ar vairākiem citiem blūza entuziastiem, tostarp Londonas blūza klubos rūdīto ģitāristu Braienu Džounsu un pianistu Īanu Stjuartu. Abi arī pārcēlās uz Čelsiju Londonā, kur, kaimiņiem par biedu un šausmām, apmetās vienā dzīvoklī ar Braienu, kādu tā draugu un vienu gultu uz visiem. Virtuvē slējās nedēļām nemazgātu trauku grēdas, visur mētājās netīra veļa un zelta vērtas skaņuplates, izlietoti prezervatīvi un citas liecības par dzīvesveidu, ko piekopj nepilnus divdesmit gadus veci vīrieši, kas atstājuši vecāku mājas, pārcēlušies uz lielpilsētu un iztēlojas sevi par topošiem Temzas deltas blūza karaļiem. Īpašs pārbaudījums bija neparasti aukstā 1963. gada ziema, kad viņi pārtika no veikalos zagtiem kartupeļiem, bet gāzes skaitītāju baroja ar monētām, kas iegūtas par kaimiņiem nočieptām tukšām piena pudelēm.
Vēlāk Stones atzina, ka menedžera Endrū Lūga Oldema lēmums grupas tēlā uzsvērt viņu mežonīgo nepieradinātību, kas tik ļoti tracināja britu «isteblišmentu», bijis ģeniāls, taču reālās dzīves priekšā pateikts PR gājiens. Šo veidolu iemiesot viņiem nācies vienkāršāk par vienkāršu, jo tas bijis pilnīgi autentisks. Taču, lai kādi būtu viņu mitekļa sanitārie apstākļi, vairāk nekā jebkas cits viņu dienas aizpildīja blūza mīlestība un studijas. Viņi stundām klausījās plates, centās atdarināt dzirdēto un atrast savu skanējumu. Jau 1962. gada pavasarī Kīts rakstīja savai tantei Patijai: «Miks ir labākais R&B dziedātājs okeāna šajā pusē, un es to saku pilnīgi nopietni.»
1962. gada 12. jūlijā, nepilnus deviņus mēnešus pēc Mika un Kīta satikšanās Dartfordas stacijā, viņi - jau ar nosaukumu The Rolling Stones- Londonas klubā Marquee sniedza pirmo koncertu, kas tiek uzskatīts par grupas dzimšanas brīdi.
Dziesmu rakstnieki
Līdz ar basģitārista Bila Vaimena un bundzinieka Čārlija Vatsa pievienošanos 1963. gada sākumā Rolling Stones kļuva par to piecinieku, kas turpmāk tik veiksmīgi grāva rietumu civilizācijas pamatus, izpelnoties tādus preses virsrakstus kā «Vai jūs ļautu savai meitai precēt kādu no Rolling Stones?» un «Rolling Stones dalībnieki stājas tiesas priekšā par publisku urinēšanu». Taču sākumā nekas neliecināja par Mika un Kīta īpašo lomu. Viņi drīzāk bija banda. Visi par vienu, viens par visiem. Ja kāds tomēr bija dēvējams par zvaigzni, tad visdrīzāk Braiens Džounss. Blonds un harismātisks, viņš prata spēlēt neskaitāmus instrumentus, sevi uzskatīja par grupas dibinātāju un līderi un attiecīgi arī izturējās.
Situācija mainījās, kad Miks ar Kītu sāka kopā rakstīt dziesmas. Precīzāk - kad Endrū Lūgs Oldems viņiem uzdeva sacerēt grupas nākamo singlu. Vēl nesen viņiem tāda māžošanās nenāca ne prātā. Stones bija blūza grupa, un tas nozīmēja, ka viņi spēlē melnādaino amerikāņu dziesmas. Nekādas pašdarbības! Taču The Beatles panākumi bija izmainījuši visus noteikumus, un nu bija skaidrs, ka nākotne piederēs tiem, kas izpilda pašu sacerētu repertuāru, kurā publika sajūt arī savas dzīves atbalsi. Kīts apgalvo, ka Oldems viņus ieslēdzis virtuvē un teicis - kamēr nebūs dziesmas, ārā netiksiet. Miks to sauc par Kīta fantāziju un saka, ka nekādā virtuvē viņi neesot sēdējuši (abu versijas par pagātnes notikumiem saskan reti), taču nenoliedzams ir fakts, ka šīs misijas veikšanai Oldems izraudzījās tieši viņus. Menedžera intuīcija izrādījās nekļūdīga - abu starpā tiešām atklājās iepriekš nenojausta jaunrades ķīmija. Tiesa, sākumā viņu dziesmas bija tik maigas un liriskas, ka, baidoties no izsvilpšanas, autori tās grupai rādīt neuzdrīkstējās. Pirmā, ar ko viņi jutās apmierināti, bija The Last Time - Stones raksturīgā ģitāru skanējumā balstīts hits ar gospeļa piegaršu, kas 1965. gada pavasarī sasniedza britu singlu topa pirmo vietu.
Dažas nedēļas vēlāk kādurīt Kīts pamodās un konstatēja, ka naktī, jau laižoties miegā, kasetē ieskaņojis satriecošu ģitāras rifu («un četrdesmit minūtes krākšanas»). Kad Miks tam pierakstīja melodiju un tekstu, kura varoni nomoka seksuāla neapmierinātība, sabiedrības patērnieciskums un komercializācija, radās (I Can’t Get No) Satisfaction - viņu nākamais hits, pirmais, kas sasniedzis topa virsotni gan Britānijā, gan ASV un vēl puspasaulē un arī 21. gs. ir viena no slavenākajām roka klasikas dziesmām.
Satisfaction tapšanas stāsts arī labi raksturo abu parasto jaunrades metodi - Kīts biežāk sniedz dziesmas pirmo ierosmi, rifu, ģitāras gājienu vai melodisku frāzi, bet Miks sacer vārdus un melodiju. Kīts: «Es nespēju ilgstoši knibināties ar vienu dziesmu. Man patīk tās sacerēt studijā. Mikam pilnīgi pretēji, pirms iet studijā, vajag visu smalki izstrādāt un samēģināt. Tā ir galvenā atšķirība. Man ātri kļūst garlaicīgi.»
Kīts biežāk sniedz dziesmas pirmo ierosmi, rifu, ģitāras gājienu vai melodisku frāzi, bet Miks sacer vārdus un melodiju
Asinsbrāļu izrāviens
Mikam ar Kītu citu pēc cita sacerot globālus hitus, mainījās ne tikai Stones statuss, bet arī iekšējais klimats un dinamika. Braiens Džounss joprojām izlikās par galveno, taču vairs netika uztverts nopietni. Par publisko līderi izvirzījās Miks. Viņa dziedājums, dejas soļi un skatuves personība, kas iemiesoja seksuālu spriedzi, huligānisku dumpīgumu, izaicinoši bravūrīgu ārišķību un jutekliskumu, veidoja sprādzienbīstamu maisījumu. Pirms viņa vienīgais baltais dziedātājs ar tik intensīvu starojumu bija Elviss jaunībā. Miks kļuva par arhetipisku rokzvaigzni - grupas frontmeni. Katram viņa žestam sekoja klausītāju tūkstoši un neskaitāmi nākotnes rokmūziķi, tostarp Deivids Bovijs, kurš sapņoja «būt par Miku Džegeru».
Kīts, pēc dabas kautrīgāks, vairāk turējās fonā, taču pamazām progresēja arī viņa pašapziņa. Braienam Džounsam neatturami pārvēršoties alkohola, narkotiku un kompleksu sabeigtā vrakā, grupas skanējumā būtiski pieauga Kīta ģitāras nozīme. Agrāk Stones dziesmas balstījās viņu abu spēlē, bet albumā Beggar’s Banquet gandrīz visas ģitāras partijas iespēlēja Kīts, kamēr Braiens dienu pēc dienas pusnemaņā gulēja uz studijas grīdas. Pat viņa nesenā draudzene - aktrise un modele Anita Palenberga - nu bija Kīta meitene. Tieši Anitas ietekmē Kīts apguva savu leģendāro elegantā klaidoņa ģērbšanās stilu. Gaisīgas blūzes no viņas skapja, koši lakati, plandošas zīda šalles pie ģitāras grifa, rokassprādzes, ķēdes, ķēdītes un citas rotas… kopā ar skarbajiem sejas vaibstiem šis komplekts viņu padarīja par Mikam līdzvērtīgu skatuves partneri - bīstamu, vīrišķīgu, taču arī jūtīgu un romantisku.
1967. gadā plašu britu sabiedrības uzmanību piesaistīja tiesas process, kurā Kīts ar Miku tika apsūdzēti par narkotiku lietošanu mājas ballītē. Tā bija pirmā skaļi izskanējusī narkotiku prāva, kurā apsūdzēti populāri mūziķi, un noslēdzās ar negaidīti bargu spriedumu: trīs mēnešu cietumsods Džegeram, gads Ričardsam. Pēc pirmās ieslodzījumā pavadītas nakts abus atbrīvoja pret drošības naudu, taču viņu turpmākais liktenis bija neskaidrs. Tikai pēc konservatīvās avīzes The Times raksta, kurā bija izteiktas aizdomas, ka mūziķu īpašā statusa dēļ tiem piespriests daudz bargāks sods, nekā būtu noticis ar jebkuru publiski nepazīstamu apsūdzēto, Ričardsam izvirzītā apsūdzība tika atsaukta, bet Džegeram piemērots nosacīts sods. Šī joprojām bieži pieminētā epizode populārās kultūras vēsturē iegājusi kā vadošo aprindu mēģinājums, izmantojot tiesu varu, tabloīdu presi un safabricētas apsūdzības, vērsties pret strauji augošo jaunatnes kultūru un tās prominencēm, lai nepieļautu to potenciāli demoralizējošo un sabiedriski bīstamo ietekmi. Lieki teikt, ka tika panākts pretējs efekts, un Stones reputācija neizmērojami cēlās. Kīts Ričardss memuāros raksta, ka valdība un tiesa viņus toreiz padarījusi par «tautas varoņiem», un tā ir loma, ko viņš turpina spēlēt līdz pat mūsdienām, kad loma sen kļuvusi par dzīvi un otrādi. Taču bija kāda problēma. Lai no šīs lomas neizkristu, viņam vajadzēja narkotikas. Daudz narkotiku. Un pēc tam - vēl vairāk narkotiku.
Pieaugšanas atšķirības
Narkotiku dēļ arī turpmāk ne reizi vien klapatās iedzīvojās Miks, taču viņš spēja saglabāt mērenību un šīs attiecības kontrolēt. Kā apgalvo viņa tā laika draudzene Marianna Feitfula - Mikam narkotikas drīzāk bija sociāla norma, attiecīgo aprindu etiķetes sastāvdaļa un modes lieta. Kītam tas bija veids, kā būt ārpus «sistēmas», pati dzīve - līdzās mūzikai un grupai, kam viņa dzīvesveids kļuva par nopietnu pārbaudījumu.
Septiņdesmito gadu sākumā Stones pārcēlās uz Francijas dienvidiem. Daļēji šo soli motivēja Lielbritānijas drakoniskā nodokļu sistēma, taču tikpat svarīgi bija atbrīvoties no britu policijas uzmanības, kas kļuva arvien apgrūtinošāka ne tikai pastāvīgā uzraudzībā esošajam Kītam, bet arī pārējiem. Arī lēmumu nākamo albumu Exile on Main St. ieskaņot Kīta un Anitas nupat noīrētās villas pagrabā lielā mērā noteica cerība, ka «mājas režīmā» ģitārists funkcionēs labāk. Šīs cerības piepildījās, taču galvenokārt pārējo pacietības dēļ. Labā dienā Kīts modās ap četriem pēcpusdienā, pagrabā parādījās pievakarē un bija gatavs strādāt līdz deviņiem rītā. Citreiz viņš uz brīdi pārtrauca sesiju, lai noliktu gulēt gadu veco dēlu, un atgriezās pēc četrām stundām. Vai nākamajā vakarā.
Viņš pats savu tā laika dienaskārtību apraksta šādi: «Mostoties es ieņēmu drusku barbiturātu, kam, salīdzinot ar heroīnu, piemīt rekreatīvs kaifs, lai arī savā ziņā tikpat bīstams. Tās bija brokastis. Parasti Tunial - ātrākai iedarbībai es to injicēju. Pēc tases tējas apdomāju, celties vai ne. Tad nāca kārta Mandrax vai Quaalude [sedatīvi līdzekļi]. Man bija pārāk daudz enerģijas, ar ko jātiek galā. Taču, tā kā nekur nevajadzēja steigties, varēju mosties lēnām. Pēc pāris stundām, iedarbībai drusku pierimstot, tu esi nomierinājies, drusku ieēd brokastis un vari ķerties pie darba.»
Savukārt Mika dzīves trajektorija virzījās pretējā virzienā. Allaž tiecies pēc sociāla respektabluma, nu viņš pārņēma Stones biznesa vadību, darbojās kā grupas menedžeris, draudzējās ar prinčiem, grāfiem, literatūras un mākslas pasaules slavenībām, turklāt Exile sesiju laikā salaulājās ar ietekmīgas nikaragviešu dzimtas atvasi Bianku Peresu Moru.
Kīts grupai dod emocijas, bet Miks virzienu. Manuprāt, bez nemitīgajām Kīta dunkām Miks jau sen būtu pazaudējies. Un otrādi
Pārsteidzošākais ir tas, ka viņiem joprojām izdevās radīt daļu savas labākās mūzikas, pilnībā attaisnojot pašpasludināto titulu «pasaules dižākā rokenrola grupa». Gan Exile on Main St., gan tam sekojušais Sticky Fingers arī mūsdienās bieži tiek ierindoti starp visu laiku labākajiem albumiem, savukārt viņu koncertturnejas bija epohāli, vēl pēc vairākām desmitgadēm pieminēti rokenrola notikumi.
Lielākās problēmas atkal radīja Kīts, kuru prese jau dēvēja par «staigājošu ķīmisko laboratoriju». Viņa reputācija bezgalīgi sarežģīja vīzu saņemšanu, muitas procedūras un turneju loģistiku. Nenovēršamā katastrofa pēc regulāriem sīkākiem incidentiem notika 1977. gadā Toronto, kur Karaliskā jātnieku policija Kīta viesnīcas numurā, tā iemītniekam turpat līdzās esot bezrefleksu nemaņā, atrada tik daudz heroīna, ka beidzot šķita gandrīz droši - vismaz dažus gadus viņa vienīgā publika būs kādas Kanādas ieslodzījuma vietas kontingents. Tikai Stones juristiem zināms, ar kādām metodēm draudošo septiņu gadu ieslodzījumu izdevās pārvērst nosacītā sodā ar gadu ilgu pārbaudes termiņu. Taču, lai ko šī epizode nozīmēja grupai, abu līderu draudzība joprojām bija dzīva. Kīts: «Man jāatzīst, ka Toronto un visu pārējo arestu laikā Miks par mani rūpējās ar aizkustinošu sirsnību, bez žēlošanās. Viņš pārņēma vadību - paveica savu darbu, un iedarbināja spēkus, kas mani izglāba. Miks par mani rūpējās kā brālis.»
Miks, atceroties toreizējos notikumus, ir ierasti diplomātisks: «Heroīna periodā ar Kītu bija ļoti grūti strādāt. Viņš joprojām bija radošs, taču tas prasīja daudz laika.»
Nākamais albums Some Girls (1978) kļuva par vienu no pašiem populārākajiem Stones mūžā, tomēr jau drīz bija skaidrs, ka vairs nekas nav kā agrāk.
Tikai Stones juristiem zināms, ar kādām metodēm Kītam draudošo septiņu gadu ieslodzījumu izdevās pārvērst nosacītā sodā ar gadu ilgu pārbaudes termiņu
Trešais pasaules karš
Var šķist paradoksāli, bet ilgi briedušo lūzumu iezīmēja Kīta centieni atbrīvoties no narkotikām. Tiesa, daži mūzikas vēsturnieki uzskata, ka pirmā plaisa abu attiecībās parādījusies jau 60. gadu beigās, kad Miks filmējās filmā Performance un vairākās erotiskās epizodēs viņa partnere bija Anita Palenberga. Zinot Mika, Anitas un viņu sociālā loka morāles normas, Kītam netrūka iemeslu domāt, ka abu starpā viss neaprobežojās ar filmā redzamo, taču viņi tika tam pāri. Arī vēlāk abu starpā netrūka domstarpību, ko visbiežāk izraisīja Mika tieksme pēc ārēja spožuma un grandiozitātes (Kīts to sauc par «solista sindromu»), bet tas nebija nepārvarami. Ilgu laiku abi visus galvenos lēmumus pieņēma kopā. Gigantisku piepūšamu dzimumlocekli, kas uz skatuves izslējās dziesmas Star Star laikā, Kīts novērtēja atzinīgi, bet, kad Miks uz skatuves vēlējās dzīvu ziloni, viņš palika nepielūdzams.
Kā memuāros raksta Kīts: «Es sāku iet savu ceļu, kas veda arvien zemāk, bet Miks pacēlās savos smalkajos augstumos.» Taču dziedātājs ne tikai šaudījās starp smalko aprindu ballītēm dažādos kontinentos, bet arī uzņēmās iniciatīvu, bez kuras grupa, visticamāk, neizdzīvotu. 70. gadu beigās, sākot atgūties no heroīna, Kīts konstatēja, ka viņa senais draugs izturas kā boss: «Tolaik es nebiju lēmējs, un vadību pārņēma Miks. Viņš iedomājās, ka ir līderis. Tad es atmetu narkotikas un teicu: «Hei, Mik, paldies, ka noturēji pozīcijas. Tagad dod man manu atbildību, esmu gatavs rīkoties. Man par pārsteigumu, viņš nevis atviegloti uzelpoja, bet nevēlējās piekāpties.».»
Viņi vairs nespēja vienoties ne par ko. Par kopējiem plāniem, skatuves uzbūvi, dekorācijām, arī par mūziku ne. Miks vēlējās sekot visam aktuālajam - disko, pankrokam, jaunajam vilnim… Kīts, vienmēr lepns un pārliecināts blūza un ritmblūza pūrists, neko tādu negribēja ne dzirdēt (tomēr pat viņš atzina, ka Mika diskoroka hits Miss You izdevies vareni) un uzstāja, ka viņiem jāgodā tā grupa, kas 1962. gadā debitēja uz Marquee skatuves. Visbeidzot abi izvairījās atrasties vienā telpā. Ierakstot albumu Undercover (1983), Miks studijā strādāja pēcpusdienās, Kīts - no deviņiem vakarā līdz pieciem rītā. Kīts raksta, ka Miks vairs nav bijis izturams, centies kontrolēt pilnīgi visu un Stones uztvēris kā «Miku Džegeru un pārējos». Dziedātājam nezinot, grupa viņu dēvējusi par «Viņas Majestāti». Tomēr 1983. gadā, kad Kīts laulājās ar mūža lielo mīlestību Petiju Hansenu, viņa vedējs bija Džegers.
Taču īstais sprādziens vēl bija priekšā. 80. gadu vidū Miks uzsāka solokarjeru, atteicās koncertēt ar Stones un izbrauca savā turnejā, kurā pārsvarā dziedāja grupas klasiskos hitus. Kīts to pasludināja par trešā pasaules kara sākumu un atbildēja ar savu soloalbumu. Miks iebilda, ka pēc visiem kopā pavadītajiem gadiem viņam ir tiesības uz radošu pašizpausmi arī bez Stones. Vēl vairāk - retā publiskā emociju uzplūdā viņš pateica, ka viņu attiecībām nav nākotnes: «Es mīlu Kītu, es viņu apbrīnoju… Bet man ir sajūta, ka mēs vairs nevaram strādāt kopā.»
The Rolling Stones vairs nepastāvēja. Vismaz tā izskatījās.
… Un vēl seši akmeņi
Braiens Džounss 1942-1969
Grupas dibinātājs, ģitārists un multiinstrumentālists, arī nosaukuma autors. Kad telefonsarunā kāds žurnālists jautāja, kā jauno grupu dēvēt, Braiens, uz Čelsijas dzīvokļa grīdas pamanījis Madija Votersa plati ar dziesmu Rollin’ Stone, atbildēja: «Mēs esam Rollin’ Stone». Izslēgts no grupas alkohola un narkotiku atkarības dēļ. Dažas nedēļas vēlāk 27 gadus vecais ģitārists noslīka savā privātīpašumā, kas agrāk piederējis Vinnija Pūka autoram A. A. Milnam.
Īans Stjuarts 1938-1985
Pianists, pieredzējušākais mūziķis grupas agrīnajā stadijā līdz 1963. gadam. Stones menedžerim uzstājot, ka seši dalībnieki ir par daudz, turklāt Īans neiederas grupas tēlā, vietu grupā viņš zaudēja. Turpmāk bija tās šoferis un tūrmenedžeris, kā arī spēlēja klavieres ierakstos. Īana bēres bija viena no retajām reizēm «trešā pasaules kara» laikā, kad grupa sapulcējās pilnā sastāvā. Gan Miks, gan Kīts Stones joprojām uzskata par «Stjū grupu».
Bils Vaimens 1936
Stones basģitārists un hronists no 1962. līdz 1993. gadam. Sarakstījis vairākas grāmatas par Stones, blūza vēsturi un arheoloģiju, publicējis arī fotoalbumus. Vienīgais The Rolling Stones dalībnieks, kurš koncertējis Latvijā - 2005. gadā ar grupu Bill Wyman & The Rhythm Kings.
Čārlijs Vatss 1941-2021
Stones bundzinieks kopš 1963. gada. Bieži dēvēts par grupas mūzikas dvēseli, tomēr viņa lielākā aizraušanās bija nevis rokenrols, bet džezs. Paralēli darbībai ar Stones daudz muzicējis ar dažādiem džeza sastāviem. Kopš Čārlija nāves 80 gadu vecumā Stones uzstājas ar bundzinieku Stīvu Džordanu, kurš agrāk piedalījies Kīta Ričardsa soloprojektos.
Miks Teilors 1949
Grupas ģitārists no 1969. līdz 1974. gadam, laikā, kas bieži dēvēts par Stones «zelta periodu». Uz skatuves Stones sastāvā debitēja Braiena Džounsa piemiņas koncertā Londonas Haidparkā divas dienas pēc sava priekšteča nāves. Grupu atstāja, uzskatot, ka Džegera un Ričardsa dominance kavē viņa radošo attīstību.
Ronijs Vuds 1947
Stones ģitārists kopš 1975. gada, pirms tam Roda Stjuarta grupas un Faces dalībnieks. Pazīstams arī kā gleznotājs, kura darbi (pārsvarā Stones u. c. mūziķu portreti) izstādīti daudzās valstīs. Šobrīd līdzās Mikam un Kītam viens no trim oficiālajiem The Rolling Stones dalībniekiem.
Pēc kara
Pagāja tikai pāris gadi, un dinozaurs ierēcās atkal. 1989. gadā Kīts ar Miku vienojās, ka kopējā lieta ir lielāka par katru no viņiem (Mika solokarjera, maigi izsakoties, nebija veiksmīga, Kīta darbi izpelnījās kritiķu un fanu simpātijas, bet tāpat netuvojās grupas panākumiem), un Stones izdeva albumu Steel Wheels. Tas bija negaidīti, taču vēl pārsteidzošāka bija Steel Wheels koncertturneja. Vērienīgāka par visām iepriekšējām, tā pārspēja industrijas rekordus un ļāva ieņemt 170 miljonus dolāru. Divās nākamajās desmitgadēs katra nākamā turneja bija grandiozāka par iepriekšējām, bet Voodoo Lounge 1995. gadā nopelnīja Stones pirmo Grammy balvu kā labākais roka albums.
Kara cirvis bija aprakts, tomēr Miks ar Kītu necentās izlikties par draugiem. Čārlijs Vatss, kurš viņu attiecības gandrīz 60 gadus vērojis, sēžot pie Stones bungu komplekta: «Kīts grupai dod emocijas, bet Miks virzienu. Manuprāt, bez nemitīgajām Kīta dunkām Miks jau sen būtu pazaudējies. Un otrādi. Nedomāju, ka bez Mika spiediena mēs pastāvētu tik ilgi. Tā ir Kīta gara un Mika enerģijas kombinācija. Viņi ir kā brāļi. Vienmēr kašķējas, bet vienmēr tiek galā.»
Šķiet, vistuvāk publiskai krīzei viņi bija 2003. gadā, kad britu karaļnams Miku par «nopelniem populārajā mūzikā» iesvētīja bruņinieka kārtā. Kīts spļāva uguni un pārmeta, ka, pieņemot atzinību no valdības, «kas darījusi visu, lai dabūtu mūs aiz restēm un piebeigtu», Džegers nodod Stones ideālus: «Es biju tā pārskaities par viņa stulbo aklumu, ka draudēju atcelt turneju. Bet, atklāti runājot, Miks visu ir sačakarējis tik bieži, ka viena reize vairāk neko nenozīmē.»
2010. gadā jaunu vētru gan Stones iekšienē, gan fanu un preses pasaulē sacēla Kīta autobiogrāfija Dzīve, kurā viņš nesaudzīgi atklāti runā par savu un Stones pagātni, kā arī analizē attiecības ar Džegeru, pārmetot tam pārdošanos, bērnišķību un primadonnas uzvedību, turklāt nevairās arī no intīmām niansēm. Miks esot lūdzis dažas epizodes manuskriptā svītrot, taču saņēmis atteikumu. Cita starpā abu attiecības Kīts raksturo šādi: «Šķiet, neesmu bijis viņa ģērbtuvē gadus divdesmit. Reizēm man pietrūkst mana drauga. Kur, sasodīts, viņš ir palicis? Mēs kopā esam izdzīvojuši tik daudz. Es viņu no sirds mīlu. Bet mūsu tuvība ir senā pagātnē. Domāju, tagad tas ir respekts un atmiņas par pagātnes dzīlēs sakņotu draudzību. Vai es pazīstu Miku Džegeru? Jā, bet kuru no viņiem? Viņā ir dažādi cilvēki, un tikai viņš nosaka, kuru no tiem tu redzi (..) Viena no mūsu šķiršanās mācībām bija tāda, ka mums nācās saprast - mēs esam saķēdēti kopā, vai mums tas patīk vai ne. Es mīlu viņa harmoniku spēli. Un, kad spēlēju ģitāru, ar prieku redzu skatuves priekšā viņa pakaļu un visu to gorīšanos.» Un visbeidzot: «Es varu viņu kritizēt, tas ir no sirds. Taču neviens cits nedrīkst runāt sliktu par Miku, man dzirdot. Es tam pārgriezīšu rīkli.»
Nenoliedzami, mūžīgā pirāta loma Kītam ir ļāvusi iemantot savā ziņā unikālu publikas mīlestību, kas augusi ar katru desmitgadi. Miks ir tāla, apbrīnojama un neaizsniedzama supernova. Kā Maikls Džeksons, kā Deivids Bovijs. Savukārt Kīts - lāga muldoņa, alkoholiķis un uzdzīvotājs, kurš neko un nevienu neņem galvā. Viņš savu fanu - un runa ir par vairākām paaudzēm - vietā ir nodzīvojis mūžu, ko tie grasījās dzīvot 16 gadu vecumā. Tādēļ viņš tik daudziem nozīmē tik daudz, vairāk nekā vairums rokzvaigžņu. Avīze The Guardian 2003. gadā rakstīja: tautas balsojumā bruņinieka titulu noteikti dabūtu nevis Miks, bet Kīts. Jo viņam to nevajag.
Zīmīgi, ka Mika izteikumi par Kītu ir ievērojami retāki un rezervētāki. Viņš tās dēvē par tipiski angliskām attiecībām, kurās daudz tiek noklusēts: «Mēs esam ļoti seni draugi, arī biznesa partneri un kopā darām radošu darbu. Tas viss mūsu attiecības ļoti sarežģī. Es joprojām negrasos izlikties, ka tās saprotu.»
Kītam, kā parasti, viss ir daudz skaidrāks: «Iespējams, mēs vairs neesam draugi - tam mēs esam par daudz sisti un mērcēti. Taču esam tuvi kā brāļi, un to nekas nevar pārspēt. Labākie draugi ir labākie draugi. Bet brāļi savā starpā cīnās.»
Pēdējās ziņas no Rolling Stones nometnes liecina par jauna albuma tapšanu. Tā iznākšana gaidāma 2023. gadā, kad abiem autoriem apritēs 80 gadu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita