Šveices Konfederācijas «kultūras ikona». Nelielos izmēros ietvertas augstas lietderības simbols un sinonīms. ASV astronautu kosmosa misiju arsenāla sastāvdaļa. Šveices armijas nazis.
Šveices armijas nazis visu citu duramo un griežamo vidū uzreiz atpazīstams pēc sarkanās plastmasas roktura ar balto krustu (bet tam ir arī citas krāsas, turklāt modelim, ko tiešām lieto karavīri, līdz 2008. gadam bija alumīnija sakausējuma sānu plāksnītes), fascinējoša asmeņu mirdzuma un nežēlīgi asas cenas. Aizvēsturiskajos laikos pirms Nintendo spēļu konsolēm šis priekšmets bija miljoniem zēnu karstākais sapnis. Daudziem jau pieaugušiem makšķerniekiem, citiem dabu mīlošiem vai praktiskiem cilvēkiem - mīļš aksesuārs.
Izplatītākais standartizmērs - ar 84 milimetru garu rokturi, tradicionālo zobu bakstāmo un pinceti tā malās - aizņem pavisam maz vietas pie atslēgu saišķa vai elegantā maciņā pie jostas. Tas garantē iespēju reizēm izpelnīties daiļā dzimuma neviltotu atzinību, kad kaut kas jāpielabo vai jānogriež. Arī tad, ja jūsu naža modelim ir vīna pudeļu attaisāmais. Tiesa, variants, kur tas aizstāts ar krusta skrūvgriezi, būs draudzīgāks kabatām.
Tiek apgalvots, ka vispārzināmo nosaukumu Swiss army knife pēckara Vācijā ieviesuši ASV karavīri. Viņi nespēja iemācīties pareizi izrunāt iekārotā suvenīra vācisko nosaukumu Offiziermesser (virsnieka nazis).
Šā priekšmeta izcelsme ir necila, bet tiešām sakņota kalnu valsts bruņoto spēku vajadzībās. Tās radīja armijā ieviestā šautene Schmidt-Rubin M1889. Šis ierocis - protams, vairākkārt modificēts un modernizēts - atradās Šveices armijas apbruņojumā līdz pat 1959. gadam! Taču, lai karavīrs šauteni varētu izjaukt tīrīšanai un apkopei, viņam vienmēr pa rokai bija nepieciešams skrūvgriezis.
Tāpēc bruņotie spēki izsludināja iepirkumu salokāmiem kabatas nažiem, kas būtu papildināti ar skrūvgriezi. Metālrūpnieks Karls Elzeners (1860-1918) dažāda veida nažus ražoja kopš 1884. gada, un viņš tad piedāvāja rīku, kam papildus būtu gan skrūvgriezis, gan konservu kārbu attaisāmais un maisu lāpāmā adata.
Soldatenmesser (kareivju naža) spalam bija koka sānu plāksnītes. Robustais rīks, ko Elzeners sāka ražot 1891. gadā, izskata ziņā bija ļoti tālu no visiem zināmā sarkansānu priekšmeta - dizaina šedevra, kas pat iekļauts Ņujorkas Mūsdienu mākslas muzeja un Minhenes valsts muzeja kolekcijās.
Sākums bija grūts, jo slavenie Zolingenas ražojumi, ar kuriem armiju apgādāja līdz tam, bija lētāki. Vācijas nažu industrija arī vēlāk centās šveicieti izkonkurēt dažādu valstu armiju iepirkto nažu tirgū. Revanšu Elzenera ražotne guva pēc Otrā pasaules kara, saņemot ekskluzīvu pasūtījumu Vācijas bundesvēra karavīru nažiem.
1896. gadā Elzeners radīja naža modeli ar diviem asmeņiem - katru savā spala galā, ar vienu fiksējošo atsperi abiem. Tieši tad, rēķinoties ar armijas dzīves reālijām un seno Šveices vīna industriju, instrumentu papildināja korķviļķis. Šis jau saucās virsnieka nazis, pēc gada tika patentēts un kļuva par aizsākumu globālai ekspansijai.
Krusts vairoga ietvarā - Šveices ģerboņa stilizācija - uz Elzenera ražojumiem parādījās 1909. gadā. Togad nomira viņa māte Viktorija, kurai par godu tika nosaukts uzņēmums. Vēlāk, 1921. gadā, ražošanā pārejot uz nerūsējošo tēraudu, rodas zīmols Victorinox (franciski - Victoria + acier inoxydable jeb Viktorija/uzvara + nerūsējošais tērauds). Par uzņēmuma oficiālo nosaukumu tas kļuva vien 1979. gadā. Tērauds sakausējumam, kura sastāvs ir komercnoslēpums, tiek piegādāts no Vācijas un Francijas.
Līdz 1893. gadam Elzenera uzņēmums vismaz Šveicē baudīja tirgus monopolu. Togad Juras kantonā, kas atradās Šveices frančvalodīgajā daļā, tika dibināts konkurējošs uzņēmums. Vēlāk tā direktors Teodors Vengers (1869-1928, starp citu, ASV studējis teologs), pārņēma ražotni un pārsauca savā uzvārdā.
Arī Wenger zīmolā bija Šveices baltais krusts, tikai sarkanā kvadrātā ar noapaļotiem galiem, stilizējot valsts karogu. Uz nažu asmeņiem ir iegravēts arbalets - atsauce uz strēlnieku Vilhelmu Tellu, nacionālo varoni.
Šveices valdība izlēma, ka dubults neplīst, un 1908. gadā vienkārši sadalīja piegādes līgumu uz pusēm starp abiem konkurentiem. Tie vienojās, ka Wenger savus produktus eksporta tirgos reklamēs kā «īstu (genuine) Šveices armijas nazi», bet Victorinox savējo - kā «oriģinālo Šveices armijas nazi». Abi uzņēmumi pagājušā gadsimta izskaņā ražoja armijai arī īstus ieročus - triecienšautenes SIG SG 550 jeb Stgw-90 durkļus-dunčus.
Globālais pieprasījums palielināja tirdzniecības apjomus un radīja preču klāsta pārbagātību. Naži apauga ar jaunām un modernām funkcijām: ar pulksteņiem un LED lukturīšiem, ar USB zibatmiņām un MP3 atskaņotājiem. Radās pat modeļi birokrātiem - ar skavotājiem, atskavotājiem un papīra caurumotājiem. Abi zīmoli radīja rokaspulksteņu un citu preču ražotnes, Victorinox pat parfimēriju.
Wenger 2005. gadā izputēja, un tas saistīts ar 2001. gada 11. septembra uzbrukumu Ņujorkas Dvīņu torņiem. Proti, pēc tam lidmašīnās tika ieviesti bargi drošības pasākumi, nažus vairs nevarēja pārvadāt rokas bagāžā, tos aizliedza tirgot lidostu Tax-free veikalos. Victorinox lielāka apgrozījuma dēļ tika pāri šai krīzei un pat nopirka seno un vienīgo konkurentu.
Darījumu pamatoja nevēlēšanās, lai Šveices uzņēmumu un zīmolu nopirktu ārzemnieki, kas radītu pircējos šaubas par šā valsts simbola kvalitāti. Wenger pat turpināja strādāt kā pastāvīgs uzņēmums, nodarbinot 150 cilvēkus un radot arvien jaunas preces.
Ražotne 2007. gadā iekļuva Ginesa rekordu grāmatā, izstrādājot modeli The Giant ar 87 instrumentiem un 141 funkciju. Taču diez vai šāds rīks ir funkcionāls... Līdz 2011. gadam Wenger sponsorēja vienas no pasaulē ekstrēmākajām izturības sacīkstēm - Patagonian Expedition Race Čīlē. Nelīdzēja arī tas… Kopš 2014. gada Wenger zīmola naži vairs netiek ražoti.
2017. gadā pasaulē pārdoto «oriģinālo Šveices armijas nažu» skaits pārsniedza pusmiljardu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita