Kaut gan Otrā pasaules kara beigās lielāko daļu Austrijas ieņēma padomju karaspēks, šī valsts tomēr netika iekļauta sociālisma blokā. Kā Austrijai izdevās tikt cauri sveikā un saglabāt neitralitāti PSRS un Rietumu pretstāvē?
Vēl desmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām Austrijai nācās gaidīt, lai karā uzvarējušie sabiedrotie beidzot vienotos par tās statusu un pieņemtu lēmumu par okupācijas spēku izvākšanu no valsts. Lielvalstu politiskās spēles beidzās vien 1955. gada 15. maijā, kad PSRS, ASV, Lielbritānijas, Francijas un Austrijas ārlietu ministri parakstīja vienošanos par neatkarīgas un demokrātiskas Austrijas atjaunošanu. Bet tā paša gada 26. oktobrī Austrijā tika pieņemta deklarācija par valsts neitralitāti, un šai dienai tagad ir valsts svētku statuss. Pamati lēmumam tika likti 1943. gada oktobrī, kad sabiedrotie parakstīja tā dēvēto Maskavas deklarāciju, kas tad arī lielā mērā noteica Austrijas nākotni. Lai gan no lielākās daļas Austrijas teritorijas nacistus patrieca padomju spēki, šī valsts kļuva par vienīgo padomju okupācijas zonā esošo, kurai netika uzspiesta tā saucamā sociālistiskā kārtība. Liela loma tajā, protams, bija tam, ka 1945. gada aprīlī no rietumiem Austriju bija sasniegušas arī amerikāņu spēku avangarda daļas, un pēckara gados Austrijas rietumu robežas bija vaļā.
Diplomātiskie līkloči
Par kārtību, kāda Eiropā un pasaulē valdīs pēc nacistiskās Vācijas sagraušanas, sabiedrotie sāka domāt, pirms šī uzvara tika izcīnīta. Šī bija viena no tām ne īpaši biežajām reizēm vēsturē, kad vēl nenomedītā lāča ādas dalīšana neizvērtās par absolūtu farsu.
Par 1943. gada novembrī un decembrī notikušo Teherānas konferenci un 1945. gada februārī sarīkoto Jaltas konferenci droši vien būs dzirdējis ikviens. Taču pamati tajās pieņemtajiem lēmumiem tika likti 1943. gada oktobrī, kad Maskavā tikās sabiedroto ārlietu ministri. Šīs sarunas notika pēc Padomju Savienības līdera Josifa Staļina iniciatīvas - tā liecina šifrētās telegrammas, kas augustā no Kremļa sūtītas ASV prezidentam Franklinam Delano Rūzveltam un britu premjeram Vinstonam Čērčilam. Staļins īpaši atgādinājis, ka sabiedrotajiem jau zināma Maskavas nostāja, kā būtu jārīkojas angļiem un amerikāņiem, lai paātrinātu uzvaru pār Vāciju - proti, PSRS uzstāja uz Otrās frontes iespējami ātrāku atklāšanu. Staļins arī norādījis, ka jau drīzumā cer personiski tikties ar Rūzveltu un Čērčilu.
Tādēļ Maskavas tikšanās uzskatāma par ļoti svarīgu posmu Teherānas konferences sagatavošanā. 1943. gada 17. oktobrī padomju ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs Maskavas militārajā lidlaukā sagaidīja reisu, ar ko ieradās ASV valsts sekretārs Kordels Hals un britu ārlietu ministrs Entonijs Īdens. Sarunas sākās pēc divām dienām, bet 30. oktobrī visi trīs ministri parakstīja deklarāciju par drošību pasaulē pēc Otrā pasaules kara. Šim dokumentam vēlāk pievienojās arī Ķīna.
Vienā no ministru parakstītajiem dokumentiem bija īpaši uzsvērta sabiedroto apņemšanās no vāciešu kundzības atbrīvot Austriju - pirmo brīvo valsti, kas bija kļuvusi par nacistiskās Vācijas agresijas upuri. 1938. gadā notikušo Austrijas pievienošanu Vācijai jeb tā dēvēto anšlusu ministri nodēvēja par neleģitīmu, akcentējot, ka no starptautisko tiesību viedokļa šī pievienošana nav vērā ņemama.
Staļins uzskata, ka Austrija ir jāatdala no Vācijas, tai jākļūst par neatkarīgu valsti. Bet pati Vācija, tai skaitā Prūsija, jāsadala vairākās vairāk vai mazāk patstāvīgās valstīs
Taču bija kāda interesanta nianse. 1941. gada 6. novembrī Staļins bija atļāvies «hitleriešu veikto vācu zemju atkalapvienošanas» kontekstā neapdomīgi pieminēt ne tikai Reinas apgabalu, bet arī Austriju. No tā varēja rasties maldīgs priekšstats par to, ka PSRS atzīst Vācijas tiesības uz Austriju. Taču iespējamo uguni laikus apdzēsa Molotovs, telegrammā padomju vēstniekam Londonā norādot, kā pareizi skaidrojama šī frāze: «Staļins uzskata, ka Austrija ir jāatdala no Vācijas, tai jākļūst par neatkarīgu valsti. Bet pati Vācija, tai skaitā Prūsija, jāsadala vairākās vairāk vai mazāk patstāvīgās valstīs, šādā veidā nākotnē garantējot drošību Eiropas valstīm».
Taču pirms 1943. gada Maskavas sarunām arī, piemēram, Lielbritānijas pozīcija attiecībā uz Austrijas nākotni nebija simtprocentīgi noteikta. Britu ārlietu resors pieļāva četrus iespējamus variantus - sākot ar Austrijas palikšanu Vācijas sastāvā vai tās pievienošanu hipotētiskai Dienvidvācijas federācijai un beidzot ar pilnīgu šīs valsts neatkarības atjaunošanu vai iekļaušanu ne mazāk hipotētiskajā Centrāleiropas un Austrumeiropas federācijā. Tomēr gan Čērčils, gan Īdens publiskās runās allaž akcentēja, ka Austrija ir viena no tām valstīm, kuru dēļ «sabiedrotie izvilkuši zobenu un kurai mūsu uzvara nesīs atbrīvošanu».
Padomju propaganda
Līdz brīdim, kad visus šos plānus varēja sākt īstenot dzīvē, gan pagāja ilgs laiks. Vien 1945. gadā Sarkanā armija ar kaujām ielauzās Austrijas teritorijā. Cīņu pret nacistu spēkiem pavadīja plaša propagandas kampaņa, kuras moto bija: «Padomju Savienība vēlas redzēt Austriju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti.» Šādu informāciju saturēja gan skrejlapas, kas no padomju lidmašīnām tika nomestas virs Austrijas teritorijas, gan vēlākie uzsaukumi radio un avīzēs. PSRS neesot ne mazākā nodoma uz ilgāku laiku okupēt Austriju vai tās teritorijas daļu, tāpat Maskava negrasās mainīt pirmskara Austrijas sociālo un politisko iekārtu, vēstīja šī propaganda.
Beidzoties karam, tika nolemts, ka Austrijas teritoriju pārvaldīs četru valstu (ASV, PSRS, Lielbritānijas un Francijas) kopējā sabiedroto padome. Tā kā Austrija kā valsts un starptautisko tiesību subjekts Otrajā pasaules karā nebija piedalījusies, to uzskatīja nevis par karā zaudējušu, bet gan atbrīvotu valsti, tiesa, ar dažām iebildēm. Nu sabiedrotajiem bija pienācis laiks pildīt savu solījumu par neatkarīgas un demokrātiskas Austrijas atjaunošanu. Taču nelaime tāda, ka rietumos un austrumos šos jēdzienus saprata atšķirīgi.
Jau pēc pirmajām Austrijas Nacionālās padomes (parlamenta) vēlēšanām, kas notika 1945. gada 25. novembrī, trauksmi sāka celt Sarkanās armijas Galvenās politiskās pārvaldes priekšnieka vietnieks Josifs Šikins, ziņojot Maskavai, ka Austrijas Tautas partijas uzvara vēlēšanās «nostiprinājusi reakcionāro un uz angļiem un amerikāņiem orientēto politisko spēku pozīcijas». Viņš sūrojās, ka «patiesi demokrātiskās partijas» ar komunistisko partiju priekšgalā vēl neesot ieguvušas pietiekamu autoritāti plašās tautas masās. Ko iesākt? Nu, protams, ka pastiprināt padomju propagandu, rekomendēja biedrs Šikins.
Tas arī tika darīts, un šim mērķim tērēti diezgan lieli līdzekļi. Taisnības labad gan jāatzīst, ka PSRS sniedza arī pavisam reālu palīdzību austriešiem, piegādājot pārtiku. Kāds 1945. gada vasarā parakstīts dokuments liecina, ka uz Austriju nosūtītas 46 548 tonnas graudu, 4000 tonnu gaļas produkcijas, 1133 tonnas tauku, 2700 tonnas cukura, 2529 tonnas sāls un 230 tonnas kafijas surogāta.
Liela daļa Vīnes iedzīvotāju ar ironisku smīnu uztvēra galvaspilsētas centrālā laukuma pārdēvēšanu Staļina vārdā, turpinot to pa vecam dēvēt par Švarcenbergplaci
Padomju sociālisms nepieņemams
Tomēr propagandas cīņu Austrijā Padomju Savienība pakāpeniski zaudēja. Liela daļa Vīnes iedzīvotāju ar ironisku smīnu uztvēra galvaspilsētas centrālā laukuma pārdēvēšanu Staļina vārdā, turpinot to pa vecam dēvēt par Švarcenbergplaci. Staļins labi saprata, ka padomju valsts domstarpības ar Otrā pasaules kara sabiedrotajiem ir tikai laika jautājums. Tādēļ pie PSRS rietumu robežām viņš vēlējās izveidot buferzonu, saglabājot šajās Austrumeiropas un Balkānu valstīs Maskavas ietekmi. Kremļa ieskatā tas bija iespējams vien tad, ja šajās valstīs tiks ieviesta līdzīga sociāli politiskā kārtība kā Padomju Savienībā.
Arī Austriju Staļins labprāt būtu noturējis padomju ietekmes zonā, taču tas neizdevās. Austriešiem, kurus tīri labi apmierināja ierastā kapitālistiskā iekārta, nebija ne mazākās vēlmes rīkot revolūciju un pēkšņi pievērsties sociālismam, it sevišķi tā padomju izpratnē. 1947. gada septembrī uz Maskavu tika sūtīta kārtējā trauksmes pilnā telegramma no Vīnes. Tajā bija norādīts, ka visās valsts dzīves jomās, sākot ar ekonomiku un beidzot ar politiku, iniciatīvu pārņēmuši «reakcijas spēki». Savukārt Austrijas prese, pat sociālistu avīze Arbeiter-Zeitung, sistemātiski publicējot antikomunistiskus rakstus un nesaudzīgi vajājot Austrijas komunistisko partiju. Kremļa analītiķi neslēpa savu klaji kritisko attieksmi pret Austrijas sociālistisko partiju, uzskatot, ka tā nepelnīti ieņēmusi nišu, kurā bija jāatrodas Austrijas komunistiem. Taču austriešiem daudz simpātiskāki šķita Maskavas pavadā neejošie sociālisti, kuri neaizrāvās ar pārmērībām un, neraugoties uz savu kreiso ievirzi, nevienā brīdī necentās kopēt padomju sociālisma modeli, kas jau pagājušā gadsimta četrdesmito gadu nogalē diez ko pievilcīgs neizskatījās.
Bet komunistiskā partija Austrijā (atšķirībā, piemēram, no Itālijas) tā arī nespēja kļūt par vērā ņemamu politisko spēku. 1949. gada 9. oktobrī notikušajās vēlēšanās galēji kreiso bloks, kura sastāvā bija arī komunisti, ieguva vien piecus no 165 mandātiem parlamentā. Bet pēc tam, kad 1959. gadā no Austrijas tika izvesti pēdējie padomju okupācijas spēki, par šādas partijas eksistenci faktiski aizmirsa.
Ilgā gaidīšana
Pēc kara Austriju, gluži tāpat kā Vāciju, sadalīja četrās okupācijas zonās: padomju, angļu, amerikāņu un franču. Austrijā gan šis sadalījums, ko apstiprināja 1945. gada Potsdamas konference, nebija tik izteikts. Ar Austrijas galīgā statusa noteikšanu nedz PSRS, nedz rietumvalstis nesteidzās. Sākotnēji šo vilcināšanos skaidroja ar nepieciešamību noregulēt strīdīgos teritoriālos jautājumus. Piemēram, uz Karintiju pretendēja Dienvidslāvija, bet Dienvidtiroli savulaik savā sastāvā bija iekļāvusi Itālija. Laiku prasīja arī Austrijas teritorijā esošo milzīgo vāciešiem piederošo īpašumu apzināšana un konfiscēšana reparāciju programmas ietvaros.
Taču arī pēc šo problēmu atrisināšanas Austrijas jautājums palika «karājamies gaisā», un par to bieži vien atcerējās vien tad, kad sabiedroto starpā uzliesmoja kādas domstarpības, izmantojot kā ieroci, lai padarītu sarunu biedru pozīciju piekāpīgāku.
Rietumvalstis gan rīkojās krietni izlēmīgāk, lai noturētu Austriju savā ietekmes sfērā. Par simbolisku, taču vienlaikus arī stratēģiski nozīmīgu soli uzskatāms ASV, Lielbritānijas un Francijas 1946. gada vasarā pieņemtais lēmums par Austrijas Republikas atzīšanu tās 1937. gada robežās. 1948. gadā Austrija (atšķirībā no PSRS pilnīgā kontrolē esošajām Austrumeiropas valstīm) pievienojās tā sauktajam Māršala plānam - amerikāņu finansētai ekonomiskās izaugsmes un infrastruktūras atjaunošanas programmai, kuras mērķis bija pēc iespējas ātrāk dot iespēju atgūties karā cietušajām valstīm. Tāpat Austrija, neraugoties uz okupācijas spēku klātbūtni, 1948. gada pavasarī parakstīja vienošanos par iestāšanos Eiropas ekonomiskās sadarbības organizācijā.
Pastāvēja cerības, ka vienošanos par valsts neatkarības pilnīgu atjaunošanu izdosies parakstīt 1949. gada jūnijā notikušajā Parīzes konferencē. Taču šādu lēmumu bloķēja padomju delegācija - Staļins vēl nebija atmetis nodomu Austriju tā vai citādāk piesaistīt padomju ietekmes sfērai. Līdzīga bija Kremļa reakcija 1952. gada janvārī, kad ASV, Lielbritānija un Francija pilnīgi oficiāli nosūtīja PSRS līguma projektu, saskaņā ar ko okupācijas spēkiem bija jāpamet Austrija, un tai jākļūst par neatkarīgu valsti robežās, kādas pastāvēja 1938. gada 1. janvārī. Maskava mēnešiem ilgi vilcinājās ar atbildes sniegšanu, un tikai augustā informēja sabiedrotos, ka nepiekrīt šim līgumam, gan sīkāk neskaidrojot, kas tieši to neapmierina.
Tikmēr Austrijā spēkā pieņēmās nepatika pret okupācijas spēku klātbūtni, notika protesta akcijas un streiki. Kā Dieva svētība austriešiem nāca Staļina nāve 1953. gada martā. Pēc tam, kad pie padomju valsts stūres stājās Ņikita Hruščovs, jautājums par Austrijas nākotni beidzot izkustējās no vietas. Tiesa, bija nepieciešams laiks, lai pilnībā saskaņotu sabiedroto vienošanos, un dokumentu parakstīja vien 1955. gada 15. maijā. Uz neatkarības atgūšanu Austrijas parlaments reaģēja 26. oktobrī, pieņemot konstitucionālo likumu par mūžīgu Austrijas neitralitāti.
Komunistiskā partija Austrijā tā arī nespēja kļūt par vērā ņemamu politisko spēku
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita