Par Kazimira Maļeviča Melno kvadrātu droši vien ir dzirdējuši visi, taču krietni mazāk būs to, kuri zina, ka tādu pašu mākslas darbu 33 gadus agrāk radīja kāds francūzis, vārdā Alfonss Allē. Taču viņš melnās krāsas taisnstūri nemēģināja pasludināt par jaunu virzienu mākslā un, ja uzzinātu, ka šo mākslas darbu uzskata par mūsdienu konceptuālisma stūrakmeni, tad noteikti smietos kā kutināts. Jo Alfonsam Allē tas bija tikai asprātīgs joks - viens no daudzajiem, ar ko viņš sajūsmināja Franciju.
Alfonss Allē piedzima nelielā ostas pilsētiņā Onflērā, Lamanša piekrastē. Viņa tēvs bija aptiekārs un cerēja, ka dēls kādudien turpinās dzimtas biznesu. Tādēļ Alfonsam nācās apgūt ķīmiju un farmācijas pamatus, lai spētu orientēties ārstnieciskās mikstūrās, pulverīšos un tabletēs. Kad 17 gadu vecumā jaunietis pabeidza skolu, izlūdzās tēvam atļauju braukt uz Parīzi stažēties. Taču, ja Allē vecākais cerēja, ka puika galvaspilsētā caurām dienām dzīvosies pa aptiekām un bibliotēkām, viņš smagi maldījās. Kā jau tādā vecumā gadās, jaunais Allē priekšroku deva izklaidei, un Parīze iespējas šajā ziņā piedāvāja pārpārēm. Tā nu Alfonss savas dienas vadīja kafejnīcās, kur ar draugiem pie vīna pudeles stundām ilgi apsprieda mākslu un literatūru, gūstot arvien ciešāku pārliecību, ka tikai to dēļ vien ir vērts dzīvot. Mikstūras palika kaut kur otrajā vai pat trešajā plānā.
Kad tēvs uzzināja, ar ko dēls Parīzē nodarbojas, uzrakstīja viņam sašutuma pilnu vēstuli, paziņojot, ka turpmāk negrasās no savas kabatas uzturēt liekēdi, kurš godīga darba vietā izvēlējies kaut kādas muļķības. Tā nu turpmāk Alfonsam nācās pašam sev gādāt iztiku.
Rakstīt ar svešu vārdu
Sākumā viņš iemēģināja roku fotogrāfa arodā. Pat uzrakstīja grāmatu par krāsu fotogrāfiju un atvēra savu fotosalonu, taču drīz vien saprata, ka neko prātīgu tā nopelnīt nevar. Tad, atcerējies, ka tomēr ir studējis ķīmiju, mēģināja uzsākt kaučuka sintēzes biznesu. Atkal pa tukšo. Pēc tam izstrādāja sublimētas kafijas recepti, taču arī to potenciālie pircēji nenovērtēja. Piedzīvojis neveiksmes visos šajos mēģinājumos kaut ko nopelnīt, Allē ķērās pie pēdējā salmiņa un sāka rakstīt.
Tas izrādījās pareizais lēmums. Viņš sāka ar sleju rakstīšanu Parīzes laikrakstiem, turklāt darīja to ar svešu vārdu. Turklāt nevis ar radošo pseidonīmu, bet ar reāla teātra kritiķa Fransiska Sarseja vārdu. Taču rakstiņi bija tik asprātīgi, ka Sarsejs neiebilda, jo vairāk tādēļ, ka Allē viņam maksāja noteiktu procentu no honorāriem. Smieklīgi, taču pēc kāda laika parādījās vēl trešais «Sarsejs» - vēl viens nosacīti anonīms autors, kurš arī izmantoja šo vārdu. Par to Alfonss bija ļoti dusmīgs un veltīja viltvārdim atklāto vēstuli, kurā paziņoja: «Parīzē tikai divi cilvēki drīkst parakstīties ar Sarseja vārdu. Pirmais esmu es - un tikai pēc tam pats Sarseja kungs!»
Tobrīd jau asprātīgā rakstītāja slava bija izplatījusies pa visu Parīzi un viņš jau varēja atļauties publicēties ar savu vārdu. Avīzes stāvēja rindā, lai iegūtu tiesības publicēt kādu no viņa ironiskajiem un asprātīgajiem rakstiem. Alfonsa vieglais stils un jociņi lasītājiem gāja pie sirds, tādēļ visi viņu uztvēra kā humora lielmeistaru. Allē arī neiebilda, jo kāds asprātīgs vārds viņam vienmēr bija pa ķērienam.
Vēl pēc laiciņa viņš ķērās pie grāmatu rakstīšanas. Pirmā - Sarkanā huzāra baltā nakts - iznāca 1887. gadā, bet pēc tam līdz pat 1900. gadam rakstnieks katru gadu izdeva pa sējumam vai pat diviem. Viņa stāsti un aforismi kļuva tik populāri, ka laika gaitā folklorizējās.
Var tikai pabrīnīties, kā viņš paspēja tik daudz izdarīt un uzrakstīt. Jo ļoti lielu daļa Alfonsa laika paņēma tikšanās ar draugiem, sēdēšana kafejnīcās, literārās tikšanās, teātru, izstāžu un koncertu apmeklējumi. Bet par rakstnieka otrajām mājām kļuva slavenais Monmartras kabarē Melnais kaķis (Chat Noir). Daļa iestādījuma kalpoja kā mākslas salons, kurā apgrozījās Parīzes bohēmisti, bet daļa - kā varietē ar šansonu un klavierēm. Alfonss Allē bija šī kabarē pastāvīgais apmeklētājs. Un ne tikai viņš vien: te varēja sastapt arī Mopasānu, Klodu Debisī, Ēriku Satī un Polu Verlēnu.
Radošā tēla uzturēšanai kabarē izdeva pats savu žurnālu ar nosaukumu Melnais kaķis, kurā publicējās pastāvīgie apmeklētāji - rakstnieki, dzejnieki un mākslinieki. Protams, viens no galvenajiem autoriem bija Allē, kurš ar laiku kļuva par žurnāla galveno redaktoru.
Parīzē tikai divi cilvēki drīkst parakstīties ar Sarseja vārdu. Pirmais esmu es - un tikai pēc tam pats Sarseja kungs!
Gleznas un mūzika
Taču ar literatūru, dzeju un žurnālistiku Allē bija par maz. Kā fumisma iedvesmotājs (par fumistiem tolaik tā sauca ne tikai dekadentiskās mākslas piekritējus, bet arī avangardistus un vienkārši nenopietnus cilvēkus) viņš nevarēja ignorēt arī glezniecību. Jo tā pavēra lieliskas iespējas pavingrināties asprātībā un šokēt apkārtējos.
1883. gadā kādā Parīzes izstādē Allē prezentēja savu pirmo gleznu, ko publikai pieteica šādi: «Es esmu kļuvis par mākslinieku! Taču, kad es saku, ka esmu mākslinieks, tad jāņem vērā, ka ar to es nedomāju to, ko parasti saprot ar vārdu «mākslinieks» - visus šos garlaicīgos amatniekus, kuriem nepieciešams tūkstošiem krāsu un nokrāsu, lai iemūžinātu savas nīkulīgās iztēles augļus. Nē! Mana ideja bija kļūt par ideālu mākslinieku, par ģēniju, kuram katrai viņa gleznai pietiek ar vienu krāsu. Es esmu, ja tā var teikt, monohroms mākslinieks.»
Lūk, ko publikas vērtējumam piedāvāja «monohromais mākslinieks» - pompozi zeltītā rāmī ierāmētu pilnīgi melnu un gandrīz kvadrātveida audumu ar episku nosaukumu Nēģeru kautiņš tumšā alā dziļā naktī. Efekts bija satriecošs. «Mākslas pēdējo vārdu» visi novērtēja no komiskās puses, īpaši jau pēc autora replikas par to, ka šo mākslas darbu var pie sienas pakārt arī otrādi, taču tas absolūti neko nezaudēs ne kompozīcijas, ne arī tajā ieguldītās dziļās jēgas ziņā.
Nostiprinot panākumus, otrajā izstādē Allē piedāvāja jaunu šedevru - baltu kvadrātu ar nosaukumu Mazasinīgu jaunavu pirmais vakarēdiens sniegputenī. Un atkal publika bija sajūsmā. Ilgi nebija jāgaida nākamais mākslas darbs - sarkans kvadrāts ar nosaukumu Apoplektiski kardināli vāc tomātus Sarkanās jūras krastā. Tālāk jau krāsainie kvadrāti sekoja viens otram. Zilais - Jauno rekrūšu apstulbums, pirmo reizi ieraugot Vidusjūru. Zaļais - Suteneri brieduma gados guļ zālē un dzer absintu. Dzeltenais - Ar dzelteno kaiti slimi aziāti dzer anīsa šņabi, sēžot labības laukā. Pelēkais - Dzērāju banda miglā.
Visus šos ģeniālos mākslas darbus to radītājs 1887. gadā apkopoja 1. aprīļa albumā, tā priekšvārdā paziņojot, ka «nav jau tik svarīgi, ko tu dari; galvenais ir - kā tu to pasniedz». Var teikt, ka Allē apsteidza laiku un pameta ideju nākotnes māksliniekiem. Labu laiku pirms Maļeviča, supremātisma, dadaisma, minimālisma, konceptuālisma un visiem citiem modernās mākslas virzieniem, par kuriem Allē dzīves laikā neviens vēl nebija dzirdējis. Taču viņš pats sevi par avangardistu neuzskatīja. Vēl vairāk - arī savas gleznas viņš neuzskatīja par mākslu, bet gan tikai par labu joku.
Taču sekotāji to novērtēja. Kad 2015. gadā Maskavas Tretjakova galerijā restaurēja vienu no Maļeviča Melnajiem kvadrātiem (mākslinieks tos uzgleznoja vairākus), tad zem krāsas slāņa uzgāja uzrakstu Nēģeru kautiņš tumšā alā. Mākslas zinātnieki to pasludināja par smalku ironiju un atsauci uz Allē gleznojumiem, taču te der atcerēties, ka Maļevičam humora izjūtas nebija vispār, tādēļ varam vien minēt, ko viņš domāja, atstājot šo paslēpto uzrakstu...
Taču Alfonss, paniekojies ar glezniecību, nolēma ķerties pie mūzikas. Sajutis sevī līdz šim neatklātu, taču milzīgu talantu, 1897. gadā Allē Olendorfa izdevniecības albumā publicēja Sēru maršu kurlam un dižam vīram. Partitūra izskatījās apmēram tāpat kā glezna par mazasinīgajām jaunavām - tīra un nevainīga. Proti, divās nošu lapās, ko Alfonss bija paņēmis no sava drauga komponista Ērika Satī, nebija nevienas nots. Saskaņā ar autora koncepciju skaņdarbu bija paredzēts iatskaņot tikai vienu reizi, un tajā bija tikai un vienīgi kapa klusums, «izrādot cieņu nāvei un saprotot svarīgo principu, ka lielas sēras ir mēmas un necieš ne burzmu, ne liekas skaņas».
Un jau atkal Allē apsteidza laiku. Paies vairākas desmitgades, kad līdz šai pašai idejai nonāks Džons Keidžs ar savu «skaņdarbu» 4:33, kurā četrarpus minūtes publika klausās klusumu. Vai Ervīns Šulhofs ar savu In Futurum, kur pianists tikai plivina rokas virs taustiņiem, bet tiem nepieskaras. Taču pirmais bija Alfonss Allē, kurš pret savu veikumu attiecās ar veselīgu pašironiju un pat necentās to uzdot par dižu mākslu, piemeklējot tai pārgudrus apzīmējumus un formulējumus.
Allē aforismi
Dažas vērtīgas humora meistara atziņas
• Pieklājības augstākā virsotne: nejauši apsēsties uz sava dibena un nekavējoties tam atvainoties.
• Neesi muļķis - nekad neatliec uz rītdienu to, ko vari atlikt uz parītdienu!
• Visgrūtāk ir iztikt mēneša beigās, īpaši pēdējās 30 dienas.
• Kamēr mēs domājam, kā labāk nosist laiku, laiks metodiski nosit mūs.
• Es dzeru tādēļ, lai aizmirstu, ka esmu alkoholiķis.
• Nauda pat nabadzību palīdz vieglāk pārciest.
• Armijas dižākais atklājums: tā saprata, ka pēc sejām kompetenci nevar noteikt, tādēļ izdomāja militārās pakāpes.
• Esmu cieši pārliecināts, ka visam sabiedriskajam un publiskajam jābūt bezmaksas - pirmām kārtām izglītībai, transportam un sievietēm.
• Nabadzība ir laba tajā ziņā, ka atbrīvo no bailēm tikt apzagtam.
Joki pēc nāves
1905. gadā Alfonsa veselība pamatīgi sašķobījās. Ārsts, kurš viņu izmeklēja, norūpējies grozīja galvu un kategoriski ieteica nākamos sešus mēnešus ievērot gultas režīmu, pretējā gadījumā pastāv ļoti liels letāla iznākuma risks. Allē, uzklausījis šīs instrukcijas, atbildēja sev ierastajā stilā: «Dīvaini ļaudis tie ārsti - viņi nopietni domā, ka nāve ir briesmīgāka nekā seši mēneši gultā!» Tikko ārsts bija pa durvīm ārā, tā Alfonss nekavējoties izkāpa no gultas un devās uz tuvējo kafejnīcu tikties ar draugu.
Tur viņi iedzēra, paēda un papļāpāja par mākslu, bet atpakaļceļā Allē draugam sacīja: «Ņem vērā, ka rīt es jau būšu miris. Jums šķitīs, ka tas ir ļoti asprātīgi, taču es ar jums kopā vairs nesmiešos. Tagad jums nāksies smieties bez manis!» Un Alfonss solījumu turēja. Nākamās dienas rītā dižais asprātis patiešām bija miris. Nāves cēlonis bija plaušu embolija.
«Ņem vērā, ka rīt es jau būšu miris. Jums šķitīs, ka tas ir ļoti asprātīgi, taču es ar jums kopā vairs nesmiešos»
Joku lielmeistars nodzīvoja tikai 51 gadu, taču šajā laikā paspēja sarakstīt vairākus tūkstošus stāstu, dzejoļu, lugu un rakstu. Apglabāja viņu Parīzes Sanuānas kapsētā, kas atrodas netālu no Monmartras. Nekāda mierīgā atdusēšanās gan viņam nebija lemta, jo 1944. gadā, Otrā pasaules kara laikā, kapsēta cieta artilērijas apšaudē un Allē kaps tika izpostīts.
Taču atmiņas par viņu saglabājās. Vēl ilgi pēc viņa nāves franču intelektuāļi gadījumos, kad vēlējās uzsvērt, ka kāda ideja nav nopietni ņemama, piesauca mirušā asprāša vārdu: «Nu, beidziet, tas taču ir Allē!» Pēc Otrā pasaules kara Francijā tika nodibināta organizācija ar garu un pārnopietnu nosaukumu - Alfonsa Allē absolūto apoloģētu asociācija. Tajā apvienojās ļaudis, kuri par lielāko vērtību uzskata Allē ironiju un humoru. Asociācijai ir sava juridiskā adrese un bankas konts, kā arī ofiss, kas atrodas Pasaules mazākajā Alfonsa Allē muzejā (tā tas tiešām saucas) viņa dzimtajā Onflērā.
Muzeju var apmeklēt ikviens interesents, tikai nepieciešams laikus pieteikties, jo nosaukumā pieminētais niecīgais izmērs nav joks - Alfonsa tēvam piederējušajā aptiekā iekārtotais muzejs tiešām ir tik mazs (tikai astoņi kvadrātmetri), ka tajā vienlaikus var atrasties ne vairāk kā pieci cilvēki. Taču interesanti ir tik un tā. Te var, piemēram, aplūkot autentisku Parīzes istabu, kurā Alfonss Allē «ne tikai nekad nav dzīvojis, ēdis vai gulējis, bet arī vispār nekad nevarēja te būt». Vēl var izmēģināt sarunas pa senlaicīgu telefonu ar nosaukumu Allo, Allē un piedalīties ķīmiskā degustācijā. Jā, izrādās, dzīves laikā jokdaris tomēr bija izmantojis arī savas ķīmiķa zināšanas un izstrādājis lētas, bet efektīvas vēdera tabletes, kā arī bumbiņas pret mušām, kuru pamatā bija medus. Saskaņā ar izgudrotāja ieceri šīm bumbiņām vajadzēja pasargāt aptiekas griestus no mušu apķēzīšanas, taču iztiekot bez kukaiņu nogalināšanas (Alfonss bija pārliecināts pacifists un nāvessoda pretinieks), tā vietā radot tiem aizcietējumus. Vēl te var nogaršot dažādas līmes šķirnes, ko Allē izstrādāja pasta darbiniekiem, kuriem nācās aizlīmēt aploksnes. Lai nebūtu visu laiku jālaiza vienu un to pašu līmi, Alfonss piedāvāja, piemēram, vēdera izeju veicinošu vai atklepošanu veicinošu līmes maisījumu.
Muzejā ir vēl daži lieliski izgudrojumi. Piemēram, melni ausu aizbāžņi sērojošām atraitnēm; necenzētu izteicienu filtrs, kas domāts rakstnieku stila uzlabošanai; gliemežu uzpurņi, kuru uzdevums ir novērst siekalošanos, kā arī necaurspīdīgs akvārijs kautrīgām zivīm. Ekspozīciju papildina arī Allē privātkolekcijas eksponāti, kas savākti gadu gaitā, tostarp kafijas tasīte kreiļiem, «īsts Jēzus krusta viltojums» un «Voltēra galvaskauss bērnībā». Bet par gidu muzejā jau ilgus gadus piestrādā kungs Žans Īvs Lorio, kurš var uzrādīt oficiālu dokumentu, kas apstiprina - viņš uzskatāms par dižā humorista Alfonsa Allē nelikumīgu reinkarnāciju. Kas zina - varbūt tā ir taisnība? Katrā ziņā pašam Alfonsam šis joks noteikti patiktu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita