Rozi Bertēnu diezgan droši var dēvēt par stilistu profesijas aizsācēju. Tieši viņa bija modes noteicēja XVIII gadsimta Parīzē, jo Bertēna bija karalienes Marijas Antuanetes personīgā drēbniece, bet Francijas karalienes ģērbšanās stils kļuva par etalonu visam galmam.
Pieminot Francijas karalieni Mariju Antuaneti, daudziem kā pirmā asociācija uzreiz prātā nāk frāze: «Ja viņiem nav maizes, lai taču ēd kūkas!», ko gan patiesībā viņa nemaz nav teikusi, un tā viņai pierakstīta vēlāk. Taču karaliene bija arī Francijas pirmā modes dāma, kuras greznās kleitas un frizūras sajūsmināja puspasauli. Taču neba jau viņa pati darināja savus tērpus. Kaldināt Parīzes kā modes galvaspilsētas slavu palīdzēja Marijas Antuanetes personīgā drēbniece - Marī Žanna Roze Bertēna. Bieži viņa tiek dēvēta tikai par Rozi. Iespējams, tādēļ, ka Francijas karaliene ļoti mīlēja ziedus, bet varbūt arī tāpēc, ka būtu nepiedienīgi dāmu, kas sapucējusi tik daudz augstdzimušu personu, saukt vienkāršu ļaužu vārdā - Marī Žanna.
No Pikardijas līdz Parīzei
Roze ieradās pasaulē 1747. gada 2. jūlijā ap deviņiem vakarā žandarma Nikolā Bertēna un viņa sievas Marijas ģimenē. Sekojot tā laika tradīcijai, viņai piešķir arī krustmātes vārdu - Marī Žanna. Ģimene neizceļas ar turību, tādēļ nekas neliecina, ka pieaugot meitene varētu sasniegt kaut ko vairāk par audējas darbu Abevillā. Tolaik Pikardija bija ievērojams tekstilrūpniecības reģions. Visslavenākā bija Van Robes manufaktūra, kurā strādā liela daļa Abevillas un tuvējo ciematu sievietes.
Rozes ģimenē no sešiem bērniem izdzīvo četri. Agri nomirst tēvs, un rūpes par ģimeni guļas uz mātes pleciem. Tikko Roza sasniedz pietiekamu vecumu, lai strādātu, viņas bezrūpīgajai bērnībai pienāk gals. Iztika jānopelna pašai. Taču Rozei paveicas nekļūt par fabrikas strādnieci - viņa strādā tekstilizstrādājumu veikalā pie tantes. Vietējā apakšveļas tirgotāja atmiņās lasāms, ka tolaik Roze veiksmīgi «apguvusi arī sieviešu frizūru veidošanas mākslu».
Roze neizceļas ar skaistumu, taču viņai piemīt tirgotājas apķērība, izpratne par skaisto un godkāre
Ambiciozā meitene agri saprot, ka lielāks atalgojums un labāka dzīve gaida lielpilsētā. Ap 1766. gadu Marī Žanna Roze jau meklē šuvējas darbu Parīzē. Tolaik pilsētā ik dienu ierodas simtiem jaunu meiteņu no reģioniem. Neatrodot profesionālajām prasmēm atbilstošu darbu vai zaudējot to, viņas visbiežāk kļūst par prostitūtām. Taču Rozei paveicas - viņa iekārtojas pieklājīgā šūšanas ateljē. Iztēlojieties ainu: jaunās modistes - glītos tērpos, ar rūpīgi sakārtotiem matiem - sēd rindā uz gara sola. Katra aizņemta ar savu šuvekli, tomēr ik pa brīdim skatieni tiek mesti logā, pa kuru redz pilsētu un ziņkārīgas vīriešu acis, kuras nekautrīgi pēta jaunkundzes. Savukārt jaunavas ar interesi vēro jaunos vīriešus. Iespējams, dažu meiteņu ieskatā sēdvieta tuvāk logam ir prestižāka. Retu reizi glītākajām šeit paveicas atrast bagātu aizbildni un turpmāk viņas ierodas salonā kā klientes. Jā, ceļi uz Versaļu mēdz būt dažādi! Arī slavenā grāfiene Dibarī pirms nokļūšanas galmā un tapšanas par karaļa Luija XV favorīti saucas Žanna Bekū. Viņa bija dzimusi vienkāršā šuvējas ģimenē un strādāja modes preču veikalā.
Roze neizceļas ar skaistumu, taču viņai piemīt tirgotājas apķērība, izpratne par skaisto un godkāre. Viņa neapprecas un nedzemdē bērnus. Visticamāk, kļūšana par rūdītu «zilzeķi» ir apzināta izvēle. Tam ir arī juridisks pamatojums. XVIII gadsimtā precēta sieviete nedrīkst celt prasību tiesā bez «skaidras vīra atļaujas». Lai sieviete varētu brīvi un patstāvīgi veikt uzņēmējdarbību, viņai nepieciešams «pieaugušas sievietes statuss». Tādēļ, kamēr citas Rozes vecuma meitenes plāno laulības, viņa tik labi dara savu darbu, ka salona īpašniece labprāt uztic apķērīgajai modistei rūpēties par ietekmīgu klientu pirkumiem. Tā viņa nonāk Paželas jaunkundzes uzņēmumā, kas apkalpo arī vairākus aristokrātus.
Liktenīgā kāzu kleita
Tieši kāzu tērps pievērš augstākās sabiedrības uzmanību Rozes talantam. Paželas jaunkundze uztic viņai izgatavot Luīzes Marijas Adelaīdas de Pantjevras, nākamās Šartras hercogienes, kāzu tērpu. Titulētu aristokrātu kāzas arī mūsdienās ir ievērojams notikums, kura staros gozējas viss sabiedrības krējums, taču tajos laikos tas bija vēl izteiktāk. Un tā 1769. gada 5. aprīlī augstdzimusī sabiedrība ierauga grāfieni satriecošā matēta sudraba kleitā, kuru sedz spīdīgs sudraba tīkls. Fantastiskā kāzu tērpa darinātājas vārds lido no mutes mutē. Apzināti vai ne, taču grāfiene Luīze Marija Adelaīda kļūst par Bertēnas profesionālās darbības aizbildni. Nu jau daudzas bagātas dāmas vēlas, lai viņu pasūtījumus izpilda tieši Roze. Panākumi piespiež salona īpašnieci padarīt Rozi par savu kompanjoni, taču drīz vien Rozei ar to nav gana - viņa mērķē augstāk.
1773. gadā Roze ver durvis pati savam apģērbu veikalam Le Grand Mogol. Veikala atvēršanu finansē Šartras hercogiene un viņas radiniece princese Lambāla. Iemesls tādai vēlībai nav saistīts tikai ar modistes prasmēm, bet arī nepiekāpību, kuru Roze izrāda Šatras hercogam, kad kungs sāk lakstoties ap savas sievas šuvēju. Roze spītīgi neielaižas attiecībās, paliekot uzticīga savai klientei.
Veikalā var iegādāties gan gatavus tērpus, gan to rotājumus, mežģīnes, aksesuārus, cepures, citiem vārdiem - visus lielos un mazos nieciņus, kas padara apģērbu šiku un neatkārtojamu. Telpas grezno spoguļi, gaismekļi, zelta ornamenti, bet sulainis valkā zaļu livreju. Modes preču tirgotājas amats pirmoreiz sociāli klasificēts 1765. gadā, kad Didro to piemin savā enciklopēdijā. Taču Roze Bertēna piedāvā ko vairāk par vienkāršu iepirkšanos, ne velti šajā laikā rodas jēdziens «franču stils».
Le Grand Mogol atrodas Sentonorē ielā, iepretim klosterim. 1913. gadā metro celtniecības laikā klosteris un visas kvartāla dzīvojamās mājas tiek nojauktas, tādēļ vēsturisko vietu mīļotājiem nāksies ierobežot savu ceļojumu ar iztēli un senu zīmējumu pētījumiem.
Zudušie tērpi
Bertēnas jaunkundzes laikā vēl nebija firmas zīmju, tāpēc identificēt karalienes modistes radītos tērpus var, vienīgi pētot šajā periodā gleznotos aristokrātu portretus. Turklāt pēc Franču revolūcijas 1789. gada Marijas Antuanetes garderobe tika gandrīz pilnībā iznīcināta. Tagad atsevišķus apģērbus var apskatīt tikai dažos pasaules muzejos, piemēram, ASV Metropolitēna muzejā, Argentīnas modes muzejā, Galjēra modes muzejā, bet viens rozā kurpju pāris ir skatāms arī Parīzē - Karnavalē muzejā.
Kezako un Sentimentālais pufs
Laikā, kad Rozes Bertēnas veikals jau darbojās ar pilnu sparu, cita slavenība - Bomaršē - izlemj pārpublicēt savus memuārus. Vienā no tekstiem figurē satīrisks personāžs, kurš bieži lieto izteicienu: «Ques-a-co?» (kas tas ir?). Komisko frāzi zina visā pilsētā, un drīz vien dāmu vidū popularitāti gūst jauns frizūras dekors. Tas ir Kezako - savdabīgs pušķis no putnu spalvām, kuru sprauž frizūras pakauša daļā. Acīmredzot, ieraugot uz galvas šādu ambrāžu, daudziem gribējās iesmieties un izsaukties - kas tas ir? Matu rotājuma ideja pieder Rozei Bertēnai. To pozitīvi novērtē jau pieminētā grāfiene Dibarī (Luija XV favorīte) un līdz ar viņu arī citas galma dāmas.
Nedaudz vēlāk Roze rada vēl vienu izteiksmīgu frizūru - Sentimentālais pufs. Pufs tāpēc, ka frizūrā var iestiprināt dažādus priekšmetus, bet sentimentāls tamdēļ, ka tiem jāatgādina par to, kas sievietei patīk. Piemēram, Orleānas hercogiene Luīze Marija Adelaīda ierodas galmā ar Rozes veidotu frizūru, kurā ir viņas papagaiļa, mazā dēla un pils nēģerīša attēli, kā arī vīra, tēva un citu vīriešu kārtas radinieku matu šķipsnas. Cita dāma pamanās iemontēt matos pudelītes ar dzīviem ziediem. Frizūras vēsta par salonu tenkām, izrādēm, tiesu prāvām. Tolaik kāds iebraucējs, vērojot parīziešu sasukas, secināja, ka «uz sabiedrības dāmu galvām var izlasīt dienas notikumus».
Liktenīgā tikšanās
Varam tikai minēt, kurš no šiem modes untumiem vedināja Mariju Antuaneti aizdomāties par stila nozīmi. Tolaik viņa jau dzīvo franču galmā un alkst tikt vaļā no stīvajām, vaļa ūsu nostiprinātajām korsetēm. 1774. gada 10. maijā, kad Marija Antuanete kļūst par karalieni, viņai ir tikai 19 gadu. Kad Orleānas hercogiene kopā ar savu svītu, kurā iekļauta arī Bertēna, dodas vizītē pie tikko kronētās valdnieces, Roze uzreiz saņem piedāvājumu kļūt par oficiālu karalienes apģērbu piegādātāju.
Rozes tērpi sniedz vairāk brīvības. No karaliskās garderobes nav iespējams pilnībā izskaust strukturēto «franču tērpu». Taču beidzot karaliene velk ko vieglāku - kleitu «poļu gaumē», kas domāta pastaigām dārzā. Tai seko kleita dejām bez paceļamās velces. Pēc tam - Sultānietes, Turku, Grieķu, Musulmaņu, Pekinas modeļi. Rodas matu sasukas Bostona, Granada, un, lai ko tas nozīmētu, Pērkama daiļava. Frizūra, kur kreiso galvas pusi rotā spalvu pušķis ar dimantiem, tiek nosaukta Pēc valdnieces parauga.
Pēc kroņprinceses piedzimšanas karalienei sāk izkrist mati un viņa sāk nēsāt plakanu šinjonu, kas beidzas ar desveidīgu satinumu. Kad Marija Antuanete sāk uzturēties Mazās Trianonas pilī, modē nāk lauku stils. Visas dižciltīgās dāmas pārtop stilizētās zemniecēs - svītrainas kleitas, matos lentes, galvās salmu cepurītes. Visa valsts nemitīgi pārģērbjas un atdarina karalienes kaprīzes, kuru autore ir Roze Bertēna - gan jocīgos, augstos matu šinjonus, gan tērpu nokrāsas un rotājumus. Rokoko stils ir dīvains, graciozs, izsmalcināts un viegls. Ir saglabājies dzēlīga laikabiedra izteiciens, kas labi raksturo laikmeta garu: «Francijas sievietes nekad nav tērējušas tik daudz naudas, lai izskatītos pēc apsmiekla.»
Visa valsts nemitīgi pārģērbjas un atdarina karalienes kaprīzes, kuru autore ir Roze Bertēna
Drēbju kalni
Luijs XVI uztic Marijai Antuanetei rīkot galma izklaides, un Rozes Bertēnas rūpals piedzīvo īstenu uzplaukumu. Katru nedēļu notiek divas balles. Sākumā Marija Antuanete divas reizes nedēļā noteiktā laikā piemēra kleitas, taču drīz vien Rozes vizītes kļūst biežākas, jo pieaug svētku skaits. Neskaitāmas reizes šo to vajag pielabot pēdējā brīdī. Iznākumā Roze pārvācās uz dzīvi Versaļā. Piecpadsmit gadu garumā viņa gandrīz ik dienas tiekas ar karalieni viņas personīgajos apartamentos. Šim mērķim Marija Antuanete pat paģēr atdalīt savu kabinetu no visiem pārējiem, kas ir pretrunā tā laika etiķetei. Roze rūpējās, lai katra karalienes parādīšanās publikas priekšā izraisītu apbrīnu. Tēriņi par tērpiem aug, taču sākumā izskatās, ka karalienes kaprīzes nevienam raizes nerada. Kā izsakās kāds ietekmīgs tā laika reliģisko aprindu pārstāvis - kamēr karalieni interesē mode, tikmēr viņu neinteresē politika.
Kopumā karalienes ģērbtuvi veido trīs lielas telpas ar skapjiem. Tie izvietoti gan kulisēs, gan priekšplānā, pilni ar pakaramajiem. Katrā no istabām gari galdi, lai drēbes varētu atlocīt. Karalienei ir apmēram divpadsmit greznu tērpu, tikpat - vienkāršāku, vēl tik pat spēlēm un rotaļām. Taču, sezonai beidzoties, viss šis krājums tiek nomainīts pret jaunām drēbēm.
Taustāmu liecību par Rozes un karalienes īpašajām attiecībām glabā Monfljēras katedrāle, kas atrodas netālu no Abevillas. Vietējie iedzīvotāji šīs katedrāles Jaunavas statujai piedēvē brīnumainas īpašības, tādēļ Abevillas dāmu asociācijas sievietes ik gadu pirmajā otrdienā pēc 15. augusta dodas izrādīt tai cieņu. Īpašajā dienā Jaunavas skulptūra tiek apģērbta krāšņās drānās. Karalienes primārais uzdevums ir dāvāt mantinieku, tādēļ 1778. gadā, gaidot savu pirmdzimto, viņa kopā ar Rozi Bertēnu dodas saņemt svētību no brīnumainās Jaunavas. Dāvanā tiek pasniegti Rozes Bertēnas gatavotie zeltīta brokāta tērpi Jaunavai Marijai un Jēzum. Tie joprojām atrodas Monfljēras katedrāles kapelā.
Modes ministre
Karietes ar ģerboņiem stāv rindā pie Rozes veikala. Nereti, dodoties uz pielaikošanu, Roze saņem lūgumu nodot karalienei kādu steidzamu ziņu vai personisku vēstuli. Ja neesi augstdzimusi persona, šāda tuvība ar monarhu veicina strauju «zvaigžņu slimības» attīstību. Tādēļ nav brīnums, ka par modistes augstprātīgo uzvedību saglabājies daudz stāstu. Piemēram, kāda kliente, kura no provinces bija ieradusies pie Bertēnas pasūtīt aubītes, stāsta: «Tirgone zvilnēja uz izvelkamā krēsla, tērpusies elegantā īsā blūzē, un nevērīgi pasveicināja, knapi palokot galvu. Viņa pašķindināja zvaniņu. Parādījās jauna nimfa, kuru sauca Adelaīdas jaunkundze. «Iedodiet kundzei pagājušā mēneša modeļus!» - «Bet kliente grib redzēt jaunos.» - «Tas nav iespējams!» atbildēja Bertēna: «Kad es pēdējo reizi biju pie karalienes, mēs nolēmām modīgākās aubes astoņas dienas nelaist tirdzniecībā.»
Galminiekus drēbnieces ietekmīgums tā pārsteidz un kaitina, ka 1778. gadā viņai piešķir «modes ministra» statusu. Kāpēc gan nesniegt šādu simbolisku vai varbūt ironisku atzinību? Karaliene kopā ar Rozi ir modes pavēlnieces, nereti ar izpriecām un ģērbšanos saistītas pavēles pat sākas ar vārdiem «karalienes vārdā…». Ja likumīgais noteicējs valstī ir karalis, tas skan visai neparasti.
Pandoras
Ja domājat, ka Bārbija ir pirmā lelle, kuru var sukāt un modīgi apģērbt, maldāties. Šeit vietā ir Rozes Bertēnas teiciens: «Nav nekā jauna, ir tikai labi aizmirsts vecais!» Katra sevi cienoša aristokrāte, viesojoties Parīzē, iegriezās Le Grand Mogol un iegādājās lelli savai radiniecei vai draudzenei. Kāpēc? Laikā pirms modes žurnāliem tieši lelles tika izmantotas kā reklāmas materiāli. Tās dēvē par pandorām vai franču lellēm. Lellei uzvilka aktuālās kleitas samazinātu kopiju, safrizēja pēc jaunākās modes un sūtīja no Francijas uz citām valstīm, ļaujot potenciālajiem pircējiem novērtēt, iekārot un atkārtot.
Poētiskais un bīstamais rokoko
Marijas Antuanetes laikmeta mode liek apbrīnot gan stilistes, gan valkātājas. Krinolīnkleitas aizņem četrus piecus metrus apkārtmērā. Uz tām ir mezgli, drapējumi, pušķi, buķetes, gāzes auduma burbuļi, mežģīnes, pērļu virtenes. Ir aptuveni 250 veidu, kā rotāt tērpu. Turklāt tiem ir īpaši apzīmējumi: Maigs smaids, Apjaušama vēlme vai Nesmalkjūtīga sūrošanās.
Frizūru augstums ar visu, kas tajās sasprausts, iekārts vai satupināts, sasniedz 70-130 centimetru. Klusā daba no augļiem skaitās ikdienišķs matu sakārtojums un tiek dēvēts par Angļu dārzu. Lai grandiozās konstrukcijas turētu formu, papildus mākslīgajiem matiem frizūrās tiek ievietoti milzīgi spilveni, kas pildīti ar zirga astriem, septiņas vai astoņas collas garas matadatas, pūderis un dažādas smaržīgas pomādes, kuras pamatīgi bojā ādu. XVIII gadsimtā slepkavība, izmantojot sievietes matadatu, nav nekas neiespējams vai neparasts.
Bertēnas jaunkundze uzsāk cepuru zelta laikmetu. Daudz ātrāk un lētāk taču ir uzvilkt jaunu cepuri nekā jaunu kleitu! Tik greznas galvassegas sievietes līdz šim nav valkājušas, turklāt jau atkal katrai ir īpašs nosaukums, piemēram, Slaucējas aubīte vai Asprātības meklētājas cepure. Lielās angļu cepures joprojām tiek uzskatītas par izciliem XVIII gs. modes šedevriem.
Noteiktu gaiši brūnās krāsas toni dēvē par Dofina kaku, jo tas atgādina karaliskās atvases sasmērēto autiņu krāsu
Tik nūģīgus krāsu nosaukumus kā zils, zaļš vai sarkans tolaik neatrast. Niansēm ir nozīme! Smalks izšuvums - Parīzes dubļi. Rozā tafts, tātad Kautrīgais lasis vai Izbiedētas nimfas ciskas krāsa. Melns zīds patiesībā ir Notekas dibena krāsā, bet kastaņbrūna tafta kleita skaitās Blusas tonī. Turklāt blusu krāsai ir daudz variāciju - jaunās blusas tonis, blusas vēdera, muguras vai galvas krāsa. Nav šaubu, ka dubļi un blusas tolaik bija visur, taču krāsu nosaukumi var rasties kāda notikuma vai karaliska izteiciena iespaidā. Piemēram, noteiktu gaiši brūnās krāsas toni dēvē par Dofina kaku, jo tas atgādina karaliskās atvases sasmērēto autiņu krāsu. 1774. gadā modē ir Karaļa acs krāsa, bet 1781. gadā aktuālos krāsu toņus nosaka ugunsgrēks operā: Operas dūmi, Degusi opera un Ugunszīme. Iztēli rosina arī tādas nokrāsas kā Londonas kamīnu sodrēji, Nevaldāmās asaras, Dendija iekšas un Klusā nopūta. 1782. gadā lentes, vēdekļus, cepures sāk apkaisīt ar baltu pulverveida stiklu, kas liek audumam spīdēt, tomēr drīz vien neveselīgā tirdzniecība tiek aizliegta ar īpašu policijas rīkojumu.
Pārģērbās arī vīrieši
Bertēna jaunkundzes apģērbus un aksesuārus valkā arī vīrieši. Viņas klientu vidū ir ģenerālis de Kustins, marķīzs de Lafajets, brīvmūrnieku ložas vadītājs diženais Austrums un pat slavenais franču diplomāts un spiegs, kurš pusi dzīves nodzīvoja kā vīrietis, bet otru pusi kā sieviete - Šarls d’Eons. Pēdējo Bertēna jaunkundzei tika uzticēts apģērbt 1777. gadā, kad viņš, saņēmis karaļa atļauju, pēc ilgstoša dienesta beidzot atgriezās Francijā un vēlējās tikt atzīts par sievieti. Roze veica uzdevumu ar lielu atbildību un piepildīja drēbju skapi ar visu, kas īstenai dāmai nepieciešams.
Tērpi, kas teju izraisīja karu
Kopš Roze kļuvusi par Marijas Antuanetes drēbnieci, viņas pakalpojumus vēlas saņemt aizvien vairāk dižciltīgu ģimeņu. 1785. gadā pie modistes vēršas Portugāles vēstnieks grāfs de Souza, lai pasūtītu kāzu tērpus Portugāles karalienes Marijas bērniem: Marianna Viktorija precas ar Spānijas karaļa Karlosa III dēlu, bet viņas brālis Džoans ar Spānijas princesi Karlotu. Tātad runa ir par divu nāciju savienību.
Taču Bertēnas jaunkundze, apzinoties gaidāmā notikuma vēsturisko nozīmību, par pasūtījumu prasa neredzēti lielu summu - 254 247 livru! Portugāles sūtnis ir sašutis un lūdz iejaukties Francijas ārlietu ministru. Tas vēršas pie policijas leitnanta Lenuāra, kurš izskaidro Rozei, ka augstā cena draud izraisīt diplomātisku skandālu. Tikko lieta daudzmaz nokārtota, galmā paklīst baumas, ka Bertēnas jaunkundze teju kļuvusi par kara cēloni starp divām valstīm: «Pasūtījuma summa bija jāsamazina līdz 30 000 livrām, lai saglabātu dzīvību 30 000 cilvēkiem!» Pati Roze gan neliekas traucēta un izstāda 280 karaliskajām kāzām sagatavotās kleitas apskatei. Protams, šāds pasākums tikai vairo viņas un Le Grand Mogol slavu.
Kad 1773. gadā Bertēna izvēlas nosaukumu savam veikalam, citiem Parīzes galantērijas tirgotājiem atliek vien pamācīties. Līdz šim nosaukumi sniedza priekštatu par pieticību (Mežā, Pie pāža) vai solīja greznību (Pie zelta ērgļa, Pie Dānijas karaļa). Nosaukumos reizēm tika izmantotas atsauces uz krāsu vai tālu karalisti. Savukārt Roze blakus sava veikala nosaukumam lieliem burtiem uzraksta divus vārdus, kuriem paskaidrojumu nevajag - Karalienes modiste. Pie sienas, gluži kā templī, blakus Rozes portretam izkārtoti karalienes un visu titulēto klientu personu portreti.
Modes ietekme uz ekonomiku
Faktiski Bertēnas jaunkundze piedāvā stilista pakalpojumus. Viņa iepērk dažādas preces no dažādiem ražotājiem un tirgotājiem, bet klientēm nodod gatavus apģērbu komplektus. Ikdienā notiek sadarbība ar 110 ražotājiem un piegādātājiem, bet atsevišķos gadījumos piesaista vēl 734. Turklāt preces piegādā no dažādām valstīm - Itālijas, Anglijas un citām, kas automātiski veicina attiecīgā reģiona attīstību. Piemēram, 1784. gadā Bombeles marķīzs savā ceļojumu dienasgrāmatā raksta: «Šaubos, vai Bertēnas jaunkundze nojauta, ka, piedāvājot saburzītus gāzes auduma rotājumus, viņa dibinās pilsētu Skotijā.» Runa ir par Peisliju, kuras iedzīvotāju skaits, pateicoties tekstilrūpniecības attīstībai, pieauga līdz 10 tūkstošiem.
Bertēnas laikā rodas profesionāla modes veidotāju kopiena. 1776. gadā Roze kļūst par pirmo modes veidotāju asociācijas vadītāju. Viņa dibina profesionālos fondus, kontrolē to ieņēmumus. No modes veidotāju stipendijām tiek finansēta publiska zīmēšanas skola, kurā bez maksas māca nākamos tekstilmāksliniekus un strādniekus. Tā pastāv joprojām un kļuvusi par Nacionālo dekoratīvās mākslas augstskolu.
Bagāto klientu spožums un posts
Vēsturiskās taisnības labad ir jāatzīmē, ka Roze Bertēna nav vienīgā karalienes tērpu un aksesuāru piegādātāja, taču karaļnama rēķinu grāmatas liecina, ka tieši viņas veikals izpilda visvairāk pasūtījumu. Viņas klientu lokā nonāk daudz dižciltīgu personu, pat citu valstu aristokrātes un princeses. Tiesa, tik izmeklēts klientu loks neizbēgami noved pie tā, ka politiskās pārmaiņas valstī iedragā arī Rozes biznesu. Nacionālajā arhīvā ir saglabājies dokuments, kurā ir uzskaitītas 1260 bagātas personas, kuras Bertēnas radinieki pēc modes veikala īpašnieces nāves ir uzskatījuši par parādniekiem, jo šie ļaudis nav apmaksājuši rēķinus.
Revolūcija, emigrācija, noriets
Īsi pirms Lielās franču revolūcijas Roze Bertēna ir panākumu virsotnē. 1789. gada 1. aprīlī veikals pārceļas uz jaunām telpām, viņai pieder vairākas dārgas savrupmājas un ir lieli plāni. 1789. gada 14. jūlija notikumi Rozi īpaši nesatrauc. Vasarā mode slavina revolūciju tāpat, kā agrāk slavināja kara uzvaras - dāmu galvas rotā divas melnu mežģīņu rindas, kas atgādina Bastīlijas «zobus».
Tomēr drīz vien revolucionārajā galvaspilsētā pārdot galmam paredzētos modes priekšmetus vairs nav iespējams. Lai prece nenovecotu, Roze bieži dodas tirgoties uz ārzemēm. Tikmēr Francijā viņa tiek vainota dažādos grēkos, pat biržas mahinācijās, kuru dēļ livrām nokritusies vērtība. Tagad būt par karalienes modisti ir sodība. Tautas acīs viņas veikals ir «caurums, kurā pazūd nauda no valsts kases». Tomēr, baidoties no augošā bezdarba, revolucionārā valdība neuzdrošinās to slēgt. Roze ir pēdējā Parīzes modiste, kura apkalpo nežēlastībā kritušo karalieni pat ieslodzījumā. Kad komisāri pieprasa nosaukt precīzu summu, kuru Marija Antuanete palikusi parādā, Bertēna atcērt, ka karaliene viņai neko neesot parādā.
No 1793. līdz 1795. gadam Bertēna dzīvo Londonā. Viņai izdodas saglabāt dažus īpašumus un, atgriežoties Francijā, pierādīt, ka nav emigrējusi, tikai kārtojusi darba lietas. Veikals joprojām darbojas, bet bijušo spozmi neatgūst. Pēc Napoleona Francijas impērijas pasludināšanas Roze veikalu atstāj savu radinieku ziņā. Pēdējos dzīves gados viņa nestrādā, bet rimti aizvada dienas savā savrupmājā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita