Krievijas vēsturē ir viens laika posms, kas ārkārtīgi atgādina šajā valstī patlaban notiekošo. Totāla cenzūra, liberāli domājošu pilsoņu vajāšana, pareizticības pārspīlēta loma, plaša korupcija, militarizācijas kults, par savu nemaldību pārliecināts vienpersonisks valdnieks un beigu beigās arī iesaistīšanās katastrofālā karā - tas viss jau ir piedzīvots. Un notika tas cara Nikolaja I valdīšanas laikā.
Patiesībā jau Nikolajam (1796-1855) nemaz nevajadzēja kļūt par Krievijas caru. Viņš bija tikai četrus gadus valdījušā un galma apvērsuma dēļ pāragri bojā gājušā imperatora Pāvila I trešais dēls, tātad potenciālo troņa pretendentu rindā atradās pašā astes galā. Pēc Pāvila nāves par caru kļuva nelaiķa vecākais dēls Aleksandrs I, kuram mūža lielāka daļa pagāja cīņās ar Napoleonu. Šajā duelī sākumā Aleksandrs piedzīvoja sakāvi pēc sakāves, tomēr 1812. gada nogalē viņam, lielā mērā pateicoties bargajai Krievijas ziemai, izdevās revanšēties Francijas imperatoram un kļūt par Napoleona galveno kapraci.
Ja Aleksandram I būtu bērni, troni droši vien mantotu kāds no viņiem, taču abas imperatora meitas nomira jau bērnībā, tādēļ pēc cara nāves mantošanas tiesības pārgāja pie Pāvila I otrā dēla un Aleksandra brāļa Konstantīna. Taču Konstantīns kategoriski atteicās no troņa, jo nevēlējās pamest Varšavu, kur dzīvoja, lai uzņemtos impērijas pārvaldīšanu. Nākamais rindā bija mūsu stāsta varonis Nikolajs, kurš arī neizjuta īpašu vēlēšanos kāpt tronī, taču, pienākuma spiests, tomēr piektita. Un uzreiz izraisīja pamatīgu asinsizliešanu, pie kuras gan tā īsti nebija vainojams...
Dumpis Senāta laukumā
Ja mūsdienās, piemēram, hipotētiskais princis Viljams sadomātu atteikties no troņa un nodotu tiesības uz to hipotētiskajam princim Harijam, viss notiktu bez lieka trača un satricinājumiem, jo karaliskais preses dienests žurnālistiem un visai pasaulei izskaidrotu tāda pavērsiena cēloņus un situāciju. Taču 1825. gadā nebija ne tāda preses dienesta, ne arī operatīvu sakaru līdzekļu. Tādēļ par troņmantnieka Konstantīna nodomu atteikties no imperatora titula zināja tikai cariskās ģimenes locekļi un pietuvinātās personas. Informēts par to bija arī Aleksandrs I, kurš laikus izdeva slepenu manifestu, kurā par troņmantnieku pasludināja Nikolaju.
Ja Aleksandrs I būtu nomiris savā pilī Sanktpēterburgā, visticamāk, varas pārņemšana notiktu bez ekscesiem, taču sagadījās tā, ka nāve viņu pārsteidza tālu no mājām, Taganrogā. Konstantīns tobrīd atradās Varšavā, bet Nikolajs Sanktpēterburgā. Ziņa par brāļa nāvi abus sasniedza ar vairāku dienu novēlošanos, kamēr kurjeri atveda slepenās depešas. Tālāk sākās juceklis. Kaut gan Konstantīns Varšavā vēlreiz un nu jau pavisam oficiāli paziņoja, ka uz troni nepretendē, Sanktpēterburgā un Maskavā jau daļa armijas un amatpersonu zvērēja uzticību jaunajam imperatoram Konstantīnam I, jo ziņa par viņa atteikšanos vēl nebija sasniegusi galvaspilsētu. Pat Nikolajs zvērēja uzticību Konstantīnam, jo nebija drošs, vai brālis nav pārdomājis. Kad Sanktpēterburgu beidzot sasniedza no Varšavas sūtītā Konstantīna vēstule, kurā viņš vēlreiz apstiprināja atteikšanos no troņa, daudzi jau viņu uzskatīja par jauno caru. Tagad visiem nācās vēlreiz zvērēt uzticību, tikai nu jau Nikolajam.
Divdomīgo situāciju savā labā nolēma izmantot liberāli noskaņoti armijas virsnieki, kuri jau vairākus gadus paslepus loloja domu par cariskā režīma gāšanu (par valsts turpmāko pārvaldes modeli domas dalījās - konstitucionāla monarhija, republika vai militāra diktatūra) un dzimtbūšanas atcelšanu. Karojot pret Napoleonu, viņi bija izstaigājuši visu Eiropu un sapratuši, ka Krievijā valdošā kārtība kavē valsts attīstību, tādēļ nepieciešams kaut ko darīt. 1825. gada 26. decembrī viņi atveda sev padotās gvardes karaspēka vienības, kopskaitā vairāk nekā 2000 karavīru, pie Senāta ēkas Sanktpēterburgā cerībā veikt valsts apvērsumu un sagrābt varu savās rokās.
«Mūsu asinīs ir kaut kas tāds, kas traucē patiesam progresam»
Plāns bija diezgan muļķīgs un nepārdomāts. Dumpis varēja izdoties vien gadījumā, ja sazvērnieki rīkotos strauji, ieņemtu Ziemas pili un arestētu vai nogalinātu Nikolaju, kurš tobrīd tur atradās. Izdarāms tas bija, jo jaunizceptais cars šajā situācijā bija visai apjucis un nezināja ko iesākt, arī uzticamu karaspēka vienību tobrīd pilī nebija. Taču dumpiniedumpinieki tā vietā, laidotos uz pili, nostājās Senāta laukumā un vairākas stundas vienkārši stāvēja, noraidot jebkādus aicinājumus izklīst un turklāt vēl nošaujot 1812. gada varoni, Sanktpēterburgas kara gubernatoru ģenerāli Mihailu Miloradoviču, kurš kā parlamentārietis bija ieradies uz sarunām ar sazvērniekiem. Uz laukumu atvestajiem ierindas karavīriem bija ļoti aptuvena nojausma, kādēļ viņi te atrodas, jo virsnieki viņiem bija sastāstījuši, ka Nikolajs mēģina atņemt varu likumīgajam imperatoram Konstantīnam. Karavīri pat bija klieguši: «Lai dzīvo imperators Konstantīns un Konstitūcija!», jo domājuši, ka Konstitūcija ir Konstantīna sieva...
Kamēr sazvērnieki Senāta laukumā bezjēdzīgi nosita laiku, tikmēr Nikolajs rīkojās. Diezgan ātri viņam Ziemas pils aizsardzībai izdevās organizēt gvardes sapieru bataljonu, kas dumpī nebija iesaistīts, bet vēl pēc brīža ieradās arī jaunajam caram uzticīgi artilēristi. Turpmākais jau bija tehnikas jautājums: ar dažām kartečas zalvēm pietika, lai dumpīgie karavīri mestos bēgt. Cik no viņiem gāja bojā, nav zināms, taču skaits noteikti sniedzās desmitos. Vairāk nekā 500 apcietināja un piesprieda dažāda ilguma cietumsodus, bet piecus galvenos sazvērniekus pakāra.
Brīvība ir kaitīga
Tā sākās 30 gadus ilgā Nikolaja I valdīšana. Notikumi Senāta laukumā jauno caru (tobrīd viņam bija 29 gadi) lieku reizi pārliecināja par to, ka jebkāda brīvdomība valstij ir kaitīga. Īpaši gan viņam sevi par to pārliecināt nenācās, jo kopš bērna kājas Nikolajs bija audzināts militārā garā un uzskatīja, ka visai valstij vajadzētu darboties kā armijai - precīzi izpildot pavēles un pat nedomājot par to apspriešanu. Kurš pavēles izdotu? Protams, viņš pats! Nikolajs visā nopietnībā uzskatīja, ka tronī nonācis pēc Dieva gribas un tātad kā cars vislabāk zina, kas viņa tautai ir derīgs un ko tai nevajag. Tieši Nikolaja laikā tika radīts Krievijas valstiskuma pamatprincips: monarhija - pareizticība - tautiskums. Ar tautiskumu būtībā tika saprasts krievu nacionālisms, kura slavināšanu gan ir mazliet dīvaini sagaidīt no cara, kuram pārsvarā bija vācu asinis, un krieviski viņš runāja ar akcentu.
Jautājumā par «svēto trīsvienību», pēc visa spriežot, līdzīgi domā arī pašreizējais Krievijas valdnieks (vien ar to atšķirību, ka trijos pamatakmeņos monarhiju aizstāj prezidents), taču tā nav vienīgā īpašība, kas Nikolajam un Vladimiram ir kopīga. Vēl viens vienojošais punkts ir mīlestība pret valsts drošības struktūrām. Savā ziņā var teikt, ka tieši Nikolajs I lika pamatus Krievijas slepenpolicijai, kuras tikumus vēlāk pārmantoja Putinam tik mīļā Valsts drošības komiteja. Slepenie dienesti Krievijā pastāvēja arī agrāk - kaut vai Ivana Bargā opričņina un Pētera I slepenā kanceleja -, taču tieši Nikolajs slepenpoliciju padarīja par visvarenu organizāciju.
Nosaukumu gan jaunizveidotajam slepenajam dienestam piešķīra diezgan neizteiksmīgu - imperatora kancelejas Trešā nodaļa. Vēlāk, 1836. gadā, tika izveidota vēl viena paralēla drošības struktūra - žandarmērija. Abu vadību cars uzticēja grāfam Aleksandram Benkendorfam, kurš kļuva par otru ietekmīgāko cilvēku valstī. Abas šīs struktūras pildīja politiskās policijas funkcijas un drīz vien padarīja Krieviju par caurcaurēm policejisku valsti. Benkendorfu padomju laikos atainoja kā teju vai dēmonisku figūru un arī laikabiedru vidū viņam nebija laba slava, taču īsti pelnīta šāda attieksme laikam tomēr nav, jo pirmais žandarmu šefs no sirds ticēja, ka valsts drošības sargāšana ir svēts pienākums, un uzstāja, ka to pildīt var tikai augstas morāles cilvēki. Cita lieta, ka vēlāk šī morāles latiņa tika nolaista diezgan zemu. Pats Benkendorfs pēc dabas bija diezgan labsirdīgs un, piemēram, daudz darīja, lai uzlabotu ieslodzīto stāvokli cietumos. Pat režīma kaislīgam oponentam Aleksandram Hercenam nācās atzīt, ka grāfs ne tuvu nav izdarījis tik daudz slikta, kā viņam, esot slepenpolicijas šefam, būtu bijis iespējams paveikt.
Un tomēr, kā raksta vēstures pētnieks Boriss Akuņins, šis «lādzīgais un, pēc visa spriežot, labu nodomu vadītais cilvēks radīja mašīnu visa dzīvā totālai apspiešanai». Slepenpolicija kļuva par valsti valstī, un kā tāda tā ar dažādiem nosaukumiem un ar nelieliem pārtraukumiem Krievijā darbojās nākamos teju vai 200 gadus.
Gluži tāpat kā tagad Putins, arī Nikolajs regulāri rīkoja karaspēka parādes un centās radīt varenu armiju
Totāla cenzūra
Kā jau policejiskā valstī pienākas, ļoti lielu lomu spēlēja cenzūra. Jau uzreiz pēc kāpšanas tronī Nikolajs izdeva dekrētu, kurā tika aizliegti jebkādi rakstu darbi, kas ne tikai kritizē valdību, bet «mazina tai pienācīgo cieņu». Vēlākajos gados likuma normas kļuva vēl stingrākas. Autori, kuri atļāvās uzrakstīt kaut ko, kas režīmam likās aizskarošs, nonāca zem slepenpolicijas modrās acs, turklāt ne tikai par politiskām tēmām vien, bet arī par «tikumības graušanu». Pārsteidzoši, taču valdību bija aizliegts ne tikai kritizēt, bet arī slavēt, jo cara nostāja bija vienkārša - nevienam nav jābāž deguns valdnieka darīšanās.
Vēl viens cara domugrauds: «Man nav vajadzīgi gudrinieki, bet gan uzticami pavalstnieki.» Tādi, kas bez ierunām izpilda jebkuru pavēli. Ideālā gadījumā dzīvo kazarmā un valkā vienādus mundierus. Baidoties no jebkādām liberālisma vēsmām, cars vienubrīd pat apsvēra universitāšu slēgšanu, jo tieši studenti bija sabiedrības pati brīvdomīgākā daļa. Beigu beigās pavisam augstskolas tomēr neslēdza, taču mācību programmu pamatīgi izrevidēja, lielāku vērību pievēršot reliģiozai audzināšanai.
Laiku pa laikam gan atradās drosminieki, kuri tomēr nebaidījās atklāti paust savas domas. Viens no viņiem bija Pjotrs Čaadajevs, kurš 1836. gadā, par spīti totālai cenzūrai, pamanījās publicēt rakstu ar nosaukumu Filozofiskas pārdomas. Iespējams, ka tieši nevainīgais nosaukums novērsa cenzoru uzmanību. Diezgan droši var apgalvot, ka cenzoram, kurš šo rakstu izlaida cauri, pēc tam bija lielas nepatikšanas. Jo Filozofiskās pārdomas patiesībā bija visīstākais režīma atmaskojums, kas liek aizdomāties par Krievijā vēl šobaltdien valdošo kārtību. «Krievija kristietību pārņēma no neglābjami novecojušās Bizantijas. Tas ne tikai sašķēla kristietību, bet arī laupīja mums iespēju iet tālāk rokrokā ar citām civilizētām tautām. Noslēgušies savā ķecerībā, mēs nepieņēmām neko no Eiropā notiekošā. (..) Mēs atrodamies starp Rietumiem un Austrumiem, līdz galam nepieņēmuši ne vienu, ne otru. Mēs esam pa vidu. Mēs esam vienatnē. (..) Ja mēs virzāmies uz priekšu, tad kaut kā dīvaini: greizi un sānis. Ja mēs augam, tad nekad neuzplaukstam. Mūsu asinīs ir kaut kas tāds, kas traucē patiesam progresam,» rakstīja Čaadajevs.
Bez atbildes tāds izlēciens nevarēja palikt. Cars arī atbildēja, taču ne tā, kā varēja gaidīt. Šoreiz iztika bez aresta, tā vietā Čaadajevu pasludināja par vājprātīgu, jo tikai traks cilvēks varēja kaut ko tādu sarakstīt. Iespējams, ka padomju represīvais aparāts ideju par disidentu spundēšanu psihiatriskajās slimnīcās aizņēmās tieši no Nikolaja I. Čaadajevam tika piemērots mājas arests (viņa paša drošības labad, protams), kura laikā viņu baroja ar visvisādām zālēm, bet par jebkādām publiskām izpausmēm viņš varēja aizmirst.
Cara režīms darīja visu, lai nepieļautu jebkādu liberālu ideju ieplūšanu no Rietumiem. Avīzes un grāmatas ievest bija aizliegts, jo kas gan varēja zināt, vai svešvalodās rakstītajos izdevumos nav kaut kas musinošs. Izņēmums nebija arī franču marķīzs de Kistīns, kuru viesos bija uzaicinājis pats cars - arī francūzim uz robežas atņēma visas grāmatas. Nikolajs bija cerējis, ka marķīzs, kurš bija Eiropā populārs publicists, sarakstīs grāmatu par Krievijā redzēto un parādīs impēriju pozitīvā gaismā, taču iznāca misēklis. Marķīzs tomēr nekļuva par cara ietekmes aģentu un grāmatu gan uzrakstīja, taču nebūt ne pozitīvu. «Jāpadzīvo kādu laiku tuksnesī, ko sauc par Krieviju, lai saprastu, cik brīva ir dzīve citās Eiropas valstīs. (..) Trula un dzelžaina kazarmu disciplīna te ir savažojusi visu un ikvienu. Te melot nozīmē stāvēt troņa sardzē, bet runāt patiesību nozīmē graut valsts pamatus. (..) Krieviem ir tikai nosaukumi visam kam, taču realitātē nekā nav. Krievija ir fasāžu valsts,» rakstīja marķīzs. Protams, grāmatu Krievijā aizliedza, taču tā tik un tā valstī nonāca kontrabandas ceļā.
Cars un dzimtbūšana
Viena no lielākajām Krievijas problēmām Nikolaja I valdīšanas laikā bija dzimtbūšana, kas nopietni bremzēja gan lauksaimniecības attīstību, gan arī industrializācijas dzimšanu, nemaz nerunājot par to, ka lielai daļai iedzīvotāju bija laupītas elementārākās tiesības. Cars apzinājās, ka dzimtbūšana ir attīstību traucējošs faktors, taču neko lietas labā nedarīja: «Nav šaubu, ka dzimtbūšana pašreizējā veidolā ir visiem redzams ļaunums, taču tās aiztikšana radītu vēl postošāku ļaunumu. (..) Laiks, kad to varētu darīt, ir vēl ļoti tāls, bet pašlaik jebkādas domas par to būtu tikai noziedzīgs mēģinājums graut sabiedrības mieru un valsts labklājību. Pugačova dumpis savulaik jau parādīja, uz ko ir spējīgi satrakojušies nabagi.» Iznākumā dzimtbūšanas problēmu Nikolajs atstāja savam dēlam Aleksandram II, kurš tad beigu beigās pielika punktu šai pazemojošajai sistēmai.
Dižais «humānists»
Nikolajs bija dziļi dievbijīgs cilvēks un sevi uzskatīja par humānistu, jo pēc dekabristu sacelšanās apspiešanas Krievijā netika izpildīts neviens nāvessods. Vismaz oficiāli ne, taču te ir viens «bet» - nāvessodu aizstāja ar ilgtermiņa katorgu, kurā izdzīvoja ne visi, un miesassodiem, kas reizēm bija tas pats nāvessods, tikai daudz nežēlīgāks par pakāršanu. Notiesātajam piesprieda vairākus simtus vai pat tūkstošus sitienu un dzina cauri kareivju rindām, kamēr katrs karavīrs upurim sita ar rīksti vai šautenes slauķi. Letāli iznākumi bija diezgan bieži.
Vēl viens cara iecienīts izrēķināšanās veids ar īstiem vai iedomātiem oponentiem bija nāvessoda piespriešana un notiesāto atvešana uz ešafotu, kur pēdējā brīdī pirms soda izpildes viņiem paziņoja par apžēlošanu un pakāršanas aizstāšanu ar katorgu. Uz savas ādas šo sadistisko rīcību izbaudīja izcilais rakstnieks Fjodors Dostojevskis, kuram jaunībā kopā ar grupu līdzīgi domājošu cilvēku - kopskaitā 21 personai - nāvessodu piesprieda tikai par to, ka viņi bija kādā dzīvoklī pulcējušies un sprieduši par to, kā Krieviju varētu padarīt labāku un ko vajadzētu mainīt. Līdz kaut kādai darīšanai lieta ne tuvu nenogāja, taču tas netraucēja piespriest augstāko soda mēru. Notiesātos jau atveda līdz laukumam, kur viss bija sagatavots nošaušanai.
«Pienāca baisas un līdz neprātam šausmīgas minūtes, gaidot nāvi. Auksti! Bija ļoti auksti. Mums atņēma ne tikai šineļus, bet arī svārkus. Bet ārā bija mīnus 20 grādu. Izsauca pa trijiem. Es biju otrajā grupā. Kad aizveda pirmo grupu, man dzīvot atlicis ne vairāk par minūti...» vēlāk stāstīja Dostojevskis. Taču brīdī, kad pirmos trīs notiesātos jau piesēja pie stabiem un atskanēja komanda «Tēmēt!», tika saņemta ziņa par apžēlošanu un nāvessoda aizstāšanu ar katorgu. «Ziņu par soda izpildes apturēšanu uztvēru kaut kā truli. Nebija prieka par atgriešanos dzīvē. Apkārt kliedza un trokšņoja. Bet man bija vienalga - es jau biju pārdzīvojis pašu briesmīgāko.» Dostojevskim tā bija morāla trauma uz visu atlikušo mūžu, bet viens no viņa biedriem, gaidot nāvi, sajuka prātā.
Kukuļu valstība
Ne velti Nikolaja Gogoļa Revidents ir rakstīts Nikolaja I valdīšanas laikā, 1835. gadā. Starp citu, caram šis darbs esot itin labi paticis. Korupcija bija viena no spilgtākajām un postošākajām šā laikmeta Krievijas īpašībām, kas pārņēma visu valsti no augšas līdz pat apakšai. Blēdījās un kaut ko nozagt mēģināja visi. Ne jau velti Krievijas vēstures pētīšanas pamatlicējs Nikolajs Karamzins, reiz lūgts vienā vārdā raksturot Krieviju, atbildēja: «Zog.»
Taču, ja zemākajiem ierēdņiem kukuļņemšana bieži vien bija dzīves nepieciešamība, jo aldziņas bija pārāk mazas, lai varētu savilkt galus kopā, tad «augšā» zaga ar vērienu. Cars to labi zināja un mēģināja ar zagšanu cīnīties, raidot kaujā pret zagļiem un korumpantiem arvien jaunus revidentu pulkus, taču lielas jēgas no tā nebija. Zagšana bija tik izplatīta, ka ar visiem blēžiem galā tikt nebija iespējams, un bieži vien ierēdņi bez pēdām pazuda ar lielām valsts naudas summām portfeļos. Arī tiesas netika ar lietām galā, jo vienubrīd izskatīšanā vienlaikus bija divi miljoni lietu, saistībā ar kurām apcietinājumā atradās 127 000 cilvēku. Zaga gan sīkumus, gan arī lielos projektos - kad sāka dzelzceļa būvi no Sanktpēterburgas uz Maskavu, tad sākotnējā 43 miljonu rubļu tāme drīz vien pieauga pusotru reizi, lielā mērā tieši zagšanas dēļ. Akuņins salīdzinājumam piemin ASV pieredzi, kur apmēram tajā pat laikā tika uzbūvēta piecreiz garākā Transkontinentālā maģistrāle, kas izmaksāja tikai nedaudz dārgāk kā krievu 600 kilometru dzelzceļa līnija. Turklāt Krievijā darbaspēks bija ievērojami lētāks (vismaz teorētiski), jo būvē izmantoja ar varu sadzītos dzimtcilvēkus.
Cars mēģināja ar zagšanu cīnīties, raidot kaujā pret korumpantiem arvien jaunus revidentu pulkus
Blēži nekautrējās apzagt pat pašu caru. Nikolajam patika ļoti ātra braukšana pajūgā, tādēļ bieži vien gadījās, ka zirgus viņš nodzina līdz nāvei. Ierēdņi šo imperatora vājību izmantoja savā labā, veicot pierakstījumus, lai zirgu piegādātāji varētu saņemt kompensācijas, kurās pēc tam dalījās ar atbildīgajām amatpersonām. Kad Nikolajs uzzināja, ka saskaņā ar atskaitēm viņš ceļā no Varšavas līdz Sanktpēterburgai ir nodzinis 144 zirgus, tad viņam radās aizdomas, ka kaut kas tur nav kārtībā. Nākamajā braucienā viņš pats personīgi skaitīja nodzītos zirgus - iznāca, ka tādu ir apmēram desmit. Taču atskaitē atkal parādījās pusotrs simts. Uz Nikolaja neizpratnes pilno jautājumu, kā tas tā var būt, ierēdņi vienā mierā atbildēja, ka lielākā daļa zirgu nomiruši nevis uzreiz pēc apstāšanās, bet gan dažas stundas vēlāk. Pierādīt, ka tā nav bijis, nebija iespējams.
Vēl ļaunāk bija tas, ka zagšana - gluži tāpat kā mūsdienu Krievijā - skāra to valsts institūciju, ko cars mīlēja visvairāk. Armiju. To apzaga fantastiskos apmēros. Daļa karaspēka vienību, kas pastāvēja «uz papīra», realitātē neeksistēja, taču to uzturēšanai paredzētos līdzekļus izzaga augstākie virsnieki. Tikpat vareni zaga arī flotē. Lai varētu konkurēt ar Britāniju, Nikolajs izvērsa iespaidīgu jaunu kuģu būvēšanas programmu, atvēlot tai milzīgas summas, no kurām daļu, protams, izzaga. Bet par atlikušo naudu uzbūvēja novecojušus buriniekus, kuri, sākoties Krimas karam, nespēja neko nodarīt angļu un franču tvaikoņiem. Jo cars, raugi, bija nospriedis, ka tvaikoņu būve ir tikai tāda jaunmodīga māžošanās - nevar taču kārtīgs kuģis tikt uz priekšu, tikai kūpinot dūmus! Beidzās viss ar to, ka Melnās jūras floti nācās pašiem nogremdēt Sevastopoles reidā, lai ar vrakiem aizšķērsotu ceļu ienaidnieka kuģiem.
Cars un Ukraina
Nikolaju I ļoti uztrauca doma par to, ka kāda tauta varētu mēģināt iegūt neatkarību - to viņš nekādā gadījumā negribēja pieļaut. Tādēļ bez žēlastības apspieda poļu sacelšanos un bija gatavs sūtīt karaspēku palīgā ikvienam Eiropas monarham, kura pavalstnieki sāka dumpoties. Baidījās viņš arī no tā, ka ukraiņi varētu kādudien mēģināt iegūt brīvību, tādēļ visu ukrainisko centās iznīdēt. Kad izcilais ukraiņu dzejnieks Tarass Ševčenko sāka rakstīt dzeju ukrainiski, viņu par to paņēma armijā nosūtīja uz vistālāko garnizonu, aizliedzot rakstīt, lai nebūtu iespējas sacerēt musinošus darbus. Tā brīža žandarmu šefs grāfs Orlovs akcentēja, ka tas ir darīts, lai novērstu iespēju, ka Mazkrievijā kādreiz varētu dzimt domas par iespēju Ukrainai pastāvēt kā atsevišķai valstij.
Varena armija. Uz papīra
Militāras lietas caram ļoti patika. Gluži tāpat kā tagad Putins, arī Nikolajs regulāri rīkoja karaspēka parādes un visiem spēkiem centās radīt lielu un varenu armiju. Skaitliski tā patiešām arī bija iespaidīga, un armijas uzturēšanai tika tērēti milzīgi līdzekļi. Taču vēlme radīt spēcīgu armiju nonāca pretrunā Nikolaja pārliecībai par to, ka jebkādas pārmaiņas ir kaitīgas. Kaut kādu karaspēka reorganizāciju gan cars laiku pa laikam veica, taču lielākoties tā bija kosmētiska un aprobežojās ar jaunu mundieru ieviešanu un vienību restrukturēšanu. Principiālas izmaiņas un tehnoloģiski jauninājumi, ko ieviesa Rietumeiropas valstu armijas, Krievijas karaspēku neskāra.
Kamēr Rietumos arvien vairāk valstu pārgāja uz iesaukuma sistēmu, kas ļāva īsā laikā sagatavot daudz kara gadījumā potenciāli mobilizējamu cilvēku, pārējā laikā ļaujot viņiem strādāt un veicināt ekonomisko izaugsmi, tikmēr Krievija ietiepīgi turējās pie rekrūšu sistēmas, kas daļai vīriešu lika daudzus gadus pavadīt armijā. No vienas puses, tāda profesionāla armija nebūtu slikta, taču, no otras - tā bija pārāk liela («uz papīra» tajā skaitījās miljons vīru) un pārāk daudz laika veltīja ierindas skatēm un maršēšanai, nevis taktikas noslīpēšanai. Nerunājot nemaz par to, ka Krievijas armija nogulēja brīdi, kad Rietumos jau pārgāja uz vītņstobra šautenēm, kas būtiski palielināja precīzas šaušanas distanci. Krimas kara laikā šī nevērība smagi atspēlējās.
Līdzīga situācija bija rūpniecībā, kur valsts centās visu kontrolēt un darbojās kā galvenais pasūtītājs. Lielākā daļa pasūtījumu bija saistīti ar militāro jomu, taču uzsvaru liekot uz kvantitāti, nevis kvalitāti. Iznākumā Krievijas rūpniecības produkcija pasaules tirgū nebija konkurētspējīga.
Taču līdz pat Krimas karam visas šīs briestošās problēmas nebija īpaši jūtamas, jo ārēji viss bija kārtībā. Armija ilgus gadus karoja Kaukāzā, cenšoties pakļaut brīvību mīlošos kalniešus, un, lai arī nespēja izcīnīt galīgo uzvaru, tomēr arī necieta iznīcinošu sakāvi. Tiesa, pavisam ar kaukāziešiem galā tiks jau Nikolaja dēls Aleksandrs II. Toties kā pa diegu noritēja ungāru sacelšanās apspiešana, krievu karaspēkam dodoties palīgā Austroungārijas imperatoram, arī poļu dumpjus milzīgā Krievijas armija bez īpašām problēmām noslīcināja asinīs.
Neveiksmīgais karš
Taču cars bija pārliecināts, ka viņam ir varena armija - skaitliski taču tā bija lielākā pasaulē! Tādēļ arī viņš ilgus gadus atļāvās ar Eiropu runāt no spēka pozīcijām, būdams pārliecināts, ka visi Krieviju ciena un no tās baidās. Šī pašpārliecinātība tad arī viņu iegāza.
Kara iegansts bija diezgan dīvains - jautājums par to, kam piederēs Kristus dzimšanas baznīcas atslēgas Jeruzalemē. Pilsētu kontrolēja Osmaņu impērija, taču par baznīcu tai lielas intereses nebija, tādēļ tās atslēgas gandrīz 100 gadus bija vietējās pareizticīgu kopienas pārziņā. Taču 1852. gadā uz tām pretenzijas pieteica Francija, uzskatot, ka tādam svētumam jābūt katoļu baznīcas īpašumā. Stambula nezināja, kā izkļūt no situācijas tā, lai abas puses būtu apmierinātas, jo turki negribēja strīdēties ne ar krieviem, ne ar frančiem. Taču Francija izrādījās uzstājīgāka un pēc tās fregates vizītes pie Stambulas mūriem turki baznīcas atslēgas atdeva katoļiem.
Nikolajs I to izmantoja kā ieganstu karam, paziņojot, ka visrupjākā veidā tiek aizskartas pareizticīgo tiesības. Krievijas karaspēks pēc dažiem mēnešiem iesoļoja Osmaņu impērijas kontrolētajā Moldovā un Valahijā, bet Melnajā jūrā 1853. gadā sagrāva turku floti.
Šķita, ka viss iet kā smērēts, taču izrādījās, ka turkiem ir ietekmīgi draugi - Francija un Britānija. Abām šīm valstīm Krievijas vēlme diktēt noteikumus Eiropā sen bija līdz kaklam, tādēļ tās iesaistījās karā Osmaņu impērijas pusē un izcēla desantu Krimas pussalā. Tas izrādījās negaidīts trieciens, kādam Krievija nebija gatava, jo Nikolajs I bija absolūti pārliecināts, ka neviena Eiropas valsts turkiem nepalīdzēs. Kļūdains situācijas novērtējums, līdzīgi kā pašreizējam Krievijas prezidentam Ukrainas jautājumā.
Drīz vien kļuva skaidrs, ka Krievijas armija ir varena tikai uz papīra, bet realitātē gandrīz visos parametros zaudē pretiniekiem, izņemot varbūt tikai turkus. Angļiem un frančiem bija labāki un ātrāki kuģi, radiotelegrāfa sakaru sistēma, jaudīgākas šautenes. Vienīgais faktors, kur spēku samērs bija puslīdz līdzīgs, bija komandieri - tie abās pusēs bija visai viduvēji, ja neskaita atsevišķus izņēmumus. Ja angļiem un frančiem Krimā būtu bijuši talantīgāki karavadoņi, karš noteikti beigtos ātrāk.
Līdzīgi kā pašreizējā Ukrainas karā, cara valdība situāciju mēģināja glābt, izsludinot mobilizāciju, un pat iesauca dienestā papildu 360 000 cilvēku, taču viss šis pasākums izrādījās pilnīgi bezjēdzīgs, jo transporta grūtību dēļ Krimā nonāca tikai 17 000 no viņiem. Dzelzceļu attīstības ziņā Krievija bija neglābjami atpalikusi no saviem pretiniekiem, un nu šī atpalicība lika sevi manīt, jo ar zirgu pajūgiem vien no lielajiem centriem tik tālu esošo fronti apgādāt bija neiespējami. Iznākumā 11 mēnešus ilgais Sevastopoles aplenkums beidzās ar pilsētas krišanu un vairāk nekā 200 000 cilvēku bojāeju, ja skaitām abas puses.
Nikolajs I sakāves kaunu nepiedzīvoja - viņš nomira pusgadu agrāk, 1855. gada februārī. Oficiālais nāves cēlonis bija pneimonija, ko dumjā prātā pats sev bija sagādājis, ar līdz galam neizārstētu gripu dodoties vēsā ziemas dienā pieņemt karaspēka parādi. Šāda rīcība bija tik muļķīga, ka Sanktpēterburgā pat paklīda runas, ka cars pats darījis visu, lai dabūtu galu, jo nav vairs gribējis dzīvot. Pārāk smagi bijis pieredzēt sakāvi Krimas karā un Krievijas pazemojumu. To, ka īpašas dzīvotgribas mūža beigās Nikolajam nav bijis, raksta vairāki aculiecinieki, un savā ziņā caru var saprast - viņa sapnis par vareno Krieviju bija izsapņots. Saskaņā ar miera līgumu pēc Krimas kara Krievija zaudēja Melnās jūras floti un šajā reģionā vairs nevarēja diktēt noteikumus. Vēl ļaunāk bija tas, ka valsts būtībā cieta ekonomisko krahu, parādu bija pāri galvai, bet Eiropā Krieviju neviens vairs neuzskatīja par varenāko lielvalsti. Spriediet paši, vai arī šajā ziņā neveidojas paralēles starp Nikolaja un Vladimira vadītajām valstīm.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita