Garas sveicēju rindas, dāvanas un apsveikuma vēstules, glaimojošas runas, vētraini aplausi un īpaši iestudēts uzvedums Dailes teātrī četru stundu garumā. Ja zinām, ka tas viss notiek trīsdesmitajos gados, tad varētu padomāt - runa droši vien ir par kādu Kārļa Ulmaņa sumināšanas reizi. Taču patiesībā stāsts ir par latviešu sociāldemokrātijas vadoņa Paula Kalniņa 60. jubileju.
Šogad 2. martā apritēja 150 gadu, kopš dzimis viens no izcilākajiem XX gadsimta latviešu politiķiem Pauls Kalniņš. Te gan nepieciešams īss viņa biogrāfisko datu precizējums. Viņa dzimtā puse ir Zemgale, Blankenfeldes pagasts, kas vēlāk iekļauts Vilces pagastā. Sesavas ev. lut. draudzes 1872. gada kristīto reģistrā starp Nr. 63. un Nr. 64 ar 0 apzīmētajā ierakstā lasāms, ka 1872. gada 19. februārī (2. martā) dzimis un 19. (31.) martā kristīts Blankenfeldes Mazpečuļu saimnieka Jāņa Kalniņa un viņa sievas Emīlijas dēls Pauls. Viņa vēlākajos dokumentos un biogrāfijās, pārrēķinot datumus, nebija ņemts vērā, ka 1872. gads bija garais gads, un tādēļ kā dzimšanas datums kļūdaini norādīts 3. marts.
«Amatu izpildījis ar retu veiklību...»
Pauls Kalniņš, kurš 1918. gada 18. novembrī Latvijas valsts proklamēšanas aktā pārstāvēja Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP), bija labi zināms ne tikai savas partijas biedriem, bet arī autoritāte pilsonisko aprindu politiķiem, ar kuriem vācu okupācijas laikā sadarbojās tā sauktajā Demokrātiskajā blokā. Kalniņš bija viens no tiem LSDSP vadošiem darbiniekiem, kuru iespaidā Latvijas sociāldemokrātija pēc 1905. gada revolūcijas sakaušanas pamazām pielāgojās jauniem apstākļiem. Vēlāk darbojoties Tautas padomē un Satversmes sapulcē, bet it sevišķi visās četrās Saeimās viņa popularitāte būtiski pieauga gan Latvijā, gan arī ārzemēs, kur viņš pārstāvēja ne tikai valsti, bet arī savu partiju. Agri politikai pievērsās arī Klāras un Paula Kalniņu dēls Brūno Kalniņš.
Pirmās Saeimas laikā, 1925. gada 20. martā, Pauls Kalniņš tika ievēlēts par parlamenta priekšsēdētāju jeb, kā tolaik bieži rakstīja prese, Saeimas prezidentu. Bet 1932. gada martā vērienīgi tika svinēta viņa 60. jubileja. Svinības bija tik pompozas, ka jājautā - varbūt vadoņa godināšanas kulta aizmetņi latviešu sabiedrībā jāmeklē vēl pirms Kārļa Ulmaņa 1934. gada valsts apvērsuma?
Zināmas izpausmes Kalniņa godināšanā parādījās jau agrāk. Var jau īpaši nopietni neuztvert savdabja, latviešu dzejas simbolisma pārstāvja dzejnieka un mācītāja Jāņa Steika dzejdarbu Viņa augstai excelencei Saeimas prezidentam Paulam Kalniņa kungam, kuru viņš 1926. gadā pasniedza kā revolucionārs. Taču tas nav vienīgais piemērs: Latvijas valsts darbinieku arodbiedrības 10. pilnvarnieku sapulce, kas sanāca Rīgā 1930. gada 22. un 23. martā, ar skaļiem aplausiem sagaidīja Jelgavas nodaļas pilnvarnieka Freigana uzaicinājumu «uzņemt Saeimas priekšsēdētāju Dr. Paulu Kalniņu par Latvijas valsts darbinieku arodbiedrības goda biedri».
60 gadu jubilejas reizē bija gan atskats uz to, ko jubilārs paveicis, gan arī vērtējums, kā viņš mainījies uzņemoties atbildīgos amatus. Brīvā Doma rakstīja: «Ja senos nebrīvos laikos plašākās aprindās zināja tikai biedri Ekteri (Kalniņa nelegālais vārds), tad tagad tas ir pazīstams katram Latvijas pilsonim. Turpat apaļus septiņus gadus Dr. P. Kalniņš ir mūsu Saeimas priekšsēdētājs, kur viņš, neraugoties uz partiju un tautību izšķirību, ir ieguvis visu deputātu nedalītu piekrišanu un atzīšanu. Ar savu taktu un viņam piemītošu objektivitāti viņš ne vienreiz vien ir pratis savaldīt sakarsētos prātus un gaisā sakrājušos elektrību novadīt pa sānis ceļiem, neļaujot notikt atklātam sprādzienam. Ja senā partijas darbā, vēl būdams tikai Saeimas deputāts, Dr. P. Kalniņš bij’ viens no straujākiem un karstākiem, tad, ieņemdams tagad savu atbildīgo posteni, viņš ir sapratis savu stāvokli un uzticēto amatu izpildījis ar retu veiklību un sekmēm.»
Kas gan nav dzirdējis viņa vārdu? Kas nepazīst viņa laipno seju, kas noraugās no ģīmetnes skolā, bērnu stūrītī vai mājās? Kas gan nepazīst viņu arī kā bērnu draugu?
Sveiciens no Kautska
Paula Kalniņa 60 gadu jubileja bija pirmā tik oficiāli un plaši svinētā valstsvīru jubileja Latvijā. Tā arī palika pēdējā, kurai nebija lemts kļūt par tradīciju. Godināšana aizsākās jau no rīta, kad Saeimas namā jubilāru sveikt ieradās sociāldemokrātu partijas centrālkomitejas delegācija, kuriem sekoja Vācijas, Amerikas, Itālijas, Vatikāna, Lietuvas un Somijas sūtņi, kā arī Dānijas, Igaunijas un Dienvidslāvijas diplomātiskie pārstāvji. Bija ieradies arī Igaunijas parlamenta vicepriekšsēdētājs, viens no igauņu sociāldemokrātiskās kustības dibinātājiem Mihels Martna.
Tālāk jau sveicēji nāca garā rindā: Valsts prezidents Alberts Kviesis un Ministru prezidents Marģers Skujenieks, bet viņiem sekoja Saeimas Prezidija locekļi Kārlis Pauļuks, Ādolfs Bļodnieks un Timofejs Pavlovskis, kuri priekšsēdētājam pasniedza sudraba āmuru. No valdības sveikt ieradās kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis, ārlietu ministrs Kārlis Zariņš un finanšu ministrs Gustavs Zemgals. Tālāk sekoja vairāk nekā simt individuālo sveicēju, kuri sūtījuši sveicienus rakstiski.
Laikraksts Sociāldemokrāts 1932. gada 3. martā iznāca ar lielu Paula Kalniņa fotoportretu un Jāņa Grota dzejoli Biedrim Paulam Kalniņam. Pirmajā lappusē lieliem burtiem bija nodrukāts sveiciens: «Sveicam sirmo darba tautas vadoni b. Paulu Kalniņu viņa 60. šūpļa svētkos!» Laikraksta otrās lappuses trešdaļu aizņem Kārļa Dziļlejas dzejojums Seši gadu desmiti. (Biedrim Dr. P. Kalniņam). Trešajā lappusē rubrika Ārzemju biedru apsveikumi biedrim Paulam Kalniņam, kur sveicēju vidū ir gan Vācijas Reihstāga priekšsēdētājs Pauls Lobe, gan ievērojamais sociāldemokrātu teorētiķis Kārlis Kautskis, kura kundze Luize Kautskis esot atsūtījusi «ļoti mīļu un intīmu vēstuli» . Sveicienus sūtījuši arī Krievijas sociāldemokrātu ārzemju delegācijas un laikraksta Sociaļističeskij Vestņik pārstāvji Fjodors Dans un Rafaels Abramovičs.
«Ir reti gadījumi, kad lieli valsts vīri un politiķi ir arī lieli mākslas draugi. Jūs tāds esat!»
Pasākums Dailes teātrī
«Dailes teātra telpas, kur parasti norit intensīvs darbs, vakar valdīja neparasts svinīgums. Zaļu lauru koku rindas un SSS sargu špaleras sagaida daudzos viesus, kas ieradušies sumināt vienu no bagātākiem strādnieku kustības darbiniekiem - Saeimas priekšsēdētāju bdr. Dr. Paulu Kalniņu,» tā jubilāra godināšanai veltīto pārskatu nākamajā dienā sāka Sociāldemokrāts.
«Publika jubilāru sagaida vētrainiem aplausiem, pieceļoties kājās. Tad atveras priekškars, kur uz skatuves, sarkanu karogu iežogots, stāv mūsu partijas koris. Diriģenta pulti ieņem komponists Jānis Reinholds, un braši atskan strādnieku himna - Internacionāle,» turpina laikraksts. Ar runu par P. Kalniņa dzīvi uzstājies viņa partijas biedrs, Saeimas deputāts Jūlijs Celms, atzīmējot, ka šī jubileja «zināmā mērā ir visas Latvijas strādnieku kustības jubileja.» Pēc tam vēl virkne dažādu organizāciju pārstāvji savās runās cildināja jubilāru. Dailes teātra direktors Eduards Smiļģis, pasniedzot adresi, teicis:«Partija, Latvija un māksla var būt lepna uz jums. Ir reti gadījumi, kad lieli valsts vīri un politiķi ir arī lieli mākslas draugi. Jūs tāds esat.» Pēc pārtraukuma sekoja plaša mākslinieciskā programma, kas ievilkās vēlu naktī. Turklāt tas nebija vienkāršs koncerts, bet gan speciāli iestudēts uzvedums četros cēlienos.
Bērniem veltītais žurnāls Jaunais Cīrulītis rakstīja: «3. martā š. g. Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājam Dr. P. Kalniņam noslēdzas sestais gadu desmits. Kas gan nav dzirdējis viņa vārdu? Kas nepazīst viņa laipno seju, kas noraugās no ģīmetnes skolā, bērnu stūrītī vai mājās? Kas gan nepazīst viņu arī kā bērnu draugu? Žurnāls viņu sveic kā Latvijas bērnu draugu biedrības goda biedri.»
Laikraksts Sociāldemokrāts 5. martā rakstīja, ka Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa ģīmetni glītā mākslinieciskā izstrādājumā Saeimas Prezidijs vakar izlicis frakciju padomes telpās, bet sociāldemokrātu frakcijas prezidijs no savas puses ar viņa ģīmetni greznojis frakcijas telpas.
Ne jau tikai sociāldemokrātu un viņu idejām tuvi kreisie izdevumi vien sumināja jubilāru. Aleksandra Plensnera rediģētais laikraksts Latvijas Kareivis Paula Kalniņa 60. dzimšanas dienai par godu bija ievietojis gan apsveikumu, gan plašu dzīves aprakstu, gan arī interviju ar jubilāru par viņa karavīra gaitām Pirmajā pasaules karā. Intervijas nobeigumā viņš akcentējis: «Ja Latvijas jaunie virsnieki miera laikā būs spējīgi audzinātāji un nepiemirsīs šajā darbā iepotēt karavīriem cieņu pret Latvijas Satversmi, tad mūsu armija būs stiprāka kā strēlnieki vēsturiskajās Ziemas svētku kaujās. Esmu pārliecināts, ka šādas kaujas vairs neatkārtosies.»
Svinību turpinājums
12. martā svinības turpinājās Kalniņa dzimtajā pusē. Biedrības Darba jaunatne Jelgavas nodaļa bija sarīkojusi Jelgavas Tautas namā Paula Kalniņa 60 gadu atceres vakaru. Laikrakstā atzīmēts: «Ierodoties b. Kalniņam, viņu sagaida SSS sargu un Darba jaunatnes goda sardze, ar kuru b. P. Kalniņš sasveicinājās. Vakaru ar īsu uzrunu atklāj Darba jaunatnes Jelgavas nodaļas priekšnieks b. Irbe. Plašu referātu par b. P. Kalniņa dzīves gājumu, viņa nopelniem Jelgavas strādniecības organizēšanā sociāldemokrātiskajā partijā, viņa nozīmi Latvijas strādnieku kustībā un it sevišķi Latvijas sociāldemokrātiskās partijas attīstības gaitas, pakavējoties starp citu arī pie marksista uzskata par personības nozīmi vēsturē vispār, sniedz b. A. Altements. (..) Savā atbildes runā, kura ilgst gandrīz veselu stundu b. P. Kalniņš, atzīmējot sevišķo prieku par iespēju pavadīt atkal dažas stundas Jelgavā, ar kuru viņu saista vesela rinda jauku un patīkamu atmiņu, pakavējās pie dažādiem savas dzīves posmiem, pastāstot daudzas epizodes no seno, nelegālo laiku revolucionārām cīņām. (..) Par šo jauko stāstu klausītāji sumināja jubilāru ar ilgstošiem aplausiem.»
Interesanti, ka 1932. gada 3. martā 60 gadu jubileju svinēja divi izcili Latvijas vīri: ne tikai Pauls Kalniņš, bet arī gleznotājs profesors Vilhelms Purvītis. Rīta pusē Rīgas pilsētas domes un valdes delegācija ieradās apsveikt Purvīti viņa dzīvoklī Aspazijas bulvārī, bet vakarā Dailes teātra telpās bija reprezentatīvs sarīkojums, kur daudzas politiskas un kultūras organizācijas sumināja Paulu Kalniņu.
Smagie laiki
Diemžēl 60 gadu svinības kļuva ne tikai par Paula Kalniņa lielāko dzīves jubileju, bet arī palika vienīgā tik vērienīgi svinētā kādas valsts amatpersonas jubileja Latvijā starpkaru posmā. Pēc pāris gadiem sākās Paula Kalniņa smagākie dzīves laiki. Apcietinājums pēc Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma, padomju un vācu okupācijas laiks. Saskaņā ar Satversmi kā pēdējais Saeimas priekšsēdētājs viņš bija Valsts prezidenta pienākumu izpildītājs līdz savai nāvei. Vācu okupācijas laikā Pauls Kalniņš bija viens no Latvijas Centrālās padomes dibinātājiem. Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 8. septembra sēdē viņš parakstīja deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu. Taču pašam Kalniņam nebija lemts piedzīvot turpmākās politiskās aktivitātes. Viņš nomira 1945. gada 26. augustā Becavas ciemā netālu no Lustenavas (tagadējās Austrijas teritorija). Klātesot vairākiem ievērojamiem latviešu trimdiniekiem - sabiedriskiem darbiniekiem, politiķiem, kā arī Šveices sociāldemokrātiem, 31. augustā notika Paula Kalniņa izvadīšana uz Sanktgallenes krematoriju Šveicē. Urna ar viņa pelniem zemē tika guldīta 1964. gada 22. decembrī Heselbijas kapsētā Stokholmā, reizē ar dzīvesbiedres Klāras pelnu urnu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita