Studenti un lielais rublis

Kad 1956. gadā PSRS kompartijas XX kongress politiskā atkušņa gaisotnē pieņēma lēmumu atbrīvot milzīgu skaitu kriminālnoziedznieku un politieslodzīto, kuru bezmaksas vergu darbs bija viens no padomju valsts ekonomikas pamatiem, radās kāda nopietna problēma. Ieslodzīto skaits būtiski samazinājās un sāka pietrūkt strādnieku komunisma triecienceltņu būvēšanai. Līdzīgas grūtības bija arī lauksaimniecībā, kur Hruščova laikā tika uzņemts kurss uz jaunu teritoriju apgūšanu Kazahstānas ziemeļos, apsējot turienes stepes.
Sējēju un ražas novācēju trūkums bija katastrofāls, tādēļ talkā tika saukta komjaunatnes organizācija, kurā «brīvprātīgi piespiedu kārtā» bija gandrīz visi jaunieši vecumā līdz 28 gadiem. Pirmie aktīvisti, kuriem nācās ķerties pie partijas jaunā lauksaimniecības kursa īstenošanas, bija prestižās Maskavas Valsts universitātes studenti, kuri pēc komjaunatnes biroja aicinājuma brauca glābt PSRS ekonomiku Ziemeļkazahijas stepēs, nonākot zeku pamestajās kazarmās. Nevienam jau tā īsti negribējās doties uz pasaules malu un smagi strādāt, tomēr pastāvēja daži mūsdienās ne visai saprotami dzinuļi: iespēja vasaras laikā nopelnīt naudu, jauki pavadīt laiku jautrā kompānijā, bet dažam varbūt nozīmīgi bija arī ideoloģiski apsvērumi - sak, es daru labu darbu padomju dzimtenei!

Studentu korporācija padomju stilā

Diezgan ātri studentu vienības kļuva par vērienīgi organizētu un sistematizētu parādību. Nebija tā, ka sapulcējās studentu bariņš, aizgāja pie kolhoza priekšsēdētāja un salīga darbu. Centrālais studentu celtnieku vienību štābs atradās Maskavā, bet Latvijā bija republikāniskais štābs, kurš dalījās zonās, organizējot darbarokas dažādiem rajoniem un nozarēm. Centralizēti tika apzinātas vasaras darbu vajadzības un koordinēti darba piedāvājumi. Ik gadu tika dibinātas jaunas studentu celtnieku vienības, taču bija arī tādas, kuras vienā un tajā pašā kolhozā strādāja desmitiem gadu. Laika gaitā mainījās studentu vienības sastāvs, taču saglabājās tradīcijas. Te gandrīz varētu vilkt paralēles ar studentu korporāciju sistēmu, tikai izteiktā padomju stilā.

Studentu vienība organizēti ierodas Limbažos

Pirmā vai otrā kursa studentam iekļūt labi pelnošā un tradīcijām bagātā studentu celtnieku vienībā nebija nemaz tik vienkārši. Elitārajā «klubiņā» varēja iekļūt, ja biji gana čakls un ar izpratni par studentu dzīves gaismas un ēnas pusēm. Tādējādi visbiežāk studentu celtnieku vienības bija vienas fakultātes biedri vai studējošu jauniešu draugu kopas. Latvijā studentu celtnieku vienībā parasti bija no 15 līdz 30 cilvēkiem. Interesanti, ka šos studentu vienību jauniešus pilnīgi oficiāli sauca par «kaujiniekiem» (krievu valodā - bojec), tā uzsverot, ka darbs dzimtenes labā ir nopietna lieta un te nekādi joki nebūs.
Vienībai bija komandieris, komisārs un citas amatpersonas. Arī mediķis, kurš parasti bija kāds pēdējos kursos medicīnas augstskolā studējošs jaunietis. Strādājot tepat Latvijā gan īpaši piemeklēts topošais dakteris vienībā bieži vien izpalika, taču, dodoties peļņā uz attālākiem Padomju Savienības nostūriem, mediķis vienībā bija pat ļoti nepieciešams.
Meiteņu un puišu proporcijas vienībās bija ļoti dažādas. Bija vienības, kurās bija tikai puiši vai tikai meitenes, bet bija arī vienības, kurās plecu pie pleca strādāja abu dzimumu pārstāvji. Lielā mērā tas bija atkarīgs no tā, kādus darbus vienībai bija paredzēts veikt - nebūtu prātīgi komplektēt meiteņu vienību, ja tai paredzēts staipīt miltu maisus. Astoņdesmito gadu studentes parasti ravēja bietes, jaunceltnēs krāsoja sienas, brauca kā pavadones uz tālsatiksmes vilcieniem un veica vēl daudz citu fiziski ne tik smagu darbu.

Padomju Savienībā mācības nebūt nebija studējošās jaunatnes vienīgais pienākums. No tām brīvajā laikā viņiem pieklājās arī fiziski pastrādāt, iekļaujoties kādā no studentu celtnieku vienībām. To skaļi deklarētais mērķis bija celt padomju valsts ekonomisko varenību, bet neoficiālais - radīt iespēju studentiem nopelnīt «lielo rubli».

Atceroties pats savas studentu celtnieku vienības «kaujinieka» gaitas padomju saimniecībā Madliena, skaidri atminos, ka mūsu vienībā bija trīs meitenes. Viņas tika izvēlētas pēc principa, lai nesāktu raudāt pie pirmajām nesaskaņām, lai varētu vismaz ķieģeli pacelt un nepieciešamības brīdī sviestmaizēm desu sagriezt. Garas kājas un lielas krūtis nebija tas būtiskākais faktors meiteņu izvēlē puišu studentu celtnieku vienībā. Te der pieminēt kāda Latvijas Lauksaimniecības universitātes pasniedzēja teikto jaunu vīru kārtas studentu grupai: «Jūs, puiši, neskatieties uz tām meitenēm ar garām slaidām kājām; ņemiet tās ar resnām kājām - tās sūdos negrimst!»

Vienība Mežezers kādā no salidojumiem

Pirmo reizi kaujiniekos

Šo rindu autoram kā Pētera Stučkas vārdā nosauktās un ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotās Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes studentam bija lielas pārdomas, ko darīt 1988. gada vasarā. Tā kā biju aktīvs students un piedalījos daudzos sabiedriskos pasākumos, no vecāko kursu studentiem saņēmu piedāvājumu - braucam vasarā uz Madlienu strādāt studentu celtnieku vienībā Mežezers! Ar prieku piekritu, jo zināju, ka naudu maksās un izklaides arī būs.
Vienība bija izveidojusies jau septiņdesmito gadu vidū, kad pie Odzes ezera netālu no Pļaviņām sāka būvēt atpūtas kompleksu Mežezers. No kompleksa nosaukuma arī radās vienības vārds. Vairāk vai mazāk ar studentu palīdzību komplekss tika uzbūvēts, bet pēc tam Mežezera «kaujiniekiem» nācās meklēt jaunu darba lauku. Tāds atradās Zemgalē netālu no Tukuma, bagātajā padomju saimniecībā Zemgale, kuras centrs bija Slampe. Darbi ritēja raiti, taču attiecības ar vietējiem jauniešiem nebija draudzīgas. Kas bija par pamatu konfliktam, vēsture klusē, varbūt kādam vietējam «atsista» meitene vai mutes palaišana nevietā. Taču tas bija fakts, ka mežezeriešus vietējie regulāri piekāva. Fiziskais un skaitliskais pārspēks nebija studentu pusē, tādēļ vēl vienu sezonu palikt Slampē bija veselībai bīstami, un tika atrasts jauns darba devējs jau zināmajā Madlienā, kur attiecības ar vietējiem daudzu gadu garumā izvērtās mīļas abpusēji cieņpilnas un interesantas.

Bez ideoloģiskām nodevām neiztikt - uzsākot «DARBA SEMESTRI»”, studenti noliek ziedus pie Ļeņina pieminekļa

Tādā vidē tad es 1988. gada vasarā, pilns apņēmības čakli strādāt un nopelnīt lielo rubli, ierados Madlienā. Mūsu darba pienākums bija atjaunot Vērenes muižu. Vienībai bija divi darbaudzinātāji jeb meistari - mūrnieks Dainis un galdnieks Antons. Mēs lauzām nevajadzīgos cementa veidojumus, nēsājām ķieģeļus un kokmateriālus, betona maisītājā jaucām cementu ar smiltīm, darbaudzinātāju uzraudzībā mūrējām un veicām dažus galdniecības darbus. Darbi palēnām ritēja uz priekšu. Palēnām tādēļ, ka Antonam un Dainim bija sava dzīves filozofija - iedzeršana darba laikā stimulē darba efektivitāti. Taču tas bija laiks, kad toreizējais Padomju Savienības līderis Mihails Gorbačovs bija pasludinājis cīņu pret žūpību, tādēļ veikalos pieeja alkoholam bija stipri ierobežota - tikai retumis veikalos parādījās degvīns vai alus, ko, izstāvot garu rindu, ļaudis zibenīgi izpirka. Starp citu, 1986. gadā, dienot padomju armijas rindās Ukrainā, gadījās sastapties ar kādu pavisam īpatnēju žūpības apkarošanas paņēmienu. Tur degvīnu tirgoja trīs litru stikla burkās, kas maksāja 45 rubļus. Vidējā alga toreiz bija 150-170 rubļu, tādēļ aprēķins bija vienkāršs: ja divi vīri pēc darba bez problēmām varēja samesties puslitram pa pieciem rubļiem, tad sapulcināt četrpadsmit dzērājus, kuri varētu atļauties iztērēt analogu summu par trīs litru burku, jau bija krietni sarežģītāk.
Mūsu darbaudzinātāji alkohola jautājumu atrisināja ar Antonam piederošā motocikla palīdzību, reizi nedēļā braucot uz 40 kilometrus attālo Lielvārdi. Tur tolaik atradās viena no slavenākajām alus darītavām Latvijā, taču, tāpat kā jau pieminētajā Ukrainā, maza izmēra tarā to netirgoja. Taču šajā gadījumā tā nebija problēma, jo Antona motociklam bija blakusvāģis, bet pašam meistaram - 50 litru muca. Tā nu parasti trešdienas vai ceturtdienas rītā Antons ar savu moci un mucu tā kulbā bijaklāt un aicināja «kaujiniekus» veikt investīcijas braucienam uz Lielvārdi. Kad investīciju fonds bija noformēts, tad mocis devās ceļā, turklāt Antons allaž ņēma līdzi kādu no «kaujiniekiem», jo ar alu piepildīto mucu vienam atstiept līdz motocikla kulbai bija gandrīz neiespējami. Ap pusdienlaiku alus ekspedīcija bija atgriezusies un degustācija pīppaužu laikā varēja sākties. Saskaņā ar Antona filozofiju: «Dzert vajag darba laikā, brīvdienas ar dzeršanu nedrīkst cūkot.»

Centrālais studentu celtnieku vienību štābs atradās Maskavā, bet Latvijā bija republikāniskais štābs, kurš dalījās zonās, organizējot darbarokas dažādiem rajoniem

Sports, dejas un mīla

Studentiem brīvdienās iedzeršana ar Antonu nedraudēja vēl kāda iemesla dēļ. Komjaunatnes bosiem vajadzēja kaut ko darīt, lai pierādītu savu nepieciešamību, tādēļ katrā reģionā brīvdienās tika rīkoti studentu celtnieku vienību salidojumi, uz kuriem tad «kaujinieki» organizēti devās. Darba devēju atbalsts parasti neizpalika, jo astoņdesmitajos gados jebkurā kolhozā bija autobuss, kā arī tūrisma inventārs, ko parasti pārraudzīja saimniecības sporta metodiķis, - brezenta teltis, smagi vates guļammaisi un viss pārējais. Visus šos labumus studentiem deva bez jebkādas samaksas. Agrā sestdienas rītā brauciens varēja sākties. Antons gan savu mucu līdzi nedeva, tādēļ alus tika pārliets piena kannā, jo līdzi ņemtais dzēriens bija ļoti noderīgs vakarēšanai telšu nometnē.

Aizrautīga skatītāja studentu vienību sporta spēlēs

Par sporta spēļu vietu, gluži kā mūsdienās, tika izvēlēts kādas pašvaldības stadions, kam blakus ir pļava - tur katrai komandai atvēlēts pleķis telšu sliešanai. Vienību salidojums sākās ar parādi, kuras noslēgumā «kaujinieki» noklausījās komjaunatnes vadoņu uzrunas un gatavojās uzvarai sporta spēlēs. Vai uzvara tradicionālajās sporta spēlēs padsmit Mežezera puišiem un trim meitenēm, sacenšoties ar trīsdesmit atlētisku Juridiskās fakultātes puišu komandu Adrem, bija iespējama? Visdrīzāk, ka ne. Taču bija jau arī citādas alternatīvas, piemēram, matračpolo, kurā trīsdesmit komandu konkurencē izcīnījām ceturto vietu. Lielai daļai studentu «kaujinieku» kāpšana uz pjedestāla gan patiesībā bija pilnīgi vienaldzīga, tai skaitā arī vienībai Mežezers, daudz būtiskāka bija sportam sekojošā saviesīgā daļa. Proti, diskotēka, kurā par meiteņu trūkumu parasti nevarēja sūdzēties, jo salidojumā piedalījās arī no studentēm vien komplektētas vienības. Diezgan droši var apgalvot, ka šajos pasākumos dzima ne viena vien ģimene.
Ar zināmu nostalģiju rezumējot tās vasaras darbu veikumu Vērenes muižā, nākas atzīt, ka viss pasākums bija diezgan bezjēdzīgs. Muiža nav atjaunota vēl šobaltdien. Ja kādreiz šī celtne tiešām tiks restaurēta, tad nākamie būvnieki lauzīs studentu iemūrētos ķieģeļus un koka konstrukcijas.

Pirmā vai otrā kursa studentam iekļūt labi pelnošā un tradīcijām bagātā studentu celtnieku vienībā nebija nemaz tik vienkārši

Sibīrijas izaicinājums

Trešajā kursā parādījās vilinošs piedāvājums braukt uz Sibīriju, kur iespējams nopelnīt lielu naudu - tika komplektēta vienība no visdažādāko Latvijas Valsts universitātes fakultāšu studentiem. Šoreiz braucēji ir tikai puiši, jo Sibīrijā gaida fiziski smags darbs. Jūnija beigas, kad sesija nokārtota, kāpjam lidmašīnā, lai no Rīgas lidotu uz Maskavu. Nolaižamies Šeremetjevas lidostā, bet pēc tam pārbraucam uz Domodedovu. Tā ir Maskavas lidosta, no kurienes kursē reisi uz toreizējās padomijas austrumiem. Lidostā sastopam krievu studentu vienības, kuru dalībnieki tērpušies pusmilitārās formās ar uzšuvēm un apkārušies ar nozīmītēm. Neizpaliekošs aksesuārs krievu studentiem ir ģitāra, kuras pavadībā dziedāt dziesmas. Mums gan nekā tāda nav, taču nākas atzīt, ka krievu studentiem ir savs šarms un apņēmība. Arī formās tērptie dodas uz visdažādākajiem Sibīrijas nostūriem.
Septiņu stundu lidojums, un esam Jakutskā. Vēl 300 kilometru pārlidojums ar nelielu lidmašīnu, līdz nonākam mūsu jaunajā darba vietā - mazpilsētiņā Džebariki Hajā, kas atrodas pie lielās Sibīrijas upes Ļenas lielākās pietekas Aldanas. Aldanas upe pie Džebariki Hajas ir vismaz divas reizes platāka nekā Daugava pie Rīgas. Ārpus ciemata 60 kilometru rādiusā nav nevienas dzīvas dvēseles, tikai taiga, kurā kociņi ziemeļu klimata dēļ nav nekādi dižie. Mums tiek ierādīta dzīvošanas vieta: klasiska kopmītne ar gaiteni, kam gar malām ir istabiņas ar trim četrām gultām katrā. Mājas galos dušas ar siltu ūdeni un virtuvīti. Līdzīgas kopmītnes studentiem Latvijā tolaik bija Burtnieku ielā Rīgā un citviet. Tiesa, Sibīrijas kopmītnēs nebijām vieni, jo gaiteņa otrā galā dzīvoja vietējie strādnieki, ar kuriem drīz vien iepazināmies.
Mazpilsētiņā (vai varbūt tas skaitījās ciems?) dzīvo aptuveni 4000 iedzīvotāju - 3000 vīriešu un aptuveni 1000 sieviešu. Mūsu kopmītņu kaimiņi vēsta, ka tikai divi vīrieši no šā ciemata neesot sēdējuši cietumā - vietējais partijas sekretārs un milicis. Droši vien tas bija pārspīlējums, taču visi mūsu kopmītņu kaimiņi patiešām bija pabijuši padomju cietumā, un viņu pasaules izpratne lielā mērā asociējās ar cietuma likumiem.

Mūsu kopmītņu kaimiņi vēsta, ka tikai divi vīrieši no šā ciemata neesot sēdējuši cietumā - vietējais partijas sekretārs un milicis

Ritēja 1989. gads, Latvijā jau diezgan brīvi varēja staigāt ar sarkanbaltsarkano karogu, darbojās kooperatīvi, un katrs padomju cilvēks tagad vēlējās būt uzņēmējs. Arī mēs. Mums bija informācija, ka ciematā šņabi pārdod piecas reizes dārgāk nekā Latvijā: ja puslitrs grūti dabūjamā degvīna Latvijā maksā desmit rubļu, tad Džebariki Hajā jau piecdesmit rubļu. Tādēļ gandrīz katram no mums ir līdzi dažas degvīna pudeles, kuras patiešām izdodas notirgot par 50 rubļiem. Neesam gan te vienīgie komersanti. Ciemata centrā ir tirdziņš ar divām letēm. Vietējie gan netirgojas, toties nākamajā nedēļā pēc mūsu ierašanās ir atlidojis kāds ukrainis ar desmit maisiem grauzdētu saulespuķu sēklu. Tās viņš nedēļas laikā iztirgo, un viss ciemata centrs ir piespļaudīts ar semočku mizām.
Vēl pēc pāris nedēļām uz andeles vietu atlido lietuvieši, kuri atveduši bikses, ko uzdod par džinsiem. Patiesībā tās ir parastas darba apģērba bikses, tikai nošpricētas ar hlorkaļķi. Tādas plankumainas bikses toreiz bija modē. Lietuvieši ir arī pacentušies biksēs iesist kniedes un uzšūt kādu firmas zīmi, tādēļ bizness rullē un drīz liela daļa ciemata jauniešu staigā par bargu naudu pirktajās un smalkajās biksēs.

Studentu - vilcienu pavadoņu vienība kādā mītiņā 1980. gada vasarā

Nauda, darbs un sadzīve

Džebariki Hajā mums nav sarunāts kāds konkrēts darbs - esam gatavi darīt visu, ja vien mums maksā. Piedāvājumu netrūkst. Ir vasara, un, kamēr upe nav aizsalusi un zemes virskārta nedaudz atlaidusies (30-40 centimetrus, dziļāk ir mūžīgais sasalums), ir jāpaspēj sakārtot vietējā infrastruktūra garās ziemas pārlaišanai. Dažs betonē ciemata ceļu, cits krāso milzīgas elektropārvades līnijas 30 metru augstumā, vēl daži izkrāmē baržas, kuras ir atvedušas sāli, cukuru un putraimus. Tos ar kuģiem var atvest, kamēr upe nav aizsalusi.
Kādu dienu mani kopā ar studiju biedru Ivo Krumholcu, tagad pazīstamo radio raidījumu vadītāju un prāta spēļu organizatoru, norīko sagatavot dzelzs stieņu armatūru betonēšanas darbiem. Uzdevums ir vienkāršs: vajag uz preses salauzt atbilstoša garuma metāla stieņus. Vietējais darba vadītājs mūs aizved uz armatūras griešanas darbnīcu un saka: lūk, te ir mūsu armatūras speciālists Vasja, viņš jums izstāstīs visu par darba drošību.
Vasja ir nenosakāma vecuma zeks ar diezgan nodzertu seju un brezenta cimdiem rokās. Viņa instrukcijas ir vienkāršas: puiši, viss ir vienkārši, ņemam sešus metrus garu armatūras stieni un saskaldām ar presi vajadzīgajā garumā; tikai atcerieties, ka kniebšanas brīdī rokas jātur tālāk no preses. Tad Vasja novelk cimdus, un mēs ieraugām, ka viņam vienai rokai ir palikuši divi pirksti, bet otrai trīs. Ar šiem saviem atlikušajiem pieciem abu roku pirkstiem Vasja veikli kā krabis paķer armatūras stieni un parāda, kā ar to tiek galā. Laikam jau bijām attapīgi mācekļi, jo Latvijā abi atgriezāmies ar visiem pirkstiem...
Vasja nebija vienīgais kolorītais tēls mūsu apkārtnē. Kādu vakaru mūsu istabiņā ienāca kopmītņu kaimiņš, šķietami lādzīgs un izpalīdzīgs cilvēks. Tā vismaz mums likās, kamēr viņš nepastāstīja mums savu dzīvesstāstu. Esot cietumā nosēdējis septiņus gadus. Prasām - ko tad izdarīji? Esot milici skaldījis (krieviski - musora rubil). Neesot, lūk, tas milicis viņam iepaticies, tādēļ dzērumā paņēmis cirvi un nodarījis likuma sargam smagus miesas bojājumus.
Dzīvojot kopmītnēs, kādu nakti no zeku gala puses dzirdam briesmīgu kliedzienu: «Žitj nehoču!» Tātad - dzīvot negribu! Izejam gaitenī un redzam, ka viens no iemītniekiem pārgriezis sev abām rokām vēnas. Asinis pludo pa visu gaiteni, mēs gāžam vīreli gar zemi, uzliekam žņaugus un drīz vien atdodam profesionāliem mediķiem.
Ciematā ir arī izklaides iespējas - sestdienas vakara diskotēka vietējā kultūras namā. Tur skan tā laika kulta grupu Laskovij maj un Kino mūzika. Sākumā visi jaunieši, tostarp arī mēs, sasēžas zāles maliņā izliktajos krēslos. Tad sāk skanēt vietējiem kāda īpaši mīļa dziesma, un visi metas diet; puiši vienā aplī, meitenes otrā. Mums tas ir pārsteigums, jo esam raduši dejot ar kādu daiļavu aci pret aci. Paiet kāds brīdis, līdz mēs saņemamies uzlūgt kādu vietējo skaistuli uz umpapā deju; sākumā gan viņas mulst, ka vairs nav iespēju dejot aplī, bet jākustas pārī. Dažiem pāriem raisās jaukas sarunas, vēl dažas dejas un tad arī diskotēka beigusies. Mūsu Janka, pats tiklākais puisis vienībā, apņemas vienu no meitenēm pēc «disenes» pavadīt uz mājām. Pilnīgi droši, ka Janka meiteni pat nenobučoja uz vaiga, tomēr šī pavadīšana nepalika bez sekām. Nākamajā rītā vietējie emisāri ir klāt, jo, redz, esot noticis nesmukums - Jānis ir pavadījis meiteni līdz mājām, tādēļ tagad šo esot jāprec. Mēģinām skaidrot, ka padejošana un pavadīšana līdz mājām ir normāls pasākums. Savukārt vietējie uzstāj, ka šāda pavadīšana nevarot būt nekas cits kā vien goda laupīšana. Diezgan ilgi nācās skaidroties, līdz konfliktu beidzot izdevās noregulēt un iztikt bez laulībām.
Protams, nācās arī daudz strādāt, taču maksāja par to labi. Izrādās, mēs nebijām pirmie eksotiskie viesstrādnieki šajā pusē. Kad krāvām smagās baržas, kāda vietējā kundze iesmēja, ka pirms pieciem gadiem te jau bijuši kubieši - labi un stipri krāvēji, gluži kā jūs! Pēc tam esot bijuši vjetnamiešu studenti - tie gan cukura maisu uz kamiešiem nevarēja uzmest un stiepa pa trim!

Attēlā iemūžināta Latvijas Valsts universitātes pavadoņu vienība, kas par savu darbu 1979. gada jūlijā saņēmusi 629 pateicības

Sapnis par Vāciju

Visam skaistajam reiz pienāk beigas. 1990. gadā universitātē paklīda runas, ka vasarā pavērsies iespēja braukt vēl ienesīgākā studentu celtnieku vienību braucienā - uz īstām ārzemēm, uz Austrumvāciju!
Iespēja pabūt Austrumeiropā šķita ļoti vilinoša. Jo vairāk tādēļ, ka tikko bija kritis Berlīnes mūris un austrumvācu marka tiek pielīdzināta Rietumvācijas markai, tātad īstai valūtai! Esam gatavi piedalīties, jo šī taču ir iespēja nopelnīt naudu kādai ļoti dārgai mantiņai, piemēram, videomagnetofonam.

Diemžēl deviņdesmitie gadi bija ne tikai brīvības, bet arī tā saukto uzmetienu laiki. Vienības organizators kaut kur nosvīda ar visu mūsu jau iemaksāto dalības naudiņu, un sapnis par studentu celtnieku vienību Vāczemē bija izsapņots...

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
_{Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita}

• label#SIF_MAF2023
• labelNezināmā Vēsture