Ja pieminam starpkaru Latvijas ekonomiku, tad droši vien daudziem uzreiz nāk prātā stāsti par sviesta un bekona eksportu. Lūkosim noskaidrot, vai to tiešām var dēvēt par Latvijas veiksmes stāstu...
Latvijas bekons un sviests - šie divi mūsu valsts pirmskara ārējās tirdzniecības pīlāri padomju okupācijas gados daudziem latviešiem bija gandrīz vai sakrāli simboli. Sviests un jo īpaši bekons kalpoja par neapstrīdamu argumentu, kāpēc mazā valsts, ko 1940. gada jūnijā tik viegli aprija Padomju Savienība, bija ievērojami pārāka par savu aprijēju. Tā dēļ mierlaiku Latvija pelnīja, ja neko citu, tad vismaz mūsu sūrus sapņus par tās augšāmcelšanos.
Sarkanajā lielvalstī - ar visām tās atombumbām, kosmosa kuģiem un gigantomāniskām hidroelektrostacijām (vai varbūt pareizāk būtu sacīt - tieši to dēļ) - nereti bija lielas problēmas ar sviestu. Runāja, ka daudzviet Krievijas malieņu veikalos tas neesot redzēts gadiem un «tāpēc jau viņi tā laužas uz šejieni». Bekons - tas vispār šķita kaut kāds pavisam eksotisks svešvārds. Biji priecīgs izstāvēt garu rindu un tikt pie kilograma kaut cik ēdamas desas...
Sapnis par labo laiku atdzimšanu
Sviesta un bekona godbijīgā piesaukšana mūsu prātos tēloja zudušo Latviju kā leiputriju, kurā auglīgo lauku un čaklo zemnieku dēļ visa kā bija gana. Pat tik daudz, ka tā varēja savā labumā padalīties ar angļiem, kuriem nez kāpēc pašu sviesta un cūkgaļas nepietika. Nu jā, bet viņiem jau nebija sava Ulmaņa...
Šobrīd tas vairs nemaz nešķiet smieklīgi, drīzāk ļoti sāpīgi: atcerēties, ka atmodas ideāli lielai daļai sabiedrības balstījās arī nostalģijā - ko paši pat nebija piedzīvojuši - un tajā sazēlušās ilūzijās. Pat gudri onkuļi un citi zinātņu doktori no sirds ticēja: angļi atkal būs klāt, pirks mūsu bekonu un slīcinās Latviju savās mārciņās. Tāpat tam, ka no «mūžam nepaēdušajiem vaņkām» mēs par savu sviestu dabūsim visu nepieciešamo - naftu, gāzi, jebko. Vajag tikai pašiem ņemt varu, likvidēt kolhozus un atdot zemi īstiem saimniekiem.
Neatkarība visas šīs saldās iedomas saberza putekļos un palaida vējos. Tas bija nežēlīgi, pat sadistiski, taču, paldies Dievam, ātri. Bekona eksporta vietā mēs deviņdesmito gadu sākumā dabūjām savu veikalu plauktos - cūciski lētu, jo dāņu valdības subsidētu - importa desu. Latvijas sviestu nereti negribēja pirkt pat «izbadējušies vaņkas». Arī tādēļ, ka mūsu mazie uzņēmumi pavisam banāli nevarēja tur pārdot pietiekami lielus apjomus, kas interesētu Maskavas un Sanktpēterburgas augošās supermārketu ķēdes.
Bekona standarts
Izaudzēt tādu bekonu, kas atbilstu eksporta standartiem, nebija nemaz tik viegli. Cūkām bija jāatbilst noteiktām prasībām, pretējā gadījumā pircējs preci varēja izbrāķēt. Tā trīsdesmito gadu vidū Bekona eksportam radās problēmas ar Šveices tirgu, kas pieprasīja cūkas ar stingri reglamentētu speķa kārtas biezumu.
«Vislielākās raizes pēc līdzšinējiem piedzīvojumiem rada tas, ka mūsu cūkas parasti Šveicei par treknām. Šveice prasa tiešām gaļas cūkas, bet ne speķa cūkas. Še varam bez pārspīlējuma teikt: jo liesāk, jo labāk. Visvēlamāk būtu, ka speķa biezums būtu 2 cm un nekādā ziņā nepārsniegtu 4 cm,» teikts kādā 1934. gada preses publikācijā. Turpat arī norādīts, kā jāizskatās ideālai eksportcūkai: «Dzīvsvarā no 95 līdz 115 kilogramiem, vecumā no 6 līdz 9 mēnešiem, pilnīgi veselai, bez racbitisma pazīmēm, slaida auguma, ar taisnu, vienmērīgu, platu un apaļu muguru, taisnu vēdera līniju, apaļi veidotiem šķiņķiem, viegliem pleciem, smalkiem, stipriem kauliem un plānu ādu. Sevišķi jāuzmanās, lai cūkas nebūtu ar garām kājām, līku muguru un ierautu vēderu.»
Britiem bekons, vāciešiem sviests
Diemžēl kaunoties no savām toreizējām naivām iedomām un to bēdīgā gala, negribam ielūkoties patiesajā stāstā par šiem Latvijas eksporta pīlāriem.
Taču tas bija reāls Latvijas pirmās divdesmitgades veiksmes stāsts. Bez jebkādām pēdiņām un ironijas. Arī tāpēc, ka tā pamatos tiešām bija neapšaubāma daļa pilnīgi tīras veiksmes un sagadīšanās - labvēlīgu ārējo, no latviskās gribas pilnīgi neatkarīgu, apstākļu. Ne tikai mūsu zemnieku apzinīgās un smagās pūles. Ne tikai konsekventa vai brīžiem pat izmisīga mūsu valdību politika un diplomātija, lai Latvijas ražojumi nokļūtu un noturētos ārzemju tirgos. Bet, protams, arī tās.
Eiropā tolaik bija divas ekonomiski spēcīgas, industriālas un urbānas lielvalstis, kas vēlējās un spēja importēt no pārējās Eiropas lielus izejvielu un arī pārtikas preču apjomus. Lielbritānija un Vācija - vispirms tās Veimāras republika, vēlāk jau trešais reihs. Tolaik gluži pašsaprotami abas bija arī Latvijas galvenie tirdzniecības partneri.
Sākotnēji mūsu valsts ārējā tirdzniecībā - gan preču eksportā, gan importā - dominēja briti. Vēlāk, jau trīsdesmito gadu vidū, pirmo vijoli pārņēma vācieši. Sava tiesa «nopelnu», iespējams, bija tam, ka Lielbritānija grūti atguvās no 1929. gada pasaules saimnieciskās krīzes un 1931. gadā tādēļ atteicās no zelta seguma savai sterliņu mārciņai.
Šādas izmaiņas ekonomiskajās reālijās radīja diskomfortu Latvijas valdībā un sabiedrībā, kas vēsturiskās pieredzes iespaidā (un gluži pamatoti) bija klaji pretvāciskas. Turklāt trīsdesmito gadu otrā pusē reihā sakās runas par Kanonen statt Butter (Lielgabalus sviesta vietā). Turklāt ne tikai runas vien.
Pirms pasaules krīzes pusi Latvijas eksporta veidoja lauksaimniecības ražojumi. Savukārt šos 50 procentus aizpildīja lini, sviests (pa 20 procentiem katram) un citi produkti (10 procenti). Kā būtiskas eksportpreces piemin arī sieru, olas un medu. Kas veidoja lielāko daļu no otras eksporta puses? Protams, gluži kā deviņdesmitajos gados - mūsu zaļais zelts jeb kokmateriāli.
Uz Lielbritāniju 1929. gadā sūtīja 100 procentus Latvijas saražotā eksporta bekona, 49,5 procentus visu kokmateriālu, 54,3 procentus finiera, 42,7 procentus linu, 20,3 procentus sviesta. Taču eksportējamā sviesta lielākā daļa tika sūtīta uz Vāciju.
Valsts balstītais pārtikas eksports bija iespēja Latvijas lauksaimniecībai tikt galā ar daudzām savām problēmām. Vienas bija radījis mūsu zemi pilnībā izpostījušais Pasaules karš un tā atskaņas: sarkano strēlnieku iebrukums un Pētera Stučkas valdības terors, landesvērs un bermontieši. Citas - politiski neizbēgamā, bet ekonomiski pretrunīgi vērtētā agrārā reforma, kas sadalīja muižnieku zemi nelielās jaunsaimniecībās. To apsaimniekotāji, trūkstot līdzekļiem attīstībai, riskēja iestrēgt naturālās saimniekošanas un zema darba ražīguma lamatās.
Šajā ziņā tika piedzīvota «laime nelaimē», zemniecībai šādos apstākļos piedzīvojot strukturālas pārvērtības. Agrāk muižās un lielsaimniecībās piekoptās graudu audzēšanas vietā attīstījās ātrāk atražojoša mājlopu audzēšana un pienkopība. Tiesa, tā rezultātā labības imports (to lielākoties ieveda no Čehoslovākijas un Argentīnas) Latvijā tika pārtraukts vien 1932./1933. gadā. Tad gan nonāca otrā grāvī, jo brīžam radās labības un arī kartupeļu pārprodukcija, ko īsti nebija, kur likt, jo Latvijas valsts no zemniekiem labību iepirka par tik augstām cenām, par kādām pasaules tirgū to pārdot bija nereāli. Kā raksta vēsturnieks Aivars Stranga, viens no tuvākajiem Kārļa Ulmaņa līdzgaitniekiem Alfreds Bērziņš 1935. gadā bija atzinis ka valstij nācies labību ārzemēs pārdot ar lieliem zaudējumiem 12 miljonu latu apmērā.
Ar sviestu stāvoklis bija labāks, taču arī laika gaitā mainījās. Līdz 1927. gadam sviesta cena pasaules tirgū pieauga uz pusi. Lauksaimnieki kooperējoties pamazām vien sāka tā un arī britu ēdienkartē neiztrūkstošā bekona eksportu.
Savukārt Latvijas valsts - kas bija nopietni ieinteresēta savas ārējās tirdzniecības bilances līdzsvarošanā - investēja līdzekļus trīsstāvīgā saldētavā, kas no 1925. līdz 1928. gadam tika uzcelta Eksportostā. Tur šīs preces varēja droši gaidīt iekraušanu kuģos.
Vēlāk, ņemot vērā britu mārciņas augsto, varbūt pat pārāk augsto vērtību pret latu (šis ir stāsts, ko aizsākot žurnālā vietas nepietiktu), valdības maksāja cūkaudzētājiem, tāpat arī sviesta ražotājiem, subsīdijas. Sākotnēji 1930. gadā tika ar likumu noteikts, ka par eksporta kautuvē nodotu bekona cūku atkarībā no tās atbilstības kvalitātes standartiem valsts piemaksās 15-20 latu, ja cena Londonas tirgū noslīdētu pārāk zemu. Pēc gada šī piemaksa tika izmaksāta jau par katru eksportam nodoto lopiņu.
Ādolfa Bļodnieka valdība - īslaicīga kā visas citas - savu labo darbu sarakstā varēja ierakstīt, ka 1933. gada jūlijā pēc tās iniciatīvas Latvija noslēdza pagaidu tirdzniecības vienošanos ar Lielbritāniju. Šis dokuments paredzēja, ka Latvija no tās iepērk vismaz 10 000 tonnu siļķu gadā, savukārt Britānija ļauj importēt Latvijas sviestu, bekonu un olas iepriekšējo gadu līmenī.
Subsīdiju sistēma
Stāsts par bekona eksportu nebūtu pilnīgs, ja nepieminētu valsts subsīdiju politiku. Lai Latvijas bekons eksporta tirgū būtu konkurētspējīgs, valsts jau divdesmitajos gados sāka maksāt pabalstus zemniekiem - daļai dzēšot parādus, bet daļai skaidrā naudā. Šim mērķim tērēja lielas summas, un iznākumā peļņa no bekona eksporta nemaz nebija tik liela, kā varētu šķist. Piemēram, saskaņā ar Finanšu ministrijas pārskatu 1933. gadā valsts no bekona eksporta bija ieguvusi 2,104 miljonus latu, taču piemaksās iztērējusi 2,12 miljonus, tātad mazliet vairāk nekā nopelnījusi. Līdzīga situācija bija ar sviestu, kur gan tomēr bija izdevies kaut ko nopelnīt: 1933. gadā ieņēmumi bija 21 miljons latu, bet subsīdijās izmaksāti 15 miljoni.
Jāpatur prātā, ka bekona nodošana bija visai stingri reglamentēta un vidējais statistiskais zemnieks nevarēja audzēt tik daudz cūku, cik viņam ienāca prātā, kaut vai tā iemesla dēļ, ka valsts subsidēja tikai noteiktu daudzumu produkcijas. Trīsdesmitajos gados šim nolūkam tika ieviestas bekona kartītes, bez kurām bekonu par subsidētajām cenām nevarēja nodot. Tiesa, bija gadījumi, kad kartītes tika nelegāli tirgotas, taču valsts centās šādus gadījumus izskaust. Bekona kartīšu sistēma gan zemnieku vidū izrādījās tik nepopulāra, ka 1937. gadā to atcēla. Toties, kā grāmatā Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika raksta Aivars Stranga, 1939. gadā valdība bija izstrādājusi plānu, kas paredzēja izveidot īpašas kvalifikācijas komisijas, kas vērtētu ikviena zemnieka profesionalitāti un spējas ražot produkciju apmaiņā pret subsīdijām. Šo birokrātisko sistēmu gan tā arī nepaspēja ieviest.
Valsts monopols
Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma Latvijas ekonomikā sākās valsts monopolu veidošana. Jaunveidotajā Latvijas Piensaimnieku centrālajā savienībā 1937. gadā bija spiestas iestāties visas esošās piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības. No 1938. gada 1. janvāra tai tika piešķirtas sviesta, siera, olu un medus eksporta monopola tiesības.
