Kurā mirklī mēs paši veidojam savu dzīvi, bet kurā notiekošo vada kādi citi spēki? Vai cilvēks sasniedz savus mērķus tādēļ, ka nepaguris tiecas tiem pretī - par spīti neveiksmēm, šķēršļiem un dzīves izaicinājumiem? Vai arī pati balva, ceļa galā mirdzot, mums palīdz to visu izturēt? No stāsta par Jākoba jeb Džeikoba dzīvi var daudz ko pamācīties. Te ir gan pārliecība, gan uzņēmība, gan apbrīnojamas darbaspējas un ne mazāk apbrīnojama ticība savai zvaigznei. Un ir arī rezultāts.
Pirmie gadi
Kad 1831. gadā piedzimst Jākobs Jufess, Latvija ir Krievijas impērijas sastāvā. Viņa tēvs ir ebrejs, kurš labi pazīst vadmalas dabu. Šo savu talantu viņš pūrā iedos dēlam, un, iespējams, tas arī noteiks zēna likteni. Vēl pirms iemācījies lasīt vai rakstīt, mazais Jākobs jau visu zina par audumiem, šķiedrām, un, protams, kundēm. Tad izrādās, ka puikam ir acs un ķēriens uz skrodera lietām, un soli pa solim Jākobs cītīgi apgūst drēbnieka arodu.
![]()
Savas dzīves pirmos divdesmit gadus tas viņu arī baro. Darba ir daudz, samaksas - ne tik ļoti, apkārtējo cieņas - vēl mazāk, lai gan reti kurš varējis pārspēt Jākobu rūpībā, ar kādu viņš darīja darbu. Lai nu ko, bet cītību ģimene viņā ieaudzināja kopš bērna kājas. Un, lai gan vēders vienmēr bija pilns - labam skroderim silta maltīte vienmēr vakarā būs garantēta -, puisis arvien biežāk ar rūgtumu prātoja - vai tiešām tāda būs visa mana dzīve? Viņš arvien vairāk iegrima klientu stāstos par aizjūrām, par tāltālo zemi Ameriku, kur tek zelta upes un notiek brīnumu lietas, kur katram, kas nebaidās darba un mazliet riska, paveras visas iespējas… Bet Jākobs taču it nemaz nebaidījās darba! Viņš domāja tā un šā, līdz ģimenes saietā tika paziņots plāns, ka Jākobam kā kārtīgam ebrejam taču beidzot pienācis laiks precēties, jo ko tad viņš tāds pēdējā laikā grūtsirdīgs… Iespējams, tieši tas pielika pēdējo punktu. Un tā divdesmit trīs gadu vecumā Jākobs izlemj - tagad vai nekad! Viņam steidzami jātiek prom, pirms viņš šeit ir pieķēdēts trejdeviņām ķēdēm. Te viņu nenoturēs absolūti nekas, bet tur, aizjūrās - tur būs viss, un galvenais - piedzīvojumi.
Apņēmīgs, apķērīgs, drosmīgs - tāds bija Jākobs. Ja viņu izmeta pa durvīm, bet mērķis bija skaidrs, puisis mācēja atrast citu ceļu, kā panākt, lai cilvēki viņā ieklausās, bet tajā pašā laikā nezaudēja pašcieņu.
Bēgšana
Tas ir lēmums uz pilnu banku - visu vai neko. Krādams monētiņu pie monētiņas, Jākobs slepus sataupa, cik vien spēj. Čakli šuj svārkus pēc svārkiem, pirms došanās ceļā pārdod visu, ko vien var, turklāt tas jādara tā, lai ģimene, tēvs nepamana, jo skaidrs - nesapratīs, nepalaidīs. Visbeidzot 1854. gada vasarā starp kuģa pasažieriem ir arī Jākobs, un viņa kabatā ir vienvirziena biļete uz Ameriku. Bet pauniņā līdzi nav nekā lieka - tikai drēbju kārta, karote, skārda krūze, bļoda, ķemme, varbūt, Bībele un, protams, amata rīki - kur nu bez tiem. Vai kaut mirkli notrīcēja sirds? Vai kaut brīdi padomāja - varbūt palikt? Iespējams. Mēs zinām tikai to, ka viņš aizbrauca un vairs nekad Latvijā neatgriezās.
Ceļā
Vai jābrīnās, ka bēglis savu sodu saņēma ātri vien? Tas izpaudās kā jūrasslimība. Bet Jākobs nebūtu Jākobs, ja šāds nieks spētu mainīt viņa plānus. Otrajā kuģošanas nedēļā atgriezies starp dzīvajiem, puisis nolēma nezaudēt laiku velti. Vispirms bija jāuzzina, kurš no kuģa pasažieriem jau ir bijis pāri jūrām un var kalpot par informācijas avotu, otrkārt, ja paveiksies, jāmēģina ielauzīties svešajā mēlē, jo Jākobs nerunāja angliski, tikai vāciski, kā tolaik daudzi Rīgā. Treškārt, arī uz kuģa var noderēt drēbnieka čaklās rokas, tātad, iespējams, varēs nopelnīt kādu naudiņu, un tā, kā zināms, noder vienmēr. Apņēmīgs, apķērīgs, drosmīgs - tāds bija Jākobs. Ja viņu izmeta pa durvīm, bet mērķis bija skaidrs, puisis mācēja atrast citu ceļu, kā panākt, lai cilvēki viņā ieklausās, bet tajā pašā laikā nezaudēja pašcieņu.
![]()
Lai kādu Jākobs bija iedomājies, cik lielu izfantazējis Ameriku, šī valsts ar saviem izmēriem jauno vīrieti pārsteidza nesagatavotu. Milzīga, trokšņaina, pilna runām svešās mēlēs, te valda citas paražas, tikumi… Un, lai gan arī Latvija tajos laikos bija stipri vairāk atvērta cilvēku daudzveidībai nekā mūsdienās, tik un tā Amerikas Jākobam pirmajā mirklī bija par daudz un par skaļu. Bet - monēta bija mesta, liktenis paša izlemts. Pat ja gribētu, tik un tā nebija nekādas iespējas pagriezties un doties atpakaļ ne uz Rīgu, ne pie ģimenes, jo naudas biļetei taču nebija. Un, ja jau tik tāls ceļš bija veikts - kā nepamēģināsi?
Vienmēr, kad prāts ir apmulsis un dūša papēžos, palīdz čaklas rokas, un Jākobs ātri vien iekārtojas darbā kādā šūšanas cehā. Nopelnītais ļauj tikai knapi savilkt galus kopā. Ir skaidrs, jāsāk domāt ar galvu - un ātri!
Sava lieta
Izpētījis, kā īsti šeit notiek lietas, Jākobs nonāk līdz vairākām būtiskām atziņām. Vispirms viņš saprot, ka šeit, Amerikā, cilvēks pats nosaka, kas vēlas būt. Tu vari visu mūžu tā arī kalpot citiem, strādājot vaiga sviedros un nodrošinot citiem peļņu, bet vari jau rīt (ja ne šodien) pasludināt sevi, par ko vien vēlies. Protams, līdz ar to nāk arī atbildība un raizes, ja tā lieta neizdodas. Toties, ja izdodas, visu krējumu tu nosmel viens pats. Otrkārt, lai kāds tevi uztvertu nopietni, ir svarīgs tavs vārds. Visu cieņu vecāku dotajam vārdam, bet, ja tu vēlies būt ievērots Amerikā, tad tas var izdoties, vienīgi vārdu angliskojot, un tā, Jākobam naturalizējoties, piedzimst Džeikobs V. Deiviss.
Apņēmības pilns, Džeikobs vairākus mēnešus atkal strādā nebeidzamas stundas un ārkārtīgi taupa; kā zināms, tas viņa pieredzē nav nekas jauns. Un tad viņš beidzot ir iekrājis pietiekami, lai atvērtu pats savu darbnīcu. Tomēr šis pirmais panākums, tik ļoti sūri grūti nākušais un ļoti gaidītais, nenes gaidīto peļņu. Klientu ir maz, bet, ja arī ir, tad nav tik naudīgi, kā viņam gribētos. Izanalizējis, kāpēc tā, Džeikobs secina, ka nav ņēmis vērā vienu būtisku aspektu - vai un cik liela konkurence būs tavam pakalpojumam. Saprotot, ka apkārt ir vairāk drēbnieku, skroderu, šuvēju un lāpītāju nekā potenciālo darba noņēmēju, vīrietim pietiek prāta vērt šo bodīti ciet un pārcelties no Ņujorkas uz Menas štata pilsētu Ogastu. Toreiz tas ir strauji augošs apgabals, kur attīstās kokapstrāde. Un, lai gan Džeikobam ir taisnība, ka šeit nav daudz drēbnieku, līdz ar to vairāk klientiem būtu vajadzīgi viņa pakalpojumi, tomēr - cik daudziem smaga darba darītājiem īsti būtu noderīgs smalks, ambiciozs drēbnieks? Līdz ar to jau gadu vēlāk viņš savu darbnīcu pārdod un atkal ir ceļa jūtīs, šoreiz uz Sanfrancisko. Vai šī būs tā vieta, kas atnesīs sapņu piepildījumu? Vai šeit beidzot dvēselē iestāsies miers?
Pasaules iekarotājam ir 25 gadi. Tam laikam tāds nobrieduša vīra vecums, bet mūsdienu skatījumā, saprotams, pavisam vēl jauneklis. Nekāds miers te gan neiestājas - Sanfrancisko burtiski uzdzirksteļo Džeikoba dzīvē ar saviesīgu dzīvi, pirmo iemīlēšanos, atbildētām jūtām, jauniem sapņiem, dzīves alkām… Viņš iekārtojas kādā darbnīcā par drēbnieka palīgu, jo savai lietai naudas nav, bet tā sava lieta arī vairs nešķiet tik būtiska. Jo beidzot notiek dzīve.
Zelta dzīsla
Dzīve - tas, protams, ir skaisti. Bet pat pašam Džeikobam ir skaidrs, ka neviens viņam savu meitu par sievu nedos tikai tāpēc, ka viņš ir foršs puisis. Jo, lai kā grozījies sabiedrībā, lakstojoties ar meitenēm un baudot, ko dzīve sniedz, viņš, saprotams, neko nav nopelnījis. Divi gadi Sanfrancisko ir notrallināti, bet - vismaz skaisti. Tomēr dzīvot gribas, un kā vēl. Un iecerēto daiļavu blakus arīdzan. Būdams sapņotājs un mazliet arī avantūrists pēc dabas, Džeikobs ļaujas stāstiem par zelta tīrradņiem, kas paši iekrīt rokās, ja vien tu tās iemērc upē. Kopā ar citiem dēkaiņiem puisis, pamājis mīļotajai ardievas, dodas uz Kanādu, lai meklētu zeltu Freizeras upē. Un sākumā pat īsti nespēj noticēt tam, ka arī šeit nekas neizdodas, jo tik daudz ir dzirdēts par vīriem, kas mirklī kļuvuši stāvus bagāti! Tad kādēļ lai beidzot veiksme neuzsmaidītu arī viņam, kurš dzīvē ir tik daudz un cītīgi strādājis?
Ennija
Veiksme apžēlojas un uzsmaida, bet, kā ierasts, absolūti citā veidā, nekā tika gaidīts. Pie Džeikoba tā atnāk kā nolīgta jeb sarunāta laulība. Skaidri saprotot, ka zelts viņam nespīd un līdz ar to izgaist arī sapnis par bagātībām, vīrietis ātri vien domās atvadījās no Sanfrancisko pasijas. Tolaik meiteņu Amerikā bija stipri vien mazāk nekā puišu, īpaši tādu, kas būtu ņemamas, turklāt Džeikobu jau sen neviena vairs atpakaļ negaidīja. Bet ar dzīvi vientulībā viņš negribēja samierināties - tika uzskatīts, ka tas nevienam nenāk par labu. Tāpēc jaunais vīrietis piekrita kopienas ierosinātām tā saucamajām norunātajām laulībām - toreiz tā bija izplatīta prakse. Līdz pat 20. gadsimta pirmajai pusei ASV migrantu starpā lielākoties tika slēgtas tieši organizētas laulības, ko dēvēja arī par līgavas attēlu laulībām, jo pāris viens otru bija redzējuši tikai fotogrāfijās, pirms tika salaulāts. Bet reizēm vienošanās pamatā bija tikai vēstule, ko bija rakstījis kāds līgavas vai līgavaiņa pārstāvis, piemēram, mācītājs vai rabīns. Parasti šādas savešanas organizēja, piedomājot par to, kurš kuram varētu piestāvēt vai noderēt, bet reizēm ar to kā bija, tā bija.
Tā pie Džeikoba atbrauca Ennija Pārkšere, vācu izcelsmes ebrejiete. Un tā bija viņa laimīgā loze.
Kopā ar Enniju uz Kanādu no Vācijas bija emigrējusi arī viņas ģimene. Interesanti, ka arī Enijas māsa Serafina tika izdota pie vīra pa pastu norunāto laulību veidā - tikai deviņas dienas pirms Ennijas kāzām. Abas māsas laulāja viens un tas pats rabīns. Kā plānots, Džeikobs un Ennija tika apprecināti abu pirmajā tikšanās reizē. Un nepagāja ilgs laiks, kad sieva Jākobam paziņoja: “Tu būsi tēvs!”
Ennija izrādījās Džeikoba prātīgā puse. Abi daudz runāja, un jaunais vīrs saprata - ilūzijām un zelta meklēšanai jāmet miers. Sapņot ir labi, bet bērnam vajag vakariņas. Tā pāris nolemj, ka droša lieta būs tabakas tirdzniecība, un atver veikaliņu, kur papildus labu peļņu ienes arī konservi. Plāns ir labs, bet turpmāko desmit gadu laikā pārim jau ir seši bērni, drīz vien šeit visiem kļūst pašauri, un viņi nolemj no Kanādas pārcelties uz Ameriku. Kopumā Ennija Džeikobam dāvās astoņus bērnus, bet divi nomirs agrīnā vecumā.
Jauna dzīve
1867. gada janvāra sākumā Džeikobs, tagad jau 36 gadus vecs, atkal dodas iekarot Ameriku. Šoreiz viņš nav viens - tagad no tā, vai viņam izdosies vai ne, ir atkarīga vēl septiņu cilvēku dzīve. Tātad viņš nedrīkst kļūdīties. Un tomēr tā gadās… Nonākot Sanfrancisko, Džeikobs izmēģina roku ogļu biznesā, bet, izrādās, arī šī nav viņa lieta. Tālāk ģimenes ceļš ved uz Nevadas štatu, uz Virdžīniju, kur viņam paveras iespēja piestrādāt Ennijas brāļa Saimona cigāru veikalā. Mazliet iekrājis, Džeikobs uz gadu atver drēbnieka darbnīciņu, bet lietas neiet kā gribētos. Un tomēr labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Pāris mēnešu vēlāk, saticis kādu senāku Kanādas laiku paziņu Frederiku Hertleinu, viņš aizraujas ar piedāvājumu ieguldīt alus biznesā. Ennija nepaspēj ne acu pamirkšķināt, kā visi ģimenes ietaupījumi ir ieguldīti sazin kur, paši ir pārcēlušies uz mazu pilsēteli Rīno kalnos, bet mākoņos zīmētais grandiozais alus bizness bankrotējis.
Atpakaļ pie saknēm
![]()
Džeikobam vajadzēja palikt burtiski uz ielas, lai viņš atkal ķertos pie tā, ko mācēja vislabāk, proti, šūšanas, un beidzot to darītu dienu no dienas. Viņi tiešām bija palikuši bez līdzekļiem, līdz ar to nebija ne runas, ka ģimene varētu pārcelties kaut kur citur. Tā Džeikobs savu darbnīcu atvēra tur, kur bija - miestā, kas sastāvēja no vienas ielas un pāris mājām. Liktenis apžēlojās tādējādi, ka šo ielu diezgan bieži izmantoja raktuvju strādnieki un arī to īpašnieki. Vēl par laimīgu sakritību var nosaukt to, ka tik tikko šeit ir izbūvēta dzelzceļa līnija un ierodas atpūtnieki paelpot svaigu gaisu… Džeikobam pamazām parādījās klienti - ģimenei nenācās kārt zobus vadzī, tieši otrādi.
Šķita, viss pamazām stabilizējas. Beidzot katru pasūtījumu viņš pieņēma ar pateicību - kā gan citādi. Bet nevajag iedomāties, ka viss, ko Džeikobs darināja, bija smalki krekli un uzvalki pēc pēdējās modes. Zinot, kādā vidē viņš dzīvoja, ir skaidrs, ka lielākoties tolaik tika pasūtīts strādnieku apģērbs, zirgu segas, teltis strādniekiem un tiem dēkaiņiem, kas devās meklēt laimi vai to pašu zeltu, kā arī dažādas darba procesiem un arī dzelzceļa vajadzībām paredzētas auduma konstrukcijas. Un, iespējams, tieši šis viss apstākļu kopums arī radīja pamatu tam, kāpēc un kā-dā veidā Džeikobs izdomāja savu ģeniālo atklājumu - džinsus. Jo nereti taču tieši tā arī notiek - vajadzīgs tikai īstais laiks un vieta, vai ne?
Nevajag iedomāties, ka viss, ko Džeikobs darināja, bija smalki krekli un uzvalki pēc pēdējās modes. Zinot, kādā vidē viņš dzīvoja, ir skaidrs, ka lielākoties tolaik tika pasūtīts strādnieku apģērbs, zirgu segas, teltis strādniekiem un tiem dēkaiņiem, kas devās meklēt laimi vai to pašu zeltu, kā arī dažādas darba procesiem un arī dzelzceļa vajadzībām paredzētas auduma konstrukcijas.
Džinsiem pa pēdām
![]()
Džons Veins filmā Stagecoach, 1939.
Un īstais laiks bija klāt - 1871. gads. Īstie apstākļi jau bija izkaldinājuši Džeikoba personību un iemaņas, vieta arī bija īstā, tagad atlika gaidīt tikai pēdējo - katalizatoru, kas iedarbinās notikumu plūsmu. Un tad tas notika… Kādu vakaru pie viņa darbnīcas durvīm pieklauvēja kāda strādnieka sieva sagurušu seju, klusu balsi - nekas neliecināja, ka te briest Lielais Notikums. “Vai meistars nevarētu uzšūt manam vīram, mežacirtējam, īpaši izturīgas bikses?” sieviņa jautāja, piebilstot, ka vīrs esot brangs augumā un apjomos, tādēļ ierastās kokvilnas bik- ses ātri vien izirstot pa vīlēm. Arī pēdējās ilgi neesot izturējušas darba dunu… Džeikobs pamāja ar galvu un paņēma priekšapmaksu. Viņam jau bija pieredze ar šādiem pieprasījumiem, un tad kokvilnas vietā viņš labāk šuva bikses no brezenta auduma, kuru viņa kolēģi ierasti lietoja zirgu segām un pārklājiem. Kad bikses jau bija pabeigtas, meistaram neviļus acīs iekrita vara kniedes, kas bija paredzētas zirgu segām. Uz tām skatoties, Džeikobs iedomājās - ja es sakniedēšu vietas, kas ierasti pirmās nāk vaļā, tad tās bikses taču kļūs vēl izturīgākas? Un tā pasaulē pirmais nākotnes džinsu pāris bija gatavs! Drīz vien jaunās, modernās, superizturīgās bikses gribēja absolūti visi! Lai spētu apmierināt pieprasījumu, darbnīcā pat tika pieņemti darbā palīgi.
Un tā pasaulē pirmais nākotnes džinsu pāris bija gatavs! Drīz vien jaunās, modernās, superizturīgās bikses gribēja absolūti visi! Lai spētu apmierināt pieprasījumu, darbnīcā pat tika pieņemti palīgi.
Modes lāsts
Bet līdz ar milzu pieprasījumu nāca arī bailes - Džeikobam kļuva skaidrs, tas ir tikai laika jautājums, līdz viņa ģeniālo izgudrojumu sāks atdarināt pārējie meistari. Kā to nosargāt? Skaidrs, ka jāpatentē, bet tolaik patents maksāja bargu naudu, kuras viņam nebija. Pareizāk sakot, viņš to varētu sagrabināt, ja ne Ennija. Kad Džeikobs tovakar mirdzošām acīm iesteidzās pie sievas un lepni noklāja viņas priekšā bikšu pāri, kas vēlāk kļūs par pasaulē slavenajiem džinsiem, sievas lūpas sakniebās šaurā līnijā, seja sastinga, un pie ģimenes naudas maka - pēc alus biznesa bankrota tas bija Ennijas pārraudzībā - Džeikobs, lai kā gribēja, klāt netika. Un sievieti var ļoti labi saprast - tolaik viņa bija māte pieciem bērniem līdz septiņu gadu vecumam. Viņa bija nogurusi no mūžīgās nabadzības, pārbraucieniem, no vīra, kurš nepārtraukti kaut ko izgudroja un izgudroja, un nebeidzami patentēja. Viens no pēdējiem tolaik Džeikobam izsniegtajiem patentiem bija attiecināms uz gludināšanas un drēbju cietināšanas dēļa uzlabošanu, citu viņš bija paņēmis uz Ennijas vārda, tā cerot pielabināties sievai, un tas bija saistīts ar skapju sistēmas uzlabošanu. It kā jau lieliski, bet…
Toreiz patents maksāja 68 dolārus, kas tagad ir līdzvērtīgs 1300 dolāriem. Par labām biksēm Džeikobs prasīja 2-3 dolārus (tagad 40-60 dolāri). Tātad, lai apmaksātu vienu savu izklaidi jeb patentu, viņam ne vien bija jāuzšuj 30 bikšu, bet vēl arī jāatrod tikpat daudz klientu, kas bija teju neiespējami, nemaz nerunājot par to, ka bērniem un saimniecībai atkal neatliks nekā. Ennija iecirtās - vairs nebūs nekādu patentu! Un palika nepielūdzama.
![]()
INTERESANTI
• Nevadas pilsētā Rīno ir piemiņas plāksne, kas vēsta: “Te radīts pirmais džinsu pāris.”
• Pirmie džinsi bija ar taisna piegriezuma starām, vidēji augstu vidukli, piecām kabatām un būtībā diezgan atšķīrās no mūsdienu dizaineru piedāvātās džinsu daudzveidības.
• Savus vecākos džinsu pārus uzņēmums Levi Strauss & Co glabā ugunsdrošā seifā.
• Jau pirmajā gadā tika pārdots aptuveni 21 000 bikšu un jaku. Turpmāk apjomi tikai auga neticamos ātrumos, un džinsi kļuva populāri arī ārpus ASV.
• Daļu patentēto džinsu kniežu Džeikobs darba procesā bija spiests aizstāt ar blīvāku nošuvi: uz aizmugures kabatām un bikšu priekšas šķēlumā. Pirmās, jo tās bojāja mēbeles, savukārt par otrām klienti sūdzējās, ka, sēžot pie ugunskura, kniedes uzkarst, radot diskomfortu intīmajā zonā.
• Kad 1890. gadā beidzās patents, džinsus kniedēt sāka visi, kam vien labpatikās.
• Katru gadu 20. maijā Nevadā notiek dažādi pasākumi par godu džinsiem.
• Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados džinsi ieņēma goda vietu Holivudas filmās.
• Piecdesmitajos gados ar to palīdzību jaunieši demonstrēja savu protestu, tagad džinsi ir ikdienas apģērbs.
• Mūsdienās ir izskanējis viedoklis, ka Džeikobs V. Deiviss, pateicoties džinsiem ar vara kniedēm, ir palīdzējis nostiprināt ASV ekonomiku.
![]()
Mila Jovoviča, Šons Endrjūss Dulls un pieķerts, 1993.
Partnerība
Apdomājis savas iespējas, Džeikobs uzrakstīja vēstuli Līvajam Strosam, aicinot viņu šajā lietā kļūt par partneri. Interesanti, ka uzrunāt sadarbībai tieši Strosu ieteica Ennijas brālis Saimons. Ir priekšstats, ka Levi Strauss & Co gadiem bija Džeikoba audumu oficiālais piegādātājs, bet kā gan viņš, Džeikobs, to būtu varējis atļauties? Patiesībā, ja viņam vajadzēja kādu īpašu preci, Džeikobs sazinājās ar svaini, tas savukārt ar savu brālēnu Ādolfu, kurš personīgi pazina Līvaju, un šādā ceļā viss tika nokārtots. Bet Džeikobs zināja, ka Stross ir godājams cilvēks, lai gan nekad nebija dzīvē viņu saticis. Un, uzklausījis Saimona padomu, Deiviss, izmantojot Wells Fargo banku sistēmu, nosūtīja Līvajam Strosam vēstuli. Iemeslu, kādēļ pats nepatentē savu izgudrojumu, Džeikobs paskaidro šādi: “Mana sieva raud un lūdz, lai es to vairs nedaru. Esmu jau tā tik daudz sava laika, kā arī visu savu peļņu veltījis visiem šiem dažādiem eksperimentiem un izgudrojumiem…” Ideja izrādījās sekmīga. Viņš tapa uzklausīts!
![]()
No Bavārijas pilsētiņas Butenheimas 18 gadus vecais Lēbs Štrauss uz Ameriku emigrēja 1847. gadā, skaidri zinot, ka šeit viņu gaida silta vieta un tuvinieki. Bet, pieņemot Līvaja Strosa vārdu, jauneklis pateica ģimenei paldies un nodemonstrēja satriecoši labu patstāvīgu uzņēmējdarbību, nodibinot uzņēmumu, kas reiz viņam ļaus saukties par džinsu karali. Ceļu no Ņujorkas uz Sanfrancisko Līvajs 1853. gadā apņēmīgi vairāku mēnešu garumā veica pajūgos, te atverot savu saimniecības preču veikala pārstāvniecību. Tekstilmateriāli, valkāšanai gatavi apģērbi, saimniecībā nepieciešamas un noderīgas lietas, arī pirmās nepieciešamības pārtika - milti, sāls, kafija, cukurs… Stross bija godavīrs ar īstu biznesa ķērienu. Un lietas viņam gāja no rokas. Džeikoba vēstuli, kurai pielikumā nāca džinsu pāris, uzņēmējs uztvēra ļoti nopietni. Abu sarakste bija pamatīga, ietverot tālejošus un detalizētus plānus, tai skaitā ilgi un laimīgi. Tā Džeikobs ar ģimeni pārcēlās uz Sanfrancisko un sāka darbu uzņēmumā kā produktu menedžeris Levis kniedēto apģērbu līnijai, lai gan pēc būtības kļuva par rūpnīcas direktoru. Te tika izstrādāts ne viens vien komerciāli veiksmīgs modelis, ne tikai džinsa bikses. Kopā ar Līvaju viņi iesniedza vairākus pieteikumus, bet ne vienmēr viņiem piešķīra patentu.
![]()
Instrukcija džinsu kopšanā
• Jo retāk džinsi tiks mazgāti, jo ilgāk tie kalpos.
• Džinsi jāmazgā tikai tad, kad tie patiešām ir netīri.
• Mazgājot vienmēr jāizgriež uz kreiso pusi.
• Lieto siltu (ne karstu) ūdeni.
• Nekad nelieto mazgājamo līdzekli, kas balina.
• Vari pievienot ūdenim karoti etiķa.
• Mērcē 30-60 minūtes, tad ar rokām viegli izberz traipus.
• Nolej ūdeni.
• Džinsus kārtīgi izskalo.
• Izgriez uz labo pusi un izklāj žāvēties.
Tomēr fakts paliek fakts - 1873. gada maijā tika izsniegts patents par biksēm ar nosaukumu Modelis 501, un kopš tā brīža viņi bija vienīgie, kas nākamos septiņpadsmit gadus drīkstēja šūt bikses no džinsa, tās kniedējot. To saņemot Džeikobam ir 42 gadi, un interesanti, ka tobrīd viņam vairs nav būtiski, ir vai nav viņa vārds uzņēmuma nosaukumā, tādēļ Levi Strauss & Co nemaina zīmolu arī tad, kad tam oficiāli pievienojas Deiviss. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka viņa dzīves laikā džinsus nesauc par levaisiem, kā nodēvēs vēlāk, bet biežāk modeļa vārdā.
![]()
Uzņēmumā Džeikobs strādā līdz pat sava mūža beigām 1908. gadā, gadu pirms tam savas autortiesības uz džinsiem atdodot kompānijai. Šo pasauli viņš pamet mierā 77 gadu vecumā, bērniem atstājot vērā ņemamu mantojumu. Bet Līvajs ir aizgājis mūžībā jau pirms sešiem gadiem, 1902. gadā, savu mantu (mūsdienu naudā 149 miljonus dolāru) sadalot starp četriem māsas bērniem, jo savu ģimeni tā arī nebija nodibinājis.
Bet, runājot par Ennijas nē džinsu patentam - iespējams, ja viņa tā nebūtu pateikusi, ja būtu pieļāvusi, ka atkal un atkal Džeikobs iztērē pēdējo naudu patentam, pasaule tā arī džinsus neiepazītu. Jo, pat ja pietiktu naudas patentam, produkta attīstībai, ražošanai, mārketingam, reklāmai līdzekļu nebūtu. Tikai pateicoties tiem resursiem, kas bija pieejami Levi Strauss & Co, bija iespējams šos zilos džinsus pārvērst par ikonu.
![]()
Uzzini vairāk
• Yutaka Fujihara The 501 XX. A Collection of Vintage Jeans
• Michael Harris Jeans of the Old West: a History
• Thomas Stege Bojer, Josh Sims Blue Blooded
• Maryann Weidt Mr. Blue Jeans: Story About Levi Strauss
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
