Abrene jeb Jaunlatgale. Šis purvainais un mežainais kādreizējais mūsu valsts zemes stūris ir teiksmu apvīts, taču lielā mērā par šo romantikas oreolu varam pateikties veiksmīgai Kārļa Ulmaņa PR kampaņai
Stāstam par vismaz mūsu politiskajā retorikā joprojām «Latvijai neatņemamo daļu» it kā vajadzētu sākties un aprauties Latviešu Konversācijas vārdnīcas 1. burtnīcas (1927) 23. lappusē. Tur izlasāms vien šis: «Abrene, ezers Nītaures pag.»
Pitalova - Jaunlatgale kā «Abrene», latviešu senā zeme, ir viens no 15. maija režīma ideoloģijas mītiem. Tos talantīgi izstrādāja un tiražēja Kārļa Ulmaņa dedzīgā līdzgaitnieka Alfrēda Bērziņa vadītā Sabiedrisko lietu ministrija. Daļa no tiem - dzīvīgi, pat spītīgi uzturēti latviešu tautas prātos visu okupācijas pusgadsimtu - pēc neatkarības atgūšanas un Latvijas iekļaušanās mūsdienu pasaules reālijās pilnībā zaudēja kādreizējo pievilcību.
Piemēram, pavisam politnekorekta un mūsdienu eiropieša necienīga būtu tīksmināšanās, ka «Latvijai taču arī bija kolonijas». Tāpēc Jaunlatgales pārkristīšana joprojām ir un paliek varenākais ulmaņlaiku «piāristu» meistardarbs, jo turpinās kā šodienas nacionālās apziņas fenomens.
Jaunlatgales pārkristīšana joprojām ir un paliek varenākais ulmaņlaiku «piāristu» meistardarbs, jo turpinās kā šodienas nacionālās apziņas fenomens
Sarkano negaidītais dāsnums
Leģendas aizsākums ir 1920. gada janvāris, kad Latvijas armija Ziemeļlatgales atbrīvošanas operācijā ieņem Pitalovu - Pēterburgas-Varšavas dzelzceļa līnijas staciju Pleskavas guberņā - un tās apkārtnes pagastus.
Šajās baltu, somugru un slāvu robežzemēs XV gadsimtā nostiprinājās Pleskavas kņaziste, uzceļot cietoksni Višgorodokā/Augšpilī. Tas kļuva par tās un vēlākās Krievijas caristes rietumu priekšposteni, tolaik pakļautu Livonijas ordeņa karagājieniem. Pitalova kā sādža rakstu avotos pirmo reizi pieminēta 1782. gadā, un 1863. gadā uz Pēterpils-Varšavas dzelzceļa līnijas izbūvēto pieturas punktu nosauca tās vārdā.
Latvijas pretenzijas uz šo teritoriju tika pieteiktas - argumentējot ar valodnieka Jāņa Endzelīna pētījumiem - Parīzes Miera konferencei 1919. gada jūnijā mūsu valsts delegācijas iesniegtajā memorandā. Tajā tika paziņots: «Latvieši apdzīvo Pleskavas guberņā šauru zemes strēmeli gar Vidzemes robežu uz rītiem no Baltinavas starp Ludzes apriņķa robežu un Petrogradas-Varšavas dzelzceļu, starp Korsovkas [Kārsavas] un Pitalovas stacijām.»
1920. gada augusta Rīgas miera sarunās starp Latviju un Padomju Krieviju tika nolemts robežas noteikt, balstoties etnogrāfijā. Konkrēti, Augusta Bīlenšteina 1892. gada pētījumā par latviešu valodas izplatību. Maskavas pārstāvji negaidītā dāsnumā atkāpās no sākotnējās nostājas, atsakoties no mūsu armijas iekarotajiem sešiem Ostrovas apgabala rietumu pagastiem un Pitalovas, kas tobrīd jau ir nozīmīgs dzelzceļa mezgls. Starp citu, tikpat devīgi sarkanie sarunu vedēji bija arī igauņiem, Tartu miera sarunās šķiroties no Pečoriem.
Vēsturnieka Edgara Dunsforfa skeptiskajā ieskatā (Kārļa Ulmaņa dzīve, 1978) tas noticis ne tikai Maskavas vājuma dēļ un tās vajadzības panākt sev kaut dažu valstu, kas bija gatavas slēgt ar to miera līgumus, izteiktu atzīšanu. Viņaprāt, šo «tīri krievisko novadu» boļševiki cerēja izmantot kā nelegālus vārtus, pa kuriem te iepludināt savus spiegus, diversantus un propagandas materiālus. Tāpat maskavieši Latvijai viegli atdeva Piedrujas un Pustinas pagastus abu valstu robežas dienvidos - iespējams, kā līdzīgus vārtus arī uz Poliju un Lietuvu.
Tas ir ļoti pamatots apgalvojums. Boļševiki ne tikai ticēja «revolūcijas eksporta» nepieciešamībai, viņi tajā saskatīja teju vienīgo sava režīma izdzīvošanas garantiju. Īpaši tika cerēts uz Vācijas proletariātu un turienes komunistiem. Noteikti valdīja cerība, sākoties vispasaules revolūcijai, atdotās zemes varēs atgūt kopā ar visu Latviju un Igauniju. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Latvijas presē nereti rakstīja par dīvainām kravām, kas caur Rīgu aizceļo uz Berlīni, piesaucot iespējamu «Kominternes zeltu».
Sabiedrisko lietu ministrija
Kārļa Ulmaņa iecerēta iestāde, kas 1937. gadā tika izveidota viņam cieši pietuvinātā Alfrēda Bērziņa interesēs. SLM pārņēma no Iekšlietu ministrijas preses (cenzūras), biedrību un tūrisma lietas. No Satiksmes ministrijas - Latvijas Radio. Tāpat privāto teātru pārraudzību no Izglītības ministrijas un darba aizsardzības lietas no Tautas labklājības ministrijas. Kaut aizsargi joprojām palika pakļauti iekšlietu ministram, SLM pārzināja šīs organizācijas kulturālās un sabiedriskās lietas.
SLM uzņēma kinofilmas, izdalīja valsts pasūtījumus māksliniekiem, organizēja masu svētkus. Tā veidoja Ulmaņa personības kultu un centās iedēstīt sabiedrībā vadonības principa ideoloģiju. Bērziņa vadītā iestāde ne tikai veidoja 15. maija ideoloģijas tekstus un tēlus, tā izstrādāja arī pašu vadonības un tautas vienības ideoloģiju. Atcerēsimies, ka Latvijas autoritārā iekārta bija strikti bezpartejiska.
To gadu žurnālā Atpūta ir ievietots foto, kurā padotie sveic Bērziņu ar «hrestomātiskā žestā» paceltām rokām. Tam, protams, nav nekāda sakara ar nacismu. Latviešu sabiedrība un Latvijas politika bija naidīga visam vāciskajam, jo īpaši Hitlera partijas revanšismam. Taču ministrs - kā daudzi to laiku Eiropā - acīm redzami ļāvās jūsmai par Musolīni fašisma «vitālo» estētiku, retoriku un rituāliem.
Alfrēds Jēkabs Bērziņš (1899-1977)
Dzimis Jeru pagastā mežsarga ģimenē. Piedalījies brīvības cīņās, strādājis par žurnālistu un paša izdotā Valkas laikraksta redaktoru, aktīvs aizsargu organizācijas un tās štāba darbinieks. Ievēlēts 4. Saeimā, bija viens no centīgākajiem Latviešu zemnieku savienības piedāvātās Satversmes reformas virzītājiem. Šīs reformas noraidīšana - kaut Saeimā to nemaz neizskatīja - tika izmantota kā attaisnojums 1934. gada 15. maija apvērsumam.
Bērziņš - pēc frakcijas kolēģa paustā, «enerģisks un arvien izdarīgs» - ātri iemantoja Kārļa Ulmaņa uzticību un iekļāvās apvērsuma rīkotāju kodolā. Tajā naktī viņš kopā ar topošo vadoni un ģenerāli Jāni Balodi atradās valdības vadītāja dienesta dzīvoklī Ārlietu ministrijas namā (Valdemāra iela 3).
Autoritārā režīma Ministru kabinetā Bērziņš 19. maijā tika pieaicināts kā iekšlietu ministra biedrs. Šāds «viceministra» amats radīja palamu - Vicobērziņš. Pēc gada ministra biedram tika piešķirtas balsstiesības kabineta sēdēs. Sabiedrisko lietu ministrs no 1937. gada marta. Britu vēstniecības tā gada ziņojumā minēts kā «pēc Ulmaņa spēcīgākais Latvijas politikā».
Kad 1938. gadā Marģers Skujenieks atteicās no Ministru prezidenta biedra amata, viņš atkāpās arī no Latvijas sporta organizāciju apvienības vadītāja un Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta posteņa. Tos pārņēma Bērziņš, SLM darba laukam pievienojot arī sporta politikas īstenošanu.
Pēc Latvijas okupācijas - kā apgalvo, piepalīdzot Pēterim Blauam, ministra amata «sarkanajam» pārmantotājam un PSRS aģentam, vienlaikus aizsargam un 15. maija apvērsuma dalībniekam - izceļojis caur Zviedriju uz Vāciju. Gestapo arestēts kā «britu spiegs», Bērziņš līdz 1943. gada beigām bija ieslodzīts Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnē. 1950. gadā ieradās ASV, kur nodzīvoja visu atlikušo dzīvi. Darbojās trimdas organizācijās, bija Apspiesto Eiropas tautu asamblejas priekšsēdētājs (1969-1970). Sarakstījis slavinošu Kārļa Ulmaņa biogrāfiju (1974), memuārus Labie gadi (1967) un citas atmiņas.
No Pitalovas par Jaunlatgali
Tādējādi Latvijas valsts teritorija pieauga par 1614 kvadrātkilometriem. Pēc kara no tās 1260 kvadrātkilometri tika atdoti Krievijai. Melni jokojot, varētu teikt, ka mēs (tāpat arī igauņi) tomēr esam «palikuši plusā». Par apdzīvotu vietu Pitalovas stacijas apkārtne sāka veidoties tikai pēc 1919. gada. Ap 1920.-1925. gadu (avotos minēti dažādi gadskaitļi) staciju un ciemu pie tās pārsauc par Jaunlatgali.
Lai jauniegūtās teritorijas integrētu Latvijā, 1925. gada aprīlī tām pievienojot Ludzas apriņķa izteikti latviskos ziemeļu daļas pagastus, Balvu pilsētu un Viļakas ciemu, izveido Jaunlatgales apriņķi. Rezultātā rodas pašvaldība ar gandrīz 11 tūkstošiem iedzīvotāju, no kuriem 54,85 procenti bija latvieši, bet lielkrievi - 41,85 procenti.
Kad 1925. gadā tiek latviskoti Latgales vietvārdi, pārsauc arī vairākus jaunizveidotā Jaunlatgales apriņķa pagastus (iekavās norādīts krievu īpatsvars tajos 1935. gadā). Tādēļ Bokovas pagasts (66,54 %) kļūst par Purvmalas; Kačanovas (82,11 %) - par Kacēnu; Tolkovas (95,01 %) - par Linavas; Višgorodas (94,06 %) - par Augšpils pagastu.
Jaunais apriņķis ir izteikti agrārs, nabadzīgs un pat atpalicis, ko izceļ vien augsts linu sējumu īpatsvars - četras reizes lielāks nekā vidēji Latvijā. Tāpēc tā ģerbonī ir trīs linu ziedi. Krieviskajos Augšpils un Gauru pagastos ir vien ap 60 procentiem lasītpratēju (latviskajos pagastos - ap 80 procentiem, taču arī tas ir krietni zem valsts 1935. gada kopējā līmeņa - 88,9 procentiem).
Salīdzinot ar visu pārējo valsti, tik zems latviešu īpatsvars apriņķī bija kaut kas ārkārtējs. «Latvju enciklopēdijas» (1950) autori raksta: «Tā A. a. [Abrenes apriņķis] liecina par slāviskās masas spiedienu pret latv. apdzīvoto telpu, ko veicināja dabisku šķēršļu trūkums.» Viņuprāt, tieši Viļakas valnis ar plašiem purvu un mežu masīviem ir pasargājis latviskumu pagastos aiz tā.
«Biezi apdzīvotas vietas» (ciema) statuss toreizējai Augšpils pagasta Jaunlatgalei tika piešķirts 1925. gada decembrī. Pilsētas tiesības un savsgerbonis ar sešiem pakaviem - 1933. gadā. Pēc 1935. gada datiem, Jaunlatgalē bija 1246 iedzīvotāji - 52,4 procenti krievu, 38,6 procenti latviešu - un 114 dzīvojamās ēkas (lielākoties vienstāva), 109 veikali, 2 pamatskolas un krievu ģimnāzija. Salīdzinājumam - latviskajos Balvos tolaik dzīvoja divi tūkstoši cilvēku.
Pečori-Petseri
Tāpat kā mūsu armija, arī Igaunijas bruņotie spēki - jau 1919. gadā - šķērsoja Pleskavas guberņas robežu, lai atspiestu lieliniekus pēc iespējas tālāk no jaunās valsts un igauņu apdzīvoto zemju robežām. Pečori, neliela apriņķa pilsēta, tika ieņemta 23. martā. Atbilstoši Tartu miera līguma nosacījumiem 1920. gada 2. februārī Padomju Krievija atdeva Igaunijai visu Pečoru apriņķi. Tas kļuva par valstī vienīgo pārsvarā neigauņu apdzīvoto apriņķi, kurā krievu īpatsvars bija 65 procenti.
Krievijas PSR sastāvā pilsēta un apriņķa lielākā daļa - 8 pagasti no 11 - tika iekļauti 1945. gada janvārī. Taču apmēram piektā daļa no šā apriņķa teritorijas palika Igaunijas PSR, un tā tika sadalīta starp Pelvas un Veru apriņķiem.
Igaunijā nostāja attiecībā uz zudušo teritoriju bija izteikti konsekventāka nekā mums: jau atmodas laikā Pečoros un to apkaimē aktīvi darbojās pilsoņu kongresa kustības aktīvisti, te reģistrējot neigauņus - bijušos valsts pilsoņus un viņu pēcnācējus. Latvijā, atsaucoties uz smago etnisko situāciju, līdzīgam solim nebija gatavi pat vēlāk kvēlie Abrenes atgūšanas pieprasītāji.
Pietālava? Rītupe? Abrene!
Daudziem latviešu politiķiem «Jaunlatgale» visus šos gadus noteikti grauza acis kā acīmredzami jaunradīts, mākslīgs vietvārds. Kaut arī par to tiešu ziņu nav, staļiniskās PSRS totalitārisms noteikti vairoja vēlmi brīvības cīņās iegūtās zemes ciešāk, «nesaraujamāk» piesaistīt valstij.
Tādēļ tiek piedāvāts pavisam vienkāršs risinājums - latviskot krievisko vietvārdu kā Pietālāvu, vietu pie Tālavas, tātad senās latgaļu zemes. Šo, tāpat kā citus variantus - Purnava, Atzele, Rītupe, Bērzene -, valdība noraida kā «vēsturiskai patiesībai neatbilstošus» (Viesturs Sprūde, LA, 10.04.2018.).
Vajadzīgais nosaukums atrodas 1224. gadā Tālavas dalīšanas starp Rīgas arhibīskapu un Zobenbrāļu ordeni līgumā, kurā minēti 14 šīs latgaļu zemes vietvārdi. Līguma oriģināls glabājas Zviedrijas valsts arhīvā. Latīņu valodā sagatavotajā dokumentā blakus «Berezne, Pornuwe, Abelen» tiek minēta «Abrene» kā bīskapam piederīgā tiesa Atzeles zemē.
Tiek pieļauts, ka runa ir par tagadējo Liepnas pagasta Purnavu Alūksnes pagastā, par Baltinavas pagasta Ābeļavu un Briežuciema pagasta Abriņām Balvu novadā. Nav skaidru ziņu, kur senatnē atradās šī Abrene. Taču 1938. gadā Sabiedrisko lietu ministrijas propagandisti Augšpili, kur atradās sagrautais pleskaviešu cietoksnis, vēsturniekam Teodoram Zeidam piepalīdzot, pasludina par seno latgaļu Abrenes pilskalnu, senlatviešu bastionu pret austrumu draudiem.
Tā pilsēta un apriņķis ieguva skanīgu un izteikti latvisku vārdu, kas aizgāja un palika tautā. Ziemeļlatgales sievu tautas tērps turpmāk tika sludināts par «Abrenes novada balto un skaisto», bet Rīgā togad tika pārdēvēta kādreizējā Kazaku iela (tur cara laikos atradās kazaku kazarmas) pie dzelzceļa.
Prese Jaunlatgales pārdēvēšanu par Abreni aprakstīja visai pacilātā stilā; savu artavu te deva arī Abrenes un Viļakas pašvaldību vadītāji, nosūtot Ulmanim izteikti lišķīgu telegrammu: «Šodien Jaunlatgales pilsētas un apriņķa iedzīvotāji un iestāžu darbinieki svin senās latviešu zemes Abrenes vārda atgūšanas svētkus un pazemīgi lūdz Jūs, augsti godājamais Prezidenta kungs, pieņemt mūsu vissirsnīgāko pateicību, sveicienus un mīļu paldies par izsniegto balvu apriņķim Ls 10 000 un pilsētai Ls 5000. Mēs, abrenieši, esam laimīgi, ka Jūs esat devuši mūsu pilsētai un apriņķim seno, vēsturisko latviešu zemes nosaukumu, un solāmies ar visu sirdi un spēku kopt un sargāt šo latviešu senču zemi.»
Daudziem latviešu politiķiem «Jaunlatgale» visus šos gadus noteikti grauza acis kā acīmredzami jaunradīts, mākslīgs vietvārds
Palīdzēsim Abrenei!
Nevar noliegt, ka Ulmaņa valdīšanas laikā Abrene tiešām iespēju robežās tika sakārtota. Šim nolūkam tika novirzīti gan budžeta līdzekļi, gan arī vākti ziedojumi. Kā izdevumā Latgales Vēstnesis atskaitījās Abrenes apriņķa vecākais A. Kimerāls, laikā no 1934. līdz 1939. gadam pašvaldība piestrādājusi pie apkārtnes izdaiļošanas un koku stādīšanas, skolās ieviesti bezmaksas kopgaldi, dubultots gultu skaits slimnīcās, uzbūvēts ugunsdzēsēju depo un lielāks budžets atvēlēts nespējnieku uzturēšanai. Abrenē parādījās jauni veikali, bet pēc tam, kad to pasludināja par apriņķa pilsētu, sāka attīstīties arī privātā būvniecība, kas trīsdesmito gadu beigās izraisīja pamatīgu zemes gruntsgabalu cenu kāpumu - tās pieauga pieckārt. Pilsētiņai, kurā, kā atzina tās iedzīvotāji, divdesmito gadu vidū ielas bija tādā stāvoklī, ka rudens dubļainajā laikā «iešana bija iespējama vienīgi ar auklu piesietām galošām», bet apriņķī «salauzti un cauri tilti bija ierasta parādība», tas bija labs rādītājs.
Savu artavu deva arī Ulmaņa popularizētās atbalsta programmas, piemēram, Draudzīgais aicinājums, kura ietvaros Abrenes apriņķa skolas tika pie 25 000 grāmatu, 34 radioaparātiem, septiņām klavierēm, 615 traukiem skolu ēdnīcām, vienas bišu saimes un viena tukša bišu stropa, kā arī viena valsts karoga un viena Ulmaņa krūšutēla. Pats Ulmanis Abrenei ziedoja 5000 latu. Viena otra tā laika iniciatīva mūsdienās var likt pasmaidīt (piemēram, 27 tīrākās lauku saimniecības pašvaldība apbalvoja, abonējot tām žurnālu Sētā un Druvā, bet vēl dažām piešķīra prēmiju sešu līdz desmit latu apmērā), taču te jāatceras, ka runa ir par nabadzīgu reģionu, kur arī tik pieticīgu atzinību ļaudis prata novērtēt. Protams, par visiem panākumiem ziņoja prese, neaizmirstot piebilst, ka visas labās pārmaiņas notiek, pateicoties vadonim - tā bija tajos laikos ierasta prakse. Tomēr, lai cik salkani slavinoši brīžam bija avīžraksti, nav noliedzams, ka dzīve Abrenes apriņķī pamazām vien gāja uz augšu - līdz padomju tanku ienākšana 1940. gada vasarā visu apgrieza kājām gaisā.
Atpakaļ Krievijā
Tas, cik ātri padomju armijas iekarotā Abrene un Purvmalas, Linavas, Kacēnu, Upmales, Gauru un Augšpils pagasti ap to (tāpat Igaunijā - Pečori un Jānilinna) pēc Latvijas okupācijas tika inkorporēti Krievijā, neizbrīna. Staļins, kurš pilnīgi atklāti sevi sludināja par Ivana Bargā un Pētera Pirmā pēcteci, tādējādi pavisam demonstratīvi parādīja lielkrieviem (kuru šovinisma uzjundīšana tika atzīta par valstiski noderīgu), ka viņš atgūst katru reizi zaudētu Svētās Krievzemes kriksīti.
Kaut pilsēta 1945. gadā tika pārsaukta par Pitalovu, latviskais vietvārds ilgi neizzuda pat no padomju laika kartēm. Abrenes iela Rīgā pastāvēja visus okupācijas gadus (gan īpaši neuzsverot, piemēram, dzelzceļnieku arodskolas adresi). LPSR no 1949. līdz 1959. gadam pastāvēja Abrenes rajons, kura centrs bija Viļaka. Savukārt Abrenes dzelzceļa stacija - visticamāk, kartogrāfisku, organizatorisku un birokrātisku cēloņu dēļ - Pitalovas vārdā tika pārdēvēta vien 1963. gadā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita