Lielākās Latvijas katoļu svētvietas, Aglonas bazilikas sakrālajā laukumā, slienas piemineklis Lietuvas karalim Mindaugam un viņa sievai - karalienei Martai. Pieminekļa vieta izvēlēta, pamatojoties uz neskaidriem minējumiem un nostāstiem par to, ka Mindauga kapa vieta atradusies Aglonā, bet Martas tēvs bijis latgaļu pilskungs Aglonas tuvumā. Diezin vai ir iespējams pierādīt šīs leģendas patiesumu, tomēr tā atgādina par latviešu un lietuviešu tuvību, savukārt piemineklis kalpo kā baltu tautu vienotības simbols. Kad un kāpēc ir radušies šie nostāsti, un cik liela daļa tajos ir no vēsturiskās īstenības?
Mindaugs (no lietuviešu valodas «minas» - miņa un «daugs» - daudz, t.i., daudz minētais, respektīvi, slavenais) lietuviešu nacionālajā ideoloģijā patiešām ir izslavēts kā Lietuvas pirmais karalis un zemju apvienotājs, tomēr par viņu kā vēsturisku personu rakstītajos avotos atrodama vien nepilnīga vai apšaubāma informācija.
Mindaugs dzimis ap 1200. gadu. Jau viņa tēvs Livonijas Atskaņu hronikā nosaukts par dižu valdnieku. Pieci Lietuvas kunigaiši, starp tiem arī Mindaugs, 1219. gadā noslēdza miera līgumu ar Volīnijas kņazu. 1238. gadā Mindaugs pirmoreiz minēts kā Lietuvas valdnieks. Viņa rezidences vieta nav zināma - tā varēja būt Vorutas vai Viļņas pils tagadējā Lietuvā, vai arī Novogrudeka Baltkrievijā. 1244. gadā Mindaugs ar lielu karaspēku iebruka Livonijas bruņinieku ordeņa pārvaldītajā Kurzemē, bet tika sakauts pie Embūtes.
Visu mūžu Mindaugs pavadīja cīņās par varu ar saviem radiniekiem. 1249. gadā Mindauga brāļadēli Tautvils un Ģedivīds un viņu mātes brālis Vīkints, Mindauga apdraudēti, aizbēga uz pareizticīgo Galīcijas-Volīnijas kņazisti, kuras kņazs Daniils bija Ģedivīda un Vīkinta sievastēvs.
Gadu vēlāk Livonijas ordeņa karaspēks, ko atbalstīja arī Tautvils ar Daniila karaspēku, iebruka Mindauga zemēs. Nespējot cīnīties divās frontēs, Mindaugs tuvinājās ar Livonijas ordeņa mestru, un 1251. gada sākumā kopā ar ģimeni un karadraudzi pieņēma kristīgo ticību, lūgdams viņa zemi ņemt Romas katoļu baznīcas aizsardzībā. Tā paša gada jūlijā pāvests uzdeva Rīgas, Tērbatas un Sāmsalas bīskapiem kopā ar Livonijas ordeni palīdzēt katoļticībā pārgājušajam Lietuvas karalim Mindaugam misijas darbā un viņa cīņās pret pagāniem.
Mindaugs un viņa sieva Marta tika kronēti 1253. gada 6. jūlijā savā rezidencē. Tūlīt pēc tam Mindaugs dāvināja ordenim vienpadsmit lietuviešu, žemaišu un sēļu novadus, kā arī rakstveidā apsolīja ordenim palīdzību cīņā pret tā ienaidniekiem gan ar ieročiem, gan padomu. Šo dāvinājumu drīz pēc tam apstiprināja pāvests, kurš arī uzdeva Rīgas arhibīskapam Albertam Zauerbēram iesvētīt Vācu ordeņa priesterbrāli Kristianu par Lietuvas bīskapu saskaņā ar Mindauga vēlēšanos. Lietuvas karalis arī bija apņēmies uzcelt un apgādāt bīskapa katedrāli.
1254. gadā Mindaugs noslēdza mieru ar Volīniju un Tautvilu, un Lietuva pēc ilgajām cīņām varēja uzelpot. Tomēr 1258. gada ziemā uzradās jaunas briesmas - tatāru karaspēks. Tagad Mindaugs meklēja atbalstu pie stiprākajiem kaimiņiem - žemaišiem, kuri 1260. gada 13. jūlijā sakāva ordeņa karaspēku pie Durbes. Drīz pēc tam Mindaugs, žemaišu pierunāts, atkrita no kristīgās ticības un piebiedrojās viņiem karā pret Livonijas ordeni.
Jaunie sabiedrotie izrādījās arī sāncenši cīņā par varu. 1263. gada rudenī Mindaugu nogalināja sazvērnieki, kuru vārdus pēc avotiem nav iespējams droši noteikt. Visticamāk, sazvērestības vadītājs bija Žemaitijas kunigaitis Tranaitis, kurš pēc Mindauga nāves kļuva par Lietuvas dižkunigaiti. Bihovcas hronikā minēts, ka Mindauga nogalināšana bijusi atriebība par to, ka Mindaugs nokāvis daudzus savus radus, jo gribējis valdīt viens pats.
Šifrs J. F. R. un juceklīgie atšifrējumi
Mindauga nogalināšanas un apbedīšanas vieta avotos nav minēta. Aglonas versijas aizstāvji kā pierādījumu min tā dēvēto Johana Rīvija hroniku, ar kuru vēl aizvien saistīts milzums neskaidrību.
Plašākai publikai šī hronika kļuva pazīstama Lietuvas vēstures izpētes pamatlicēja Teodora Narbūta (1784-1864) atstāstījumā. Viņš bija kara inženieris, publicists, vēstures un mitoloģijas pētnieks, studējis Viļņas Universitātes Matemātikas un inženierijas fakultātē, projektējis nocietinājumus krievu-franču un krievu-zviedru kara laikā. Tālaika zinātniskās kompetences robežās viņš veica arheoloģiskos izrakumus, vāca senas grāmatas, dokumentus un folkloras materiālus, izdeva Lietuvas vēstures avotus. Savu minējumu pierādīšanai viņš nereti izmantoja arī vēstures faktu sagrozījumus, kas romantisma laikmetā bija ierasta parādība visās Eiropas zemēs.
Narbūts deviņu sējumu darbā Lietuviešu tautas senatne (Dzieje starozytne narodu Litewskiego), kas izdots 1835.-1841. gadā, bieži atsaucās uz J. F. Rīvija hroniku, ko viņš bija ieguvis Rēvelē (tagadējā Tallinā) 1808. gadā. Vairāki pētnieki šo hroniku uzskata par paša Narbūta safabricētu, tomēr tā ir reāls manuskripts, kas mūsdienās kopā ar Narbūta tulkojumu poļu valodā glabājas Lietuvas Zinātņu akadēmijas bibliotēkā. Problēmas pētniekiem sagādā manuskripta anonimitāte un tekstu patvaļīga interpretācija.
Vācu valodā rakstītā manuskripta nosaukums ir Hronika, kas veidota no dažādām hronikām un veciem stāstiem. Tā autors savu vārdu nav minējis, un manuskriptā izlasāmi tikai iniciāļi J. F. R., kā arī datējums - 1697. gada februāra pēdējā diena. Visticamāk, tā ir darba rakstīšanas sākuma diena, bet notikumu apraksti hronikā sniedzas aptuveni līdz 1730. gadam.
Pēc iesējuma un papīra manuskriptu var attiecināt uz XVII gs. otro pusi. Tās autors nav bijis viens, jo tekstā veikti iestarpinājumi citā rokrakstā. Hronikā atrodamas diezgan daudzas frāzes latviešu valodā (piemēram, Debess bungotajs un Wezzajs Tehws, kā latvieši dēvējuši Pērkonu), kas liecina, ka autors šo valodu labi pārzinājis.
Saskaņā ar hronikā minētajiem notikumiem autora dzīves laiku Narbūts noteica ar 1673.-1730./1735. gadu. No hronikas viņš uzzinājis, ka autors 1689. gadā atstājis Kēnigsbergu un devies uz Kurzemi, kur strādājis par luterāņu mācītāju. 1706. gada rudenī viņš atnācis strādāt uz Ēdoles draudzi mācītāja Grota vietā, kurš aizgājis uz Liepāju.
Autora iniciāļus T. Narbūts atšifrēja kā «Johans Frideriks Rīvijs», kurš, viņaprāt, bijis slavenā pedagoga Johana Rīvija (1528-1596) dēls. Minētais Johans Rīvijs bija Halles ģimnāzijas rektors, Traķu palatīna Jana Hļeboviča un Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera bērnu skolotājs, visbeidzot - Rīgas Doma skolas rektors. Tomēr vēlāk Narbūts rakstīja, ka hronikas autors bijis Doma skolas rektora mazdēls, jo ir pārāk liela starpība starp autora un Johana Rīvija dzīves laiku. Tieši šī nesakritība vairākiem pētniekiem sniedza iespēju apgalvot, ka Narbūts šo hroniku sacerējis pats.
Pamatojoties uz hronikas autora dzīves laiku, visticamāk, viņš varētu būt Johana Rīvija mazmazdēls, ja vien viņam vispār ir kādas radnieciskas saites ar slaveno pedagogu. Ar tikpat lielu ticamību viņš var būt pēctecis citam Johanam Rīvijam - Dobeles mācītājam, luterāņu katehisma un evaņģēlija fragmentu tulkotājam latviešu valodā, kurš miris pirms 1586. gada. Lietuvas vēstures institūta arheogrāfijas nodaļas vadītājs Artūrs Dubonis uzskata: biogrāfiskās kļūdas un nesakritības liecina, ka Johans Frīdrihs Rīvijs bijis fiktīvs autors, un ziņas par viņu Narbūts sakompilējis no tālaika literatūras.
Hronikas tekstu Narbūts ir nosaucis par enciklopēdisku kompilāciju, bet, pēc pētnieka Rimanta Jasa domām, darbu var pieskaitīt «silva rerum» tipam. «Silva rerum» bija XVII gs. beigās populāri izrakstu un pierakstu krājumi, kuros rakstītpratējas personas apkopoja, viņuprāt, derīgas, pamācošas vai interesantas ziņas gan no savas un senču dzīves, gan dažādiem rakstu darbiem, kas parasti netika izvērtētas kritiski. J. F. R. hronikā aprakstītas daudzas no mūsdienu vēsturnieku viedokļa apšaubāmas lietas: lietuviešu un zemgaļu XIII gs. zelta monētas, lietuviešu dieva statuete, Lietuvas pagānu karogs ar gaiļa attēlu, kā arī katoļu katedrālei līdzīga Pērkona svētnīca Viļņā.
Šo ziņu starpā J. F. R. hronikā rakstīts arī par Mindauga kapa atklāšanu 1618. gadā Aglonā pie Daugavas, kad tur novāktas sen sabrukuša mūra torņa drupas. Starp tām atrasta melna marmora plāksne ar grūti salasāmu uzrakstu latīņu valodā, kura kopiju hronikas autors pats lasījis 1690. gadā: «Hac.requiescit.humo.Mendocus.Dux.lithuanus....Vivere.cui.vitae....et.obire.fuit.honoris...tunc.rex.e.duce.nunc.christianus.princeps.nunc.idolis.cultor.duplex.veste.senectutis....astuciae.crudeli....occisus.est.Anno.MCCLXII.salutis.september.XII.» (Šeit atdusas Lietuvas hercoga Mindauga pīšļi [...] dzīvojis, kura dzīve [...] un nāve bija goda [...] te karalis un hercogs, te kristīgs valdnieks, te elku godinātājs, ar divējādām drēbēm, [...] vecumā nežēlīgas nodevības [...] nogalināts pestīšanas 1263. gada 12. septembrī.)» Manuskripta lappuses malā bija pierakstīts, ka autora dzīves laikā plāksne atradusies pie Kokneses baznīcas. Narbūts pats pie šīs baznīcas ir redzējis melna marmora gabalu, taču rakstu zīmes uz tā nav bijušas.
Lietuvas tautas senatnes 4. sējumā Narbūts apgalvoja, ka ar Aglonu ir domāta Eglona - Daugavas kreisā krasta pieteka, kas atrodas uz augšu no Ilūkstes. Tāda upīte, kā arī apdzīvota vieta Eglaine Narbūta norādītajā apvidū tiešām pastāv. Mindauga atrašanās un nogalināšana sēļu zemē, kas bija viņa varā, un vietā netālu no kara ceļa no Lietuvas uz Rīgu šķiet daudz iespējamāka nekā Aglonas bazilikas apkārtnē, kas XII gadsimtā atradās tālu no lielceļiem. Ja J. F. R. bijis mācītājs Kurzemes hercogistē, viņa sakari ar Ilūkstes apkārtni, kas arī ietilpa hercogistē, bija daudz iespējamāki un vieglāki nekā ar samērā grūti sasniedzamo Inflantijas novadu.
Atņemtā sieva
Ar Martu ir saistīts pārpratums, kurš kļuvis par pamatojumu apgalvojumam, ka viņa bijusi latgaļu valdnieka meita. Narbūts rakstīja, ka Marta mirusi 1263. gadā, atstājot divus mazgadīgus dēlus. Pēc bērēm Mindaugs vairs neesot laidis mājās kunigaiša Daumanta sievu, Martas māsu, apgalvojot, ka Martas pēdējā griba bijusi, lai Mindaugs apprec viņas māsu, lai bērniem būtu laba pamāte. Sadusmotais Daumants tādēļ iesaistījies sazvērestībā pret Mindaugu. Taču Bihovcas hronikā, kas ir 1550.-1570. gadā izveidots pareizticīgo mūku rakstītu hroniku apkopojums, šis gadījums ir attiecināts nevis uz Mindaugu, bet gan lielkunigaiti Daumantu, kurš valdījis krietni vēlāk, 1282.-1285. gadā. Brāļi Narimunts un Daumants bija apprecējuši livonieša Fladra meitas, un pēc savas sievas nāves Daumants ar varu paturējis brāļa sievu, kādēļ Narimunts viņu nogalinājis. Tātad Daumants pat nav bijis Mindauga laikabiedrs. Literatūrā reizēm tiek apgalvots, ka Fladrs bijis latgaļu kungs, kaut arī nav zināms, kurā Livonijas vietā viņš dzīvojis, tāpat viņa vārds nav baltisks.
Marta - ne tikai karaļa rota
Par Mindauga sievas Martas vecākiem un dzimto vietu XIII gadsimta avotos ziņas nav atrodamas. Minētā gadsimta beigās sarakstītajā Livonijas Atskaņu hronikā Marta raksturota gan kā šarmanta sieviete, gan aktīva politiķe. Tas nebija raksturīgi tālaika karalienēm, kuras lielākoties aprobežojās ar sēdēšanu blakus valdniekiem.
Atskaņu hronika vēsta, ka Mindaugs, Lietuvā slavenais valdnieks, nosūtīja pie Livonijas ordeņa mestra Andrēsa no Štīrijas sūtni, kurš mestru ielūdza ciemos. Bruņinieku ordeņa priekšnieks, šķērsojis daudz novadu, ieradās Mindauga zemē. Tur viņu laipni apsveica un karaliski uzņēma. Arī karaliene gāja mestram klāt un viņu mīlīgi uzrunāja, tāpat mīlīgi apsveica bruņiniekus, kas bija atnākuši līdzi mestram. Pēc bagātīga mielasta un jaukām sarunām mestrs Mindaugam piedāvāja kristīties, tādā gadījumā apsolot viņam lielu godu un karaļa kroni, par ko Mindaugs priecājās. Viņš bruņiniekiem uz Rīgu līdzi sūtīja kādu pagānvīru Parnu. Mestrs nosūtīja uz Romu ordeņbrāli, kurš pāvestam Inocentam IV nodeva vēstuli ar ziņu par Mindauga nodomu. Pāvests par to priecājās un vēstulē piešķīra mestram Andrēsam tiesības kronēt Mindaugu par karali. Pēc vēstules saņemšanas mestrs lika darināt divus bagātīgi rotātus zelta kroņus Mindaugam un viņa sievai. Mestrs kopā ar Prūsijas bīskapu Heinrihu, daudziem ordeņbrāļiem, garīdzniekiem un kalpiem devās uz Lietuvu, kur kristīja un iesvētīja bagāto karaļpāri. Pēc tam Mindaugs mestram ar dokumentu dāvināja labas, bagātas zemes. Mestrs atstāja Lietuvā ordeņbrāļus un priesterus, lai tie sludinātu kristietību lietuviešiem. Te jāpiebilst, ka arī Atskaņu hronikā pieļauta kļūda, ziņojot par to, ka Mindaugs reizē kristīts un kronēts 1253. gadā.
Kādu laiku pēc tam Andrēss no Štīrijas slimības dēļ atteicās no mestra amata un devās uz Vāciju. Pa ceļam viņš apciemoja savu draugu Mindaugu un viņa karalieni, kur pārliecinājās, ka Lietuvā atstātie brāļi dzīvo drošībā.
Atskaņu hronikā samērā sīki izklāstīta Mindauga atkrišana, ko Marta visiem spēkiem centusies novērst. Atmest kristietību Mindaugu pierunājuši viņa māsasdēls Tranaitis un žemaiši, par to apsolot žemaišu paklausību. Viņi arī aicinājuši Mindaugu doties karā uz Livoniju, apgalvojot, ka līvi un latgaļi atkal grib kļūt pagāni. Marta par atkrišanu bija saniknota un visu izstāstīja savam draugam, ordeņbrālim Zīvertam no Tīringenes. Lai Zīverts varētu to izstāstīt mestram, Marta pierunāja Mindaugu sūtīt bruņinieku uz Rīgu paziņot mestram par miera laušanu. Tad Mindaugs pavēlēja Lietuvā gūstīt un apkaut kristīgos, un sūtīja sūtņus pie krievu Novgorodas kņaza Aleksandra Ņevska, kurš apsolīja palīdzību. Mindaugs un Tranaitis ar karaspēku 1262. gadā iebruka Livonijā un nonāca līdz Cēsīm, taču krievi palīgā neieradās. Lietuvieši neguva arī vietējo iedzīvotāju atbalstu, kā bija cerēts, bet sastapa pretošanos. Tādēļ Mindaugs atgriezās mājās un ļoti nožēloja, ka bija paklausījis Tranaitim. Marta viņam pārmeta, ka tā nebūtu izgājis, ja viņš būtu klausījis Martu, nevis Tranaiti, un atgādināja, ka mestrs ir apdāvinājis viņus ar rotām, viņa priesteri māca patieso ticību, bet Mindaugs klausa mērkaķim - Tranaitim, kurš viņu tagad ir nodevis. Taču spītīgais Mindaugs apgalvoja, ka viss jau ir par vēlu. Viņš paliks pagāns un sekos Tranaitim un žemaišiem, lai kas arī notiktu. Teikto Mindaugs papildināja ar senseno vīriešu argumentu: «Sieviete, turi muti!»
Par Mindauga nāvi ziņnesis pavēstīja viņa dēlam Vaišelgam, kurš bija pareizticīgo mūks Krievijā. Vaišelgs atsteidzās uz Lietuvu un sāka ķert tēva pretiniekus. Viņš lūdza palīgā arī Livonijas mestru, kurš nosūtīja savu karaspēku uz Lietuvu.
Domājamās kapa plāksnes uzraksts nebūt neslavina Mindaugu, bet raksturo viņu kā morālu divkosi, divējāda apģērba valkātāju, kurš dzīvojis un miris bez goda
Katoļu klēriķu folklora
Mindauga un Martas leģenda tapa Latvijas trešās atmodas laikā, kad notika Aglonas bazilikas kā svētvietas atdzimšana un popularizēšana, ko sākotnēji veica katoļu garīdzniecība. Šā laika pirmā zināmā publikācija par leģendas tēmu bija Katoļu kalendārā 1990. gadam publicētais Rīgas garīgā semināra profesora Henrika Trūpa raksts Vai Lietuvas karaļa Mindauga kaps atrodas Aglonā? Viņš atstāstīja Narbūta ziņas par Mindauga kapu un hronikas autoru kā Johana Rīvija dēlu, turklāt pieminēja dažus nepārbaudāmus nostāstus, kas it kā liecina par kapa atrašanos Aglonā. Proti, ap 1980. gadu Aglonas dekāns P. Onckulis kapu vecajā daļā novācis sabirzušu ķieģeļu kaudzi, par ko vecie aglonieši esot stāstījuši, ka tur bijis «ķēniņa tronis». Turklāt XX gs. divdesmitajos gados priesteris Leitāns Aglonas vidusskolā esot stāstījis, ka Aglonas baznīcas pīlārā pie altāra agrāk bijusi iemūrēta plāksne ar uzrakstu «Dižajam Lietuvas valdniekam Mindaugam». Henriks Trūps rakstīja, ka «pēc dažiem nostāstiem», neko sīkāk par tiem nepaskaidrojot, Marta esot bijusi netālu no Aglonas esošā Madelānu pilskalna kunga meita, un ir pilnīgi loģiski, ka Mindaugs patvērumu meklējis pie sievastēva. Turklāt autors arī centies attaisnot Mindauga atkrišanu no kristietības, rakstot: «Ir minējumi, ka Mindaugs dzīves pēdējos gados atkritis no kristietības,» lai gan XIII gs. avotu ziņas par karaļa atkrišanu ir nepārprotamas.
Leģendas veidošanas nolūks atklāts Rīgas Metropolijas kūrijas 1993. gadā izdotajā brošūrā Aglonas bazilika: «Pirmo vēstures avotos pierakstīto ziņu par Aglonu kā piederošu jau kristīgajai kultūrvidei varētu minēt 1263. gada traģiskos notikumus, kad te tika nogalināts karalis Mindaugs ar saviem diviem dēliem Rukli un Rupeiķi.» Tālāk sekoja Narbūta publicēto ziņu pārstāsts, kas vēlāk bieži pārpublicēts citos izdevumos par Aglonas baziliku, kā arī tūrisma ceļvežos.
Novadpētnieks Antons Anspaks 1996. gadā izdotajā grāmatā Preiļu novads vēlreiz atstāstīja T. Narbūta ziņas, turklāt sagrozītā veidā: kapa plāksni Riviuss pats 1690. gadā esot atradis pie Kokneses baznīcas. Tāpat Bihovcas hronikas ziņas par livonieša Fladra meitām - Narimunta un Daumanta sievām - Anspaks attiecinājis uz Mindaugu un Martu, bet Daumantu padarījis par Mindauga svaini, kurš nogalinājis Mindaugu, kad viņš devies uz Aglonu apciemot sievastēvu.
Nav saprotama arī katoļu baznīcas pozitīvā attieksme pret atkritēju no kristīgās ticības, kurš tāds palicis līdz pat savai nāvei. Bihovcas hronikā turklāt ir teikts, ka Mindaugs pēc kristīšanās slepeni upurēja pagānu dieviem. Domājamās kapa plāksnes uzraksts nebūt neslavina Mindaugu, bet raksturo viņu kā morālu divkosi, divējāda apģērba valkātāju», kurš dzīvojis un miris bez goda. Un tas nebūt nav pretrunā viņa piekoptajai politikai.
Mindauga un Martas leģenda ir spilgts piemērs tam, kā vairākās publikācijās laika gaitā tīši vai nejauši tiek sagrozīta informācija, kas nākusi no kritizējama, tomēr reāla vēstures avota. Iniciāļi J. F. S. vēl aizvien nav atšifrēti...
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita