Spriežot pēc pēdējo gadu notikumiem, var rasties iespaids, ka Amerikas Savienoto Valstu un Krievijas attiecības jau izsenis ir bijušas ne pārāk labas. Patiesībā gan, ja atskatāmies tālākā pagātnē, draudzības periodi ir bijuši ievērojami ilgāki nekā saspīlējuma. Tiesa, lielākoties tā tas bijis senākos laikos.
Krieviem pret Ameriku vienmēr ir bijušas īpašas jūtas, kas variējušās no mīlestības līdz naidam. Bija laiki, kad starp abām valstīm bija teju ideālas attiecības, jo nebija, ko dalīt; bija arī laiki, kad virsroku ņēma biznesa intereses. Un bija arī laiki, kad abas valstis viena uz otru raudzījās caur starpkontinentālo raķešu palaišanas iekārtu monitoriem. Taču pat astoņdesmito gadu saspīlējuma laikā Padomju Savienībā par hitu kļuva grupas Nautilus Pompilius dziesma Goodbye, America - par sapņu zemi, kurā mums nav lemts nokļūt, kas tomēr liekas tik tuva...
Kopīgais ienaidnieks
Kad Amerikas Savienotās Valstis 1776. gadā pasludināja neatkarību no Britānijas, Krievija uz šo notikumu īpaši nereaģēja un oficiāli neatzina jauno valstisko veidojumu. Taču neoficiāli Krievija Amerikas neatkarības ideju atbalstīja kaut vai viena iemesla dēļ - krieviem par labu nāca viss, kas vājināja seno konkurenti Angliju. Tādēļ nav brīnums, ka gadu iepriekš, kad Amerikas kolonisti sāka dumpoties un Britānijai vajadzēja ātri kaut kur savervēt karaspēku nemieru apspiešanai, Krievijas cariene Katrīna II noraidīja britu lūgumu izīrēt kazaku vienības sūtīšanai pāri Atlantijas okeānam kārtības ieviešanai. Katrīna neatkarīgi no tā, ka briti solīja labu samaksu, piedāvājumu noraidīja, sakot, ka ar savu pavalstnieku asinīm netirgojoties. Tā gan bija tikai atrunāšanās, jo visos laikos Krievijas valdniekiem savu pavalstnieku izlietās asinis ir bijušas diezgan vienaldzīgas, taču šajā gadījumā šis arguments ļāva daudzmaz diplomātiski pasūtīt britus trīs mājas tālāk. Atšķirībā no vācu Hesenes landgrāfa, kas bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem nosūtīja angļiem palīgā 16 000 karavīru, no kuriem mājās atgriezās tikai trešā daļa.
Krievi šajā ziņā izrādījās principiālāki, turklāt 1779. gadā, kad karš vēl turpinājās pilnā sparā, pasludināja neitralitātes politiku, kas gan realitātē izpaudās kā Amerikas koloniju atbalstīšana. Proti, briti tobrīd realizēja Amerikas blokādi, cenšoties pārtraukt jebkādu preču piegādi dumpiniekiem. Blokāde attiecās arī uz neitrālo valstu kuģiem, kurus britu flote apturēja un neļāva tuvoties Amerikas krastiem. Atbildot uz to, vairākas Eiropas valstis, tostarp Krievija, Zviedrija, Dānija un Nīderlande, sūtīja savas eskadras pavadīt tirdzniecības kuģus, kas devās uz Ameriku. Ja briti negribēja izraisīt nopietnu konfliktu ar šīm valstīm - un viņi to negribēja -, tad nācās šādus te konvojus laist cauri.
1807. gadā, jau pēc kara beigām un Amerikas neatkarības pilnīgas iegūšanas, Krievijas impērija nodibināja diplomātiskās attiecības ar ASV. Interesanti, ka par pirmo ASV sūtni Krievijā tika iecelts Džons Kvinsijs Adamss, kuram vēlāk būs lemts kļūt par Amerikas sesto prezidentu. Tolaik krievi bija ieinteresēti tirdzniecības sakaru paplašināšanā ar Ameriku, jo saskaņā ar Tilzītes miera līgumu un Napoleona vēlmi Krievijai nācās piedalīties Britānijas blokādē, kas radīja būtiskus ekonomiskos zaudējumus, ko kaut kā vajadzēja mēģināt kompensēt. To tad arī paveica uz ASV rēķina, jo vairāk tādēļ, ka amerikāņiem Tilzītes līgums nekādas saistības neuzlika, un tātad viņi varēja tirgoties ar Britāniju, bet caur Ameriku paklusām to darīja arī krievi.
Ilgi gan tas neturpinājās, jo 1812. gadā gan ASV, gan Krievija iesaistījās karā - amerikāņi atkal karoja ar britiem, savukārt krievi ar Napoleona armiju. Abu karu gaita bija līdzīga: vispirms angļi un franči ņēma virsroku; angļi ieņēma Vašingtonu un nodedzināja Balto namu, bet Napoleons ieņēma Maskavu, kas nodega gandrīz pilnībā - tiesa, tur vainīgi bija paši krievi. Taču beigu beigās amerikāņi un krievi katrs savu pretinieku uzveica.
Par pirmo ASV sūtni Krievijā tika iecelts Džons Kvinsijs Adamss, kuram vēlāk būs lemts kļūt par Amerikas sesto prezidentu
Amerikāņi Krievijā
Pēc kariem abu valstu draudzīgās attiecības atjaunojās. 1824. gadā tās noslēdza konvenciju, kas regulēja tirdzniecību un robežu jautājumus. Tolaik Aļaskā pastāvēja krievu kolonijas, tādēļ abas puses vienojās par līniju, kas sadalīs abu valstu valdījumus. Gods kam gods, gan krievi, gan amerikāņi šo vienošanos pildīja. Vēl pēc sešiem gadiem tika noslēgts līgums par atvieglotiem tirdzniecības noteikumiem.
Abu valstu attiecības bija tik labas, ka amerikāņi kļuva par biežiem viesiem Krievijā. Kad cars Nikolajs I nolēma būvēt valstī pirmo dzelzceļa līniju no Sanktpēterburgas uz Maskavu, tad realizēt šo projektu viņš uzaicināja amerikāņu inženierus, kuriem jau bija attiecīga pieredze. Tieši amerikāņu dēļ tika izvēlēts tāds sliežu platums, kāds tas Krievijā un postpadomju valstīs ir vēl tagad - gluži vienkārši tobrīd tik platas sliedes būvēja Amerikā, tādēļ inženieri šos izmērus pārcēla arī uz Krieviju. Leģendai par to, ka sliežu platums no Eiropā pieņemtā atšķiras tādēļ, ka cars izmetis frāzi par ķermeņa daļu, par kādu jābūvē platāk, nav ne dokumentāra, ne loģiska pamatojuma - Eiropā vienota sliežu platuma standarta, ko varētu ņemt par atskaites punktu, tolaik vēl nebija....
Kad 1853. gadā sākās Krimas karš starp Krieviju no vienas un Britāniju, Franciju un Turciju no otras puses, palīgā krieviem atbrauca bariņš amerikāņu brīvprātīgo. Par to īpaši nevajadzētu brīnīties, jo atcerēsimies, ka frontes otrā pusē bija amerikāņu senais ienaidnieks Britānija. Amerikāņi arī bija gatavi aizsargāt krieviem piederošo Aļasku no angļu vai franču desanta izsēšanās, taču tik tālu lieta nenogāja. ASV pat neoficiāli izteica Krievijai piedāvājumu uz trim gadiem noslēgt darījumu par Ziemeļamerikas kontinentā esošo krievu īpašumu pārdošanu, kas ļautu amerikāņiem to aizsargāt ar ieročiem rokās pret britu tīkojumiem. Būtībā fiktīvs darījums, kas neļautu nevienam Krievijas ienaidniekam pretendēt uz šīm teritorijām, nenonākot karastāvoklī ar ASV. Līgumu gan beigās tomēr nenoslēdza.
Par to, kurā pusē Krimas kara laikā bija vienkāršo amerikāņu simpātijas, liecina arī kāds incidents Sanfrancisko. Kad tur esošās britu un franču pārstāvniecības sadomāja rīkot svinības par godu Sevastopoles ieņemšanai, vietējie iedzīvotāji izdemolēja paviljonu, kurā šis pasākums notika.
Palīgā Linkolnam
Dots devējam atdodas - kad Amerikā izcēlās pilsoņu karš, Krievija bez garas šaubīšanās nostājās ziemeļnieku pusē. Iemesli, kādēļ krievi izvēlējās ziemeļniekus, meklējami ne tik daudz vēlmē atbalstīt apvienotu Ameriku vai vergu brīvlaišanu (pēdējais jautājums carisko Krieviju, kur tikai pāris mēnešus pirms Amerikas pilsoņu kara sākuma atcēla dzimtbūšanu, interesēja ļoti maz), bet gan apstāklī, ka Krievijai nedraudzīgā Britānija atbalstīja dienvidniekus. Tātad, ja britiem konfederāti ir draugs, tad krieviem - ienaidnieks.
Atbalsts neaprobežojās tikai ar vārdiem vien. 1863. gadā Amerikā ieradās divas krievu eskadras - viena sešu kuģu sastāvā piestāja Ņujorkā, bet otra, arī sešu kuģu sastāvā, Sanfrancisko. Tā nebija pieklājības vizīte, bet gan savdabīgs brīdinājums britiem - ja gadījumā sadomāsiet iesaistīties karadarbībā, šīs eskadras apdraudēs britu tirdzniecības maršrutus Atlantijas un Klusajā okeānā. Tobrīd Krievijas un Britānijas attiecības atkal bija saasinājušās, jo briti atbalstīja Krievijas impērijas sastāvā iekļautajā Polijā uzliesmojušo sacelšanos. Bet pie viena krievu kuģi ziemeļnieku ostās kalpoja arī kā brīdinājums dienvidnieku flotei nemēģināt uzbrukt šīm ostām. Abu eskadru komandieri bija saņēmuši rīkojumu gadījumā, ja kaut kas tāds notiktu, iesaistīties konfederātu uzbrukuma atvairīšanā. Konfederātiem gan bija svarīgākas lietas darāmas, tādēļ līdz tiešai sadursmei nenonāca, tādēļ krievu kuģi pēc dažiem mēnešiem varēja doties mājup, savienības piekritēju ovāciju pavadīti.
Kaut gan Krievijas atbalsts ziemeļniekiem bija būtisks, tomēr prezidenta Linkolna nostāja šajā gadījumā viņam godu nedara - viņš atbalstīja caru visai brutālajā poļu sacelšanās apspiešanā, turklāt salīdzināja poļus ar konfederātiem un nodēvēja par dumpiniekiem. Ātri gan amerikāņiem bija aizmirsies tas, ka savulaik Amerikas Neatkarības karā viens no slavenākajiem cīnītājiem pret britu kundzību bija polis Tadeušs Koscjuško, kurš pēc kolonistu uzvaras devās atpakaļ uz dzimteni, lai cīnītos par tās brīvību. Tolaik nez kādēļ nevienam Amerikas līderim prātā nenāca saukt viņu par dumpinieku...
Aļaskas darījums
1867. gadā notika vēl kāds gadījums, kas lieku reizi pierāda Krievijas un ASV tā laika draudzīgās attiecības - krievi pārdeva amerikāņiem Aļasku. Kaut gan viens otrs mūsdienu Krievijas politiķis vīsta dūres, dēvē šo darījumu teju vai par valsts interešu nodevību un draud ņemt Aļasku atpakaļ, tolaik cara valdībā neatskanēja neviena balss pret pārdošanu. Pēc Krimas kara Krievija izjuta finansiālas grūtības un valsts kasi kaut kā vajadzēja papildināt, turklāt bija skaidrs, ka krieviem nav resursu Aļaskas apgūšanai - labi, ja ar Sibīriju varētu tikt galā. Nekā ārkārtēja šādā darījumā nebija, jo tolaik tirgošanās ar aizjūras teritorijām bija diezgan ierasta lieta - galu galā, necik sen Napoleons bija amerikāņiem notirgojis Luiziānu, bet Meksika - Kaliforniju.
Toties iebildumi atskanēja okeāna otrā krastā, jo daudzi amerikāņi nebūt nebija sajūsmā par domu pirkt zemes gabalu kaut kur pasaules malā. Arī viņiem tikko bija beidzies karš un bija gana daudz citu neatliekamāku vajadzību par nekustamā īpašuma iegādi. Krieviem pat nācās piekukuļot vairākus amerikāņu kongresmeņus, lai panāktu labvēlīgu lēmumu. Var teikt, ka izdevumi atmaksājās: kā zemāko pieļaujamo cenu cars savā prātā bija noteicis piecus miljonus dolāru, taču beigu beigās izdevās vienoties par 7,2 miljoniem.
Amerikā daudzi to uzskatīja par zemē nomestu naudu, taču tikai līdz brīdim, kad Aļaskā atrada zeltu, bet vēlāk arī naftu. Savam attaisnojumam krievi vēlāk minēja atrunu, ka, ja nebūtu tolaik pārdevuši, tad pēc derīgo izrakteņu atrašanas pastāvētu diezgan liela varbūtība, ka abas valstis par šo zemes gabalu būtu sastrīdējušās un nonākušas līdz bruņotam konfliktam.
Ebreju jautājums
Līdz strīdiem bija jāpagaida vēl gandrīz pusgadsimts. 1911. gadā ASV pārtrauca vienošanos par atvieglotajiem tirdzniecības noteikumiem, un šis solis kļuva par pirmo abu valstu attiecību pasliktināšanās procesā. Iemesls tam bija ebreju jautājums. Proti, kamēr ASV ebreji ieņēma arvien lielāku lomu biznesā un politikā, tikmēr Krievijā notika ebreju grautiņi un vajāšanas. Kad amerikāņi krieviem lika manīt, ka tas nav pareizi, tad dzirdīgas ausis tā arī neatrada.
Otrs attiecību atsaluma iemesls bija Krievijas ekspansija Tālajos Austrumos, īpaši jau Ķīnā. Amerikāņi par to nebija sajūsmā un diezgan likumsakarīga krievu-japāņu kara laikā atbalstīja Japānu, piešķirot tai finansiālu palīdzību. Iespējams, ka Krievijas un Amerikas attiecības būtu pasliktinājušās vēl tālāk, taču sākās Pirmais pasaules karš, kurā abas valstis nonāca ierakumu vienā pusē. Sākumā amerikāņi Antanti atbalstīja finansiāli, bet kopš 1917. gada arī militāri.
Kad Krievijā notika Februāra revolūcija, ASV to pilnībā atbalstīja, uzskatot, ka beidzot krievi ir sagaidījuši demokrātiju. Ilgi gan prieki neturpinājās, jo Pagaidu valdību gāza boļševiki, kuru režīmu ASV neatzina līdz pat 1933. gadam.
Marks Tvens Krimā
Par vienu no lielākajiem Krievijas slavinātājiem kļuva izcilais amerikāņu rakstnieks Marks Tvens, kurš 1867. gadā apmeklēja Krimu. Tur viņu pieņēma cars Aleksandrs II, kuram rakstnieks pasniedza vēstuli ar šādiem vārdiem: «Amerika ir daudz pateicības parādā Krievijai, īpaši jau par nesaraujamo draudzību pārbaudījumu laikā. Lūdzu Dievu, lai šī draudzība turpinātos arī nākotnē.» Cars uz to reaģēja ar vārdiem: «Patīkami, ļoti patīkami!» Uz rakstnieku Aleksandrs II atstāja labu iespaidu, un savās piezīmēs viņš ierakstīja, ka krievu cars izskatoties iespaidīgāk nekā Napoleons.
Tvens bija sajūsmā par viesmīlīgo uzņemšanu - iebraucot ar kuģi valstī, krievi viņam nebija pat prasījuši uzrādīt pasi! Šajā ziņā rakstniekam paveicās, jo savu pasi viņš bija nozaudējis un Krievijā ieceļoja ar kajītes biedra pasi - ja likumsargi to liktu uzrādīt, Tvens varēja iekulties nepatikšanās. Vairākas dienas viņu vizināja pa Krimas pilīm, bet brauciens noslēdzās ar grandiozu balli, kurā Tvens iepazinās ar apburošu vietējo meiteni, ar kuru dejoja visu vakaru, un vēl ilgi miegā esot pieminējis viņas vārdu...
Amerikāņi un industrializācija
Paradoksālā kārtā šī ilgā neatzīšana netraucēja amerikāņu uzņēmējiem izvērst vētrainu darbību uzvarējušā proletariāta valstī. Visa trīsdesmito gadu industrializācija notika, izmantojot amerikāņu tehnoloģijas un speciālistus. Gandrīz neviens no lielajiem tā laika padomju projektiem nav tapis bez amerikāņu iesaistīšanās. Dņepras HES, lielie metalurģijas kombināti un mašīnbūves uzņēmumi - tos visus projektēja amerikāņi, un tajos visos izmantoja Amerikā ražotas iekārtas. Ukrainā cilvēki mira badā, lai Staļins, pārdodot labību, varētu tikt pie valūtas, ko samaksāt amerikāņiem par rūpnīcu būvēšanu. Tikai amerikāņu kompānija Albert Kahn vien PSRS uzbūvēja 571 industriālo objektu! Arī milzīgās padomju tanku armādas tika būvētas, izmantojot amerikāņu tehnoloģijas.
Vēl lielāka bija ASV palīdzība Otrā pasaules kara gados, kad lielā mērā lendlīzes programma glāba Padomju Savienību no sakāves. Lendlīzes ietvaros krievi saņēma vairāk nekā 400 tūkstošus automašīnu, tūkstošiem lidmašīnu un tanku, 11 000 dzelzceļa vagonu, 45 000 metāla apstrādes darbagaldu, gandrīz visu aviācijas benzīnu, ko izmantoja padomju lidmašīnas, vairākas riepu ražošanas rūpnīcas, milzīgu sprāgstvielu apjomu un tā tālāk.
Taču līdz ar Otrā pasaules kara beigām arī draudzībai pienāca gals. Sākās Aukstā kara laikmets, kurā PSRS un ASV kļuva par nesamierināmām pretiniecēm. Diemžēl šī pretstāve nav beigusies vēl šobaltdien.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita