Kad pirms 105 gadiem varu Krievijā sagrāba boļševiki, reti kurš domāja, ka Ļeņins un viņa kompānija pie varas noturēsies ilgāk par pāris mēnešiem - tik haotiski noritēja apvērsums un varas pārņemšana. Taču realitātē sarkanā impērija pastāvēja vairāk nekā 70 gadu un būtiski ietekmēja notikumu gaitu visā pasaulē.
Tam, ka 1917. gada rudenī tiešām ir iespējams pārņemt varu, īsti neticēja pat liela daļa Ļeņina domubiedru, un boļševiku partijas rindās pastāvēja domstarpības par to, vai ir vērts mēģināt īstenot apvērsumu vai varbūt labāk varu pārņemt palēnām un mierīgākā ceļā. Taču Ļeņins oktobra dienās bija absolūti pārliecināts par savu taisnību un spēja iedvest šo pārliecību arī pārējiem. Patiesībā jau nekas daudz nebija jādara, lai pārņemtu varu Petrogradā, jo Pagaidu valdībai nebija gandrīz nekāda militāra spēka, kas to spētu glābt no krišanas. Apvērsuma, ko komunisti dēvēja par revolūciju, gaita bija visai juceklīga un tikai vēlākajos gados apauga ar rūpīgi kultivētiem mītiem, kas radīja iespaidu par plašu visas tautas sacelšanos.
Pirmos svarīgos objektus revolucionāri noskaņotās vienības sāka ieņemt jau 24. oktobra pievakarē, nesastopot nekādu pretestību
Valdība bez varas
1917. gada oktobra vidū Aleksandra Kerenska vadītā Pagaidu valdība bija tikai viens no varas centriem Petrogradā, turklāt ne tuvu spēcīgākais. Krietni ietekmīgāka bija nesen izveidotā Petrogradas padomju kara revolucionārā komiteja, kurā noteikumus diktēja boļševiki ar kreiso eseru un anarhistu atbalstu, bet tās politisko vadību uzņēmās Ļevs Trockis. 17. oktobrī atbalstu komitejai izteica vairāki galvaspilsētā dislocētie armijas pulki, bet Pagaidu valdība saprata, ka lieta kļūst nopietna, un sāka apzināt tās vienības, ar kuru palīdzību varētu rēķināties brīdī, kad boļševiki mēģinās rīkot sacelšanos. Petrogradā un tās apkaimē bija dislocēti 240 000 karavīru, kurus bija plānots sūtīt uz fronti, taču uz viņu atbalstu Pagaidu valdība nevarēja cerēt - reti kurš bija gatavs steigties palīgā politiķiem, kuri iestājās par kara turpināšanu. Karošana visiem bija līdz kaklam, tādēļ krietni dzirdīgākas ausis rada boļševiku aģitācija un solījumi izbeigt karu. Īpaši liels atbalsts boļševikiem bija Baltijas flotē, kuras matroži gandrīz visu kara laiku bija pavadījuši bāzēs un pa šo laiku paspējuši pārpārēm piesūkties ar boļševiku un anarhistu idejām.
Veselu nedēļu revolucionārā komiteja pulcēja spēkus, intensīvi aģitējot karaspēka vienības un pārliecinot pat Petropavlovskas cietokšņa garnizonu nostāsties savā pusē. Pagaidu valdībai veicās krietni mazāk, jo tā sāka rīkoties vēlāk un sākumā pat domāja, ka briest tikai mierīga strādnieku demonstrācija, kaut gan nav īsti skaidrs, uz ko ministri arī tādā gadījumā cerēja, zinot, ka pilsēta ir pilna ar bruņotiem cilvēkiem. Viss, ko valdība spēja pulcēt savā pusē, bija pāris simti karaskolas kursantu jeb junkuru, neliela kazaku vienība un sieviešu brīvprātīgo bataljons. Saprotot, ka kaut ko tomēr vajag darīt lietas labā, valdība nespēja izdomāt neko labāku, kā vien aizsūtīt junkuru vienību ar uzdevumu slēgt tipogrāfiju, kurā drukāja avīzi Strādnieku ceļš. Protams, drīz vien tajā ieradās bars bruņotu dusmīgu revolucionāro kareivju un patrieca junkurus. Tikpat kaunpilni izgāzās valdības spēku mēģinājums sagrābt telefona centrāli, lai nogrieztu sakarus revolucionāru štābam Smoļņija pilī. Naktī uz 25. oktobri boļševiki atguva centrāli un pie viena atslēdza sakarus valdībai lojālajam armijas štābam. Var teikt, ka ar šo brīdi sākās apvērsums.
Signālu gaidot
Kaut gan padomju oficiālā vēsture apgalvoja, ka apvērsums noritējis kā pa diedziņu, jo revolucionāri pēc Ļeņina ieteikuma zibenīgi ieņēmuši pastu, telegrāfu, telefona centrāli, dzelzceļa staciju un banku, patiesībā viss notika diezgan juceklīgi un ne pārāk koordinēti. Pirmos svarīgos objektus revolucionāri noskaņotās vienības sāka ieņemt jau 24. oktobra pievakarē, nesastopot nekādu pretestību. Šur tur, piemēram, valsts bankā, gan revolucionārus sagaidīja apsardze, taču tā uzskatīja par prātīgāku nepretoties.
Petrogradas garnizona vadība atklāti pateica Kerenskim, ka pilsētā nav valdībai lojālu karaspēka vienību, uz kurām varētu paļauties. Izmisušais Kerenskis nolēma meklēt palīdzību ārpus Petrogradas dislocētajās vienībās un ar automašīnu devās Pleskavas virzienā. Par to, cik bēdīgā situācijā tolaik atradās valdība un tās vadītājs, uzskatāmi liecina šāds fakts - Kerenska kortežā bija tikai divas automašīnas, no kurām vienu viņš bija palienējis no ASV vēstniecības...
Nekādu palīdzību Kerenskim sagādāt neizdevās, taču boļševiki tobrīd to vēl nezināja, tādēļ nolēma pastiprināt savus spēkus. No Kronštates uz Petrogradu devās vilciena sastāvs ar revolucionāriem uzticamajiem matrožiem (tam gan iznāca pamatīga aizķeršanās, jo kāds valdībai lojāls dzelzceļnieks to novirzīja pa nepareizām sliedēm), bet ap trijiem naktī Ņevas upē netālu no Ziemas pils, kur atradās valdības mītne, noenkurojās kreiseris Aurora. Pirms tam tas ilgstoši stāvēja dokos, kur kuģim veica remontu. Kuģa kapteinis sākumā bija atteicies piedalīties revolucionārajā avantūrā, taču, redzot, ka matroži paši gatavojas stūrēt kreiseri, tomēr piekrita uzņemties kuģa vadību, baidoties, ka neprašas to nogremdēs.
Bija paredzēts, ka uzbrukums Ziemas pilij sāksies jau 25. oktobra pusdienlaikā, tomēr to vairākas reizes nācās atlikt gan organizatorisku problēmu dēļ, gan tādēļ, ka vadoņi turpināja strīdēties par bruņota apvērsuma nepieciešamību. Patiesībā gan revolucionāri būtu varējuši jau no rīta valdību gāzt teju vai plikām rokām, jo nekādas nopietnas aizsardzības Ziemas pilī nebija. Nebija pat kārtīgas apsardzes, jo pa sānu durvīm pilī brīvi varēja iekļūt nepiederošas personas, viņu vidū amerikāņu žurnālists Džons Rīds. 1917. gadā Ziemas pilī bija palicis maz no agrākā majestātiskuma, jo daļā telpu bija ierīkots hospitālis ievainotajiem karavīriem, kurā ārstējās vairāki simti cilvēku.
Pagaidu valdības rīcībā sākumā bija apmēram 3000 junkuru, kazaku un sieviešu bataljona karotāju, taču pēdējo pāris dienu laikā to skaits būtiski samazinājās - gan tādēļ, ka daudzi saprata pasākuma bezcerīgumu, gan arī tādēļ, ka valdība nebija spējusi organizēt savu sargu ēdināšanu. Pirmie aizgāja kazaki, tad daļa junkuru. Brīvprātīgo bataljona sievietes ap pusdienlaiku laukumā pie pils visai nemākulīgi ierīkoja barikādi, taču bija skaidrs, ka no tās nebūs nekādas jēgas, jo tobrīd pils jau bija aplenkta, un tātad uzbrukumu varēja gaidīt no visām pusēm.
Ap sešiem vakarā revolucionāri beidzot bija gatavi ķerties pie lietas un aicināja valdībai lojālo karaspēku nolikt ieročus, pretējā gadījumā piedraudot atklāt uz pili uguni no Petropavlovskas cietokšņa lielgabaliem. Daļa Ziemas pils potenciālo aizstāvju šajā aicinājumā ieklausījās un pili pameta, bet daļa palika un gaidīja nenovēršamo uzbrukumu. Taču tas kavējās, jo revolucionāro vienību komandieri bija informēti, ka par uzbrukuma signālu kalpos Petropavlovskas cietokšņa karoga mastā pacelts sarkans lukturis. Doma bija laba, taču atklājās, ka cietoksnī tāda luktura nemaz nav. Kad to beidzot sameklēja, tad izrādījās, ka tīri tehniski ir visai sarežģīti to pacelt mastā. Kamēr arī šo problēmu atrisināja, pulkstenis jau bija 21.40.
Bet kā tad ar leģendu par kreisera Aurora lielgabala šāvienu, kas kalpoja par signālu uzbrukumam? Vairums vēsturnieku uzskata, ka šis stāsts tiešām atbilst patiesībai - Auroras šāviens dublēja luktura signālu, ko ne visi varēja redzēt. Vēlāk klīda runas, ka Aurora raidījusi nevis tukšu šāvienu, bet gan ar kaujas lādiņiem apšaudījusi Ziemas pili, taču to atspēko kreisera apkalpes atklātā vēstule, kas tika publicēta 27. oktobrī. Tajā kuģa padome kategoriski noraidīja apvainojumus pils apšaudīšanā, nodēvējot tos par buržuju preses izdomājumiem: «Bija tikai viens tukšais šāviens no 6 collu lielgabala, kas kalpoja kā signāls visiem Ņevā noenkurotajiem kuģiem, aicinot būt vērīgiem un gataviem tālākiem notikumiem.»
Kreisera šāviens pamatīgi pārbiedēja ziņkārīgo barus, kas bija sapulcējušies krastmalā, lai paraudzītos, kas tad te notiks. «Ņevas krastmala bija kā nosēta ar ziņkārīgajiem. Acīmredzot pilsētnieki īsti nesaprata notiekošo un neapjauta bīstamību, taču visu savām acīm redzēt gribēja. Auroras šāviena efekts bija graujošs: ziņkārīgie pajuka uz visām pusēm. Mūsu matroži no sirds izsmējās par šo komisko ainu,» vēlāk atmiņās dalījās kreisera apkalpes loceklis Ivans Flerovskis.
Oktobra mitoloģizēšana
Oktobra apvērsums bija viens no galvenajiem notikumiem komunistu ideoloģijā, tādēļ to ik gadu ar vērienu atzīmēja - kopš 1927. gada pat divas dienas, kuru laikā rīkoja parādes un demonstrācijas. Oficiāli šis notikums saucās Lielā oktobra sociālistiskā revolūcija, kaut gan pēc pārejas uz Eiropā vispārpieņemto kalendāru gadadiena iekrita nevis oktobrī, bet gan 7. novembrī. Jau divdesmitajos gados oktobra vārdu sāka piešķirt ielām un izņēmumiem, sākot no konfekšu fabrikas un beidzot ar klavieru rūpnīcu, kas tagad saucās Sarkanais oktobris. Tika izveidota bērnu organizācija - oktobrēni, Krievijā popularitāti ieguva jaunizdomāts sieviešu vārds Oktjabrina. Revolūcijai tika veltītas kinofilmas, teātra izrādes un pat opera Oktobris. Arī pēc Padomju Savienības sabrukuma svētki nepazuda - deviņdesmitajos gados 7. novembri pārdēvēja par Saskaņas dienu, bet 2005. gadā, jau Putina valdīšanas laikā, šos svētkus aizstāja ar Tautas vienotības dienu.
Tikpat plaši izvērtās arī Ļeņina kults. Boļševiku vadoņa vārdā nodēvēja apmēram 7000 ielu visā padomju valstī, vairākas pilsētas (piemēram, Petrograda kļuva par Ļeņingradu), Ļeņina profils rotāja naudaszīmes, karogus un PSRS galveno apbalvojumu - Ļeņina ordeni.
Juceklīgais uzbrukums
Taču pavisam bez pamata runas par Ziemas pils apšaudīšanu no lielgabaliem nebija. Vairāki šāviņi uz pili patiešām tika raidīti, taču nevis no Auroras, bet gan no otrā krastā esošā Petropavlovskas cietokšņa. Nekādas vajadzības pēc artilērijas apšaudes nebija, tā tikai sabojāja pils jumtu, izsita logu stiklus un ievainoja vairākus hospitāļa pacientus. Daļa hospitāļa pacientu, kuri bija gandrīz atveseļojušies, dažas stundas vēlāk atspēlējās pa Ziemas pili klīstošajiem revolucionāriem, iekaustot viņus ar kruķiem un izlamājot pēdējiem vārdiem.
Artilērijas zalvei sekoja uzbrukums pilij. Daudziem tas asociējas ar Sergeja Eizenšteina desmit gadus pēc šiem notikumiem uzņemtās filmas kadriem, kuros kareivju bars skrien pāri laukumam, rāpjas pāri pils vārtiem un nolauž to augšpusē esošo divgalvaino ērgli, taču realitātē viss bija citādāk. Sākot jau ar to, ka nekāda ērgļa virs vārtiem vairs nebija - to noņēma jau uzreiz pēc Februāra revolūcijas. Un arī pats uzbrukums norisinājās krietni haotiskāk. Kā atzina viens no tā vadītājiem Vladimirs Antonovs-Ovsejenko: «Visam uzbrukumam bija pilnīgi juceklīgs raksturs.»
Nekāda nopietna cīņa par pili neizvērtās, jo abu pušu spēku samēri bija pārāk nevienlīdzīgi. Viens no tā dalībniekiem, latvietis Osvalds Dzenis, vēlāk rakstīja: «Kā pirmie pilī caur logiem no Ermitāžas puses ielauzās matroži. Pils istabās norisinājās sadursmes ar junkuriem, un telpas viena pēc otras tika atbrīvotas. Junkurus atspieda uz galveno ieeju. Vietām to izdevās panākt ar vienkāršu spiedienu, bet reizēm ar istabā iemestu rokas granātu vai šāvieniem.» Lai aina būtu pilnīgāka, jāpiemin, ka daudzviet pie durvīm stāvēja sulaiņi livrejās. «Bija dīvaini redzēt šos cilvēkus, pildot pienākumus pašā kaujas peklē. Ļaudis livrejās nesatricināmi stāvēja savos posteņos un ar ierastu kustību ikviena priekšā atvēra durvis,» tā sulaiņus aprakstīja anarhists Fjodors Drugovs. Kopumā sadursmēs Ziemas pilī bojā gāja seši cilvēki - ļoti maz, ja ņemam vērā šā notikuma vēsturisko nozīmi.
Krietni izmaldījušies pa pils telpām, uzbrucēji beidzot atrada telpu, kurā savu likteni gaidīja Pagaidu valdības ministri - tobrīd pulkstenis bija jau 2.10. Antonovs-Ovsejenko viņus pasludināja par arestētiem un lika nogādāt Petropavlovskas cietoksnī. Lai gan vēlāk visai plaši tika izplatīts mīts par to, ka Kerenskis no Ziemas pils aizbēdzis, pārģērbjoties sieviešu drēbēs, tas tomēr neatbilst patiesībai - kā zinām, viņš apvērsuma laikā nemaz neatradās pilī. Stāsts par pārģērbšanos gan daļēji ir patiess, jo jau pēc apvērsuma, lai aizbēgtu no revolucionāriem, viņam nācās pārģērbties matroža tērpā.
Postaža Ziemas pilī
Nākamajā rītā pēc apvērsuma pilī pavērās posta aina, jo daudzas telpas bija izdemolētas. Pils pārvaldnieks bija spiests ziņot: «Gandrīz visās Ziemas pils istabās ir izlaupīts aprīkojums, sabojāts ļoti daudz mēbeļu - pa daļai vienkārši salauzts, pa daļai cietis no artilērijas šāviņiem un šauteņu lodēm. Nolaupīti aizkari, drapērijas, paklāji, daži no tiem ir sagriezti un pamesti. Imperatora ģimenes personiskās mantas arī izlaupītas vai apzināti sabojātas.» Līdzīgas atmiņas atstājis arī hospitālī strādājošais Sarkanā Krusta pārstāvis Aleksandrs Zinovjevs: «Pils izskatījās pavisam citādi, nekā es biju pieradis to redzēt. Viss bija sajaukts, mēbeles salauztas un apgāztas, visur bija redzamas nesenās cīņas pēdas. Visur mētājās ieroči un patronu čaulītes, bet lielajā pieņemamajā istabā un uz kāpnēm gulēja kritušie karavīri un junkuri. Šur tur gulēja ievainotie, kurus vēl nebija paspējuši aizvest uz lazareti.»
Grautiņš gan nebija nekas pārsteidzošs, jo līdzīgas ainas bija vērojamas jau pēc Februāra revolūcijas. Piemēram, slavenās balerīnas un Nikolaja II favorītes Matildes Kšesinskas savrupmājā Petrogradā, kur pāris mēnešus savu štābu bija ierīkojuši boļševiki. Kad viņus beidzot no turienes izdevās dabūt ārā, tad Kšesinskai vairs nebija ne mazākās vēlēšanās dzīvot tādā postažā. «Visur mētājās izsmēķi, pārtikas atliekas, tukšas konjaka pudeles, bet dārgie dīvāni un krēsli bija salauzti, no aizkariem pāri bija palikušas tikai driskas. Ziemas dārzā, pēc visa spriežot, kāds bija vingrinājies zobenu cīņā, jo no dārgajiem tropu augiem pāri bija palikuši tikai stublāji. Kšesinskas madāmas izsmalcinātā vannasistaba bija pārvērsta par izgāztuvi, bet baseinā peldēja dažādi priekšmeti, sākot no izsmēķiem un beidzot ar cilvēku ekskrementiem. (..) Vienīgās divas telpas, kurās valdīja kārtība, bija tās, kurās atradās avīzes Pravda noliktava,» tā Kšesinskas māju pēc boļševiku aiziešanas aprakstīja štāba kapteinis Ivans Miščenko.
Tādēļ arī Ziemas pils izdemolēšana bija tikai likumsakarīga. Tā gan turpinājās tikai pāris dienas, līdz tika norīkota apsardze, taču to laikā revolucionāri paspēja sadarīt lielas lietas. Jau 26. oktobrī pili pārplūdināja ziņkārīgie, kuri nekavējās izlaupīt visu, kam vien tika klāt. Uzvarējušā proletariāta uzmanības centrā nonāca milzīgais Ziemas pils vīna pagrabs, kura izlaupīšanā galu dabūja vairāk cilvēku nekā uzbrukumā pilij: pārdzērās līdz bezsamaņai, nospieda viens otru burzmā vai noslīka milzīgajā vīna peļķē, kas iztecēja no sasistajām mucām. Lai ierobežotu grandiozo bakhanāliju, jaunā vara pie vīna pagraba nolika sargus, kuri pēc pāris stundām paši jau bija pilnā. Tad aizsūtīja vienību ar bruņumašīnu - arī tā piedzērās. Nosūtīja ugunsdzēsējus, lai tie applūdinātu pagrabu ar ūdeni, taču beidzās viss prognozējami - arī «pažarnieki» pēc stundas bija pilnīgā ķēmā. Aculiecinieki stāstīja, ka tad, kad daļa pudeļu piespiedu kārtā tika sadauzīta, ļaudis lakuši vīnu no peļķēm un renstelēm.
Ziemas pils vīna pagrabi nebija vienīgie Petrogradā - pilsētā pavisam bija pustūkstotis dzērienu noliktavu. Lai novērstu to izlaupīšanu un masveida alkoholiskās orģijas, revolucionārā komiteja bija spiesta izveidot specvienības no ideoloģiski īpaši noturīgiem biedriem, kuri pārņēma daļu noliktavu savā kontrolē. Žūpošanu karaspēka vienības nosacīti izdevās ierobežot tikai tad, kad jaunā vara katram karavīram apsolīja izsniegt divas pudeles vīna dienā.
Tomēr lielais plosts par godu proletariāta uzvarai turpinājās vairākas dienas. «Katru nakti ļaužu pūļi izlaupa vīna pagrabus, piedzeras, sit viens otram ar pudelēm pa galvu, griež rokas ar stikla lauskām un gluži kā cūkas vārtās dubļos un asinīs,» tā redzēto aprakstīja rakstnieks Maksims Gorkijs, kuram antipātijas pret proletariātu nekādi nevar pārmest. Orģijas noplaka tikai 6. decembrī, kad Petrogradā izsludināja aplenkuma stāvokli un ieviesa bargus likumus. Krievija iegāja jaunā fāzē - sākās pilsoņu karš un jauna asinsizliešana.
Cīņa par Maskavu
Ja Petrogradā boļševikiem samērā viegli izdevās sagrābt varu, Krievijas vecajā galvaspilsētā Maskavā tik gludi negāja. Tur kara revolucionārā komiteja tika izveidota vien 25. oktobrī, kad Petrogradā sacelšanās jau ritēja pilnā sparā. Vēl divas dienas prasīja dažādi koordinācijas darbi un revolucionāriem uzticamo karaspēka vienību apzināšana, tādēļ pirmās bruņotās sadursmes Maskavā sākās tikai 27. oktobrī, kad Sarkanajā laukumā izcēlās kauja starp revolucionāri noskaņotajiem karavīriem no vienas puses un virsnieku un junkuru vienību no otras. Sadursmē bojā gāja apmēram 70 revolucionāru, kurus apglabāja turpat pie Kremļa sienas.
Pilsētas centrā apšaudes turpinājās vairākas dienas, līdz pat novembra sākumam. Rakstnieks Maksims Gorkijs to dienu notikumus aprakstīja šādi: «Vairākiem namiem Kremļa tuvumā sienas ir sacaurumojuši artilērijas šāviņi, droši vien šajās ēkās gāja bojā desmitiem cilvēku, kuri ne pie kā nebija vainīgi. Šāviņi lidoja tikpat bezjēdzīgi, cik bezjēdzīgs bija šis sešas dienas ilgušais slaktiņš un Maskavas postīšana. No vienas puses, jaunie sarkangvardi, kuri pat šauteni īsti neprata turēt, un karavīri, kuri īsti nesaprata - kā labad viņi iet nāvē un nogalina? No otras - bariņš junkuru, kuri varonīgi pildīja savu «pienākumu», kā viņiem bija iestāstīts...»
Uzvarēja, protams, sarkanie, kuri ar gūstā kritušajiem junkuriem apgājās visai cēlsirdīgi - atbrīvoja apmaiņā pret solījumu turpmāk pret jauno varu necīnīties. Šķiet, tas bija pēdējais gadījums, kad tika demonstrēts šāds džentlmeniskums - pilsoņu karš bija jau tepat pie durvīm, bet tajā abas puses viena otru iznīcināja bez mazākās žēlastības.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita