Kad ASV likumdevēji 1920. gada sākumā pieņēma konstitūcijas 18. labojumu, kas aizliedza alkohola ražošanu, transportēšanu un pārdošanu Amerikas Savienoto Valstu teritorijā, viņi diez vai spēja iedomāties, kādas sekas tas izraisīs. Lai apietu sauso likumu, amerikāņi demonstrēja apbrīnojamas izdomas spējas, un rezultātā alkohola patēriņš nevis samazinājās, bet gan būtiski pieauga.
Cīņa par alkohola aizliegšanu Amerikā sākās jau XVIII gadsimta beigās. Pamats satraukumam tiešām bija. Pirmkārt, pāri okeānam lielā skaitā devās trūcīgi un neizglītoti ļaudis, kuriem viens no retajiem pieejamiem atpūtas veidiem bija iedzeršana. Taču pārmērīgo alkohola lietošanu diemžēl pavadīja arī noziedzības līmeņa pieaugums. Otrkārt, amerikāņi dzēra patiešām ļoti daudz - alkohola patēriņš bija apmēram trīs reizes lielāks nekā mūsdienās. Vidējais statistiskais tā laika amerikānis dienā izdzēra divas trīs glāzes viskija - šis dzēriens kļuva teju vai par nācijas simbolu.
35 miljoni dolāru atturībai
Reliģiozā amerikāņu sabiedrības daļa, kas bija diezgan liela un ietekmīga, drīz vien sāka skandināt trauksmes zvanus, uzskatot, ka dzeršana grauj valsts un ģimenes pamatus. Viena pēc otras parādījās biedrības, kas par savu mērķi uzskatīja alkohola aizliegšanu. Viena no ietekmīgākajām bija Bostonā dibinātā Amerikas veselīgā dzīvesveida biedrība, kurai dažu gadu laikā ar protestantu draudžu un tolaik vēl tikai dzimstošās feminisma kustības palīdzību visā valstī izveidojās 1500 šūniņas ar pusotru miljonu biedru. 1851. gadā šai kustībai izdevās panākt alkohola aizliegumu Menas štatā, bet drīz vien tam pievienojās vēl daži štati.
1914. gadā alkohola aizliegums bija spēkā 12 štatos no 48 tobrīd pastāvošajiem. Vēl pēc diviem gadiem to skaits pieauga līdz 26, bet 1919. gadā sausais likums darbojās jau 36 štatos - tātad absolūtā vairākumā. Pretalkohola kustības aktīvisti nepaguruši lasīja lekcijas par žūpības kaitīgumu un propagandēja veselīgu dzīvesveidu, laiku pa laikam izdemolējot kādu krogu un lobējot savas intereses visos valsts pārvaldes līmeņos.
Ar finansējumu viņiem problēmu nebija, jo atturības kustību atbalstīja daudzi miljonāri, kuriem šajā jautājumā bija savas intereses - nedzeroši strādnieki bija daudz produktīvāki par dzērājiem. Federāla mēroga sausā likuma lobēšanai tika iztērēta tiem laikiem astronomiska summa - 35 miljoni dolāru.
Tobrīd pie varas esošais prezidents Vudro Vilsons gan sausā likuma ieviešanu uzskatīja par pēdējo muļķību un izmantoja savas veto tiesības, lai to novērstu. Tomēr beigu beigās uzvarēja Kongress un demokrātija, jo 1920. gada janvārī tika pieņemts tā sauktais Volsteda akts (nosaukts tā laika Kongresa juridiskās komitejas priekšsēdētāja Endrū Volsteda vārdā) un 18. labojums ASV konstitūcijā, kas noteica alkohola ražošanas, tirdzniecības un importa aizliegumu visā valsts teritorijā. Tobrīd vēl neviens neiedomājās, ka šā likuma dēļ valsts ik gadu zaudēs vismaz divus miljardus dolāru, kas tā vietā, lai nonāktu budžetā, aizplūdīs kriminālā ēnu ekonomikā.
Atturības kustību atbalstīja daudzi miljonāri, kuriem šajā jautājumā bija savas intereses - nedzeroši strādnieki bija daudz produktīvāki par dzērājiem
Cietumi nelīdz
Jau sausā likuma spēkā stāšanās brīdī valstsvīri demonstrēja apbrīnojumu naivumu. Likuma izpildes uzraudzība tika uzticēta Finanšu ministrijai, Tieslietu ministrijai un krasta apsardzei, kas šim darbam deleģēja 2000 aģentus, kuriem noteica smieklīgi mazas algas. Skaidrs, ka jau pēc brīža gandrīz visi aģenti bija korumpēti un sadarbojās ar nelegālajiem alkohola izplatītājiem jeb butlēgeriem. Līdzīga aina bija vērojama policijā, kur sausā likuma darbības laikā ik gadu no darba padzina vai arestēja 75 000 korumpētu likumsargu, nomainot tos ar jauniem, kuri drīz vien izrādījās tikpat korumpēti. Kāds tur brīnums, ja parastā takse, ko pagrīdes krogs mēnesī maksāja korumpētajiem policistiem, bija 400 dolāru. Aprēķināts, ka Ņujorkā kukuļu kopējā summa viena gada laikā bija apmēram 150 miljoni dolāru - tātad ļoti daudzi kļuva stāvus bagāti.
Tos, kuri nebija ar mieru korumpēties, gangsteri vienkārši nošāva - tikai pirmo divu gadu laikā vien bojā gāja 30 aģenti. Likumsargi gan centās nepalikt atbildi parādā, taču ne vienmēr tā sasniedza pareizo adresātu - tikai Čikāgā desmit gadu laikā federālie aģenti kļūdas pēc nošāva 33 cilvēkus, kuriem nebija nekāda sakara ar kriminālo pasauli.
Mēģinot apkarot nelegālo alkohola izplatību, valdība noteica bargus sodus: par pirmo pārkāpumu 500 dolāru naudas sods vai pusgads aiz restēm, bet par otro līdz 2000 dolāriem vai līdz pieciem gadiem cietumā. Gaidītā efekta nebija. Tikai pirmajā sausā likuma darbības pusgadā tika konstatēts 7291 pārkāpums, bet nākamajā gadā to skaits tuvojās 30 000 un turpināja pieaugt.
Radās jauna profesija - kandžas tecinātāji, kuru darināto dziru tautā mīļi sauca par «moonshine», jo parasti tā tika brūvēta naktīs mēnesnīcas gaismā. Lielākais pašdarinātā ražošanas centrs atradās Apalaču kalnos, kur ar šo biznesu nodarbojās gandrīz visi iedzīvotāji. Daudzviet uzradās īstas pagrīdes rūpnīcas, piemēram, 1926. gadā Oklahomā policija uzgāja milzīgu pazemes ražotni, kas bija aprīkota ar liftu un nelegāli pieslēgusies pie pilsētas ūdensvada. No šīm ražotnēm pašbrūvētais nonāca pagrīdes bāros pilsētās.
Kandža gan veidoja tikai nelielu daļu nelegālā alkohola straumes. Pamatmasa ienāca kontrabandas ceļā: pa sauszemi no Meksikas un Kanādas, kā arī pa jūru. Kad Kanādas valdība pēc ASV lūguma aizliedza saviem alkohola ražotājiem pārdot dzērienus Amerikas Savienoto Valstu pilsoņiem, tad kontrabandisti izveidoja atbalsta punktus Ņūfaundlendas apkaimē esošajās Senpjēras un Mikelonas salās, kuras piederēja Francijai. Vienā rāvienā šīs mazās saliņas kļuva par pasaulē lielākajām alkohola importētājam, ievedot un tālāk kontrabandas ceļā nogādājot ASV miljoniem pudeļu šampanieša, brendija un kalvadosa.
Kontrabandisti valstī ieveda pamatā stipros dzērienus, no kuriem populārākie bija viskijs, rums un tekila. Piegādes sistēma bija atstrādāta līdz pēdējam sīkumam. Parasti alkohola kuģis apstājās neitrālajos ūdeņos, bet pēc tam no tā līdz krastam dārgo kravu nogādāja ātrgaitas kuteros. Lai krasta apsardzes reida gadījumā dzērieni neietu zudumā, kastēm piestiprināja maisus ar cukuru vai sāli, kā arī pludiņus. Pamanot likumsargus, kravu iemeta jūrā un pēc tam gaidīja, kad sāls vai cukurs būs izšķīdis un pludiņš pacels kastes virs ūdens. Valdība ar kontrabandistiem mēģināja cīnīties, norīkojot papildus jau esošajiem krasta apsardzes kuteriem gar piekrasti patrulēt 25 karakuģus. Būtisku rezultātu tam nebija. Dažas kontrabandas kravas gan izdevās konfiscēt, taču tas bija piliens viskija jūrā. Turklāt nereti konfiscētās alkohola kravas kaut kā mistiskā veidā pazuda no apsargātām noliktavām. Piemēram, 1920. gada vasarā no kādas noliktavas Čikāgā pačibēja 670 000 konfiscētās viskija pudeles. Visa sausā likuma laikā līdzīgā kārtā pazuda gandrīz 200 miljoni litru viskija, kas pēc tam parādījās nelegālajā tirgū.
Žūpīgais prezidents
Vājības nebija svešas arī šīs pasaules varenajiem, ieskaitot ASV prezidentu Herbertu Hūveru, kurš bija atradis asprātīgu veidu, kā laiku pa laikam iemalkot martini, vienlaikus tomēr nepārkāpjot Savienoto Valstu likumus. Viņš vienkārši no Baltā nama devās vizītē uz netālo Beļģijas vēstniecību, kur beļģu vēstnieks vienmēr bija gatavs uzcienāt augsto viesi. Ņemot vērā, ka vēstniecība skaitījās Beļģijas teritorija, Hūvers likuma priekšā bija tīrs, jo uz Amerikas zemes viņš glāzi pie lūpām nebija licis...
Kad alkohols patiešām ir inde
Pateicoties kontrabandistiem un citiem pagrīdes darboņiem, dzērienu klāsts, neraugoties uz visiem aizliegumiem, bija pieejams plašs. Importēto alkoholu «zem letes» varēja iegādāties divos veidos - vai nu tīru, vai arī atšķaidītu ar kaut ko. Pirmais variants bija dārgāks, savukārt otrais pavēra plašas iespējas fantāzijai un veselības bendēšanai. Ar ko tikai nejauca alkoholu - pat ar lētu spirtu, jodu un tīrīšanas līdzekļiem! Starp citu, tieši sausā likuma laikā Amerikā izplatījās kokteiļu mode, jo sliktas kvalitātes alkohola nelāgo garšu mēģināja nomākt ar dažādu bezalkoholisku dzērienu piešprici un ledu.
Kur to visu varēja dabūt? Pagrīdes krogos, par kuru eksistenci vietējie policisti parasti bija itin labi informēti, jo par to neaiztikšanu saņēma regulārus kukuļus. Dzertuves varēja būt gan pilnīgi nelegālas, kurās ielaida tikai tos, kuri zināja paroli, gan arī maskētas zem kafejnīcu un tējnīcu izkārtnes - tur viskiju parasti servēja kafijas kannās. Ar alkohola zemletes tirdzniecību piepelnījās arī bufetes un pat saimniecības preču veikali. Smalkākie pagrīdes lokāli, protams, darbojās lielpilsētās. Ieeja tajos nebija lēta - 20 dolāru, apmēram tikpat maksāja arī dzērieni. Toties publiku tur izklaidēja leģendāri mūziķi, Lūisu Ārmstrongu un Djūku Elingtonu ieskaitot.
Laiku pa laikam gan varasiestādes pagrīdes krogus slēdza, tomēr drīz vien tie atkal atdzima citā vietā. Slēgšanas riska dēļ parasti šādu vietu īpašnieki nepiestrādāja pie interjera, tādēļ nevajag ticēt kinofilmām, kas reizēm pagrīdes lokālus rāda kā greznus un spožus iestādījumus. Neatkarīgi no visām draudošajām soda sankcijām pagrīdes krogi bija tik ienesīgi, ka to skaits auga augumā. Piemēram, Ņujorkā pastāvēja 32 000 pagrīdes krogu, kas bija divreiz vairāk nekā pirms sausā likuma.
Ja dārgajās pagrīdes dzertuvēs parasti varēja iegādāties daudzmaz kvalitatīvus dzērienus, šaubīgākās vietās pa lēto iepērkoties pastāvēja risks pamatīgi saindēties. Paralēli kontrabandas alkoholam melnajā tirgū ieplūda arī liela daļa valstī pavisam legāla ražota spirta, kas bija domāts dažādām tehniskām vajadzībām. Taču, lai to nevarētu izmantot dzeršanai, šim spirtam piejauca klāt dažādas indīgas piedevas. Netrūka tirgoņu, kas tādu denaturātu pārdeva kā tīru alkoholu. Kad avīze New York Telegram izdomāja veikt ķīmiskas analīzes 341 alkoholiskajam dzērienam, ko tās žurnālisti bija iegādājušies dažādās dzertuvēs, tad katrs sestais paraugs izrādījās dzīvībai bīstams, jo saturēja petroleju, sērskābi, benzīnu, jodu un tamlīdzīgas vielas. Nav precīzu datu, cik cilvēku sausā likuma darbības laikā gāja bojā, saindējoties ar surogātiem, taču pat pēc pašiem pieticīgākajiem aprēķiniem tie bija 10 000. Vēl vismaz 15 000 cilvēku zaudēja redzi.
Sausais likums somu gaumē
Amerikāņi nebija pirmie, kuri aizdomājās līdz pilnīgai alkohola aizliegšanai -pusgadu ātrāk, 1919. gada jūnijā, sausais likums stājās spēkā Somijā. Ņemot vērā, ka Somijā, lai arī tā bija Krievijas impērijas sastāvdaļa, pastāvēja zināma autonomija, somi jau 1907. gadā savā parlamentā sāka izskatīt jautājumu par alkohola aizliegšanu, taču līdz pilnīgam aizliegumam pagāja vēl vairāk nekā desmit gadu.
Savs pamats šādam lēmumam bija, jo XIX gadsimtā somi bija vieni no lielākajiem dzērājiem visā Eiropā. Ar dažādu ierobežojumu palīdzību gan viņi mēģināja alkohola patēriņu ierobežot, taču īpašu rezultātu šiem centieniem nebija. Tādēļ arī beigu beigās nonāca līdz sausajam likumam.
Sekas bija apmēram tādas pat kā Amerikā - noziedzības un alkoholisma pieaugums. Kā apgalvots grāmatā Spirta jūra, alkohola patēriņš Somijā pēc sausā likuma ieviešanas trīskāršojies. Tikai tagad ļaudis dzēra nevis legāli iegādātu šņabi, bet paštecināto un no Igaunijas un Vācijas ievestu kontrabandas spirtu. Valdība visiem spēkiem centās kontrabandu apkarot, taču tā bija cīņa ar vējdzirnavām - viena notvertā kontrabandista vietā uzradās divi jauni. Un ne jau tikai kontrabandisti vien sagādāja problēmas: nelegālā alkohola izplatīšanā bija iesaistīts ļoti liels skaits cilvēku - tiek lēsts, ka šā vai tā ar šo rūpalu iztiku pelnīja 100 000 Somijas iedzīvotāji.
Tādēļ nav brīnums, ka arī iznākums bija identisks Amerikā - sausā likuma atcelšana. Tikai somi to izdarīja mazliet ātrāk, 1932. gada sākumā. Visas tautas referendumā alkohola aizlieguma atcelšanu atbalstīja 70,6 procenti balsojušo. Pēc sausā likuma atcelšanas alkohola ražošanu un izplatīšanu savās rokās pārņēma valsts monopola uzņēmums, taču vēl ilgi Somijas valdībai nācās cīnīties ar lētā spirta kontrabandu.
Viskijs kā zāles, vīns kā reliģija
Kaut gan likums it kā aizliedza alkohola izplatīšanu, tomēr tajā bija atstāti daži caurumi, kas drīz vien kļuva par milzu tuneļiem. Piemēram, mediķi varēja saviem pacientiem izrakstīt alkoholu ārstnieciskos nolūkos. Skaidrs, ka drīz vien konjaka glāze kļuva par vienu no vispopulārākajām zālēm, un divdesmito gadu vidū «medicīniskā alkohola» patēriņš Amerikā sniedzās vairākos miljonos litru.
Vēl viens caurums likumā bija atstāts reliģisku apsvērumu dēļ. Proti, reliģiskām organizācijām bija atļauts nodarboties ar dzērienu sagādi reliģiskajiem rituāliem. Citiem vārdiem sakot, tās varēja darīt baznīcas vīnu. Rezultātus nevajadzēja ilgi gaidīt. Uzradās lērums jaunu reliģisku organizāciju un sektu, kuras nu nekādi nevarēja iztikt bez vīna. Kā grāmatā One Summer: America, 1927 raksta Bils Braisons, kāds fermeris saviem reliģiozajiem klientiem esot piedāvājis 14 vīna šķirnes, ieskaitot portvīnu un šeriju. Lai augošo pieprasījumu apmierinātu, Kalifornijas vīndariem nācās būtiski paplašināt savus vīna dārzus - tiek lēsts, ka sausā likuma laikā to platība septiņkāršojās. Sliktā ziņa vīnkopībai kā tādai gan bija tā, ka, dzenoties pēc peļņas, vīndari likvidēja dārgās vīnogu šķirnes un pārgāja uz lētajām.
Vīndari izdomāja vēl kādu triku, kas ļāva savu produkciju piedāvāt ne tikai baznīcām. Ikviens varēja iegādāties vīnogu koncentrātu. Būtībā tā bija vīnogu sula, uz kuras iepakojuma lieliem burtiem bija rakstīts: «Uzmanību: iespējams rūgšanas process un 60 dienu laikā sula var kļūt par vīnu!» Bija jābūt īpaši neaptēstam, lai pēc šādas instrukcijas izlasīšanas iepakojumu nenoliktu tumšā vietā uz diviem mēnešiem... Daži ražotāji uz iepakojumiem pat norādīja vīnogu šķirni, liekot manīt, kāds vīns, nedod die’s, var iznākt rūgšanas dēļ. Bizness bija ļoti ienesīgs, jo cenas kāpa galvu reibinošā ātrumā: ja līdz sausajam likumam tonna sulas koncentrāta maksāja 9,5 dolārus, 1924. gadā jau 375 dolārus.
Ņujorkā pastāvēja 32000 pagrīdes krogu, kas bija divreiz vairāk nekā pirms sausā likuma
Līdzīgus jokus izspēlēja arī alus brūži, kurus likums iedzina stūrī, atļaujot ražot tikai bezalkoholisko alu, kam nebija daudz piekritēju. Tādēļ alus darītavas pārorientējās uz iesala ekstrakta ražošanu, ko pozicionēja kā kulinārijas sastāvdaļu, taču patiesībā to varēja izmantot alus darīšanai mājas apstākļos.
Daži gāja vēl tālāk un demonstrēja izcilu izdomas spēju. Tā Džons Olsens izgudroja alkoholisku sviestmaizi, kuras galvenā sastāvdaļa bija ar alkoholu piesūcināta pasta. Pa galvu šīs maisījums deva ne sliktāk kā konjaks, taču sausais likums uz to neattiecās, jo tajā runa bija tikai par dzērieniem. Tādēļ pasta bija pieejama brīvā tirdzniecībā un to varēja stumt vaigos kaut līdz bezsamaņai.
Zviedru metode
īpatnēju metodi dzeršanas ierobežošanai XX gadsimta sākumā bija izstrādājusi Zviedrija - tā saukto Brata sistēmu, ko bija radījis ārsts Ivans Brats. Grāmatā Spirta jūra aprakstīti tās pamatprincipi: katram pilngadīgam Zviedrijas iedzīvotājam izdalīja pirkuma grāmatiņas, kurās veica ierakstu par ikvienu iegādāto alkohola pudeli, bet dažādām cilvēku kategorijām bija noteiktas atšķirīgas mēneša normas. Piemēram, neprecētiem vīriešiem un precētiem vīriešiem līdz 30 gadu vecumam pienācās divi litri stiprā alkohola mēnesī, savukārt precētiem kungiem vecumā virs 30 gadiem - trīs litri. Neprecētas sievietes norma bija litrs, bet precētai sava grāmatiņa nemaz nepienācās, jo par viņu gādāja ģimenes galva - vīrs. Oficiāli atzītiem alkoholiķiem un sodītām personām grāmatiņas vispār nedeva. Savdabīga kārtība valdīja restorānos, kur alkoholu pārdeva tikai kopā ar ēdienu, bet arī tad noteiktu devu - pusdienās ne vairāk par 75 gramiem, bet vakariņās 150. Tiesa, šo normu varēja apiet, apstaigājot vairākus restorānus, taču tas izmaksāja diezgan dārgi.
Atpakaļ pie pudeles
Divdesmito gadu otrajā pusē jau skaidri bija redzams, ka no sausā likuma posta ir vairāk nekā labuma. Jā, varbūt mazinājās mirstība no aknu cirozes, toties noziedzības un korupcijas līmenis pārsniedza jebkādas robežas. Pāris gadu laikā ASV kļuva par bandītiskāko valsti pasaulē, kur konkurējošo bandu apšaudes ar automātiem un ložmetējiem pilsētas ielās kļuva par ikdienu. Kopējais noziegumu skaits pieauga par 25 procentiem.
Pagrīdes krogu skaits, lai kā varasiestādes mēģinātu ar tiem cīnīties, mazumā negāja. Auga sieviešu alkoholisms. Iztērējot 310 miljonus dolāru bezcerīgajai cīņai pret nelegālā alkohola izplatību, valsts bija panākusi tikai to, ka trīsdesmito gadu sākumā alkohola patēriņš ASV pārsniedza to līmeni, kāds bija pirms sausā likuma. Nācija triecientempā nodzērās, turklāt, ja agrāk amerikāņi priekšroku deva alum un vīnam, tad tagad izvēlējās stipros dzērienus. Pieauga arī narkomānija, jo daļa cilvēku kā alternatīvo apreibināšanās līdzekli izvēlējās opiju.
Latvijas ceļš
Starpkaru Latvijas likumdevēji līdz pilnīgam alkohola aizliegumam nenonāca, taču par nopietniem ierobežojumiem gan parūpējās. 1924. gadā pieņemtais žūpības apkarošanas likums aizliedza degvīnu tirgot darbadienās laikā no plkst. 22.00 līdz 9.00, bet svētdienās un svinamās dienās tirdzniecība vispār bija slēgta. Soda nauda vai par arests draudēja gan par tirdzniecības noteikumu pārkāpšanu, gan arī par dzeršanu publiskās vietās, piemēram, ielā vai vārtrūmē.
Protams, drīz vien ļaudis iemanījās likumu apiet. Daļa dzērienus iepirka laikus, lai pietiktu ilgākam laikam, vēl daļa sāka tecināt kandžu, kas gan bija noliegts ar likumu. Pilsētās uzradās pagrīdes dzertuves, kuras darbojās cauru nakti, bet iekļūt tajās varēja, nosaucot paroli. Ja tuvumā parādījās kāds policists, tad ārā dežurējošais sargs par to laikus ziņoja, lai dzertuvē paspētu no galdiem novākt visus dzērienus. Laukos parādījās jauna profesija - nelegālais šņabja piegādātājs jeb, kā teiktu mūsdienās, «točkas» turētājs. Vēl viens jaunums bija dzērienu tilpuma maiņa - ja pirms likuma cieņā bija pusstopi, nu modē nāca mazāka izmēra un viegli paslēpjami kortelīši. Kopumā pat Iekšlietu ministrijai jau gadu pēc likuma spēkā stāšanās nācās atzīt, ka cerētie rezultāti ir izpalikuši, toties ir pieaugusi nelegālā alkohola aprite.
Lai nelaimju komplekts būtu pilns, 1929. gada biržas krahs aizsāka Lielo depresiju. Ekonomiskās krīzes apstākļos valstij vajadzēja kaut kā aizpildīt budžetu, tādēļ tā vairs nevarēja atļauties visu naudu, kas apgrozījās alkohola biznesā, atstāt gangsteriem. Prezidenta amata kandidāts Franklins Delano Rūzvelts par vienu no savas programmas pamatakmeņiem izvēlējās tieši sausā likuma atcelšanu un nekļūdījās - tauta bija par. Pēc ievēlēšanas viņš vispirms legalizēja alu, ko pateicīgā nācija atzīmēja ar iespaidīgu plostu, pirmajā vakarā izdzerot gandrīz 300 miljonus litru bairīša. Dažus mēnešus vēlāk sekoja arī stipro dzērienu aizlieguma atcelšana. Kad 1933. gada beigās Kongress izskatīja jautājumu par sausā likuma atcelšanu, tad debates ilga tikai pusstundu. Interesanti, ka no tiem 22 senatoriem, kuri pirms 16 gadiem bija balsojuši par likuma ieviešanu un vēl joprojām atradās amatā, tagad 17 balsoja par šā likuma atcelšanu.
Daži štati gan izvēlējās palikt pie sausā likuma, piemēram, Oklahoma, Kanzasa un Misisipi, kur alkohola tirdzniecības ierobežojumi pastāvēja līdz 1948. gadam. Kā pēdējais atturības bastions palika Misisipi, kur ierobežojumus atcēla 1966. gadā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita