Pirms diviem gadiem notikušais karš drīzāk pielicis nevis punktu, bet daudzpunkti Azerbaidžānas un Armēnijas konfliktā, kura likme ir Kalnu Karabaha - aptuveni 4400 kvadrātkilometru liela platība, kas formāli joprojām uzskatāma par Azerbaidžānas sastāvdaļu. Armēņi, kuri šajā kara posmā izrādījās zaudētāji, gan nav atmetuši cerības kādreiz šo teritoriju, ko dēvē par Arcahu, atgūt.
Mēdz uzskatīt, ka konflikta saknes meklējamas pagājušā gadsimta divdesmito gadu notikumos, kad, nostiprinoties padomju varai Aizkaukāzā, lielākoties armēņu apdzīvotā Kalnu Karabaha ar Maskavas direktīvu tika iekļauta Azerbaidžānas sastāvā kā autonomais apgabals. Taču vēsturiski šis reģions allaž bijis savstarpēji konkurējošu valstu vai valstisko veidojumu strīdus ābols, un arī demogrāfiskā situācija tajā mainījusies ne reizi vien. Spriedze attiecībās starp tautām, kurām ir atšķirīgas kultūras un reliģiskā piederība, krājusies gadu simtiem ilgi. Bet «tvaika katls» sprāga tad, kad tam bija vispiemērotākie apstākļi - proti, pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu nogalē, kad pa visām vīlēm sāka irt Padomju Savienība, kas līdz tam bija spējusi nodrošināt azerbaidžāņu un armēņu daudzmaz mierīgu līdzāspastāvēšanu. Tā dēvētajā Pirmajā Kalnu Karabahas karā, kas ilga no 1991. gada nogales līdz 1994. gada maijam, armēņu spēkiem izdevās pārņemt kontroli ne tikai pār visu apgabalu, bet arī vairākiem Kalnu Karabahas pakājē esošajiem Azerbaidžānas apgabaliem. Taču 2020. gada rudenī Azerbaidžāna, kuras armija bija uzaudzējusi muskuļus dāsnā finansējuma dēļ, ko nodrošināja naftas eksports, guva revanšu, atkarojot visus līdzenumā esošos apgabalus un daļu Kalnu Karabahas teritorijas, tostarp stratēģiski nozīmīgo Šušas pilsētu. Pašlaik jau gandrīz divus gadus spēkā ir ar Turcijas (tā konfliktā atbalstīja Azerbaidžānu) un Krievijas (nostājās armēņu pusē) starpniecību panāktais pamiers, taču tas var tikt pārkāpts jebkuru brīdi, jo neviena no konfliktējošām pusēm savas ambīcijas nav apmierinājusi.
No rokas rokā
Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka cilvēki mūsdienu Kalnu Karabahas teritorijā dzīvojuši jau sen pirms mūsu ēras sākuma. Kāda armēņu leģenda vēsta, ka tieši šajā reģionā apmetušies grēku plūdos izdzīvojušie - tie, kuri atradās Noasa šķirstā, kas piestājis Ararata kalnā. Tā, protams, ir vien leģenda, taču tā skaidri simbolizē armēņu uzskatu par to, ka Kalnu Karabaha, tāpat kā Ararats, vēsturiski bijusi viņiem piederoša teritorija.
Lai gan apgabals ir kalnains un pārvietošanās caur to nekad nav bijusi vienkārša, Kalnu Karabaha atrodas stratēģiski nozīmīgā vietā - tas, kurš kontrolēja šo reģionu, varēja kontrolēt arī nozīmīgus tirdzniecības ceļus no Āzijas uz Eiropu un atpakaļ. Gadsimtu gaitā reģionā dominējušas visdažādākās valstis un civilizācijas, katra no tām uzskatījusi par nepieciešamu iegūt pilnīgu vai daļēju kontroli pār Kalnu Karabahu - ja nepieciešams, arī ar militāriem līdzekļiem.
Aptuveni četrus gadsimtus pirms mūsu ēras Kalnu Karabaha, gluži tāpat kā pārējā mūsdienu Azerbaidžānas teritorija, atradās tā dēvētās Kaukāza Albānijas karalistes sastāvā. Taču vienlaikus uz šo reģionu pretendēja arī Lielarmēnijas karaliste, kas uzplaukumu sasniedza ap tūkstošgades miju. Taču šī karaliste nebija centralizēta valsts - tās atsevišķus apgabalus kontrolēja par melikiem dēvētie augstmaņi, kuru lojalitāte karaļnama vadītājam bieži vien ir apšaubāma. Armēņu vēsturnieki apgalvo, ka Kalnu Karabahas teritoriju savā starpā dalījuši seši meliki, taču viņu azerbaidžāņu kolēģi akcentē, ka šie dižciltīgie bijuši vien formāli saimnieki auglīgajai zemei, ko apsaimniekojuši mūsdienu azerbaidžāņu priekšteči. Mūsu ēras pirmajos gadu desmitos Kalnu Karabahā ieradās romieši, taču ne uz palikšanu, un drīz vien reģions kļuva par Persijas Sasanīdu impērijas vasaļvalsti. Interesanti, ka tieši šajā laikā Aizkaukāzā nostiprinājās kristietība, izspiežot līdz tam visbiežāk praktizētās pagānu reliģijas un zoroastrismu.
Taču lielākas pārmaiņas vairs nebija aiz kalniem. VII gadsimtā arābi pievērsās jaunai reliģijai - islāmam, un nekavējās to ar uguni un zobenu izplatīt uz Tuvo Austrumu kaimiņu teritorijām. Ap 645. gadu kalifa Utmana ibn Afana armija bija iekarojusi arī mūsdienu Kalnu Karabahas teritoriju, un pāris gadu desmitu laikā piespieda tās iedzīvotāju vairākumu pāriet islāmticībā. Arābi šo reģionu dēvēja par Elranu, taču kalifs to uzskatīja vien par placdarmu, lai turpinātu ekspansiju austrumu virzienā. Viņa mērķis bija bagātās persiešu (mūsdienu Irānas) un afgāņu zemes. Kalifāta uzplaukums gan nebija ilgs, un to izmantoja seldžuku turku impērija, kuras sultāns Alps Arsians XI gadsimta vidū pēc Bizantijas imperatora Romāna IV Diogēna sakaušanas sūtīja savu armiju jaunā uzvaras gājienā uz Aizkaukāzu. Laikā no 1230. līdz 1232. gadam Kalnu Karabahā vairākkārt iebruka mongoļi, bet XIV gadsimta nogalē reģions nokļuva Tamerlana jeb Timura vadīto tjurku spēku kontrolē. Nākamais būtiskais pavērsiena brīdis reģiona vēsturē sākās XVI gadsimtā, kad reģionā sāka nostiprināties osmaņu jeb turku klani. Šis process bija ilgs un pakāpenisks, taču tajā pašā laikā arī nenovēršams. Līdz 1714. gadam osmaņi, kas tolaik bija dominējošais spēks visā Tuvo Austrumu reģionā, bija pārņēmuši kontroli arī pār visu Aizkaukāzu.
Lai gan varas maiņas mūsdienu Kalnu Karabahas teritorijā bija biežas, tās nenozīmēja postošus karus tur dzīvojošajiem. Izšķirīgās kaujas starp attiecīgā laika perioda lielvarām visbiežāk tika izcīnītas tālu aiz Kalnu Karabahas robežām, un tās iedzīvotājus parasti sasniedza vien šo batāliju tālas atbalsis.
Haniste un krievi
1747. gadā toreizējais Karabahas vietvaldis hans Panahs Alī pasludināja neatkarību no Osmaņu impērijas un proklamēja Karabahas hanisti. Tās patstāvība gan bija diezgan nosacīta. Osmaņi, kuriem bija globālāki mērķi uz šo hana pašdarbību nereaģēja, taču tas, ka acu priekšā parādījies diezgan gards un viegli sagremojams kumosiņš, kuru vērts iekarot, nepaslīdēja garām osmaņu mūžīgo sāncenšu persiešu uzmanībai. 1796. gadā, kad Persija skaidri lika noprast, ka gatavojas iebrukt Kalnu Karabahā, Panaha Alī dēls Ibrahms Halils pēc palīdzības vērsās pie Krievijas.
Sanktpēterburgā šo lūgumu akceptēja, jo tas lieliski iederējās tolaik Krievijas impērijas realizētajā paplašināšanās politikā. Taču brīdī, kad vairākas armijas daļas jau bija ceļā uz Aizkaukāzu, nomira cariene Katrīna II, sākās Krievijā tik ierastais neskaidrības periods, bet armijai pavēstīja, ka karagājiens ir atlikts. Persieši šo situāciju nekavējās izmantot, un jau drīz viņu armijas vienības iegāja Kalnu Karabahā. Apzinoties spēku samēru, Ibrahims Halils nolēma nepretoties. Persieši to novērtēja, ļaujot viņam formāli saglabāt titulu un varu, taču faktiski Kalnu Karabaha kļuva par Persijas vasaļvalsti.
Hans šo pazemojumu neaizmirsa, un kad Krievijas interese par Aizkaukāzu atjaunojās, 1805. gada 14. maijā parakstīja vienošanos, saskaņā ar kuru Karabahas haniste kļuva par Krievijas impērijas protektorātu. Papildus drošības garantijām viņam tika piešķirta arī Krievijas armijas ģenerālleitnanta dienesta pakāpe. Arī šī varas maiņa noritēja bez liekiem satricinājumiem - šoreiz pārspēka priekšā no kaujas izvairījās persiešu spēki. 1813. gadā Karabahas haniste līdz ar mūsdienu Gruziju un Dagestānu tika oficiāli iekļautas Krievijas impērijas sastāvā. Tiesa, XIX gadsimta pirmajā pusē notika vēl divi kari starp Persiju un Krieviju, kuru rezultātā galīgi tika noteikts ietekmes sfēru sadalījums starp abām lielvalstīm Aizkaukāza reģionā. Jau 1822. gadā Krievija pieņēma lēmumu par hanistes likvidēšanu, iekļaujot to jaunizveidotā Kaspijas apgabala, bet vēlāk Jeļizavetopoles guberņas sastāvā.
1823. gadā veiktā tautas skaitīšana liecināja, ka musulmaņu, kuri sevi uzskata par azerbaidžāņiem, Kalnu Karabahā dzīvo būtiski vairāk nekā kristīgo armēņu. Piemēram, Šušā 72,5 procenti ģimeņu bijušas azerbaidžāņi. Mazākās un augstāk kalnos esošās apdzīvotās vietās azerbaidžāņu skaits nav bijis tik liels, taču vienalga gana nozīmīgs. Taču jau drīz vien situācija radikāli mainījās. Armēņus, kuri masveidā emigrēja no Persijas, Krievijas impērijas amatpersonas mudināja apmesties Kalnu Karabahā. 1897. gadā šajā reģionā notikusī tautas skaitīšana liecināja, ka no tā iedzīvotājiem jau 56,4 procenti ir armēņi, bet azerbaidžāņu skaits sarucis līdz 43,2 procentiem. Taču jāņem vērā, ka daudzi azerbaidžāņi, kuri nodarbojās ar lopkopību, tolaik vēl piekopa tradicionālo klejotāju dzīvesveidu, vasaras pavadot kalnos, bet ziemas - līdzenumos, tādēļ ierēdņiem, kuri veica skaitīšanu, bija sarežģīti viņus fiksēt. Ne mazāk svarīgi, ka transporta infrastruktūras īpatnību dēļ Kalnu Karabahai vēsturiski bijušas ciešākas ekonomiskās saiknes ar Baku, nevis Erevānu.
Josifs Staļins faktiski vienpersoniski izlēma, ka apgabals ar autonomijas tiesībām tiks pievienots Azerbaidžānai
