Dabas spēki bija sazvērējušies tā, ka 28 vīriem, kuri atradās uz Ernesta Šekltona Antarktīdas ekspedīcijas kuģa Endurance, kas 1915. gada janvārī iesala ledū Vedela jūrā, izredzes uz izdzīvošanu tuvojās nullei. Taču ekspedīcijas vadītāja un komandas apņēmības dēļ izglābās visi - izņemot pašu Endurance, kura vraks trīs kilometrus dziļā dzelmē tika uziets šā gada martā.
Īrijā dzimušā Šekltona ģimene uz Angliju pārcēlās 1884. gadā, kad zēns bija vien desmit gadu vecs. 16 gadu vecumā Šekltons pameta mācības un pieteicās darbā britu tirdzniecības flotē. Nākamos desmit gadus viņš pakāpeniski virzījās augšup pa karjeras kāpnēm, no kuģa puikas kļūstot par virsnieku un iepazīstot Atlantijas okeāna dienvidu daļas kaprīzes - Šekltona ierastā darbavieta bija kuģi, kas pārvadāja visdažādākās preces no Lielbritānijas uz Dienvidameriku un atpakaļ. Nereti jaunajam jūrniekam nācās kuģot ap Hornas ragu, un, raugoties uz dienvidu sabangotajiem ūdeņiem, viņš iztēlojās tur esošo zemi - Antarktīdu, par kuru tolaik lielas nojausmas nevienam nebija. Kad 1901. gadā Roberts Skots organizēja britu nacionālo ekspedīciju uz Antarktīdu ar mērķi ne tikai izpētīt kontinentu, bet arī veiksmes gadījumā sasniegt Dienvidpolu, Šekltons bija viens no pirmajiem, kurš pieteicās piedalīties šajā ceļojumā. Tiesa, mājās viņam slimības dēļ nācās atgriezties vēl pirms ekspedīcijas beigām, turklāt ceļojuma laikā noskaidrojās, ka Skots un Šekltons īsti labi darboties vienā komandā nespēj. 1907. gadā Šekltons organizēja pats savu ekspedīciju, kuras uzdevums bija Dienvidpola sasniegšana, taču griezās atpakaļ brīdī, kad mērķis jau šķita esam ļoti tuvu. Veselais saprāts un pragmatisms ņēma virsroku, jo Šekltons (atšķirībā no Skota) prata izvērtēt izredzes un apzinājās, ka nav nekādas jēgas kļūt par Dienvidpola pirmatklājēju, ja pēc tam nespēj dzīvs atgriezties mājās.
Čērčila pierunāšana
1911. gada 14. decembrī Dienvidpolu pirmā sasniedza norvēģu polārpētnieka Rūalla Āmunnsena (tradicionāli latviešu valodā viņš saukts par Roaldu Amundsenu) ekspedīcija un šķita, ka sāncensībai starp polārpētniekiem pielikts punkts. Tieši uz to 1913. gadā Šekltonam norādīja toreizējais britu Pirmais Admiralitātes lords Vinstons Čērčils, pie kura britu polārpētnieks vērsās ar lūgumu finansēt vēl vienu ekspedīciju. «Ko tad jūs tur vēl darīsiet, ja reiz Dienvidpols jau ir sasniegts?» - tāda bijusi Čērčila pirmā reakcija uz lūgumu. Taču Šekltons bijis gana neatlaidīgs un kopā ar saviem augsta ranga atbalstītājiem spējis pārliecināt Čērčilu, ka izpētes vērts ir viss kontinents, bet Britu impērijai nākotnē var izrādīties ļoti izdevīgi, ka tieši tā pirmā pieteikusies uz kontroli pār šo teritoriju.
Beigu beigās Čērčilu pielauza apstiprināt Transantarktīdas ekspedīciju, kuras mērķis bija pirmo reizi šķērsot visu kontinentu. Vēl vairāk - topošais britu premjers kļuva par šā pasākuma kvēlu atbalstītāju. Šekltona kuģis Endurance (tā tas nosaukts par godu polārpētnieka ģimenes devīzei «By Endurance We Conquer» jeb «Mēs uzvaram, pateicoties izturībai») Plimutas ostu atstāja 1914. gada 8. augustā, uzņemot kursu uz Buenosairesu. Īsi pirms tam bija sācies Pirmais pasaules karš, un Šekltons personiski sazinājās ar Čērčilu, vēloties noskaidrot, vai 44 metrus garais trīsmastu burinieks, kas bija aprīkots arī ar tvaika dzinēju, nebūs nepieciešams britu kara flotei. «Brauciet vien un dariet, kas jums darāms!» skanējusi lakoniskā Čērčila atbilde.
«Ko tad jūs tur vēl darīsiet, ja reiz Dienvidpols jau ir sasniegts?» - tāda bijusi Čērčila pirmā reakcija uz lūgumu»
Nesasniegtā Antarktīda
Taču sasniegt mērķi ekspedīcijai neizdevās. 1915. gada janvārī Endurance atradās vien dažu desmitu kilometru attālumā no Antarktīdas krasta, kad notika tas, no kā polārpētnieki baidās visvairāk. Kuģis iesala ledū, turklāt mērinstrumenti liecināja, ka šis peldošais ledus lauks pamazām dreifē prom no Antarktīdas piekrastes ziemeļrietumu virzienā. Domu par kontinenta sasniegšanu nācās atmest, tā vietā lauzot galvas, kā izkļūt no bīstamās situācijas. Īstas izvēles jūrniekiem gan nebija, un atlika vien cerēt, ka kaut kad kuģis tiks vaļā no ledus gūsta.
Endurance ārsts Aleksanders Maklins savos memuāros rakstīja, ka Šekltons pat šajā kritiskajā brīdī saglabājis mieru un savaldību. Uzrunājot komandu, sacījis, ka nenotiks nekas briesmīgs, ja kādu laiku nāksies pārlaist ledū iesalušajā kuģī, kurā bija pietiekami daudz pārtikas krājumu un citu izdzīvošanai nepieciešamu lietu. Ekspedīcijas vadītājs, nezaudējot optimismu, stāstījis komandas locekļiem gan par cerībām uz izglābšanos, gan gaidāmajiem pārbaudījumiem.
Kapteinim Frenkam Vorslijam atmiņā vairāk iespiedies tas, cik precīzi Šekltons novērtējis situāciju, jau laikus rēķinoties ar to, ka komandai būs jāpamet Endurance. «Kuģis vairs nav dzīvotājs. Varbūt tas prasīs pāris mēnešus, varbūt nedēļas, varbūt tikai dažas dienas, taču es zinu - ko ledus dabūjis savos nagos, to tas vairs nelaiž vaļā,» ekspedīcijas vadītāja teikto vēlāk atminējies kapteinis. Mēnešiem ilgi dzīve uz Endurance faktiski ieslodzītajiem jūrniekiem ritēja vienmuļi un garlaicīgi - Šekltons gan centās uzturēt komandas garu, sarīkojot visu krājumu revīzijas un ģenerāltīrīšanas, taču patiesībā jūrniekiem īsti ko darīt nebija. Par laimi, pagātnē bija laiki, kad katra kuģa tilpnēs bija neskaitāmas muciņas ar rumu, jo citādi arī Endurance komandai būtu risks mierinājumu sākt meklēt alkoholā.
Mazliet vairāk nodarbināts bija komandējošais sastāvs. Vorslijs regulāri centās noteikt Endurance atrašanās vietu un fiksēja koordinātas kuģa žurnālā, bet pēc tam kopā ar Šekltonu un vēl pāris vīriem pētīja, cik lielu iespaidu ledus spiediens atstājis uz kuģa korpusu. Kā jau bija paredzams, neko labu viņi neuzzināja - kuģis pamazām tika saspiests, un 1915. gada 27. oktobrī Šekltons pavēlēja komandai pamest Endurance un ierīkot nometni uz dreifējošā ledus. No idejas, ka tālāk kaut kur varētu doties kājām, viņam bija jāatsakās, un tas izskaidro, kādēļ uz kuģa tika pamestas daudzas šķietami noderīgas lietas, protams, izņemot pārtikas krājumus. Ekspedīcijas vadītājs rēķinājās, ka pēc tam, kad ledus lauks sāks plaisāt, parādīsies iespēja doties tālāk trijās Endurance glābšanas laivās. Aplēsis to ietilpību, Šekltons nolēma, ka katrs vīrs var ņemt līdzi ne vairāk kā aptuveni kilogramu mantu (tas gan neattiecās uz apģērbu un apaviem). Lai cik cietsirdīgi tas arī nešķistu, nācās apšaut suņus, kas bija paredzēti kamanu vilkšanai Antarktīdā, un likvidēt pat komandas locekļu iemīļoto kaķenīti Čipiju. Ņemot vērā, ka nevienam nebija ne mazākās nojausmas, cik ilgu laiku nāksies pavadīt uz dreifējošā ledus, liekas mutes nebija vajadzīgas.
Endurance nogrimšana
21. novembrī notika nenovēršamais - nometnē esošie vīri sadzirdēja skaļus krakšķus, un pēc kāda brīža ledus gabalu saspiesto Endurance savās skavās ņēma Vedela jūra. 281 dienās ledū iesalušais kuģis bija nodreifējis gandrīz 2500 kilometrus Dienvidamerikas virzienā. «Gluži kā dzīva būtne Endurance mēģināja pretoties spēkiem, kas to centās iznīcināt, taču tā bija cīņa, kuras rezultāts bija skaidrs jau iepriekš. Miljoniem tonnu ledus aizvien vairāk un vairāk palielināja spiedienu uz mazo kuģīti, kas bija atļāvies mest izaicinājuma cimdu Antarktīdai,» vēlāk rakstīja Šekltons. Interesanti, ka kuģa nogrimšanu fotogrāfijās iemūžināja ekspedīcijas fotogrāfs Frenks Hārlijs, kurš jau laikus bija sācis gatavoties šo kadru uzņemšanai, ap ledū iesalušo Endurance izvietojot zibspuldžu lomu pildošas lāpas, kas īstajā brīdī bija jāaizdedzina.
Pēc kuģa nogrimšanas Šekltons uzskatīja par nepieciešamu sapulcināt vīrus, pateikties viņiem par nevainojamu disciplīnas ievērošanu un uzmundrināt ar paziņojumu, ka viss beigsies laimīgi un komanda beigu beigās izglābsies. Vai viņš pats no sirds ticēja sacītajam - kas lai to tagad zina? Taču Šekltona vārdi izrādījās pravietiski, lai gan ekspedīcijas dalībniekus gaidīja vēl daudz grūtu pārbaudījumu.
Polārpētnieki, kuriem nācies ierīkot nometni uz dreifējošiem ledus gabaliem, parasti baidās no tā, ka ledus sāks plaisāt. Taču Šekltona vīriem bija absolūti pretējas cerības. Viņi ar nepacietību gaidīja plaisu parādīšanos, jo tā dotu iespēju beidzot nolaist ūdenī laivas un doties uz tuvāko cietzemi. Kapteinis Vorslijs jau sen bija aplēsis, ka tā ir neapdzīvotā Elefantas sala, bet pēc tam tuvākā vieta, kur meklēt palīdzību, bija gandrīz 1300 kilometru attālumā esošā Dienviddžordžija, kur atradās norvēģu vaļu mednieku bāze.
Beidzot ceļā
Ilgi gaidītais brīdis pienāca 1916. gada 9. aprīlī. «Vīri, ceļš tūdaļ būs brīvs!» ar šādu saucienu Šekltons torīt pamodināja savu komandu. Ekspedīcijas dalībnieki nebija skubināmi, jau dažu stundu laikā nometne bija nojaukta un visi krājumi pārvietoti uz nelielajām glābšanas laivām, kas uzvilka buras. Tās gan drīz nācās nolaist, jo no ledus skavām atbrīvojies okeāns satrakojās ne pa jokam. Vorslijs savās atmiņās raksta, ka laivas mētātas kā skaidiņas, vairākiem vīriem viļņi no rokām izrāvuši airus.
12. aprīlī, kad vējš mazliet pierima un uz pavisam īsu laiku uzspīdēja saule, Vorslijam izdevās izmantot sekstantu, lai noteiktu ekspedīcijas atrašanās vietu. Nekā iepriecinoša, ko sacīt komandas locekļiem viņam nebija - neatkarīgi no izmisīgās airēšanas vējš un straumes nebija ļāvuši tikt īpaši tuvāk Elefantas salai, kas joprojām bija vairāk nekā 100 kilometru attālumā. Vīri bija pārsaluši, laivas un visu, kas tajās atradās, klāja pabieza ledus kārta. Kurnēšanu no komandas locekļu puses nedzirdēja, taču Šekltonam bija skaidrs, ka liela daļa ekspedīcijas dalībnieku atrodas uz spēku izsīkuma robežas. «Ilgi mēs tā vairs neizvilksim,» viņš paklusām pie sevis noteicis, pirms devis nākamās pavēles komandai. Taču tās šoreiz bijušas krietni klusākas nekā iepriekš, jo arī ekspedīcijas vadītājs bija pārsalis un zaudējis balsi.
Komandas noskaņojums būtiski uzlabojās 14. aprīlī, kad izdevās saskatīt Elefantas salas sniegiem klātās kalnu nogāzes. Lai vēl vairāk uzmundrinātu vīrus, Šekltons citā laivā sēdošajam Vorslijam skaļi uzkliedza, ka nākamajā dienā salu vajadzētu sasniegt. Kapteinis gan skeptiski kaut ko nopurpināja par vēju un straumēm, pēc kā Šekltons pat kļuvis pikts. Taču šis nelielais starpgadījums jau ātri vien piemirsies, jo pēcpusdienā tumsā no pārējām noklīdusi viena laiva. 15. aprīļa rīts gan nesis labas ziņas. Krasts bija pavisam tuvu, un arī pazudusī laiva, kā izrādījās, vētrā tomēr nebija apmaldījusies vai nogrimusi, un visi ekspedīcijas dalībnieki beidzot bija kopā. Ikviens no komandas locekļiem, kurš rakstīja dienasgrāmatu, tajā pieminēja, ka 1916. gada 15. aprīlis ir pirmā reize kopš 1914. gada 5. decembra, kad vīri zem kājām sajutuši cietzemi. Šekltona vietnieks Frenks Vailds rakstīja, ka «vismaz puse komandas izskatījās pēc prātā jukušiem». Kapteinis Vorslijs nebija gulējis beidzamās 80 stundas, daļa vīru cieta no jūras slimības, citi bija sasirguši ar dizentēriju, vēl citi - vienkārši pārguruši.
Pārtikas krājumus bija iespējams papildināt, medījot roņus un pingvīnus, kuru salā netrūka, turklāt nometni pirmo reizi pa ilgiem laikiem izdevās uzbūvēt vietā, kur no brāzmainajiem vējiem to pasargāja pamatīga klints
Rēgi apciemo vaļu medniekus
Nākamo dienu laikā komanda apsekoja krastu un atrada labu vietu nometnes ierīkošanai. Vīriem vairs nebija jāraizējas par dzeramo ūdeni, ko nodrošināja pa dienu kūstošie ledāji. Pārtikas krājumus bija iespējams papildināt, medījot roņus un pingvīnus, kuru salā netrūka, turklāt nometni pirmo reizi pa ilgiem laikiem izdevās uzbūvēt vietā, kur no brāzmainajiem vējiem to pasargāja pamatīga klints. Vailds šo vietu pat nodēvēja par «īstu paradīzi».
Tomēr palikt šajā paradīzē uz visiem laikiem vīri nevēlējās. Elefantas sala atradās nomaļus pat no vaļu mednieku kuģu ierastajiem maršrutiem, un nebūtu nekāds pārsteigums, ja neviens tās krastiem netuvotos nākamos desmit vai pat pāris desmitus gadu. Šekltons saprata, ka jādodas meklēt palīdzība, turklāt tas bija jādara ātri, kamēr jūra atkal nebija aizsalusi un ceļojumam varēja izmantot glābšanas laivu. Nākamās nedēļas aizritēja, atgūstoties un atpūšoties no pārdzīvotā un gatavojoties jaunam ceļojuma posmam. Pēc īsas apspriedes tika nolemts, ka lielākā daļa komandas paliks Elefantas salā, bet ceļā uz Dienviddžordžiju nepilnus septiņus metrus garajā glābšanas laivā James Caird dosies Šekltons, Vorslijs un vēl četri vīri.
Ceļavējš, kas pūta no rietumiem, mazliet atviegloja viņu uzdevumu, taču ne jau velti vaļu mednieki šo okeāna nostūri bija iedēvējuši par «pelēko kapsētu». Sešas diennaktis tika aizvadītas, kuģojot cauri spēcīgai vētrai un tās uzjundītajiem milzīgajiem viļņiem. Savos memuāros Šekltons raksta, ka joprojām nesaprot, kā nelielā laiviņa, kurai ar visu vareno spēku uzbruka stihija, ne tikai palikusi neskarta, bet arī nav nomaldījusies no kursa. Patiesību sakot, tā nomaldījās gan un piestāja ne tajā salas krastā, kur atradās vaļu mednieku bāze. Ņemot vērā laikapstākļus, Šekltons nosprieda, ka salas apbraukšana būtu pārāk riskanta, tādēļ kopā ar Vorsliju un Tomu Krīnu paveica ko nebijušu - kalnaino un sniegoto salu šķērsoja kājām.
Tas viņiem prasīja vēl 36 stundas, bet tas bija tā vērts. 1916. gada 20. maija rītā tieši pulksten pusseptiņos pēc vietējā laika Šekltons un viņa ceļabiedri lieliski varēja dzirdēt, kā vaļu mednieku bāzes zvans signalizē par jaunas darbadienas sākšanos. Jau pēc neilga laika laika viņi bija pavisam tuvu bāzei. Sacīt, ka šo trīs bārdaino, novārgušo, saplēstās un nodilušās drānās tērpto vīru parādīšanās bija liels pārsteigums vaļu medniekiem, nozīmē nepateikt neko. Nelūgti viesi stacijā bija liels retums, bet vismazāk viņus gaidīja ierodamies no kalnu puses. «Un kas jūs, pie velna esat?» - tikai spējis pajautāt stacijas priekšnieks un izbrīnā iepletis acis, kad Šekltons viņam nosaucis savu vārdu. Vaļu mednieki, protams, bija šo to dzirdējuši par viņa ekspedīciju un Antarktīdas piekrastē bez vēsts izgaisušo Endurance, taču nevarēja iedomāties, ka kāds no šā kuģa komandas atklīdīs līdz Dienviddžordžijai.
Pirmais darbs, protams, bija izglābt trīs vīrus, kuri joprojām atradās salas otrā krastā, bet pēc tam Šekltons nekavējoties sāka plānot ekspedīciju uz Elefantas salu, ik dienu domājot par to, kā klājas tiem 22 viņa komandas locekļiem, kuri bija palikuši tur. Diviem viņa nofraktētajiem kuģiem laika kaprīžu dēļ salu tā arī neizdevās sasniegt, taču trešais mēģinājums vainagojās panākumiem. 1916. gada 30. augustā visi ekspedīcijas dalībnieki atkal bija kopā uz čīliešu kuģīša Yelcho klāja. Stāstā par neticamo izglābšanos bija uzrakstīta pēdējā lappuse.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita