Par košļenes izgudrošanu varam pateikties gāztajam Meksikas prezidentam un viņa neveiksmīgajam biznesa projektam.
Antonio de Paduju Mariju Severino Lopesu de Santa Annu droši var saukt par vienu no visu laiku neveiksmīgākajiem politiķiem. 1794. gadā dzimušais Santa Anna militāro karjeru sāka Spānijas koloniālajā armijā, taču drīz vien kļuva par Meksikas neatkarības cīnītāju un vienu no ievērojamākajiem jaunizveidotās valsts karavadoņiem. Kaujas laukā iemantoto popularitāti viņš konvertēja politiskajā kapitālā un vairākas reizes kļuva par Meksikas prezidentu. Ja precīzāk - 11 reizes, jo XIX gadsimta pusē vara Meksikā mainījās kaleidoskopiskā ātrumā, parasti apvērsuma dēļ. Lai 11 prezidentūras reizes jūs pārāk nemulsina - starp tām ir arī tādas, kas ilga vien pāris nedēļas.
Taču arī gadījumos, kad Santa Anna prezidenta krēslā aizkavējās ilgāk par mēnesi, ne ar ko labu tas nebeidzās. Meksikas vēsturē viņš palicis kā politiķis, kurš ielaidies avantūristiskā karā ar ASV un cietis sakāvi, pazaudējot Teksasu un Kaliforniju. It kā ar to būtu par maz, plašas teritorijas viņš vienkārši pārdeva amerikāņiem, bet naudu iebāza savā kabatā.
Beidzās viss likumsakarīgi - Santa Anna tika gāzts un bija spiests bēgt no Meksikas. Kādu brīdi klīdis pa Latīņamerikas valstīm, beigu beigās viņš XIX gadsimta sešdesmitajos gados apmetās Ņujorkā, kur sāka perināt plānus, kā ar militāru spēku atgūt varu pār Meksiku. Taču tam vajadzēja naudu, tādēļ padzītais prezidents nolēma uz laiku pārkvalificēties par uzņēmēju. Biznesa ideja viņam bija daudzsološa: tolaik popularitāti guva kaučuka izstrādājumi, tādēļ Santa Anna nosprieda kā kaučuka aizvietotāju pamēģināt Meksikā izplatītā sapotillas koka sulu, ko sabiezinot, varēja iegūt gumijveida masu, ko sauca par čikli. Meksikāņi jau izsenis to zelēja, uzskatot, ka tā mazina izsalkuma sajūtu un palīdz izsargāties no slimībām.
Piparmētru garša
Jau ierastajai Adamsa košļājamajai gumijai jeb «chewing gum» 1906. gadā uzradās konkurente - košļene, kas ļāva pūst burbuļus jeb «bubble gum». Tas jau bija uzņēmēja Frenka Flīra izgudrojums. Savukārt Flīra dēls 1914. gadā uzņēmumam piesaistīja jaunu kompanjonu, kuram bija revolucionāra ideja - piešķirt košļenēm piparmētru garšu. Šī kompanjona vārds bija Viljams Riglijs, un gan jau ikviens no mums kādreiz ir nogaršojis Wrigley’s piparmētru košļājamo gumiju.
Santa Anna uz Ņujorku atgādāja 1000 tonnas čikles un ķērās pie eksperimentiem, mēģinot no šīs masas iegūt kaut ko līdzīgu kaučukam. Šajā pasākumā viņam palīdzēja turpat Ņujorkā nolīgtais sekretārs Tomass Adamss. Beidzās viss nelāgi - gumijas galošas vai pajūgu gumijas riteņi no čikles nu nekādi neiznāca. Sarūgtinātais Santa Anna par smiekla naudu pārdeva atlikušos čikles krājumus Adamsam un pēc dažiem gadiem nomira trūkumā.
Savukārt Adamss, kurš arī sākumā nezināja, ko ar čikli iesākt, kādudien uzdūrās zobārsta Viljama Sempla izgudrojumam - gumijai, ko varēja košļāt, lai mazinātu zobu bojāšanos. Neko garšīga gan Sempla gumija nebija, jo to izgatavoja no kaučuka, krīta, oglēm un lakricas. Adamss nolēma pamēģināt radīt kaut ko līdzīgu, tikai kaučuka vietā izmantot čikli un iztikt bez oglēm un krīta. Lakricu gan viņš arī savā receptē paturēja.
Sākumā palaidis tirgū izmēģinājuma partiju un secinājis, ka cilvēkiem gumija iet pie sirds, 1871. gadā Adamss ķērās pie jaunā produkta - Adamsa košļājamās gumijas - rūpnieciskās ražošanas. Sākotnējā receptē iekļāva arī cukuru un nodēvēja šo košļeni par Black Jack. Amerikāņiem patika gan nosaukums, gan garša. Vēlāk parādījās arī košļājamā gumija ar apelsīnu, zemeņu vai citronu garšu - to panāca, pievienojot masai ražošanas procesā attiecīgo sīrupu. 1881. gadā Adamss nāca klajā ar vēl kādu izgudrojumu - košļājamās gumijas tirdzniecības automātu. Tajā varēja iemest desmit centu monētu un pretī saņemt košļeni.
Adamsa dibinātā kompānija American Chicle vēlākajos gados piedzīvoja daudz pārmaiņu. Sešdesmitajos gados to nopirka farmācijas kompānija Warner-Lambert, kas košļeņu zīmolu 1997. gadā pārdēvēja tā dibinātāja vārdā par Adams. Warner-Lambert 2000. gadā iegādājās farmācijas gigants Pfizer, kas gan košļeņu biznesu drīz vien pārdeva tālāk koncernam Cadbury, kas tad arī patlaban turpina to attīstīt.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita