Visskaļāk «Ķeriet zagli!» parasti kliedz tas, kuram pašam sirdsapziņa nav tīra. Līdzīgu taktiku izmantoja arī Padomju Savienība, vārdos skaļi iestājoties par mieru, bet vienlaikus bez lieka trokšņa piegādājot bruņojumu puspasaulei.
Padomju laikus piedzīvojušie noteikti atminas, ka laiku pa laikam no viņiem iekasēja naudu, ko ieskaitīja mistiskā Miera fondā. Pat bērni Miera fonda vārdā vāca makulatūru un metāllūžņus, bet rudeņos no kolhoza kartupeļu lasīšanā nopelnītajiem pārdesmit rublīšiem vienu noziedoja šim fondam. Kur tā nauda pēc tam palika, nevienam nebija ne jausmas. Zobgaļi paklusām irgājās, ka gan jau to iztērēja, lai uzbūvētu dažas jaunas raķetes. Patiesībā gan tik primitīvi viss nenotika, jo struktūra, kas ar miera sludināšanu centās ietekmēt citas valstis, bija visai plaša un izvērsta.
Nost ar atombumbu!
Pirmsākumi padomju valsts apsēstībai ar miera vārda sludināšanu meklējami četrdesmito gadu beigās, kad bija skaidrs, ka pasaule ir sadalījusies divās nometnēs - vienā atradās PSRS un tās sociālistiskie satelīti, bet otrā - pārējā demokrātiskā pasaule. Taču otrajai nometnei tobrīd bija viena būtiska priekšrocība - demokrātiskās pasaules priekšgalā esošajām Amerikas Savienotajām Valstīm bija kodolieroči. Kremlim tobrīd tādu vēl nebija, lai gan pilnā sparā ritēja darbs pie to izstrādes. Tādēļ Padomju Savienība starptautiskajā arēnā iestājās par mieru un pret kodolieročiem. Mazliet vēlāk, kad arī PSRS tika pie atombumbas, tad retorika mainījās - tagad padomju kodolieroči skaitījās labie, kas garantē mieru, jo amerikāņiem vairs nav to izmantošanas monopola un tātad ASV baidīsies iesaistīties vērienīgā militārā konfliktā, kas var novest pie visas planētas iznīcināšanas.
Kad arī PSRS valsts tika pie atombumbas, tad retorika mainījās - tagad padomju kodolieroči skaitījās labie, kas garantē mieru visā pasaulē
Kremļa uzsaukumi atrada dzirdīgas ausis daudzviet pasaulē, jo ļaudis vēl labi atcerējās Otrā pasaules kara šausmas un nevēlējās kaut ko tādu vēlreiz piedzīvot. Tādēļ nevarētu teikt, ka padomju starptautiskā propaganda būtu darbojusies pa tukšo, kaut gan tās efektu mazināja 1961. gada oktobrī veiktais kodolizmēģinājums virs Novaja Zemļas, kur krievi uzspridzināja 58 megatonnu atombumbu, tā pārspējot amerikāņus, kuri «niekojās» ar 15 megatonnu bumbu izmēģinājumiem. No vienas puses, toreizējam padomju līderim Ņikitam Hruščovam izdevās demonstrēt, ka krievi spēj uzbūvēt superjaudīgu bumbu, no otras - sprādziens nenāca par labu PSRS kā miera nesējas tēlam.
Apogeju PSRS un ASV sāncensība sasniedza nākamajā gadā Kubas raķešu krīzes laikā, kad pasaule nonāca ļoti tuvu kodolkaram. Tik tuvu, ka abu valstu līderi saprata - vēl solis, un sekas būs katastrofālas. Tādēļ pēc padomju raķešu aizvākšanas no Kubas sekoja spriedzes atslābums un tika panākta vienošanās par kodolieroču izmēģinājumu ierobežošanu.
Rubļi un kapeikas mieram
Lai demonstrētu visai pasaulei, ka PSRS aktīvi iestājas par mieru un nekurina karu, tika izveidota Miera aizsardzības komiteja (arī padomju Latvijā pastāvēja tās filiāle, ko vadīja rakstnieks Žanis Grīva, vēlāk viņu nomainīja dzejnieks Andris Vējāns), bet 1961. gadā tai pievienojās arī padomju Miera fonds. Oficiāli Kremlis apgalvoja, ka šīs struktūras tapušas pēc darbaļaužu iniciatīvas, taču skaidrs, ka visus procesus vadīja kompartijas centrālkomiteja, vadošajos amatos ieceļot pārliecinātus un uzticamus komunistus. Miera fonda pirmsākumi bija meklējami vēl piecdesmito gadu beigās, kad tika radīts starptautiskais miera fonds cerībā, ka tas varētu piesaistīt ziedotājus kapitālisma valstīs un tā tikt pie valūtas. Tomēr kapitālisti izrādījās gaužām slinki ziedotāji, tādēļ Kremlis nolēma pārorientēties uz pašu pilsoņiem, kuriem praktiski nebija nekādu izvēles iespēju - ziedot vai ne. Ja partija teica, ka vajag, tātad vajag!
Saskaņā ar fonda nolikumu tā rīcībā esošos līdzekļus bija paredzēts novirzīt miera problemātikas pētījumiem un valstu draudzības stiprināšanai, taču septiņdesmitajos gados šos mērķus papildināja arī nacionālās atbrīvošanās kustību finansēšana citās valstīs. Formāli Miera fonds skaitījās no valsts neatkarīga organizācija, taču praksē, protams, nevarēja ne soli spert bez Maskavas atļaujas. Arī par savākto līdzekļu izlietojumu lēma ne jau fonda padomē sēdošie padomju inteliģenti, kuri pildīja izkārtnes lomu. Fonda priekšsēdētājs laikā no 1961. līdz 1981. gadam bija rakstnieks Boriss Poļevojs, bet pēc viņa līdz pat PSRS sabrukumam - pasaules čempions šahā Anatolijs Karpovs.
Summas, kas nonāca Miera fonda rīcībā, bija iespaidīgas - simtiem miljoni rubļu. Naudas vākšana notika pēc «piespiedu brīvprātības» principa - darba kolektīviem vienkārši pateica, ka visiem ir jāiemaksā fondā noteikta summa, un maz bija to, kuri uzdrošinājās iebilst. Interesanti, ka netika apietas arī reliģiskās organizācijas, jo Miera fondam nācās novirzīt trešo daļu ticīgo ziedojumu, ko saņēma baznīca. Tas bija savdabīgs un neafišēts darījums: baznīca, nenonākot pretrunā savai pārliecībai (kuram gan var būt kas iebilstams pret mieru?!), daļu savu līdzekļu atdeva valstij, savukārt komunistu režīms neizvērsa pret baznīcu represijas. Taču šīs attiecības netika afišētas, jo pretējā gadījumā kaitētu PSRS kā ateistiskas valsts tēlam. Tādēļ atklātā formā ziedojumi Miera fondam baznīcās netika vākti, gluži tāpat garīdzniekiem nerekomendēja uzstāties ar sprediķiem par mieru.
Pa tiešo bruņojuma ražošanai šo naudu, protams, nenovirzīja - Kremlim bija arī citi ienākumu avoti šim mērķim. Taču dažādus kreisi noskaņotus nemierniekus Āzijā un Centrālamerikā gan pa daļai ar šiem līdzekļiem finansēja. Fonda ziedotājiem - vienkāršajiem padomju pilsoņiem - gan neviens neatskaitījās par naudas izmantošanu, un patiesībā jau neviens arī par to īpaši neinteresējās, saprotot, ka patiesību, ja tā būs nepievilcīga, tāpat neviens neteiks.
Bērnu diplomātija
Astoņdesmitajos gados PSRS kā miera cīnītājas tēla veidošanas paņēmienu papildināja jauns gājiens - bērnu diplomātija. 1983. gada 11. aprīlī galvenajā padomju laikrakstā Pravda tika publicēti vairāku ASV pilsoņu vēstuļu fragmenti, adresēti PSRS tā brīža līderim Jurijam Andropovam. To vidū bija arī desmitgadīgās Menas štata Mančestras pilsētas iedzīvotājas Samantas Smitas vēstule, kurā viņa jautā, kādēļ gan Andropovs grib iekarot Ameriku. Pravda uz to atbildēja īsi - bērnam šādus maldus var piedot; paskat, kā imperiālisti meitenei sagrozījuši prātu un cik nekrietni apmānījuši! Taču pāris nedēļas vēlāk padomju propaganda stāstam par Samantu pievērsās nopietni un Pravda publicēja Andropova atbildes vēstījumu, kura pamatdoma bija - nav pasaulē otras valsts, kura cīņā par mieru būtu darījusi tik daudz kā Padomju Savienība. Tālāk šo saraksti tiražēja gandrīz visi padomju laikraksti, par to informēja televīzija.
Taču galvenais solis vēl tikai sekoja - Andropovs uzaicināja amerikāņu meiteni apmeklēt Padomju Savienību. 1983. gada vasarā viņa tiešām šo uzaicinājumu izmantoja un kopā ar vecākiem apmeklēja Maskavu, Ļeņingradu un pionieru nometni Artek Krimā. Kā jau parasti, rādīja tikai parādes pusi, izmitinot greznā viesnīcas numurā, kur bija pat klavieres. Samantas vizīti ļoti plaši atspoguļoja masu medijos, bet pēc atgriešanās dzimtenē viņa ar vecākiem stāstīja, ka krievi patiesībā ir jauki cilvēki un nemaz negrib karu. Diemžēl stāsta beigas bija bēdīgas - 1985. gadā Samanta kopā ar tēvu gāja bojā aviokatastrofā.
Vārdi un darbi
Jau piecdesmitajos gados PSRS nopietni ķērās pie miera atbalstītāju kustības veidošanas starptautiskā mērogā, cerot to padarīt par savas politikas izplatīšanas ietekmes aģentūru Rietumu pasaulē. Šim nolūkam kustībai centās piesaistīt ievērojamas personas, piemēram, par vienu no vadītājiem kļuva franču fiziķis un Nobela prēmijas laureāts Frederiks Žolio-Kirī. Kamēr runa bija par kodolieroču ierobežošanu, tikmēr šis plāns itin labi darbojās, jo pret to kreisi noskaņotajai Rietumu publikai nebija iebildumu. Piemēram, lielu ievērību izpelnījās padomju iniciētais 1950. gada Stokholmas aicinājums, kurā tika izvirzīta ideja par kodolieroču aizliegumu, ko parakstīja miljoniem cilvēku visā pasaulē.
Citām starptautiskajām padomju akcijām vēlākajos gados tādu panākumu vairs nebija, jo arvien acīm redzamāka kļuva disonanse starp PSRS runām par mieru un reālajiem darbiem. Pirmais trieciens Padomju Savienības kā miera baloža reputācijai bija 1956. gada notikumi Ungārijā, kur PSRS brutāli apspieda ungāru sacelšanos. Samērā veiksmīgs mēģinājums spodrināt ar ungāru asinīm notraipīto reputāciju bija 1962. gadā Maskavā sarīkotais Vispasaules atbruņošanās kongress, kurā piedalījās 2500 pārstāvju no daudzām pasaules valstīm. Paralēli skaļajiem lozungiem par Kremļa gatavību meklēt dialogu ar kapitālisma valstīm kongress kalpoja arī kā viltīgs veids ietekmes aģentu vervēšanai ārvalstīs. Taču šos centienus lielā mērā sabojāja nākamā krīze - 1968. gada Prāgas pavasaris un Maskavas invāzija Čehoslovākijā. Ja līdz tam Kremlis varēja bakstīt ar pirkstu ASV virzienā, apvainojot to Vjetnamas kara izraisīšanā, tad pēc notikumiem Čehoslovākijā šis arguments starptautiskajā arēnā īsti labi vairs nedarbojās.
1973. gadā Maskavā notika Vispasaules miera spēku kongress, kurā piedalījās 3500 delegātu no 143 valstīm, tomēr cerētā efekta šim pasākumam nebija. Viens no iemesliem, ko nācās atzīt pat padomju Miera aizsardzības komitejas vadītājiem, bija tas, ka arvien grūtāk izdevās piesaistīt šai kustībai ievērojamas Rietumu pasaules figūras. Kaut gan daudzas amerikāņu slavenības, piemēram, aktrise Džeina Fonda, aktīvi iestājās pret karu Vjetnamā, tas nenozīmēja, ka šie cilvēki bija gatavi mesties Maskavas apkampienos.
Bruņojuma kalni
Sludinot miera iniciatīvas, Padomju Savienība vienlaikus ar ieročiem apgādāja desmitiem valstu, ko uzskatīja par sev draudzīgām.
Padomju ieroču eksporta apmēri bija iespaidīgi. Tikai laikā no 1982. līdz 1986. gadam PSRS pārdeva trešās pasaules valstīm ieročus kopsummā par 60 miljardiem dolāru, tā gandrīz trīs reizes apsteidzot ASV bruņojuma eksporta apjomus. Amerikāņu izlūkdienests lēsa, ka ieroču tirdzniecība veido apmēram 15 procentus no visa padomju preču eksporta.
Ja PSRS iekšienē jebkāda tirdzniecība parasti kliboja uz visām četrām kājām, ieroču eksportā viss ritēja kā pa diedziņu un Kremlis demonstrēja neticamu elastību darījumu noslēgšanā. Padomju Savienība bija gatava pielāgoties partneru vēlmēm un iespējām, lai noslēgtu kārtējo darījumu. Piemēram, kad septiņdesmito gadu beigās izcēlās konflikts starp Etiopiju un Somāliju, tad krievi pāris dienu laikā etiopiešiem piegādāja 50 000 automātu. Tikpat zibenīgi tika apmierināts Indijas lūgums piegādāt bruņojumu brīdī, kad saasinājās attiecības ar Pakistānu - dažu stundu laikā pirmās kravas jau bija klāt. Turklāt Maskava spēja piedāvāt ilgtermiņa nomaksu, ļaujot indiešiem norēķināties desmit gadu laikā ar visai izdevīgiem procentiem. Tikpat elastīgi varēja tikt piemēroti norēķinu veidi: ja no indiešiem PSRS bija gatava pieņemt nekonvertējamās rūpijas un samaksu dažādās precēs, tad Etiopijai, kā raksta žurnāls Forbes, nācās krieviem atdot daļu savas kafijas ražošanas industrijas, bet Mozambika ļāva izmantot savas labākās nozvejas vietas. Tiesa, neraugoties uz tik daudzveidīgo norēķinu kārtību, lielu daļu parādu par ieroču piegādi Maskavai jau pēc PSRS sabrukuma nācās vienkārši norakstīt.
Laiku pa laikam gan kāda no pirmā numura slavenībām apmeklēja PSRS. Tā 1978. gadā viesos atbrauca bokseris Muhameds Ali, kurš arī savulaik bija klaji paudis nepatiku pret Vjetnamas karu un tādēļ pievērsis padomju uzmanību. Kremlī viņu pieņēma padomju līderis Leonīds Brežņevs, kuram bokseri izdevās pārliecināt, ka padomju valsts ir pati mieru mīlošākā visā pasaulē. «Padomju cilvēki ir paši miermīlīgākie, kādus esmu sastapis,» pēc desmit dienu vizītes PSRS paziņoja Muhameds Ali. Protams, viņam parādīja tikai padomju valsts parādes pusi, kas būtiski atšķīrās no realitātes. «Es tur redzēju tikai vienu policistu. Nekur neredzēju ieročus. Neredzēju noziedzību. Neredzēju prostitūtas. Neredzēju nevienu homoseksuālistu,» sajūsminājās bokseris. Īpaši dīvaini no padomju cilvēka viedokļa izklausās Ali vārdi par ticības brīvību padomju valstī: «Ebreji iet uz sinagogu. Musulmaņiem visur ir mošejas. Katoļi brīvi var piekopt savu ticību,» klāstīja Ali, kuru padomju gidi speciāli bija veduši uz Vidusāziju, lai parādītu kādu mošeju.
Tāda reklāma, protams, bija noderīga, lai Rietumos PSRS parādītu izdevīgā gaismā, taču šos pozitīvos uzplaiksnījumus nomāca skarbā realitāte. Kad 1979. gadā padomju karaspēks iebruka Afganistānā, tad jebkādas runas par mieru kļuva bezjēdzīgas - Rietumeiropā un ASV gandrīz neviens tās vairs neņēma par pilnu.
Reizēm, gluži pretēji, Rietumu pasaules pilsoņus izmantoja propagandai PSRS iekšienē, lai parādītu padomju valsti kā miera kustības flagmani. Par šādu aģitētāju kļuva, piemēram, kreisi noskaņotais amerikāņu dziedātājs un aktieris Dins Rīds, kurš protestēja pret karu Vjetnamā un vairākkārt apmeklēja PSRS, uzstājoties Baikāla-Amūras maģistrāles celtniekiem. Uz dzīvi viņš tomēr pārcēlās nevis Maskavā, bet Austrumvācijā. Savukārt astoņdesmito gadu vidū par padomju televīzijas reportāžu regulāru varoni kļuva kreisais amerikāņu fiziķis Čārlzs Haiders, kurš pie Baltā nama sarīkoja 218 (!) dienas ilgu bada streiku, protestējot pret prezidenta Reigana bruņošanās politiku. Grūti noticēt, ka tas notika bez padomju finansiāla atbalsta...
Pirmais trieciens Padomju Savienības kā miera baloža reputācijai bija 1956. gada notikumi Ungārijā, kur PSRS brutāli apspieda ungāru sacelšanos
Miers iekšējam tirgum
Palielinoties disonansei starp miermīlīgo retoriku un agresīvo ārpolitiku, septiņdesmitajos gados padomju miera kustība arvien vairāk pārorientējās, tā teikt, uz iekšējo patēriņu. Propaganda padomju pilsoņiem nepagurusi klāstīja, cik ļoti PSRS cīnās par mieru un kā riebīgie kapitālisti pretojas visām miera iniciatīvām. Vienkāršie cilvēki kļuva par ieroci starptautiskajā politikā, jo laiku pa laikam visā PSRS darba kolektīvos tika sacerētas rietumvalstu politiķiem adresētas atklātās vēstules, ko parakstīja tūkstošiem padomju pilsoņu. Tajās parasti tika pieprasīta atbruņošanās un apelēts pie ārvalstu darbaļaužu solidaritātes jūtām.
Ikgadējās 1. maija - darbaļaužu starptautiskās solidaritātes dienas - demonstrācijās to dalībnieki parasti nesa neskaitāmus transparentus ar uzrakstiem, kas slavināja padomju valsti kā nelokāmu cīnītāju par mieru. Darba kolektīvos regulāri notika mītiņi, kuros protestēja pret karu Vjetnamā, amerikāņu agresīvo ārpolitiku un spārnoto raķešu izvietošanu Eiropā, Reigana «zvaigžņu karu» plāniem un tā tālāk.
Pasākumu scenārijs parasti bija visai klišejisks. Kā piemēru var minēt kaut vai 1983. gada vasarā VEF radiomontāžas cehā notikušo pretkara mītiņu, kura gaitu atspoguļoja prese. Vispirms ar runu uzstājās uzņēmuma komjaunatnes komitejas sekretāra vietnieks, aicinot rūpnīcas strādniekus protestēt pret amerikāņu raķetēm Eiropā. Tālāk stafeti pārņēma kāds kara veterāns, kurš pastāstīja par piedzīvotajām kara šausmām un asi kritizēja ASV prezidentu Reiganu, kurš vēlas iznīcināt Padomju Savienību un cilvēces progresīvāko daļu. Pēc tam runāja vairākas strādnieces, kuras slavēja PSRS miera iniciatīvas un solījās strādāt ar katru dienu arvien labāk. Noslēgumā visi parakstīja rezolūciju, kas bija adresēta NATO galvenajai mītnei. Tiesa, NATO ģenerāļiem no šīs rezolūcijas nebija ne silts, ne auksts, taču tas mītiņa organizatorus neinteresēja, jo pienākums pret dzimto komunistisko partiju bija izpildīts un ķeksītis atskaitē ievilkts, kārtējo reizi pārliecinot pašiem sevi par to, ka nav pasaulē miermīlīgākas valsts par Padomju Savienību, kaut gan patiesībā tajā pat laikā tālajā Afganistānā mira padomju armijā iesauktie puiši...
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita