Īpašu spriedzi Agatas Kristi klasiskajiem detektīvromāniem vai vismaz to ekranizācijām britu TV seriālos nodrošina slepkavas bailes - šo vārdu vistiešākajā nozīmē - iebāzt galvu cilpā. Līdz pat pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidum Lielbritānijā pastāvēja nāvessods pakarot, bet viens no bendēm - Alberts Pjērpoints - kļuva par nacionāla mēroga slavenību.
Latvija, iekļaujoties mūsdienu Eiropā, jau gadsimta ceturksni dzīvo bez piespriestiem un izpildītiem nāvessodiem. Citās valstīs vairāk uz rietumiem šo eksekūciju atcēla krietni agrāk. Anglijā un citās Apvienotās Karalistes sastāvdaļās - jau 1965. gadā. Taču līdz tam nāvessods bija daļa britu Temīdas rutīnas, devīgi piespriests par slepkavībām un noziegumiem pret valsti.
Šim nolūkam tika izmantotas karātavas ar fiksētu cilpu un atveramu lūku zem notiesātā kājām. Ķermeņa brīvā kritienā cilpa lauza kakla skriemeļus, un tāda nāve bija ātra, bez agonijas un «tīra». Tāpēc arī bende angļu sarunvalodā tiek saukts par «hangman» - kārēju.
Kāršana kā papilddarbs
Britu tiesu sistēmas, Viņa/-as Majestātes Cietumu dienesta un arī sabiedrības ieskatā tas bija gan ļoti efektīvs, gan humāns un pat civilizēts risinājums. Protams, bezgala pārāks par citviet izmantotu barbarismu - giljotīnu Francijā, elektrisko krēslu vai gāzes kameru ASV. Tādēļ viena no svarīgākajām prasībām angļu bendes arodā bija prasme pareizi aprēķināt topošā nelaiķa svaram atbilstošu karātavu virves garumu. Ja tā izrādītos nepietiekami gara, kakls nelūztu un cilvēks, cilpas žņaugts, nepiedienīgi raustītos minūtēm ilgā agonijā, līdz nosmaktu (tas kolorīti atrādīts dažos klasiskos Holivudas vai «spageti» vesternos, kad zirgu saimnieki bez tiesas un sprieduma soda to to zagļus).
Savukārt, ja virve būtu par garu, cilpa norautu pakārtā galvu, arī sabojājot šā drūmā rituāla svinīgumu. Tāpēc sodu izpildes dienests mācīja topošos bendes (viņi trenējās ar manekeniem) un rūpīgi kontrolēja nāvessoda veicēju profesionalitāti. Būtisks darba kvalitātes parametrs bija arī ātrums, kādā veica eksekūciju - kā tās humānisma apliecinājums.
Taču, kaut britu bendes tika mācīti un sertificēti, tā nebija profesija. Te bija manāma līdzība ar anglosakšu zvērināto tiesu, kuras locekļi ikdienā ir ierindas pilsoņi un Temīdas darbu veic kā savu sabiedrisko pienākumu, kad tiek tam uzaicināti. Valsts rīcībā bija sertificētu vīriešu - benžu un to palīgu - saraksts, kuriem rindas un izvēles kārtībā tika piedāvāts pakārt notiesāto. Par to viņi saņēma vienreizēju honorāru, ceļa izdevumu atlīdzinājumu un siltas maltītes, uzturoties cietumā, kurā tika izpildīts nāvessods. Ikdienā viņi strādāja citās profesijās, parasti piepelnīšanos neafišējot. No honorāriem bagāts kļūt nevarēja, taču šī nauda bija pietiekami motivējoša pieteikties aroda pārbaudījumam. Protams, nekādas valsts pensijas!
Eksekūcijas laikā bende un palīgs bija ģērbti savās drēbēs. Piedienīga rituāla nopietnībai tas nozīmēja pieklājīgu uzvalku, gludinātu kreklu, kaklasaiti. Protams, nekādu masku vai cita lēta dramatisma!
Bendes saņēma vienreizēju honorāru, ceļa izdevumu atlīdzinājumu un siltas maltītes, uzturoties cietumā, kurā tika izpildīts nāvessods
Bendes busido
25 gadu ilgās karjeras laikā Alberts Pjērpoints (1905-1992) pakāra vismaz 435, bet varbūt pat sešus simtus notiesāto. Starp tiem bija 226 nacistu kara noziedznieki, kurus tiesāja britu okupācijas administrācija.
Viņa aroda meistarība, kā tiek apgalvots, tikusi pat ierakstīta pasaulslavenās alusdarītavas pasaulslavenajā rekordu grāmatā. Tiesa, diez vai šodien, kad valda pavisam cita, izteikti politkorekta, biznesa ētika, par to būs vairs atrodamas kādas liecības. Ātrākā nāvessoda izpilde aizņēma vien 7,5 sekundes no brīža, kad notiesātais uzkāpa uz ešafota, līdz mirklim, kad bende pagrūda sviru. Pjērpoints apgalvoja, ka tāds temps panākts tikai tādēļ, ka pats nāvinieks steidzies pretim savas dzīves galam, gluži vai ieskrienot cilpā.
Taču britu sabiedrības - kurai šis cilvēks ir pirmā asociācija, pieminot vārdu «kārējvīrs» - dzīvā un pat siltā piemiņā viņš palicis ne tikai ar savu ražību vai prasmi. Nāciju joprojām fascinē Pjērpointa cilvēciskums un viņa nelokāmais «bendes busido» - gan profesionālā pašcieņa, gan patiesā cieņa, ko kārējs izjuta ne tikai pret savu arodu un nāvessoda rituālu, bet arī pret tiem, kuriem viņš atņēma dzīvību.
Tiek apgalvots, ka Pjērpoints pats pēc nāvessoda apmazgājis pakārto līķus, neuzticoties apbedītāju kantoru godaprātam; ka viņš panācis, lai mirušam nacistam tomēr atrastos zārks, kas tam likumīgi pienācās, un līķis netiktu apbedīts, ievīstīts segā. Bendes nostāja bija dzelžaina: cilvēks ar nāvi izpērk visus sastrādātos noziegumus, pat zvērības, tāpēc mirstīgās atliekas pelna cilvēcisku cieņu.
Kā pilntiesīgs bende Pjērpoints pirmo nāvessodu izpildīja 1941. gada oktobrī kādam gangsteru bandas slepkavniekam
Nāvējošā procedūra
Lielbritānijā nāvessods tradicionāli tika izpildīts no rīta. Bende ar palīgu iegāja nāvinieka kamerā, kurš parasti kopā ar apsargu sēdēja pie novākta brokastu galda, un lūdza viņu piecelties. Bez ceremonijām kārējs pagrieza «darba uzdevumu» ar muguru pret sevi, ar jostu sasienot rokas. Pēc tam bende, viņa palīgs un sodāmais, divu cietuma amatpersonu, citkārt arī mācītāja, pavadīti, devās uz kameras otrām durvīm, kas ikdienā parasti veda uz nāvinieka pastaigu laukumiņu.
Tagad tur atrodas ešafots, un notiesātais tiek nostādīts uz letālās lūkas dēļiem. Palīgs ar jostu sasien viņa kājas un palec nost no lūkas, bende uzmauc nāviniekam galvā balta audekla maisu un uzliek cilpu, pēc tam parauj/pagrūž garu sviru, kas atver lūku. Cietuma administrācijas pārstāvis neuzkrītoši aptur hronometru, iegrāmatojot eksekūcijas ilgumu.
Kāršana kā dzimtas bizness
Alberts Pjērpoints piedzima un uzauga trūcīgā piecu bērnu ģimenē Jorkšīrā, Kleitonas miestiņā netālu no Bredfordas. Jaunekļa pārliecībā, ka viņš pieaugot pieteiksies bendes palīga pārbaudījumam un praktizēs šajā arodā, nebija nekā dīvaina. Dīvaini būtu, ja viņš to nedarītu.
Gan Alberta tēvs Henrijs, gan tēvabrālis Tomass bija sertificēti kārēji. Tēvam gūt aroda panākumus - vai noturēties kādā darbā - gan traucēja žūpība. Henrija «karjera» ilga vien deviņus gadus - viņš tika svītrots no benžu saraksta, kad ieradās uz eksekūciju piedzēries. Drīz viņš pilnībā sagandēja savu veselību, un Albertam pusaudža gados bija jāpamet skola, lai dzirnavās pelnītu ģimenei iztiku. Pieaugot viņš sāka strādāt par preču piegādātāju, vispirms ar ratiem, tad ar savu auto, vēlāk kļūstot par piegādes uzņēmuma pārvaldnieku.
Pēc tēva nāves puiša rokās nonāca viņa pieraksti - dienasgrāmata un veikto nāvessodu uzskaitījums. To, ka Henrijs strādājis bendes darbu, Alberts uzzināja 11 gadu vecumā no laikraksta, kuram tēvs bija notirgojis savu dzīvesstāstu.
Toties tēvocis bija respektēts gan cunftē, gan Cietumu dienestā, bendes darbā aizvadot četras desmitgades. Asistējot viņam kā pārbaudījumu izturējis palīgs, Alberts 1932. gada decembrī izgāja aroda ugunskristības. Tās gan notika nevis Anglijā, bet Īrijas Brīvvalstī. Acīmredzot šī bija bezjēdzīgi nežēlīgā pilsoņkara sāpīgā atbalss: pieļāvums, ka īrs varētu nonāvēt īru, pat notiesātu, tautai šķita tik derdzīgs, ka tādēļ «viesizrādēs» tika saukti speciālisti no nelokāmi nīstās Anglijas. Tika pakārts jauns fermeris - brāļa slepkava.
Tēvoča «cieņas pilnā un diskrētā» stāja ļoti ietekmēja viņa brāļadēlu. Viens no jaunā bendes busido pamatakmeņiem bija Tomasa teiktais: «Ja tu nevari to izdarīt bez viskija, nedari nemaz.»
Nacistu eksekūcijas
Kā pilntiesīgs bende Pjērpoints pirmo nāvessodu izpildīja 1941. gada oktobrī kādam gangsteru bandas slepkavniekam. Viņš eksekūcijās stingri ievēroja valdības noteiktās prasības un pats caur kameras durvju actiņu diskrēti pārliecinājās, vai saņemtās ziņas par notiesātā svaru, garumu un ķermeņa uzbūvi ir patiesas. Pjērpoints ar palīgu vienmēr cietumā ieradās dienu pirms soda izpildes, rūpīgi pārbaudot un ar smilšu maisu iemēģinot karātavas, un pavadīja tajā nakti.
Kara laikā viņš kāra ne tikai tautiešus (vai Īrijas pilsoņus) un 15 britu notiesātos vācu spiegus, bet arī noziegušos amerikāņu karavīrus. Britu salās izvietotajām ASV armijas daļām bija sava jurisdikcija un karatiesas, taču to piespriestos nāvessodus izpildīja tikai vietējie bendes. Turklāt amerikāņu militārajiem noziedzniekiem atšķirībā no britu likumiem cilpa pienācās arī par izvarošanu. Tāpēc senlaikos slavenajai Holivudas grāvējfilmai Netīrais ducis (The Dirty Dozen, 1967) - par notiesātiem jeņķu kareivjiem, kuriem britu karātavas piedāvā aizstāt ar nāvējošu misiju ienaidnieka aizmugurē - ir ļoti reālistisks pamats.
Par Pjērpointa zvaigžņu stundu kļuva misija uz Vācijas britu okupācijas zonu, paša feldmaršala Bernarda Montgomerija aicinātam. Viņš tur uzmauca cilpu kaklā lielam skaitam ierindas nacistu, kuri bija kļuvuši slaveni ar necilvēcību pret koncentrācijas nometnēs ieslodzītajiem. Pirmo pakārto skaitā bija Belzenas briesmonis Jozefs Krāmers, Aušvicas-Birkenavas un Bergenas-Belzenas nometņu komandants un vien 22 gadus vecā Aušvicas hiēna Ilze Grēze, šo divu un Rāvensbrikas nometnes neaprakstāmi nežēlīgā uzraudze.
Reizēm dienā bende pakāra pat desmit notiesātus nacistus. Cilvēks, kuram nāvessoda izpildes rituāls bija sakrāls, tādu konveijerdarbu - tāpat divu notiesāto kāršanu vienlaikus - noteikti uzskatīja gan par rituāla, gan sava aroda profanāciju.
Šajā laikā viņš kāra ne tikai vāciešus, bet arī tautiešus - nacistu kolaborantus, notiesātus par dzimtenes nodevību. Džons Amerijs, britu augstāko aprindu pārstāvis, centās no karagūstekņiem izveidot angļu ieroču SS vienību Svētā Džordža (Jura) leģions. Pjērpoints savās atmiņās raksturoja viņu kā visbrašāko nāvinieku, ko nācies kārt. Viljams Džoss jeb Lords Hauhau bija angļu auditorijai mērķēto nacistu propagandas radiopārraižu diktors, agrākais britu fašisma radītāja Osvalda Moslija līdzgaitnieks. Teodors Šurhs, britu karavīrs, kas 1942. gadā tika sagūstīts Lībijā un kļuva par vācu (arī itāļu) spiegu, kļuva par pēdējo britu un vienīgo karalistes karavīru, kurš tika sodīts ar nāvi par nodevību - tāpat arī par pēdējo pakārto notiesāto, kura noziegums nebija slepkavība.
Pjērpoints 1946. gadā devās pieredzes nodošanas braucienā uz britu okupācijas zonu Austrijā, lai iemācītu topošajiem vietējiem bendēm angļu «garā kritiena» kāršanas metodi. Neatkarīgi no slavas un pat armijas piešķirtās goda pulkvežleitnanta pakāpes galveno profesionālo atzinību Pjērpoints tomēr neguva: par galveno bendi Nirnbergas procesos notiesāto nacistu līderu pakāršanai tika izraudzīts ASV armijas seržants Džons Klarenss Vūdss.
Viņš bendes karjeru bija uzsācis tikai 1944. gada vasarā pēc sabiedroto izsēšanās Normandijā, kad amerikāņiem pašiem vajadzēja izpildīt nāvessodus karatiesās notiesātiem karavīriem. Aizvainotās britu preses acīs Vūdss, protams, bija pilnīgs nepraša. Vēlāk viņš Tokijā kāra notiesātos japāņu kara noziedzniekus.
Popularitātes smagā nasta
Alberts Pjērpoints bija dusmīgs par pēkšņo popularitāti. Viņš vēlējās atgriezties mājās pie mīļās, uzticīgās sievas, kuru - pēc gadiem ilgas cerēšanās un čakla darba ģimenes ligzdas iekopšanai - bija apprecējis kara laikā, un turpināt savu rāmi ierasto, tikai reizēm pēkšņu «biznesa braucienu» pārtraukto ikdienu. Taču tas vairs nebija iespējams. Neilgi pēc kāzām Alberts Enijai atzina savu blakusnodarbi, jo viņam bija jādodas uz Gibraltāru pakārt divus notiesātos sabotierus, un brauciens bija pārāk ilgs, lai tam atrastu kādu kaut cik ticamu aizbildinājumu. Sieva atzinās, ka sen jau to uzzinājusi no kaimiņu tenkām...
Vācijas komandējuma nauda ļāva pārim piepildīt viņu kluso sapni - paņemt nomā krodziņu un, tajā strādājot, pašiem kļūt par savas dzīves saimniekiem. Pjērpointam kļuva ērtāk pamatdarbu savienot ar bendes pienākumiem (pat Īrijā aviosatiksmes dēļ), jo nāvessodi tika veikti rīta stundās, bet krogs tika atvērts pievakarē.
Taču sapņa piepildīšanās radīja arī dramatisku pavērsienu Pjērpointa dzīvē. Viens no krodziņa apmeklētājiem Džeimss Korbits kļuva par viņa labu paziņu, un abi kopā, apveltīti dzidrām balsīm, nereti izklaidēja publiku ar populārām dziesmiņām un komiskiem skečiem. Taču pazīšanās bija arī visai pavirša, jo krodzinieks viesi - atbilstoši tolaiku kabarē tradīcijai - sauca par Tišu, bet viņš Pjērpointu - par Tošu.
Greizsirdības saēstais Korbits nogalināja viņu pametušo mīļāko, un viņam tika piespriests nāvessods. To, ka būs jāpakar Tišs, bende uzzināja vien tad, kad kameras durvju actiņā vēlējās noskaidrot nāvinieka fiziskos parametrus. Soda izpilde notika rāmi, bez dramatisma - it ka Tošs sniegtu Tišam draudzīgu pakalpojumu...
Tajā pašā 1950. gadā Pjērpoints pakāra jaunu vīrieti, kurš tika nepatiesi apsūdzēts savas sievas un meitiņas slepkavībā. Pēc trijiem gadiem viņš pakāra arī īsto slepkavu. Pjērpoints izpildīja nāvessodu slaveniem sērijslepkavām - Gordonam Kamingsam (viņš kara laika Londonā nogalināja vairākas sievietes un apgānīja to līķus); Džonam Džordžam Heigam (viņš izšķīdināja nogalinātos upurus sērskābē un sagrāba viņu īpašumus); nekrofilam Džonam Kristijam.
Pjērpoints ar palīgu vienmēr cietumā ieradās dienu pirms soda izpildes, rūpīgi pārbaudot un ar smilšu maisu iemēģinot karātavas, un pavadīja tajā nakti
Pēckara gados gan britu mediji, gan Pjērpointa kaimiņi un kroga publika sveica viņu gluži kā kara varoni, kurš palīdzējis uzveikt nacismu. Gadiem ejot, sabiedrības attieksme jūtami mainījās. Nāvessods un karātavu cilpa no «patiesas britu tradīcijas» pamazām vien daudzu acīs kļuva par aizvēsturisku reliktu, par necilvēcisku mežonību, valsts akceptētu slepkavību. Bendes, protams, gānīja kā valsts algotus slepkavas. Pjērpointam, kuram viņa atpazīstamības dēļ tika uzbrukts visvairāk, bija sāpīgi pieņemt tādu attieksmi.
Slavenā kārēja karjeras «nopelnu» sarakstu 1955. gada jūlijā papildināja pēdējā Apvienotajā Karalistē ar nāvessodu notiesātā sieviete. Rūta Elisa, 28 gadus veca naktskluba saimniece, bija nogalinājusi mīļāko, kurš viņu pameta drīzo laulību dēļ. Drīz pēc tam, 1956. gada sākumā, Pjērpoints lūdza viņu izsvītrot no angļu benžu saraksta.
Britu dzeltenā prese šo demisiju lēti centās sasaistīt ar Elisas - jaunas, izaicinošas «seksbumbas» - soda izpildi. Patiesība bija banālāka. Pjērpointam bija jāizpilda nāvessods Mančestras cietumā, un viņš, lai to paveiktu, samaksāja kādam, lai tas aizstāj viņu krogā. Pēc tam, kad bende pēcpusdienā ieradās cietumā un sagatavoja karātavas soda izpildei, tika paziņots, ka tā tiek atlikta. Pjērpoints tūlīt pat atbilstoši priekšrakstiem pameta cietumu un pārnakšņoja viesnīcā. Vēlāk, saņemot no valsts čeku, bende atklāja, ka ir apmaksāti viņa ceļa izdevumi, bet nav atlīdzības par neveikto nāvessodu. Pjērpoints ļoti principiāli attiecās gan pret sava aroda pienākumiem, gan pret savām tiesībām. Strīds iegāja strupceļā, kad Cietumu dienesta ierēdņi viņam norādīja, ka bendēm tiekot maksāts tikai par padarīto darbu, un sadusmotais kārējs to atrisināja kardināli.
Tūlīt pat sekoja pilna honorāra (15 sterliņu mārciņas, kas šodien, kā uzrāda britu inflācijas kalkulators, būtu 416,18 mārciņas) izmaksa un lūgums «zvaigznei» atjaunoties benžu sarakstā. Taču Pjērpoints bija nelokāms. Viņš ar sievu turpināja saimniekot krogā, līdz sešdesmitajos gados abi atvaļinājās un pārcēlās uz dzīvi Īrijas jūras piekrastē.
Pjērpoints 1974. gadā publicēja savu biogrāfiju, kurā - iespējams, patiesi mainot uzskatus vai tomēr (kā uzskatīja viņa kādreizējais palīgs) maksājot nodevas laika garam - atzina nāvessoda bezjēdzību. Garās dzīves pēdējos gadus Anglijas slavenākais bende klusi aizvadīja veco ļaužu aprūpes namā. Britu kinematogrāfisti viņa gaitas, izvēles un uzticību sava arodam izcili ekranizēja filmā Pierrepoint (2005). To iesakām atrast un noskatīties katram, kuru ieintriģējis šis raksts.
Garās dzīves pēdējos gadus Anglijas slavenākais bende klusi aizvadīja veco ļaužu aprūpes namā
Alberts Pjērpoints nav pēdējais angļu bende. Pēc viņa demisijas par vadošajiem kārējiem tika iecelts Džoks Stjuarts un Harijs Allens, kas septiņu gadu laikā izpildīja vēl 34 nāvessodus. Abi 1964. gada augustā - vienlaikus, bet dažādos cietumos - pakāra divus sīkus zaglēnus, kuri aplaupīja un nogalināja vientuļu pusmūža vīrieti. Pēc 15 mēnešiem nāvessodu Lielbritānijā atcēla.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita