Līdzīgi kā Latvija ar strēlnieku bataljonu veidošanu, arī Somija savai neatkarībai pamatus lika ar brīvprātīgo vienību - jēgeru bataljoniem. Taču tie cīnījās frontes pretējā pusē, aci pret aci ar mūsu strēlniekiem.
Karalisko prūšu jēgeru 27. rezerves bataljons Lībavā, tagadējā Liepājā, ieradās 1917. gada marta beigās, aizvadījis vairākus mēnešus frontē. Tā karavīri, iepriekšējā gada jūnijā gūstot ugunskristības ierakumos pie Peterhofas [Pētermuiža pie Olaines - red.], vēlāk Rīgas līča krastā sargāja vācu līniju galējās pozīcijas Dumbē un cīnījās Ziemassvētku kaujās. Tagad viņi beidzot devās apsolītajās padziļinātajās mācībās.
Pilsēta, tāpat kā Kūrlandes guberņas lielākā daļa, jau otro gadu dzīvoja ķeizara Vilhelma II armijas okupācijā. Vēl vienas karaspēka daļas ierašanās tai nebija nekas īpašs. Taču acīs varbūt dūrās tas, ka puiši vācu mundieros ir bruņoti ar krievu Mosina trīslīniju jeb 7,62 mm kalibra šautenēm. Ausīs griezās svešādā valoda viņu sarunās. Vindavas pusē dzīvojošie gan tajā saklausītu ko lībisku.
Šie karavīri, krītot ienaidnieka gūstā, riskēja saņemt lodi pierē vai cilpu kaklā kā dzimtenes nodevēji - par vēršanos pret savu suverēnu, Somijas lielkņazu Nikolaju II (viņš arī Krievijas imperators) un karošanu viņa ienaidnieka armijā. Taču liktenis viņus no tā pasargāja. Uz vispārējās Lielā kara asinspirts fona arī šīs zemes smiltājā atstāto cīņubiedru skaits bija brīnumaini mazs.
Jēgeru iedvesmotāji un atbalstītāji - politiskie cīnītāji par Somijas patiesu valstiskumu - riskēja ar savu centienu starptautisku diskreditāciju. Vācija - svētā mērķa sasniegšanai izvēlētais un pat neizbēgamais sabiedrotais - bija pasaules acīs sevi apzīmogojusi kā necilvēcīgu agresoru. Antante - Francija, Britu impērija un Krievija - apņēmīgi centās to sakaut un sodīt. Šai trijotnei 1917. gada aprīlī pievienojās ASV, ar jauniem spēkiem un bagātīgiem resursiem nodrošinot uzvaru.
Somu jaunekļi, galvenokārt studenti, iesaistoties bīstamā avantūrā, vēlējās kļūt par dzimtenes topošās armijas mugurkaulu, par tās brīvības izcīnītāju avangardu. Viņu cerības piepildījās, uz mūžiem ierakstot Somijas vēsturē arī Liepāju un tās Svētās Trīsvienības baznīcu.
Somijas politiķi, intelektuāļi un sabiedriskie darbinieki karā starp Krieviju un Vāciju saskatīja nācijas lielo izdevību.
Divas tautas, divi sapņi, viens rezultāts
Somijas politiķi, intelektuāļi un sabiedriskie darbinieki karā starp Krieviju un Vāciju saskatīja nācijas lielo izdevību. Tieši tāpat, kā to ieraudzīja latviešu politiķi un sabiedriskie darbinieki. Taču pirmie vērsās pie cara ienaidnieka, pieprasot tā palīdzību neatkarības izcīnīšanā, bet otrie - pie cara tētiņa, sapņojot par Baltijas guberņu autonomijas druskām, par to lielāku latviskumu un igauniskumu. Zināms pamats šīm ilūzijām bija: karš sagrāva vietējās vācu muižniecības agrāk nesatricināmo, kopš Pētera I laikiem vairoto ietekmi cara galmā un impērijas varas aparātā.
Somu nacionālisti sapņu īstenošanai organizēja jaunu tautiešu slepenu nosūtīšanu uz Vāciju, lai viņi tur iemācītos karot un vēlāk mācītu to citiem brīvības cīnītājiem. Ap šo projektu veidojās plaša sabiedriskā (un arī nelegālā) organizācija, kas apzināja un vervēja brīvprātīgos, palīdzēja tiem doties ceļā, vāca ziedojumus.
Savukārt mūsējie aicināja savus jaunos tautiešus pulcēties zem latvju karogiem - pieteikties strēlnieku bataljonos. Arī šis projekts guva plašu sabiedrības atbalstu. Vēsturei labpatikās, lai abas nācijas, maltas savu pilsoņkaru asiņainajās dzirnavās, piedzīvotu sapņa piepildīšanos.
Somu jēgeri tika cieši iesaistīti neatkarības izcīnīšanā un nosargāšanā. Tiesa, cara karaspēka vietā viņiem pretim stājās pavisam cits pretinieks - pašu tautieši. Savukārt no dzimtenes patriotiem par sarkanajiem pretoriāņiem pārtapušo streļķu ieguldījums Latvijas valsts tapšanā bija ļoti dīvains, bet ne mazāk būtisks. Varbūt pat izšķirošs.
Vīri zēnu uniformās
Vācijas impērijas Ārlietu ministrija pati meklēja iespējamos sabiedrotos savai valstij - dumpju cēlājus ienaidnieku aizmugurē. Tā bija ļoti atsaucīga Somijas lielkņazistes separātistiem, kad tie vērsās pie vācu vēstnieka Stokholmā, lūdzot palīdzēt ar militārajām mācībām tūlīt un ar ieročiem vēlāk, kad sacelšanās būs sagatavota. Par to tika solīts jebkāds atbalsts, tostarp spiegošana un diversijas. Sadarbību par lietderīgu atzina arī ķeizaristes valdība.
Somiem tika apsolīts, ka vācu armija mācīs vismaz divus simtus jaunkareivju, ja vien viņi spēs ar ārzemju pasēm caur neitrālo Zviedriju nokļūt impērijas teritorijā. Lokštedas militārajā nometnē, netālu no Hamburgas, 1915. gada 25. februārī ieradās pirmie 189 brīvprātīgie. Interesanti, ka gandrīz divām trešdaļām no šā topošo jēgeru pirmā iesaukuma dzimtā bija zviedru valoda.
No pirmā iesaukuma 145 bija studenti vai augstskolu absolventi, kuru akadēmiskās organizācijas un korporācijas bija dedzīgi iesaistījušās aktīvistu kustības veidošanā kopš pašiem idejas aizmetņiem. Pašas ieceres šūpulis ir Ostrobotnijas nams Helsinkos - no Somijas vidienes zemēm galvaspilsētā ieradušos studentu biedrības/korporācijas ēka, kurā notika kustības dibināšanas sapulce.
Sākotnēji somiem bija paredzēta četru nedēļu ilga militārās mācības programma, ko pilnībā apmaksāja Vācija (no ierindas jēgeriem un Somijas sabiedrības šis fakts esot slēpts). Tai vajadzēja ielikt jaunkareivjos nepieciešamu zinību pamatu, lai no viņiem veidotu instruktorus, apakšvirsniekus un virsniekus.
Skološanai bija pašsaprotami jānotiek pilnīgā slepenībā, un tādēļ somu rekrūši tika ieģērbti pfadfinderu - pēddziņu (skautu kustības vācu paveida) formas tērpos. Gados vecākie karavīri - trīsdesmitgadnieki - šādā pusaudžu apģērbā jutās ne pārāk ērti. Taču maskarāde tobrīd šķita pavisam loģiska, jo somu skautu mācību programmas vadītājs - un viņu bataljona pirmais komandieris - majors Maksimiliāns Baijers bija pēddziņu kustības aizsācējs Vācijā. Viņu, jau komandējot pulku, Rietumu frontē 1917. gada oktobrī nošāva snaiperis.
Kaut Somijā bija ieviests karastāvoklis un cara žandarmērija centās pieķert un arestēt tos, kuri gatavojās doties uz Vāciju, robeža ar Zviedriju joprojām bija šķērsojama. Ekstrēmākā gadījumā - ziemā ar slēpēm pa Botnijas līča ledu. Tāpēc topošā somu militārā vienība 1916. gada pavasarī bija pieaugusi līdz gandrīz 1900 cilvēkiem.
Lielai daļai nebija pat nekādu vācu valodas prasmju, bet tas stimulēja Lokštedas nometnes vadību, bataljona vācu virsniekus un topošos instruktorus izstrādāt ierindas vai kaujas komandu sarakstu un kareivja rokasgrāmatu somu valodā.
«Gandrīz neatkarīgā» Somijas lielkņaziste
Zviedri savu Botnijas līča austrumkrasta kaimiņu zemes sagrāba XII un XIII gadsimta krusta karos, izveidojot te vasaļvalsti - Somijas hercogisti. Tās valdnieks - līdzīgi kā Velsas princis Anglijā - parasti bija kāds no karaļa radiniekiem. Kad Krievija sakāva Zviedriju 1808.-1809. gada karā, hercogiste kopā ar stratēģiski svarīgajām Ālandu salām kļuva par uzvarētāja trofeju.
Cars Aleksandrs I no iekarotās Somijas - tautas simpātiju iekarošanai tai pievienojot Veco Somiju, krievu varā jau esošās zemes ap Vīborgu - izveidoja autonomu un konstitucionālu lielkņazisti. Viņš skarbajā zemē acīmredzami saskatīja kaut ko vairāk par vēl vienu pozīciju savā jau tā garajā titulu sarakstā. Cara - tāpat arī viņa mazdēla Aleksandra II - eksperimenti ar parlamentāro demokrātiju Somijā varbūt bija tests iespējamām reformām impērijā. Vai arī apliecinājuma meklējumi tam, ka plašajā, bet tumsonīgajā Krievzemē nekas tāds nav iespējams.
Šķiet, Aleksandra I izlolotā lielkņaziste ir vienīgais patiesais veiksmes stāsts krievu impērijas (un tās mantinieču) daudzajās citu zemju okupācijās. Somija XIX gadsimtā saimnieciski attīstījās un strauji industrializējās. Sākās somu nacionālā atmoda, tautas izglītošanās, un labklājība veidoja tās kultūras eliti, radās un pasaules slavu guva nacionālā māksla.
Tie paši procesi, kas tolaik attīstījās Baltijā, Somijā īstenojās ātrāk, vērienīgāk, dziļāk. Tauta, kas 1809. gadā sīvi un, kā liecina krievu virsnieku memuāri, nežēlīgi cīnījās ar okupantiem gan zviedru armijas rindās, gan partizānu grupās, nebūt neapraudāja vecos labos zviedru laikus.
Somijas iedzīvotāju skaits pieauga no 863 tūkstošiem 1810. gadā līdz vairāk nekā trijiem miljoniem 1920. gadā. Tiesa, tādēļ te sāka trūkt jaunu saimniecību veidošanai piemērotas zemes, spiežot daudzus lauciniekus emigrēt uz ASV. Taču vairākumam darbs un rocība atradās Somijas lielo pilsētu rūpnīcās, kokzāģētavās, ostās, citos uzņēmumos.
Lielkņaziste bija gandrīz neatkarīga valsts - ar savu parlamentu, naudu (Somijas marka nomainīja cara rubli 1860. gadā) un pastmarkām, tiesu sistēmu un policiju. Reizēm - pat ar kaut ko līdzīgu savai armijai. Ar savu sportistu nacionālo delegāciju 1912. gada Stokholmas olimpiskajās spēlēs. No Krievijas to strikti nodalīja muitas robeža un vīzu režīms. Faktiski viss, kas Somiju sasaistīja ar impēriju, bija cara personālūnija - divām valstīm viens valdnieks. Mūsdienu piemērs tam ir Menas sala Īrijas jūrā vai Normandijas arhipelāgs pie Francijas krastiem - to valdnieks ir britu monarhs, bet šīs salas nav Apvienotajā Karalistē.
Taču personālūnija nebija nostiprināta konstitucionāli, un lielkņaziste vienlaikus bija arī impērijas ģenerālguberņa. Tāpēc ar Somijas gandrīz neatkarību XIX un XX gadsimtu mijā sākās ļoti nopietnas problēmas. Impērijas administrācijas šovinisti ar cara Nikolaja II svētību apņēmīgi uzsāka lielkņazistes nonivelēšanu par vienu no Krievijas provincēm. Pirmo pārkrievošanas vilni pārtrauca Piektā gada revolūcija. Otrais mēģinājums aizsākās 1908. gadā. Trešais - 1914. gada rudenī, kad jau pilnā sparā ritēja Pirmais pasaules karš.
Tobrīd Somijas sabiedrība - jau gandrīz pilnībā pārņemta ar sapni par neatkarību un Piektā gada atmiņu iespaidā - bija morāli gatava, ka šo mērķi tā varēs sasniegt tikai nežēlīgā bruņotā cīņā. Topošajai brīvvalstij steidzami bija vajadzīgi karošanā izskoloti vīri, kuri varētu sagatavot un vest kaujās citus patriotus.
Jēgeri bija valsts proģermāniskās politikas kvēli atbalstītāji. Tā paredzēja monarhijas saglabāšanu un Somijas valdnieka troņa piedāvāšanu vācu princim.
Vācu kājnieku elite
No pusotra tūkstoša mācīto rekrūšu maijā tika izveidots Karalisko prūšu jēgeru 27. rezerves bataljons. Tajā bija četras strēlnieku-jēgeru rotas, sapieru-inženieru rota, ložmetējnieku rota un sava artilērijas vienība ar vieglajām 105 mm lauka haubicēm.
Jēgeri (mednieki) vācvalodīgo valstu militārajā tradīcijā ir tā dēvētie vieglie strēlnieki, kuri spēj darboties dažādos uzdevumos un nelielās vienībās - kā izlūki, snaiperi, sapieri, diversanti. Salīdzinājumā ar vienkāršiem kājiniekiem, kuri tika gatavoti lielās masās doties durkļu uzbrukumos pretim ienaidnieka ložmetējiem, jēgeri tika uzskatīti par armijas elites vienībām.
Bataljona zīmotne bija lauru vainaga apvīts Dzelzs krusts ar skaitli 27 tā centrā. Somi, tāpat kā jebkurš Vācijas armijas karavīrs, zvērēja uzticību un bezierunu paklausību ķeizaram Vilhelmam II, turklāt ieceļojot viņiem tika izsniegtas vācu pases.
Bija iecere izveidot vēl vienu somu jēgeru bataljonu, kam tika rezervēts 28. numurs, taču brīvprātīgo straume apsīka - tas bija krievu armijas un vietējās policijas apņēmīgās darbības rezultāts. 1916. gada rudenī un ziemā uz Somiju tika pat sūtītas trīs jau sagatavoto jēgeru grupas jaunu rekrūšu pārvietošanās ceļu izveidei Botnijas līča ziemeļos.
Pēdējo vienību - astoņus karavīrus, kas mitinājās mežā celtā pirtī - policijai nodeva vietējie mežstrādnieki. Tās sadursmē ar somu policistiem un krievu kareivjiem tika nogalināts viens jēgers, trīs guva ievainojumus, divi tika sagūstīti. Viens no viņiem, grupas vadītājs Svens Vekstrēms, no ieslodzījuma izbēga un atgriezās bataljonā. Divi no jēgeru aizturētājiem tika ievainoti.
Bataljonu tūlīt pat pēc zvēresta nosūtīja uz Rīgas fronti, piekomandējot karaspēka grupai Mitau. Jēgeri, 3. jūnijā Lībavas ostā nokāpjot no kuģa, devās savās ugunskristībās.
Poļi un čehi
Pēc līdzīga scenārija kā Vācijas pakļautībā tika radītas somu jēgeru vienības, tapa arī poļu leģioni. Trīs impēriju sadalītās Polijas patrioti pasaules karam sākoties, sev izvēlējās Austroungārijas aizbildniecību. Tās armijas ietvaros viņi Juzefa Pilsudska vadībā izveidoja savas militārās vienības - leģionus - karam ar carisko Krieviju, poļu neatkarības galveno bendi. Kad Vācija sagrāba Varšavu un izveidoja ap to marionešu valsti - Polijas karalisti -, leģioni tika nodoti ķeizariskās armijas padotībā. Taču vairums poļu karavīru atteicās zvērēt uzticību ķeizaram, par ko viņus arestēja un ar varu sūtīja uz fronti, sadalot pa vācu vai austriešu vienībām. Daļai leģionāru tomēr izdevās atgriezties zem austriešu spārna un palikt nacionālam militāram formējumam. Pēc Pasaules kara viņi kļuva par brīvās Polijas armijas pamatu licējiem.
Savukārt Krievijā ierīkotajās Austroungārijas karagūstekņu nometnēs tika vervēti čehi un slovāki. Antante uzņēmās viņus apgādāt un apbruņot, kā galveno balvu piedāvājot abām tautām kopējas valsts neatkarību. Čehoslovāku korpuss 1917. gada otrajā pusē un 1918. gada sākumā Austrumu frontē, tagadējā Ukrainas teritorijā, divās kaujās uzveica bijušos ieroču biedrus - austriešus un ungārus. Pēc boļševiku apvērsuma korpuss centās caur Vladivostoku ātrāk doties projām no valsts, kas noslēdza mieru ar pretinieku, lai dotos cīnīties Rietumu frontē. Kaut arī paši čehi un slovāki nevēlējās iesaistīties Krievijas pilsoņu karā, ar Antantes un boļševiku kopējiem pūliņiem viņi tika tajā ierauti, paildzinot šo karavīru atgriešanos dzimtenē. Pēdējās korpusa vienības - arī tajā iekļautā Troickas bataljona latviešu strēlnieki - mājās no Vladivostokas devās vien 1920. gada rudenī.
Divi draudi bataljona pastāvēšanai
Vācu armijas attieksme pret somu brīvprātīgajiem ik pa brīdim svārstījās no liela entuziasma līdz dziļai skepsei un vēlmei bataljonu pilnībā izformēt. Viens no cēloņiem bija impērijas diplomātiskie manevri.
Tiklīdz radās cerība noslēgt separātu miera līgumu ar karā nogurdināto Krieviju, tā uzreiz somu projekts šķita nevajadzīga kļūda. Ja cara valdība lauztu Antantes līgumu, Vācija varētu pilnībā koncentrēties kaujām Rietumu frontē. Tāpēc bataljona vēsturē teju zelta burtiem ir ierakstāms 1917. gada 2. marts, kad cars atteicās no troņa un Krievija kļuva par republiku. Pagaidu valdība solīja Antantei turpināt karu ar Vāciju, un tai somu sacelšanās atkal kļuva aktuāla.
Otrs cēlonis bija paši jēgeri. Viņi, īpaši studenti, noteikti jutās esam savas zemes cerība. Somi nebūt nevēlējās mirt par svešo ķeizaru - īstās kaujas gaidīja mājās. Vācu virsnieki, kuri viņus komandēja (un redzēja bataljonā tādu pašu armijas vienību kā citas), bija pieraduši pie prūšu militārās sistēmas izdresētas lielgabalgaļas, kas no feldfēbeļa nūjas bīstas vairāk nekā no ienaidnieka lodēm.
Jau pavisam drīz pēc ierašanās frontē, 25. jūnijā, divi jēgeri dezertēja, pārejot frontes līniju. Krievu armija, uzzinājusi no viņiem, kāds pretinieks tai uzradies, tūlīt apšaudīja somu pozīcijas ar lielgabaliem. Savukārt, kad 1917. gada janvārī jēgeriem - viņu rotas toziem kļuva par slēpotāju vienībām - tika uzdots lielā salā doties maršā gar Aa upi, vairāki desmiti karavīru atteicās pakļauties rīkojumam. Tas nebūt nebija pirmais šāda veida ekscess. Slēpotāju grupas vadītājs Stālbergs, lai atjaunotu disciplīnu, nošāva jēgeru Sārikoski, kad tas atkārtoti atteicās pildīt pavēli.
Bataljonam bija pašam sava soda vienība - strādniekkareivju komanda (Kommando der Arbeitssoldaten), kas atradās Hamburgā. Līdz 1917. gada augustam tajā bija viesojušies ap 200 jēgeru. Dažādos avotos minēti dažādi skaitļi, bet apmēram 175 rekrūši tika atskaitīti no jēgeriem kā neuzticami. Vācu armijai 1917. gada janvārī - jau minētājās cerībās uz separātu mieru - pat radās doma bataljonu izformēt, internētos somu karavīrus nometinot impērijas vidienē.
Ieroču SS somu brīvprātīgo bataljons
Līdz 1943. gada aprīlim 1408 Somijas pilsoņi - nacistu savervēti un tiešām pilnīgi no laba prāta - cīnījās vācu Austrumu frontē. 256 karavīri tur tika nogalināti, 14 pazuda bez vēsts, 686 guva ievainojumus.
Valdība viņiem ļāva dienēt citas valsts karaspēkā, jo pēc Ziemas kara Somija piespiedu kārtā kļuva par Trešā reiha sabiedroto. Tās politiķi, šķiet, skaidri apzinājās, ka PSRS uzbrukums (un nacistu atteikums palīdzēt Somijai) bija Ribentropa-Molotova pakta rezultāts. Tāpēc sabiedrībā - vismaz kreisās un antinacistiskās aprindās pilnīgi noteikti - šo karavīru vienību dēvē arī par Panttipataljoona jeb Hitleram ķīlā doto bataljonu.
SS vadība jau 1940. gada novembrī sāka interesēties par iespēju atrast Somijā karavīrus jaunveidotajai 5. tanku divīzijai Viking. Bija iecerēts, ka tajā karotu skandināvu - okupēto Dānijas un Norvēģijas, kā arī neitrālās Zviedrijas -brīvprātīgie, taču šajās valstīs trūka entuziastu.
Vervēšana 1941. gada pavasarī tika uzsākta slepeni, jo Somija bija pasludinājusi sevi par neitrālu valsti. Vācu vēlmi enerģiski atbalstīja somu ģenerāļi Leonards Grandels un Pāvo Talvela, bijušie jēgeri. Starp jaunekļiem, kuri pieteicās dienestam ieroču SS, bija daudzu jēgeru dēli. Par personificētu saikni starp jēgeriem un esesiešiem kļuva bataljona luterāņu kapelāns Kalervo Kurkiala, kurš kopā ar citiem somiem sāka savas kara gaitas 1916. gadā pie Misas upes.
Viens no simboliem uz bataljona karoga (tāpat kā nacionālā, balta ar zilu krustu, tikai kvadrātveidīga un ar Somijas ģerboni krusta vidū) ir jēgeru zīmotne. Pārējie ir somu Brīvības krusts (ar senskandināvu un arī anglosakšu heraldikas apcirsto kāškrustu jeb fylfot), Dzelzs krusts un SS uzvaras rūnas.
SS pārstāvji sākotnēji bija ieinteresēti tikai Somijas zviedru - āriski ideāla ģermāniskā cilvēkmateriāla - piesaistē. Taču no visiem atlasītajiem rekrūšiem tādu bija tikai apmēram 12 procentu. Brīvprātīgo pamatmasu veidoja etniskie somi, kuri, piederīgi Urālu tautu grupai, nacistu rasu teorijā skaitījās zemcilvēki.
Rekrūšu vidējais vecums - 21 gads (jaunākajam ar viltotu vecāku atļauju bijis 15), viņi bija izteikti nacionālisti, daudzi - piederīgi somu luterānisma radikālajai Atdzimšanas kustībai. Somijas valdība centās - ne pārāk sekmīgi - kontrolēt, lai topošā vienība nekļūtu par tai problēmas radošu labējo radikāļu perēkli, kā arī lai bataljonā neiefiltrētos komunistu provokatori.
Šie jaunekļi vēlējās ieroču SS rindās pēc iespējas ātrāk atriebties krieviem par dzimtenei nodarīto postu. Vēsturnieki apgalvo, ka somu leģionāru vidū neesot bijis izteikts antisemītisms. Vēl vairāk: Toivo Vāramo (1920-1944), viens no bataljona karavīriem, kura tēvs bija Polijas ebrejs, veiksmīgi ticis cauri kandidātu rases tīrības vētīšanai un pat uzdienējies par virsnieku.
Līgumu ar katru savervēto noslēdza uz diviem gadiem, un maijā un jūnijā somu rekrūši tika vesti uz Vāciju. 429 Ziemas kara veterāni tūlīt pat devās uz Viking, lai gatavotos iebrukumam PSRS. Rudenī somi kopā ar šo divīziju cieta smagus zaudējumus kaujās par Ukrainu.
768 jaunkareivji tika nopietni mācīti, un no viņiem izveidoja patstāvīgu motorizēto strēlnieku vienību, sākotnēji dēvētu par brīvprātīgo bataljonu Nordost (Ziemeļaustrumi). Oktobra vidū viņi nodeva esesiešu zvērestu. Atbilstoši Somijas valdības prasībai tajā netika solīta uzticība Hitleram.
Pirmajā kaujā bataljons devās 1942. gada sākumā kā Viking sastāvdaļa, vācu virsnieku vadīts, un tā rindās iekļāvās arī agrākajās kaujās Ukrainā izdzīvojušie somu karavīri. Vienības papildināšanai Somijas armija piekrita vēl 239 rekrūšu savervēšanai 1942. gada jūlijā.
Bataljons piedalījās Hitlera armiju uzbrukumā Kaukāzam, lai sagrābtu Groznijas naftas atradnes. Tas no 1942. gada augusta līdz oktobrim cīnījās avangardā, atkal ciešot smagus zaudējumus. Ziemā somi tika iesaistīti neveiksmīgajos centienos pārraut sarkanās armijas loku ap Staļingradu un atbrīvot aplenkto 6. armiju. 1943. gada februārī viņi atkāpās aiz Donas un līdz aprīlim cīnījās Ukrainā.
SS vadība cerēja, ka somu leģionāri pagarinās līgumus un turpinās karot. Taču Somijas valdība, īpaši maršals Mannerheims, uzstāja, ka abu valstu vienošanās nevar tikt pagarināta. Tāpēc bataljons 1943. gada 11. jūlijā tika izformēts, vairumam tā karavīru iekļaujoties Somijas armijā. Tikai daži somi palika ieroču SS rindās, dienot 11. tanku grenadieru divīzijā Nordland.
SS reihsfīrers Henrihs Himlers dienā, kad somu ieroču SS vienība beidza pastāvēt, savā publiskajā paziņojumā cildināja tās karavīrus ar vārdiem: «Tur, kur cīņā stājās somu esesietis, ienaidnieks vienmēr tika sakauts.»
Drīz pēc kara - somu komunistu un Maskavas ietekmē - leģionārus iztīrīja no armijas un policijas. Ilgi tika uzskatīts, ka šī vienība bijusi gandrīz vienīgā visā nacistu armijā, kas sevi neaptraipīja ar kara noziegumiem. Pēdējos gados, iedziļinoties arhīvos, Somijas vēsturnieki pieļauj, ka bataljona karavīri tomēr varēja iesaistīties ebreju un citu Ukrainas civiliedzīvotāju slepkavošanā.
Sprāgstvielas un slidas
Pēc Ziemassvētku kaujām, bataljonam ar asinīm, savām un svešām, apliecinot karotspēju un lojalitāti ķeizaram, vācu armija jēgerus sūtīja uz Liepāju apgūt pēc iespējas vairāk no tā, kas būtu vajadzīgs topošajam Somijas karaspēkam. Mācības ilga gandrīz gadu, līdz pat 1918. gada februārim.
Nepilnu pusotru tūkstoti vīru lielo bataljonu izvietoja vecajās krievu armijas kazarmās - kā rakstīja portāls Liepājniekiem.lv, tagadējā Dārza ielā un ēkās, kur atrodas 10. vidusskola un Mākslas vidusskola. Daļa virsnieku dzīvojusi viesnīcā un pilsētnieku mājās.
Mācības notika Liepājas poligonā, šautuvēs, nocietinājumos un Karostā, un katru ierindnieku tajās centās izaudzināt par apakšvirsnieku. Jēgerus gatavoja par sakarniekiem, spridzinātājiem, diversantiem un (vācu militārās morāles kodeksā dedzīgi noliegtiem!) partizāniem. Tāpēc arī tās krievu plintes… Viņiem mācīja jāt, braukt ar motocikliem, automašīnām, motorlaivām. Protams, šajā programmā bija iekļauta arī vācu novatoriskā trieciengrupu (Stoßtrupps) taktika.
Ap 80 jēgeru kā spridzinātāju rota 1917. gada sākumā tika nosūtīti uz Palangu, kur viņus īpaši mācīja rīkoties ar sprāgstvielām, arī sakaru līdzekļiem. Kopā ar vācu instruktoriem cīņubiedrus mācīja jēgers Juho Heiskanens. Viņš 1916. gada jūnijā diversantu grupas sastāvā Ziemeļsomijā uzspridzināja Krievijai sabiedroto sūtīto munīcijas kravu.
Jau pieminētajā Liepājas portālā atrodamajā rakstā Uzticīgi karogam un Somijas likumīgajai valdībai (jūsmīgā un vietām faktoloģiski kļūmīgā) ir ļoti vērtīga sadaļa, - pilsētnieku saglabātie atmiņu stāsti par jēgeru sadzīvi. Somu nešpetnais raksturs ticis izrādīts krogus kautiņos ar vietējiem strādniekpuišiem. Parasti - par daiļo liepājnieču labvēlību. Toties jēgeri ierādījuši pilsētniekiem slidotprasmi.
Par somu jēgeriem mums tagadējā eirobrālībā ir pieņemts teikt labu vai neko, taču portāls atgādina viņu stāsta nepatīkamo pusi. Uz ko gan puiši savos piekrastes ierakumos vai Ziemassvētku kaujās šāva? Ak jā, uz mūsu strēlniekiem...
Somu jēgeru mācības notika Liepājas poligonā, šautuvēs, nocietinājumos un Karostā, un katru ierindnieku tajās centās izaudzināt par apakšvirsnieku.
Cerēja sist tikai krievus...
Gatavojoties brīdim, kad Somija sacelsies pret Krievijas pagaidu valdību, pirmās jēgeru komandas, apmēram 60 vīru, 1917. gada rudenī slepus atgriezās dzimtenē - ar vācu flotes transportkuģi vai zemūdeni UC57 (tā pazuda atpakaļceļā, iespējams, uzskrienot mīnai). Viņi sev līdzi veda ķeizara armijas dotās ieroču un sprāgstvielu kravas, pat motociklus. Atbraukušie tūlīt ķērās pie organizācijas Suojeluskunta jeb pilsoņu sardzes brīvprātīgo - galvenokārt zemnieku, ierēdņu, amatnieku - sagatavošanas Somijas ziemeļos.
Izmantojot boļševiku oktobra apvērsuma radīto varas krīzi Krievijā, Somijas parlaments 1917. gada 6. decembrī pasludināja valsts neatkarību. Boļševiku valdība (jau tad, tā teikt, ar pigu kabatā) to atzina 1918. gada 4. janvārī.
Kad sākās jaunā režīma un Vācijas miera sarunas Brestļitovskā, impērijas armija visus somu jēgerus atvaļināja, atbrīvojot arī no ķeizaram dotā solījuma. Tāpēc viņi 1918. gada 13. februārī varēja Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcā beidzot zvērēt uzticību dzimtenei un divas dienas vēlāk doties uz mājām. Svešajā zemē palika tikai kaujās kritušo kapi. Parasti min 16 vai 26 kritušos jēgerus, pierēķinot vēlāk no ievainojumiem mirušos.
Somijā 27. janvārī bija sācies sarkano - vietējo komunistu un citu kreiso, krievu sarkanarmiešu balstīts - apvērsums. Īsā laikā viņi sagrāba it kā pavisam nelielo, bet industriāli attīstītāko un biezi apdzīvotāko valsts daļu - Somu līča piekrasti ar Helsinkiem, Turku, Vīborgu. Tāpat sarkano varā nonāca arī citi rūpnieciskie centri: Pori, Tampere, Lahti, Oulu.
Sarkanie - pretinieks, viņš - ienaidnieks
Bataljona pamatsastāvs, 950 vīru, 25. februārī ieradās Botnijas līča ostas pilsētā Vāsā. Te parādē, tautiešu sveikti, jēgeri satika savu galveno ienaidnieku - Karlu Gustavu Emīlu Mannerheimu, vēl tikai topošās Somijas armijas komandieri.
Izskatās, ka tas bija kvēls naids no pirmā acu skata. Mannerheims, cara kavalērgvards un draugs (līdz pat mūža beigām uz viņa rakstāmgalda atradās Nikolaja II fotoattēls ar personisku veltījumu), jēgeru acīs bija pārkrievojies renegāts. Viņi izvirzīja kategorisku prasību nepieņemt somu armijā impērijā skolotus virsniekus - tādus, kāds bija tās komandieris.
Savukārt Mannerheims iebilda pret vācu karaspēka saukšanu palīgā, lai uzveiktu sarkanos. Viņam bija pietiekami daudz informācijas un pieredzes, lai nepārvērtētu gan sarkano somu, gan krievu sarkanarmiešu militāro varenību. Tāpat armijas komandieris vēlējās, lai Somijas tauta redz, ka tā pati ir izcīnījusi neatkarību, nevis paļāvusies uz ārvalstu palīdzību.
Racionāli domājošiem Somijas politiķiem bija skaidrs, cik svarīgi ir rēķināties ar Antantes dusmām. Pilsoņkarā sarkano pusē kopā ar boļševiku karavīriem reizēm cīnījās arī britu jūrnieki no Murmanskā un Arhangeļskā iebraukušiem kuģiem un citi brīvprātīgie. Šie cilvēki uzskatīja, ka sarkanie bija Antantes un Britānijas karaļa sabiedrotie, bet somu neatkarības cīnītāji - ķeizara pakalpiņi.
Savukārt jēgeriem šķita gluži pašsaprotami aicināt palīgā nesenos ieroču biedrus. Lai cik stiprs būtu viņu patriotisms, šie karavīri - Somijas armijas elite, viņu vidū bija 49 vēlākie ģenerāļi - izrādījās visdedzīgākie Vācijas lobisti pašu valstī līdz pat tam brīdim, kad 1944. gadā Somija noslēdza pamieru ar PSRS. Jēgeri bija valsts proģermāniskās politikas kvēli atbalstītāji. Tā paredzēja monarhijas saglabāšanu un Somijas valdnieka troņa piedāvāšanu vācu princim.
Turklāt jēgeri vēlējās palikt kopā, nevis izšķīst, dodoties mācīt un komandēt jaunkareivjus. Viņi loloja ideju uz bataljona pamata veidot elitāru armijas brigādi - avangarda kaujas spēku, ko papildinātu ar atlasītiem zemessargiem. Mannerheims tam strikti iebilda, uzskatot, ka tādā gadījumā viena neveiksmīga cīņa iznīcinātu visas armijas kaujasspējas.
Ar šo konfliktu, kas tā arī nekad neatrisinājās, tiek saistīti Somijas pilsoņkara vēstures melnie plankumi - Mannerheima vilciena spridzināšana (vai tas bija Palangā izskoloto jēgeru sarīkots atentāta mēģinājums?) un Vīborgas krievu iedzīvotāju apšaušana 1918. gada pavasarī (pieļauj, ka ar asiņaino provokāciju domāts graut ģenerāļa reputāciju Krievijā).
Veiksme mīl drosmīgos!
Tobrīd jēgeri un citi somu proģermāņi panāca savu. Kad valsts baltais parlaments izlēma izsludināt Somijas karalisti, Mannerheims ar sev lojāliem virsniekiem atkāpās no armijas vadības. Savukārt Latvijā bēdīgi slavenajam Gustavam Ādolfam Joahimam Rīdigeram fon der Golcam, efektīvi komandējot somu baltajiem palīgos nosūtīto vācu ekspedīcijas korpusu, 1918. gada pavasarī izdevās kļūt par Somijas nacionālo varoni.
Taču Somijas brūtēšanos ar ķeizaristi aprāva Pirmā pasaules kara beigas. Tādēļ proģermānisms un karaļvalsts projekts ātri aizmirsās, somu politiķi atkal vēlējās republiku, bet Mannerheims baltā zirgā atgriezās armijas vadībā.
Vēstures veiksme atkal uzsmaidīja Somijai - uzvarējušo lielvalstu Versaļas apspriedēs tās līgums ar sātanu tika piedots un aizmirsts kā nekad nebijis. Komunistiskā Krievija gatavojās revolūcijas eksportam, un Somija kļuva akūti vajadzīga aizsargbarjeras veidošanai.
Pilsoņkarā cīnījās 1261 jēgers, tajā no viņiem krita katrs desmitais, gandrīz katrs piektais tika ievainots. Pēc uzvaras daudzi no viņiem - kā Ziemeļu puiku pulka brīvprātīgie - palīdzēja jaunajai Igaunijas valstij. Arī mūsējai - somu karavīriem bija izšķiroša loma Valkas atbrīvošanā no padomju Latvijas armijas 1919. gada 31. janvārī - 1. februārī. Jau atkal somu jēgeri un latviešu karavīri šāva viens uz otru...
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita