Gluži tāpat kā Ukrainai tagad, arī tās tālajai priekštecei Zaporižjas Sičai nācās cīnīties ar ienaidniekiem. To brīvajai kazaku republikai un tās kareivīgajiem iemītniekiem netrūka...
Kazaku cīņas ar Žečpospolitu
Kazaku ierastajai brīvestībai nopietni draudi radās 1590. gadā, kad Žečpospolitas seimā tika pieņemts lēmums par kazaku pakļaušanu Polijas hetmanim. Ar to tika atcelta kazaku hetmaņa tiešā pakļautība Žečpospolitas karalim un ierobežota autonomija. 1596. gadā pasludināja baznīcas ūniju - pareizticīgo rita baznīcu pakļaušanu Romas pāvesta vadībai - , bet sākotnēji kazaki to neievēroja, jo bija pārāk nodarbināti ar kariem. Viņi atbalstīja Viltusdmitriju cīņā par Maskavijas troni, 1614. gadā hetmaņa Petra Konaševiča-Sagaidačnija vadībā uzbruka Mazāzijas krastiem un nopostīja Sinopes pilsētu, 1615. gadā nodedzināja Trapezundu un Stambulas priekšpilsētas, nogremdēja daudzus turku kuģus Donavas grīvā, bet 1618. gadā piedalījās karā pret Maskaviju un iekaroja Smoļensku. Pēc šā karagājiena Polijas kroņa hetmanis S. Žolkevskis pavēlēja kazakiem izklīst un nodarboties ar mierīgu darbu. Liela daļa neapmierināto kazaku pārcēlās uz Lejienes Siču.
Pēc tam, kad 1620. gadā turki sakāva poļus pie Ceceras un hetmanis S. Žolkevskis krita, seims aicināja kazakus karagājienā pret turkiem. Kazaki ar saviem vieglajiem kuģiem - čaikām - izgāja jūrā un ar uzbrukumiem piekrastēm aizkavēja sultāna armijas pārvietošanos. Pēc tam kopā ar 25 000 poļiem 47 000 kazaku piedalījās Hotinas nometnes aizstāvēšanā pret 300 000 turkiem un tatāriem.
Kazaki nopostīja Sinopes pilsētu, nodedzināja Trapezundu un Stambulas priekšpilsētas, nogremdēja daudzus turku kuģus Donavas grīvā, bet 1618. gadā piedalījās karā pret Maskaviju un iekaroja Smoļensku.
Pēc šādas palīdzības kazaki gaidīja piemaksu algai, tomēr to nesaņēma, turklāt poļi nolēma samazināt reģistru līdz 4000 kazakiem. Par atbildi Hetmanščinas kazaki apvienojās ar Lejieni un ievēlēja hetmaņus, kurus neatzina ne Polijas hetmanis, ne karalis. 1625. gadā poļi sakāva kazakus pie Krilovas, un viņi bija spiesti pieņemt karaļa ieceltu hetmani. Reģistra kazaku skaits tika noteikts 6000, bet kazakiem zemkopjiem bija jāsamierinās ar panu varu vai sava zeme jāatstāj. Brīvību mīlošie kazaki atkal devās uz Lejieni.
1628. gadā Lejienes kazaki palīdzēja Krimas hanam Šaginam-Girejam nokratīt Osmaņu sultāna varu, tomēr viņš izlīga ar sultānu, un kazaki, kas bija cietuši lielus zaudējumus, piedzīvoja vilšanos. Kritušā hetmaņa M. Dorošenko vietā karalis iecēla Grigoriju Čorniju, kurš visā bez ierunām pakļāvās poļiem, nepretojās ūnijai un kazaku pakļaušanai poļu paniem. Kazaki masveidā aizgāja uz Lejienes Siču, lejienieši devās karagājienā uz ziemeļiem, sagūstīja, tiesāja un sodīja ar nāvi G. Čorniju. Drīz pēc tam viņi atamana Tarasa Trjasilo vadībā uzbruka poļu nometnei pie Altas upes un iznīcināja poļu karaspēku. Sākās 1630. gada sacelšanās, kuras pusē nostājās arī daudzi reģistra kazaki. Sacelšanās beidzās ar kauju pie Perejaslavas, kurā tika iznīcināts milzums poļu karavīru. Poļiem nācās piekāpties kazakiem, reģistru palielinot līdz 8000, bet Ukrainas kazakiem garantēt neaizskaramību par dalību dumpī.
1637. gadā Lejienes kazaki atamanu Pavļuka, Skidana un Dmitrija Guņas vadībā, kuriem pievienojās kazaki no Kaņevas, Stebļievas un Korsuņas, pavisam ap 10000 vīru, iebruka Ukrainā, taču poļi tos sakāva. Kazaki virzījās uz priekšu ļoti organizēti un ātri, bet uzbrukumu gadījumā izveidoja taborus - nocietinājumus no pajūgiem. Aizbēgušos zemniekus Lejiene labprāt pieņēma, un tie turpināja piekopt savu nodarbi piešķirtajos zemesgabalos.
Pēc 1638. gada sakāvēm dumpinieki atgriezās Lejienē, bet Ukrainā aizgājušo reģistra kazaku vietā tika sapulcēti 3000 jauni. Tagad reģistru veidoja seši pulki, katrā 1000 vīru. To komandieri tika iecelti no šļahtiču vidus, bet jesaulus, sotņikus un zemākos virsniekus ievēlēja kazaki paši. Kazakiem bija jāapzvēr, ka viņi būs uzticīgi Žečpospolitai un tās vietvalžiem, neaizies uz Lejienes Siču un nepiedalīsies lejieniešu jūras karagājienos. Reģistrā neierakstītie kļuva par vietējo panu dzimtzemniekiem.
Karagājieni Bogdana Hmeļņicka vadībā
Nākamās kazaku sacelšanās vadītājs Bogdans Zinovijs Hmeļņickis bija kazaka - šļahtiča, Čigrinas apakšstārasta - dēls un ilgstoši pildīja dažādus dienestus reģistra kazaku karaspēkā, bija tā sūtnis seimā un ieguva karaļa labvēlību. Pēc poļu muižnieku melīgas apsūdzības nodevībā Hmeļņickis 1648. gadā aizgāja uz Lejienes Siču, no kurienes karalim rakstīja sūdzības par varmācību, kam tiek pakļauti kazaki un viņš pats, tomēr atbildi uz tām nesaņēma. Kad kazaki uzzināja, ka poļu karaspēks gatavojas karagājienam uz Siču, Hmeļņickis atrada sabiedrotos Krimas tatāru vidū, ar tiem un kazakiem devās poļiem pretī un sakāva tos pie Korsuņas.
Pēteris I nosūtīja vēstuli uz Siču, kurā kazakiem pieprasīja pievienoties Maskavijai. Kazaki par atbildi nopostīja salpetra manufaktūras.
1649. gadā B. Hmeļņicka armija pieauga līdz 300 000 kazakiem, dumpīgajiem ukraiņu zemniekiem un tatāriem. Kaujā pie Zborovas kazaku gūstā gandrīz nonāca pats karalis Jans Kazimirs. Viņu izglāba Krimas hana uzpirkšana, lai hans paģērētu miera sarunas. Zborovas līgums, ko noslēdza 1650. gada 17. augustā, bija visai izdevīgs kazakiem. Aizkrāciešu zemes gar Rosas un Sulas upi ieguva Žečpospolitas federālā locekļa statusu. Reģistra kazaku skaits tika palielināts līdz 40 000, hetmanis bija pakļauts vienīgi karalim, grieķu ticību varēja brīvi piekopt visā Žečpspolitā, ūnija bija jāaptur, reģistra kazaki saņēma audumu apģērbam un naudu ieroču iegādei, kā arī tiesības darīt degvīnu. Šļahta nedrīkstēja piedalīties kazaku tiesāšanā. Līgums izraisīja poļu magnātu dusmas, kā arī baltkrievu un ukraiņu zemnieku neapmierinātību, jo par viņiem līgumā nebija minēts ne vārda.
Kazaki pieprasīja likvidēt ūniju un piešķirt Bogdanam Hmeļņickim suverēnu varu Dņepras kreisajā krastā, kur nedrīkstētu tikt ielaists neviens poļu šļahtičs. Seims tam atteicās piekrist un sāka gatavoties karam. Poļu armija pieauga līdz 100 000 vīriem, bet Hmeļņicka armijā nonāca daudzi nedisciplinēti, cīņas nespējīgi, taču nežēlīgi dumpinieki, kas neveiksmes gadījumā varēja pāriet ienaidnieka pusē. Hmeļņickis cerēja uz Krimas hana palīdzību.
1651. gada jūnija beigās Hmeļņicka rīcībā bija 300 000 vīru liela armija, taču viņam neizdevās ieņemt labi nocietināto poļu nometni pie Berestečkas. Izšķirošajā brīdī hans atkāpās, aizvedot līdzi arī pašu hetmani. Poļi izmantoja paniku un viegli sagrāba kazaku nocietinājumus. Ap 20 000 kazaku krita, poļi nežēlīgi vajāja kazakus, taču sacēlušos zemniekus neaiztika; karalis lika paziņot, ka viņiem tiks piedots, ja viņi pametīs kazaku rindas.
Hmeļņickis drīz izpirkās no hana gūsta un turpināja cīņu, kas ieilga un izpostīja gan Žečpospolitu, gan Ukrainu. Pretinieki vienojās, ka reģistra kazaku skaitam jābūt 20 000 un kazaku karaspēkam jādzīvo Kijevas vojevodistē uz karaļa zemēm. Reģistrā neiekļautie kazaki varēja pārcelties uz dzīvi citur. Poļu karaspēks bija jāizved no Hetmanščinas, jāsaglabā visas kazaku pareizticības tiesības. Ebrejiem tika apstiprinātas namnieku tiesības, un tie kā iepriekš varēja nomāt krogus, dzirnavas un tirgotavas uz karaļa un šļahtas zemēm. Tatāriem bija jāatgriežas savās stepēs, tomēr līgumā nekas nebija teikts par zemnieku stāvokli, kas bija nozīmīgi Hmeļņicka atbalstītāji.
Nesasniedzot mērķus, Bogdans Hmeļnickis meklēja atbalstu pie Maskavijas cara. 1653. gada 1. oktobrī zemes sapulce Maskavā nolēma pēc Hmeļņicka lūguma Ukrainu un Aizkrāces Čerkasus apvienot ar Maskaviju kā divas neatkarīgas valstis ar vienu valdnieku. Nākamā gada 8. janvārī tam piekrita vispārējā rada Perejaslavļā. Saskaņā ar Perejaslavļas līgumu Hetmanščina saglabāja savu pārvaldi, tiesu, nodokļu sistēmu un sociālo iekārtu, bet hetmaņi bija pakļauti Maskavijas caram tieši.
Taču Zaporižjas Lejiene nepiedalījās nedz sarunās ar Maskaviju, nedz Perejaslavas radā, nedz uzticības zvērēšanā. Tolaik Lejiene jau bija izveidojusies par patstāvīgu un labi organizētu organismu, kas bija draudzīgs Hetmanščinai, tomēr politiski tai nebija pakļauts. Uz Lejieni turpināja pārcelties ar politisko iekārtu neapmierinātie Hetmanščinas kazaki.
Pēc Bogdana Hmeļņicka nāves 1657. gadā Hetmanščina uz visiem laikiem zaudēja kazaku savdabību, un to sāka saukt par Mazkrieviju. Kazaki no turienes pārcēlās ne tikai uz Lejieni, bet arī Donas kazaku zemēm, Tereku un Sibīriju.
Pēc ilgstoša Maskavijas kara ar poļiem un zviedriem 1667. gadā starp Krieviju un Žečpospolitu tika noslēgts Andrusovas miera līgums. Saskaņā ar to zemes Dņepras labajā krastā palika Polijai, bet Hetmanščina Dņepras kreisajā krastā līdz Lejienes Sičas un Krimas hanistes robežai, ieskaitot Kijivu un Smoļensku, pārgāja Maskavijas rokās.
Pakļaušana Krievijai
Pēc Andrusovas miera līguma sākās gandrīz pusgadsimtu ilgs sabrukuma jeb Ruinas periods, kad noritēja nepārtrauktas savstarpējas cīņas starp Lejieni un hetmaņiem, kazakiem un Žečpospolitu, kazakiem pret Maskaviju vai kopā ar Maskaviju pret turkiem. Valdīja uzticēšanās haoss, kas novājināja un sašķēla kazaku zemes: vienubrīd hetmaņi un atamani bija sabiedrotie pret vienu ienaidnieku, pēc īsa laika jau ienaidnieki.
XVII gs. beigās Maskavijas valdnieki sāka aktīvi rīkoties, lai likvidētu Lejienes Sičas neatkarību. Jau brāļu Joanna un Pētera valdīšanas laikā uz turieni tika sūtītas vēstules ar caru prasībām zvērēt viņiem pavalstnieku uzticību, tika sūtīta alga kazakiem kopā ar prasībām nestāties sakaros ar Krimu un visā klausīt hetmani. Samaras upes, kas bija Krievijas un Sičas robeža, lejtecē Maskavija patvaļīgi ierīkoja nocietinātas pilsētiņas, ieguva salpetri, nomitināja krievu kolonistus un iecēla vietvalžus.
1701. gadā Pēteris I nosūtīja vēstuli uz Siču, kurā pieprasīja pievienoties kazakus Maskavijai, dienot par algu. Kazaki par atbildi nopostīja salpetra manufaktūras un pieprasīja nojaukt cietokšņus pie Dņepras.
Lejienes koševojs Kosts Gordijenko neielaidās sarunās ar maskaviešiem, nedz arī klausīja hetmaņa pavēles. Pēc Mazkrievijas hetmaņa Ivana Mazepas pāriešanas zviedru pusē, kuram Zviedrijas karalis Kārlis XII bija apsolījis plašas autonomijas tiesības Hetmanščinai, Pēteris I jaunieceltajam hetmanim I. Skoropadskim uzdeva darīt visu, lai Siču pievienotu Krievijai. 1708. gadā 30. oktobrī cars rakstīja uz Siču vēstuli, kurā paziņoja par Mazepas nodevību, piekodināja būt uzticīgiem Maskavai, nosūtīja 12 tūkstošus rubļu vairāk nekā kazakiem pienācās saņemt algā un uzdāvināja karaspēkam regālijas: karavāli jeb pernaču, bunčuku, karogu un trompetes. Dāvanas kazaki pieņēma, taču uzticību caram zvērēt atteicās.
Šajā laikā kazaki centās pasargāt no moskaļiem savas brīvības: pašpārvaldi, pašu tiesu un savu teritoriju no apdraudējuma, tādēļ viņiem brīvību solīja gan Turcijas sultāns, gan Krimas hans un Polijas karalis. 1709. gada martā koša atamans piekrita, ka Polijas karalis Zaporižjas Lejienes karaspēku pievieno savai jurisdikcijai, tādēļ neilgi pēc tam Pēteris I pavēlēja savam karaspēkam nopostīt Siču.
Pēc krievu-zviedru kara beigām 1711. gadā daļa kazaku zemju nonāca Turcijas teritorijā. Tur kazaki, kas bija paglābušies no krievu cara uzbrukuma Zaporižjas Sičai, izveidoja Aleškovskas Siču, bet sultāns tos apveltīja ar daudzām privilēģijām. Daudzi no viņiem centās atgriezties dzimtenē, taču Pēteris I atļāva atgriezties tikai kazakiem, kam bija dzimtās vietas Mazkrievijā. Jāatzīmē, ka Pēteris I savai jaunizveidotajai impērijai pieņēma nosaukumu Rosija, kā viduslaiku latīņu avotos tika dēvēta Kijivas Krievzeme.
1733. gadā cariene Anna Joanovna, lai pasargātu Ukrainu no tatāru uzbrukumiem, piedeva kazaku agrākās nodevības un piekrita tos uzņemt Krievijas protekcijā. 1734. gadā 7268 Lejienes aizkrāciešus pieņēma Krievijas pavalstniecībā, un viņiem tika noteikta gada alga naudā - 20 000 rubļu, kā arī milti, putraimi, pulveris un svins. Tika aizliegti jebkādi diplomātiskie sakari ar sultānu un Krimas hanu. Galvenā vara Zaporižjā atkal tika nodota Lejienes Sičas biedrības rokās, kazaki saņēma privilēģijas brīvi zvejot noteiktās vietās un iegūt sāli. Tādēļ kazaki sekmīgi piedalījās Krievijas karos ar osmaņiem 1730. un 1737.-1739. gadā.
Privilēģiju beigas
Vēlāk Krievijas impērijas valdība atkal centās ierobežot kazaku tiesības un privilēģijas. Kopš 1750. gada Lejienes kazaku karaspēks tika pakļauts Kijivas kara gubernatoram un Mazkrievijas hetmanim, bet 1756. gadā - Krievijas Senātam.
Cariene Katrīna II ierobežoja vecāko ievēlēšanas tiesības, ko aizkrācieši ignorēja. Viņa likvidēja Mazkrievijas hetmaņa amatu un tā vietā izveidoja Mazkrievijas kolēģiju ar kņazu Grigoriju Potjomkinu priekšgalā. Tālāk sekoja aizliegums koša atamanam un vecākajiem piespriest nāvessodus un pieņemt zemnieku bēgļus, kā arī tika noteikta kazaku karaspēka garīdznieku pakļaušanās Kijivas metropolītam.
Kamēr Sičas karaspēks Krievijai bija vajadzīgs cīņā ar Turciju un Krimu, valdība bija spiesta rēķināties ar kazaku viedokli un tiesībām. Kad šāda nepieciešamība atkrita, Siča tika iznīcināta. 1775. gada 5. augustā izdeva manifestu par Zaporižjas koša likvidēšanu. Koša zemes tika iekļautas Azovas un Novorosijas guberņās un sadalītas krievu muižniekiem. Pēdējo koša atamanu Petru Kalniševski, 1768.-7174. gada krievu-turku kara varoni, izsūtīja uz Solovcu klosteri, kur viņš ieslodzījumā pavadīja 25 gadus.
Kopš 1787. gada daļa bijušo aizkrāciešu ar kņaza Potjomkina atļauju sāka apvienoties karaspēkā, kas tika nosaukts par uzticīgajiem kazakiem. Par nopelniem krievu-turku karā šis karaspēks tika nosaukts par Melnās jūras karaspēku. Tas pieauga un lūdza carieni piešķirt karaspēkam zemes Pieazovā un Kubaņā. 1792. gadā Katrīna II izdeva ukazu, ar kuru bijušās Zaporižjas Sičas uzticīgajiem kazakiem piešķīra zemes starp Kubaņu un Azovas jūru, uz kurām pārcēlās uzticīgie kazaki. To pēcteči saglabāja ukraiņu valodu un lielā mērā arī aizkrāciešu kultūru. Ar cara Aleksandra II 1860. gada ukazu Melnās jūras kazaku karaspēks tika pārdēvēts par Kubaņas kazaku karaspēku.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita