Nacistiskās Vācijas 6. armijas pavēlnieks ģenerālfeldmaršals Frīdrihs Pauluss ne tikai zaudēja Staļingradas kauju, bet arī padevās padomju spēkiem. Lai gan sākotnēji viņš nebija gatavs atklāti uzstāties pret Trešo reihu un tā vadoni Ādolfu Hitleru, pusotru gadu ilga atrašanās samērā komfortablā gūstā Paulusam lika mainīt domas.
Kauja par Staļingradu bija viens no būtiskākajiem pavērsieniem Otrā pasaules kara gados Austrumu frontē. Hitlers un viņa domubiedri uzskatīja, ka Padomju Savienības līdera Josifa Staļina vārdā nosauktās pilsētas ieņemšana atstās demoralizējošu iespaidu gan uz Sarkano armiju, gan tiem padomju ļaudīm, kuri, kā vēlāk mēdza sacīt, caurām diennaktīm vaiga sviedros strādāja un centās nodrošināt frontinieku apgādi ar nepieciešamajiem ieročiem, munīciju un pārtiku. Staļingradas ieņemšana un Volgas forsēšana arī pavērtu vācu spēkiem vairākus perspektīvus turpmāka uzbrukuma virzienus - gan uz dienvidaustrumiem (Kaspijas jūras piekrasti), gan ziemeļrietumiem, proti, Maskavu, kurai vācieši jau bija tik tuvu 1941. gada rudenī. Taču augstās likmes ļoti labi apzinājās arī Kremlī, un Staļingradas aizstāvjiem allaž tika atgādināts par padomju vadoņa 1942. gada 28. jūlija pavēli, kas vienkāršoti tika dēvēta Ne soli atpakaļ.
Fīrera kļūdainā izvēle
Vāciešu uzbrukums Staļingradai bija sācies 11 dienas iepriekš (17. jūlijā), un grandiozā kauja noslēdzās vien nākamā gada 31. janvārī. Tad pulksten vienos dienā aplenkumā nokļuvušo vācu spēku komandieris Pauluss, kurš pirms tam bija pavēlējis saviem karavīriem nolikt ieročus, padevās gūstā sarkanarmiešiem, kas ieradās viņa štābā Staļingradas centrālā universālveikala pagrabos.
Hitlers, protams, bija cerējis uz citu iznākumu. Dažas dienas iepriekš, jau saprotot, ka 6. armijas dienas ir skaitītas, viņš izdeva pavēli par ģenerālfeldmaršala dienesta pakāpes piešķiršanu Paulusam, daudznozīmīgi piebilstot, ka «neviens vācu ģenerālfeldmaršals dzīvs gūstā nav padevies». Fīrera vēlme diezgan tieši ar radiosakaru starpniecību no Berlīnes bija nodota pašam Paulusam, taču 52 gadus vecais ģenerālfeldmaršals nav vēlējies ielaist lodi sev pierē. Uzzinot par viņa nokļūšanu gūstā, Hitleru pārņēmusi kārtējā niknuma lēkme, kuras laikā pa gaisu lidojis viss, kas vien pagadījies viņam pa rokai.
Slimīgā reakcija lielā mērā saistīta ar to, ka Vācijas vadonis labi apzinājies, - Staļingradas fiasko lielā mērā ir viņa paša vaina. Pauluss, protams, bija pieredzējis militārists, paspējis piedalīties arī Pirmā pasaules kara kaujās. Taču viņš bija tipisks štāba virsnieks, kuram sēdēšana ērtā kabinetā pie kartēm un maketiem, teoretizējot par taktiku un stratēģiju, padevās krietni labāk par armijas vienību komandēšanu kaujaslaukā. Līdz 1942. gada 1. janvārim, kad Paulusu iecēla par 6. armijas komandieri, viņa spēju robeža bija par pulku mazāku apakšvienību komandēšana. Kādēļ Hitlers tomēr pieņēma šādu lēmumu? Atbilde ir gaužām vienkārša. Lai gan Pauluss nebija nacistu partijas biedrs, viņš allaž bija demonstrējis uzsvērtu lojalitāti Vācijas vadonim un atšķirībā no daudziem citiem vērmahta augstākajiem virsniekiem nekad neapšaubīja Hitlera taktiķa un stratēģa spējas. «Jā, mans fīrer!» tāda bija Paulusa atbilde pat uz pašām absurdākajām Hitlera idejām un rīkojumiem. Turklāt viņš bija devis lielu ieguldījumu plāna Barbarossa jeb iebrukuma Padomju Savienībā izstrādāšanā, un Hitlers uzskatīja, ka šīs zināšanas sekmēs veiksmīgu ofensīvu Staļingradas apkaimē.
Noraidītais piedāvājums
1943. gada vasarā padomju varasiestādes aizdomājās līdz tam, ka gūstā nonākušos vācu virsniekus varētu izmantot propagandas mērķiem, proti, piedabūt viņus atklāti uzstāties pret Hitleru un aģitēt tautiešus, lai dezorganizētu vērmahta rindas. Šo projektu kūrēja kompartijas centrālās komitejas komisija ciešā sadarbībā ar Lavrentija Berijas vadītajām iekšlietu struktūrām. Tā nolēma gūstā nonākušos augstākos vācu virsniekus, kuri bija pauduši gatavību sadarboties ar padomju pusi, pārvietot uz īpašu karagūstekņu nometni Krasnogorskas apkaimē un tur nodibināt Vācu virsnieku savienību.
Par tās vadītāju Berija izvēlējās bijušo 6. armijas 51. korpusa komandieri ģenerāli Valteru fon Zeidlicu-Kurcbahu, kurš pauda pilnīgu gatavību sadarboties ar padomju pusi. Pirms tam bija ticis uzrunāts arī Pauluss, taču viņš ne tikai atteicās piedalīties organizācijas darbībā, bet arī kategoriski iebilda pret tās izveidošanu. 1943. gada 1. septembrī padomju valdībai tika nosūtīta Paulusa un vēl 16 gūstā kritušu vērmahta ģenerāļu vēstule, kuras parakstītāji nosodīja Vācu virsnieku savienības izveidošanu. Viņi akcentēja, ka karagūstekņiem ir pārāk maz informācijas par to, kas īsti notiek Vācijā, tādēļ viņiem nav morālu tiesību dot padomus vācu tautai un aģitēt to. «Karagūsteknis, kurš aicina tautu un armiju vērsties pret valsts vadoni, veicina tautas šķelšanos un novājināšanos tik smagajos laikos,» bija sacīts vēstulē, piebilstot, ka Vācu virsnieku savienībā darbojošos gūstekņu rīcība vērtējama kā valsts nodevība. «Mums ir ļoti žēl, ka viņi izvēlējušies šādu ceļu. Mēs viņus vairs neuzskatām par saviem biedriem un izlēmīgi norobežojamies no viņiem,» rakstīja Pauluss un viņa domubiedri.
Neņemot vērā šo demaršu, 11. septembrī karagūstekņu nometnē pie Luņevas oficiāli tika paziņots par Vācu virsnieku savienības izveidošanu. Fon Zeidlics bažījās, ka Pauluss un viņa domubiedri varētu censties likt šķēršļus organizācijas darbībai, un pēc viņa lūguma padomju spēki pārvietoja ģenerālfeldmaršalu uz citu nometni Dubrovā. Jāteic, ka Pauluss par šādu pavērsienu nemaz nebija apbēdināts, jo pats vēlējās no fon Zeidlica un citiem Vācu virsnieku savienības biedriem turēties pa gabalu. Taču viņa ideoloģiskā apstrāde turpinājās un nesa zināmus augļus. Vācu virsnieku savienības piekritēji, kuri bija iefiltrēti Dubrovas nometnē, jau oktobra sākumā informēja PSRS Iekšlietu Tautas komisariātu (NKVD), ka «Pauluss pārnāks pie mums, tas ir tikai laika jautājums. Pašlaik viņš vēl cer uz to, ka Vācija vēl visu nav zaudējusi, tādēļ baidās pieņemt izšķirošu lēmumu».
Jau 17. oktobrī Pauluss nāca klajā ar samērā divdomīgu paziņojumu. Viņš atsauca 1. septembra ģenerāļu vēstuli, norādot, ka tā nepareizi uztverta kā viņu vēlme vērsties pret Padomju Savienību, lai gan ģenerāļiem nekas tāds prātā neesot bijis. Tajā pašā laikā prominentais gūsteknis norādīja, ka vēstules parakstītāji «neatsakās no saviem uzskatiem par dzimtenes likumiem», liekot saprast, ka joprojām negatīvi vērtē Vācu virsnieku savienības darbošanos.
1945. gada janvārī Pauluss lūdza audienci pie Staļina, lai kā maršals maršalam izklāstītu savus apsvērumus par kara gaitu un tā ātrākas izbeigšanas iespējām.
Komfortablos apstākļos
Hitlera bažas par to, ka padomju gūstā Pauluss ātri salūzīs un radio uzrunās vācu tautai uzstāsies ar fīrera autoritāti graujošiem paziņojumiem, bija nepamatotas. Nacistu vadonis nez kādēļ uzskatīja, ka ģenerālfeldmaršalu ieslodzīs tā sauktajos Lubjankas pagrabos (NKVD cietumā) un nežēlīgi spīdzinās.
Taču ar augsta ranga gūstekņiem padomju varasiestādes tolaik apgājās samērā korekti. Visās nometnēs, kur Pauluss atradās, viņam tika nodrošināti gana komfortabli apstākļi - ēdināšana bija laba, papirosu pietiekami, turklāt ģenerālfeldmaršalam faktiski bez jebkādiem ierobežojumiem ļāva kontaktēties ar citiem gūstā nonākušajiem augstākajiem virsniekiem. Ne mazāk svarīgi ir tas, ka Pauluss saņēma diezgan kvalitatīvu medicīnisko palīdzību. Ir zināms, ka gūstā krišanas laikā viņš bija smagi sasirdzis un veselības problēmas laiku pa laikam par sevi atgādināja.
Lūzuma punkts
Par lūzuma punktu Paulusa apziņā kļuva 1944. gada 20. jūlijā notikušais neveiksmīgais atentāts pret Hitleru, kura organizēšanā bija iesaistīti daudzi vērmahta augstākie virsnieki, kurus viņš uzskatīja par saviem draugiem. Sākotnēji Pauluss izteikumos gan bija samērā piesardzīgs. «Man ir grūti paust attieksmi pret notikumiem Vācijā, jo manā rīcībā nav pietiekami daudz informācijas. Taču jau no paša sākuma es esmu izlēmis - kamēr esmu karagūsteknis, stingri apņemos nekādā veidā neiesaistīties politiskajā dzīvē. Šo lēmumu neesmu noskaņots pārskatīt arī pašlaik,» viņš sacījis 1944. gada 24. jūlijā sarunā ar nometnes operatīvās daļas priekšnieku.
Lai gan Paulusa sacītais izklausījās gana kategoriski un pārliecinoši, pieredzējušais NKVD darbinieks viņa balsī bija saklausījis svārstīguma notis un nekavējās par to ziņot savai priekšniecībai. Tā nolēma, ka ir īstais brīdis pārvietot Paulusu uz nometni, kurā atradās fon Zeidlics un citi Vācu virsnieku savienības aktīvisti. Viņu uzdevums bija ģenerālim nepārtraukti atgādināt par graujošajiem zaudējumiem, ko nacistiskās Vācijas armija piedzīvo gan Rietumu, gan Austrumu frontē, un pārliecināt viņu, ka Hitlera izmisīgā pretošanās nu jau kļuvusi par īstu avantūru. Paulusa nostājas galīgajai maiņai palīdzēja arī ziņas no Berlīnes par represijām, ko fīrers izvērsis ne tikai pret neveiksmīgā atentāta patiesajiem un šķietamajiem rīkotājiem, bet arī viņu ģimenēm.
1944. gada 8. augustā notika tas, uz ko Kremlis bija cerējis kopš Paulusa sagūstīšanas brīža. Ģenerālfeldmaršals uzstājās uz Vācijas teritoriju raidošās radiostacijas Brīvā Vācija ēterā, paziņot, ka «kara tālāka turpināšana ir bezjēdzīga upurēšanās un Vācija šo karu ir zaudējusi». Viņš akcentēja, ka šādā situācijā valsts nonākusi Ādolfa Hitlera īstenotās valstiskās un militārās politikas dēļ, atgādinot arī, ka Otrā pasaules kara pirmajos gados vācu okupācijas spēki tik nežēlīgi vērsās pret iekaroto teritoriju iedzīvotājiem, ka tam būtu jāizraisa riebums jebkurā sevi cienošā Vācijas pilsonī. «Ja vācu tauta pati nenorobežosies no šīm darbībām, tai būs jāuzņemas pilnīga atbildība par tām. Vācijai ir jānorobežojas no Ādolfa Hitlera un jāveido jauna valsts vara, kas pārtrauktu karu un nodrošinātu mūsu tautai apstākļus tālākai dzīvei, kā arī miermīlīgu un pat draudzīgu attiecību veidošanai ar mūsu pašreizējiem ienaidniekiem,» teica Pauluss. Tas bija tieši tas, ko no viņa vēlējās dzirdēt Kremlis, un par to jau kopš 1943. gada sākuma bija tik ļoti nobažījies Hitlers.
Staļingardas ģenerāļi
Noslēdzoties Staļingradas kaujai, reizē ar Paulusu padomju gūstā krita 22 vācu ģenerāļi. Astoņi no viņiem padomju gūstā nomira, turklāt lielākā daļa piecdesmito gadu pirmajā pusē - tātad desmit gadus pēc krišanas gūstā. Pārējie četrdesmito gadu beigās vai piecdesmitajos atgriezās Vācijā.
Ātrāk atbrīvoja tos, kuri bija ar mieru sadarboties ar komunistiem un dzīvot Austrumvācijā. Piemēram, ģenerālmajors Oto Korfess jau 1948. gadā atgriezās Vācijas padomju okupācijas zonā, bet 1952. gadā pat tika iecelts par Austrumvācijas tautas policijas vēstures nodaļas šefu. Citi, kā ģenerālis Artūrs Šmits, kategoriski atteicās sadarboties ar padomju režīmu un tika atbrīvoti tikai 1955. gadā pēc Rietumvācijas kanclera Konrāda Adenauera vizītes Maskavā. No Staļingradā gūstā kritušajiem vācu ģenerāļiem visgarāko mūžu nodzīvoja Helmūts Šlēmers, kuru no gūsta atbrīvoja 1949. gadā - viņš nomira 1995. gadā Lībekā, sasniedzis 102 gadu vecumu.
Nirnbergas liecinieks
Pēc sešām dienām Pauluss oficiāli iestājās Vācu virsnieku savienībā, un šis notikums padomju varasiestādēm šķita tik svarīgs, ka Berija par to nekavējoties informēja Staļinu. Pavisam īsā laikā Pauluss kļuva par pārliecinātu nacisma pretinieku un aktīvu vēl nesen paša zākātās savienības biedru. 1944. gada 8. decembrī 50 gūstā esošie vērmahta ģenerāļi pēc viņa iniciatīvas parakstīja aicinājumu vācu tautai un armijai, mudinot gāzt Hitleru un apturēt jau tāpat zaudēto karu. Skrejlapas ar šā uzsaukuma tekstu no padomju kara lidmašīnām tika kaisītas virs Vācijas teritorijas, taču, spriežot pēc tā, ka vismaz Austrumu frontē vācieši turpināja cīnīties līdz pēdējai patronai, Pauluss viņiem nekāda lielā autoritāte nebija.
Taču pašam ģenerālfeldmaršalam jau bija, kā mēdz teikt, sakāpis galvā, un 1945. gada janvārī viņš lūdza audienci pie Staļina, lai kā maršals maršalam izklāstītu savus apsvērumus par kara gaitu un tā ātrākas izbeigšanas iespējām. Uz Kremli viņu gan neizsauca, taču atšķirībā no citiem vācu gūstā nokļuvušajiem ģenerāļiem, kuri nevēlējās kļūt par Kremļa propagandas ruporiem, viņam vismaz nebija jābaidās no stāšanās padomju tiesas priekšā.
Vēl vairāk - kad pēc kara Nirnbergā sāka tiesāt izdzīvojušos nacistiskās Vācijas līderus, Pauluss 1946. gada februārī Starptautiskajā kara tribunālā uzstājās kā apsūdzības liecinieks. Daudziem bijušajiem dienesta biedriem viņa stāstītais par plāna Barbarossa gatavošanu bija īsts šoks. Vācijā Pauluss pavadīja tikai divas dienas, turklāt padomju puse tā arī nesarīkoja viņam tikšanos ar sievu, kura kara beidzamos gadus bija pavadījusi koncentrācijas nometnē. Par viņas ieslodzīšanu Pauluss, kurš bija izmitināts vienā no iekšlietu struktūru vasarnīcām Maskavas pievārtē, uzzināja tikai pēc brauciena uz Nirnbergu, un viņa uzskati kļuva vēl vairāk atbilstoši padomju standartiem.
Līdz pat 1953. gadam Pauluss bombardēja padomju valdību un personiski Staļinu ar lūgumiem atļaut viņam doties strādāt uz padomju okupācijas zonu Vācijā, taču šīs iniciatīvas tika atstātas bez ievērības - laikam jau ģenerālfeldmaršalam, kurš vienu vadoni bija nodevis, otrs vairs īsti neuzticējās. Pēc Staļina nāves Paulusam beidzot tika dota atļauja izbraukt uz Austrumvāciju, taču Drēzdenē viņam atkal nācās dzīvot modro īpašo dienestu uzraudzībā. Staļingradas gūsteknim gan tika piešķirts asistents, automašīna un pat atļauts nēsāt ieročus, turklāt viņu iecēla par 1954. gadā izveidotā Militārās vēstures centra vadītāju. Tāpat Pauluss teju līdz pat savai pēdējai stundiņai, kas pienāca 1957. gada 1. februārī, lasīja lekcijas par militāro mākslu un Staļingradas kauju VDR militārpersonām.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita