Jo vērienīgāks un nežēlīgāks karš, jo smagāk klājas gūstekņiem. Otrā pasaules kara pieredze to apstiprināja pilnā mērā, jo tā laikā bojā gāja miljoniem karagūstekņu. Brutalitātes rekordus uzstādīja Vācija un PSRS, pat necenšoties ievērot kaut kādus humānisma principus pret gūstā kritušajiem ienaidniekiem.
To, ka šis karš nebūs tāds kā iepriekšējie, varēja noprast jau pirmajās nedēļās pēc Vācijas iebrukuma Polijā. Tikai Varšavas bombardēšanā vien bojā gāja vairāk nekā 10 000 cilvēku, taču īstās šausmas sākās pēc kapitulācijas akta parakstīšanas. Jau uzreiz pēc uguns pārtraukšanas vācieši vairākos gadījumos uz vietas nošāva gūstā padevušos poļu karavīrus. Tā tas notika, piemēram, Modlinas nocietinājumu rajona Zakrožimā, kur poļi vairākas dienas bija varonīgi pretojušies vāciešiem. Kad beidzot poļi nolika ieročus, tad sadusmotie vācieši uzreiz nošāva apmēram 60 gūstekņu, bet bataljona komandieri Tadeušu Dorantu nogalināja vēl brutālāk - ar ugunsmetēju. Līdzīgi notikumi risinājās arī netālajos Galahos, un tiek lēsts, ka pavisam šajā apvidū pēc padošanās tika nogalināti apmēram 500 poļu karavīru. Pavisam vācu gūstā nonāca apmēram 400 000 poļu karavīru, kurus nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm, bet daļu virsnieku nošāva.
Vāciešus nežēlībā pārspēja Padomju Savienība, kas arī pēc divām nedēļām iesaistījās karā un uzbruka Polijā. Padomju gūstā nonāca apmēram 200 000 karavīru, kuri arī nonāca nometnēs, taču 43 000 drīz vien atbrīvoja - tie bija Polijas armijā iesauktie ukraiņi un baltkrievi, ko padomju režīms uzskatīja par brāļu tautām. Atsevišķi tika ieslodzīti virsnieki, kurus gandrīz visus nogalināja - vairāk nekā 20 000.
Miljoniem gūstekņu
1941. gada vasarā pienāca atmaksas stunda - nu jau gūstā nonāca simtiem tūkstošu padomju karavīru. Tikai 1941. gadā vien gūstā padevās no 2 līdz 3,3 miljoniem sarkanarmiešu - precīzi dati nav zināmi vēl šobaltdien. 1942. gadā viņiem pievienojās vēl vairāk nekā pusotrs miljons, bet pēc tam jau skaits sāka mazināties. Taču arī 1943. gadā, kad vāciešiem frontē sāka klāties arvien bēdīgāk, viņi tik un tā pamanījās saņemt gūstā pusmiljonu krievu. Pat 1945. gadā, kara pēdējos mēnešos, gūstā nonāca vēl vismaz 34 000 sarkanarmiešu. Padomju karagūstekņu kopējais skaits tiek lēsts no četriem līdz 5,7 miljoniem.
Tādai gūstekņu masai, īpaši jau kara pirmajos mēnešos, nebija gatavas abas karojošās puses. Var tikai pabrīnīties par vāciešu bezrūpību, jo viņi bija rēķinājušies gūstā saņemt tikai 790 000 sarkanarmiešu - šādam skaitam bija sagatavotas improvizētas gūstekņu nometnes Polijas teritorijā. Nometņu nosaukumu gan tās īsti nebija pelnījušas, jo vairumā gadījumu tas bija vienkārši ar dzeloņstieplēm apjozts klajš lauks, kurā sadzītie gūstekņi tika atstāti savā vaļā un tikai vēlāk viņiem pašiem lika būvēt sev barakas. Laiku pa laikam kaut kādu pārtiku un ūdeni viņiem gan piegādāja, taču nepietiekami, tādēļ mirstība gūstekņu vidū bija ļoti augsta. Taču, pat ja vācieši mēģinātu visus pabarot, viņiem tik un tā nepietiktu tam resursu - kā jau teikts, diviem vai pat trim miljoniem gūstekņu viņi vienkārši nebija gatavi. Uz rudens pusi gan sāka no gūsta atbrīvot tos, kuri armijā bija iesaukti no tām teritorijām, kas tagad atradās vācu okupācijas zonā, taču pārējie palika ieslodzījumā. Vēl vienu atbrīvoto kategoriju veidoja karagūstekņi, kuri bija piekrituši iestāties vācu palīgvienībās. Vēlāk par ierastu praksi kļuva gūstekņu nosūtīšana darbos pie vietējiem zemniekiem, un tad jau viņu dzīves apstākļi bija atkarīgi no tā, cik cilvēcīgs vai necilvēcīgs gadījās saimnieks. Gūstekņus sūtīja arī darbos uz dažādiem uzņēmumiem, bet kara otrajā gadā daudzus nosūtīja darbos uz Vāciju.
To, cik smags vai mazāk smags jau no pirmās dienas izvērtās padomju karagūstekņu liktenis, lielā mērā noteica apstākļu sakritība. Mazliet vairāk paveicās tiem, kuri gūstā nonāca nelielās grupiņās, jo tām pārtiku sagādāt bija vieglāk nekā, piemēram, vienā piegājienā gūstā kritušiem 10 000 karavīru, taču agri vai vēlu visiem bija jāsaskaras ar badu. Vairākas gūstekņu nometnes bija izvietotas arī Latvijas teritorijā, un par vienu no tām - Rēzeknē esošo Stalag 347 - diezgan detalizēti var lasīt pērn latviešu valodā iznākušajā grāmatā Mēs visi esam gūstekņi, kurā apkopoti tajā ieslodzītā padomju karavīra Aleksandra Orehova dienasgrāmatas pieraksti. Lai arī tā nebija pati briesmīgākā no gūstekņu nometnēm un Orehovs kā feldšeris tur atradās nosacīti privileģētā stāvoklī, taču arī Stalag 347 gūstekņi mira kā mušas.
«Mirstība ar katru dienu palielinās, katru dienu lazaretē nomirst ap 30 cilvēku. Šodien ieradās jauna karagūstekņu grupa, puse no viņiem ir izvārguši. Viņus burtiski ievilka barakā un ar viņu mirstošajiem ķermeņiem noklāja grīdu. Kādi 50-60 no viņiem naktī nomirs. Nekā nevaram palīdzēt. (..) Sirds asiņo, kad redzu šos nelaimīgos mirstošos cilvēkus: izbadējušos, piekautus, netīrus. Utis ēd nost. Nometnes komandants Danceizens staigā apkārt ar suni pavadā. Suni viņš rīda virsū gūstekņiem, suns kož, plēš ar zobiem miesu, komandants to vēro, pēc tam sit ar pistoles laidi pa galvu, palaižot nelaimīgo vaļā vai nošaujot. Apakšvirsnieki šauj tieši pūlī,» vēsta 1941. gada 14. oktobra ieraksts Orehova dienasgrāmatā. 3. decembris: «Ieradās vilciena sastāvs no Holmas, no vilciena vagoniem tieši uz kapsētu iznesa vairāk nekā 700 līķu. Nomiruši ceļā.» 12. decembris: «Baro ar katru dienu arvien sliktāk, apsaluši, smirdoši, netīri kartupeļi, sapelējusi maize - 100 gramu. Mirstība palielinās, mirst no bada uzpūtušies.» Cik var noprast no pierakstiem, vēlāk gan gūstekņu apgāde mazliet uzlabojusies un kritiskākais bijis tieši kara pirmais gads.
Skarbus vārdus Orehovs velta apsargiem, kuru vidū bijis daudz latviešu, taču brīžam arī ieskicē to gūstekņu ikdienu, kuri tiek sūtīti darbos uz pilsētu. 1943. gada janvāra ieraksts: «Tie karagūstekņi, kas strādā brigādēs pilsētā, lai arī kur būtu aizvesti darbā, cenšas kaut ko izokšķerēt un visu atrasto savākt. Šie strādnieki vāciešiem kaitē daudz, maksimāli izmantojot savas iespējas kaut ko pievākt. Noliktavās strādājošie zog apakšveļu, svārkus, mēteļus; tie, kas pilsētā - benzīnu, traukus, maizi, kartupeļus. Visi šie priekšmeti pēc tam tiek pārdoti civilajiem, pretī iegādājoties pašbrūvēto, papirosus, kā arī maizi un sviestu. Protams, esmu tikai par to, lai vācieši pēc iespējas vairāk tiktu izputināti. Taču gūstā rīkot iedzeršanu un pēc tam savā starpā kauties, lauzt otram kaklu vai sist pa galvu nav labi.» Grāmatā Mēs visi esam gūstekņi minēti arī gadījumi, kad brīvībā palaisti karagūstekņi aplaupījuši vietējos iedzīvotājus vai pat kopīgas iedzeršanas laikā kādu nogalinājuši.
SLAVENI PADOMJU GŪSTEKŅI
Andrejs Vlasovs (1901-1946)Līdz krišanai gūstā ģenerālleitnants Andrejs Vlasovs tika uzskatīts par vienu no talantīgākajiem Sarkanās armijas komandieriem. Piedalījies Kijevas un Maskavas aizstāvēšanā, bet 1942. gada sākumā iecelts par 2. Triecienarmijas komandieri - tai vajadzēja pārraut fronti pie Volhovas, taču pavasarī armija nonāca aplenkumā, jūnijā tika sagrauta, bet jūlijā Vlasovs padevās gūstā. Labprātīgi sadarbojās ar vāciešiem, lielākoties gan propagandas darbā. Tikai pašās kara beigās Hitlers beidzot sankcionēja Krievijas Atbrīvošanas armijas izveidi Vlasova vadībā. Kara beigās Vlasovs padevās amerikāņiem, taču tika izdots PSRS un kā nodevējs pakārts.
Dmitrijs Karbiševs (1880-1945)
Ievērojamais padomju kara inženieris ģenerālleitnants Karbiševs gūstā krita 1941. gada augustā Mogiļevas apkaimē. Jau gūstekņu nometnē vācieši viņu vairākkārt aicināja sadarboties un kopīgiem spēkiem cīnīties pret Staļina režīmu, taču Karbiševs vienmēr atteicās. «Fanātiski uzticīgs karavīra pienākumam un patriotismam. Kā kara inženieri izmantot viņu ir bezcerīgi. Nosūtāms uz Flosenburgas nometni katorgas darbos, nepieļaujot nekādus izņēmumus vecuma un dienesta pakāpes dēļ,» tādu secinājumu bija spiesti izdarīt nacisti. 1945. gada februārī vācieši Mauthauzenas nometnē viņu nogalināja, lielā aukstumā aplejot ar aukstu ūdeni un nosaldējot līdz nāvei.
Jakovs Džugašvili (1907-1943)
Staļina ne pārāk mīlētais dēls no pirmās laulības karu sāka kā vienkāršs Sarkanās armijas artilērijas baterijas komandieris. Jau 1942. gada jūlijā vecākais leitnants Džugašvili kopā ar savu vienību krita gūstā. Vācieši, protams, nekavējās savā propagandā izmantot faktu, ka gūstā padevies Staļina dēls, taču Kremlis uz to nereaģēja un necentās Jakovu izpestīt. Stāsts par to, ka Staļins esot atteicies apmainīt Staļingradā gūstā kritušo Paulusu pret savu dēlu, sakot, ka feldmaršalus pret leitnantiem nemainot, gan dokumentāru apstiprinājumu nav guvis. 1943. gadā Jakovs gāja bojā Zaksenhauzenas nometnē, metoties uz žoga, kuram cauri plūda strāva, turklāt sargs, uzskatot to par bēgšanas mēģinājumu, iešāva viņam galvā.
SLAVENI VĀCU GŪSTEKŅI
Valters fon Zeidlics-Kurcbahs (1888-1976)
Slavenas prūšu militārās dinastijas pārstāvis pie Staļingradas komandēja vācu armijas korpusu un krita gūstā kopā ar Paulusu. Gūstā Zeidlics sākumā atteicās sadarboties ar krieviem. Vēlāk savu nostāju mainīja . Ģenerālis bija ar mieru kļūt par komunistiskās Vācu virsnieku apvienības vadītāju un pat aicināja izveidot karaspēka vienību no vācu gūstekņiem. Tomēr pēc kara PSRS šos centienus nenovērtēja un apsūdzēja Zeidlicu kara noziegumos, piespriežot 25 gadus. 1955. gadā gan tika atbrīvots un atgriezās dzimtenē.
Helmūts Veidlings (1891-1955)
Pēdējais Berlīnes komandants, kurš vadīja pilsētas aizstāvēšanu un 1945. gada 2. maijā parakstīja kapitulāciju. Neatkarīgi no tā krievi viņu apcietināja, apsūdzēja kara noziegumos un piesprieda 25 gadu cietumsodu, ko ģenerālis nepārdzīvoja - 1955. gadā viņš ieslodzījumā nomira no sirds nepietiekamības.
Helmūts fon Panvics (1898-1947)
Kad 1943. gada sākumā Hitlers sankcionēja kazaku brīvprātīgo divīzijas izveidošanu, par tās komandieri iecēla ģenerāli fon Panvicu. Lielākoties šī divīzija Dienvidslāvijas teritorijā cīnījās pret partizāniem, bet kara beigās padevās britiem. Ja kazakus kā padomju pilsoņus briti izdeva PSRS, tad viņu komandieris no šāda likteņa varēja izvairīties, taču pieņēma lēmumu palikt kopā ar saviem karavīriem līdz galam. Padomju tribunāls Panvicam un vairākiem citiem kazaku komandieriem piesprieda nāvessodu.
Nekāda Sarkanā Krusta!
Izklausās neticami, taču padomju oficiālajos dokumentos nekādi gūstā kritušo miljoni nefigurēja. Ja ticēt oficiālajiem ziņojumiem, gūstā bija nonākuši tikai 36 194 sarkanarmieši. Visi pārējie skaitījās pazuduši bez vēsts - šis formulējums komandieriem ļāva izvairīties no atbildības par to, ka daļa viņa padoto pacēluši balto karogu. Visi gan tāpat netika sveikā cauri, jo laiku pa laikam arī kādu virsnieku apcietināja par to, ka viņš nebija spējis novērst padošanos. Frontinieks Aleksandrs Šumiļins atmiņu grāmatā Vaņka - rotas komandieris apraksta gadījumu, kad viņu pašu pēc kādas visai haotiskas atkāpšanās, kuras laikā liela daļa karavīru un arī virsnieku pazuda bez vēsts, izsauca uz štābu un arestēja - ja reiz tu biji vecākais, tad tu arī atbildēsi! Taču jau nākamajā dienā atbrīvoja, jo tikmēr no aplenkuma bija iznācis kāds pakāpē augstāks virsnieks, kuru tad arī pasludināja par vainīgo un apcietināja.
Ja rietumu sabiedrotie vācu gūstā (un arī otrādāk - vācieši britu gūstā) dzīvoja samērā komfortabli un vismaz par pārtiku nesūdzējās, tad padomju karavīri par šādiem apstākļiem nevarēja pat sapņot. Iemesli tam bija divi. Pirmais - Hitlers krievus un citus slāvus uzskatīja par zemcilvēkiem, bet par tādiem nav vērts rūpēties un gādāt. Otrais - formāli fīrers tā arī varēja rīkoties, aizbildinoties, ka PSRS nav parakstījusi Ženēvas konvenciju, kas noteica cilvēcīgu izturēšanos pret karagūstekņiem. Kremlis to tiešām nebija parakstījis, uzskatot, ka tas ir tīri buržuju stilā sagatavots dokuments, kas paredz privilēģijas gūstā kritušajiem virsniekiem un nosaka, ka gūstekņi nometnēs nodalāmi pēc tautībām. Proletariātam, kā zināms, tautības nav, tādēļ PSRS vadoņi sacerēja paši savu konvenciju par gūstekņu stāvokļa uzlabošanu, taču starptautiska spēka šim papīram nebija.
Šāda nostāja maksāja dzīvību simtiem tūkstošu karagūstekņu. Pašā kara sākumā gan Staļins atsaucās Sarkanā Krusta aicinājumiem apmainīties ar Vāciju gūstekņu sarakstiem un mēģināt sakārtot to apgādi, taču jau pēc pāris nedēļām sarunas apsīka, jo Kremlis ar šausmām secināja, ka gūstā kritušo sarkanarmiešu statistika pieņem gigantiskus apmērus. Tādēļ visi turpmākie Sarkanā Krusta piedāvājumi tika strupi noraidīti: gan atkārtots aicinājums apmainīties ar gūstekņu sarakstiem, gan piedāvājumi vācu nometnēs esošajiem sarkanarmiešiem ar britu kuģiem no Āfrikas piegādāt cukuru vai noregulēt pārtikas paciņu apmaiņu ar Vāciju. Salīdzinājumam - Sarkanais Krusts no vāciešiem saņēma datus pat par poļu gūstekņiem, tiesa, tikai līdz 1943. gadam, kad Vācija tos ieskaitīja civilo strādnieku kategorijā un iesaistīja piespiedu darbos.
Tā vietā Staļins uzņēma stingru kursu - mums nekādu karagūstekņu nav, ir tikai nodevēji, kuri pārgājuši ienaidnieka pusē! Par padošanos tika draudēts represēt padomju teritorijā palikušās ģimenes, kaut gan dzīvē šos draudus īstenoja reti - pie tādiem gūstekņu apjomiem patiešām nebija skaidrs, kurš ir pats padevies, kurš gūstā kritis ievainots vai arī vispār gājis bojā.
Staļins uzņēma stingru kursu - mums nekādu karagūstekņu nav, ir tikai nodevēji, kuri pārgājuši ienaidnieka pusē!
Toties šķirošana sākās pēc kara, kad tika atbrīvotas karagūstekņu nometnes. Tobrīd tajā atradās 1 836 000 cilvēku, kuri visi tika ievietoti filtrācijas nometnēs personības noskaidrošanai. Šim nolūkam izmantoja arī bijušās vācu koncentrācijas nometnes, piemēram, Zaksenhauzenu. Padomju režīmam šī pieeja nebija jauna - līdzīgi tas bija rīkojies arī pēc kaunpilnā Ziemas kara, kad somu gūstā krita 5500 sarkanarmiešu. Toreiz pēc atbrīvošanas visi taisnā ceļā nonāca filtrācijas nometnēs, no kurām brīvībā tika vien 450 cilvēku - tie, kuri varēja pierādīt, ka gūstā krituši ievainoti vai smagi apsaldējušies. 4354 bijušos karagūstekņus bez tiesas sprieduma, tikai ar iekšlietu komisāra Lavrentija Berijas lēmumu, nosūtīja uz GULAG nometnēm Noriļskā uz laiku no 5 līdz 8 gadiem. Vēl apmēram 500 tika nošauti kā nodevēji un spiegi.
1945. gadā viss atkārtojās, tikai nu jau ievērojami lielākā mērogā. Šoreiz vācu koncentrācijas nometnes pret Sibīrijas nometnēm nomainīja 233 000 atbrīvoto karagūstekņu. Daļa no viņiem tiešām bija sadarbojusies ar vāciešiem, taču nav šaubu, ka daļa GULAG apkampienos nonāca tikai uz aizdomu pamata. Bet arī pārējiem, kuri varēja doties mājās, vēl ilgi vilkās līdz aizdomu ēna, jo anketā bija ieraksts, kas vēstīja, ka cilvēks atradies vācu gūstā.
No Staļingradas līdz Berlīnei
Bet kas notika ar vāciešiem, kuri bija krituši padomju gūstā? Pavisam to bija 2,3 miljoni, taču atšķirībā no sarkanarmiešiem gūstā viņi lielākoties krita kara otrajā pusē. Piemēram, 1941. gadā gūstā bija nonākuši tikai 9147 vērmahta karavīri - smieklīgs skaits, ja salīdzinām ar sagūstīto sarkanarmiešu ordām. Ir zināms arī pats pirmais oficiālais karagūsteknis: šis gods tika komunistiski noskaņotajam vērmahta jefreitoram Alfrēdam Liskovam, kurš kara priekšvakarā pārpeldēja Bugas upi, lai brīdinātu padomju armiju par gaidāmo vācu uzbrukumu. Lielas jēgas gan no šā brīdinājuma nebija. Kara sākumā Kremlis viņu mēģināja izmantot propagandas darbā, taču Liskovs pastāvīgi kašķējās ar Kominternes šefu Georgiju Dimitrovu, tādēļ uz kādu brīdi pat tika apcietināts. Vēlāk gan viņu atbrīvoja, taču gūstekņa Nr. 1 turpmākais liktenis nav zināms.
Būtisks papildinājums gūstekņu pulkā bija pēc Staļingradas katastrofas, kad padevās 89 000 vācu 6. armijas karavīru. Tālāk jau vācu gūstekņu rindas auga lēni un nenovēršami, līdz 1945. gada pavasarī kapitulēja visa armija - apmēram divi miljoni cilvēku. Gūstekņu nometnēs nonāca ne tikai vācieši vien; tur bija arī viņu sabiedrotie, tostarp 600 000 japāņu, pusmiljons ungāru, gandrīz 200 000 rumāņu un pat 450 spāņu un dāņu, kā arī 101 norvēģis un 72 zviedri, kuri bija karojuši Vācijas pusē.
Varētu jau to saukt par karmisku atmaksu, taču patiesībā padomju režīms ar tiem, kurus uzskatīja par ienaidniekiem, nekad nebija ceremonējies, un karagūstekņi šajā ziņā nebija izņēmums. Dzīves apstākļi karagūstekņu nometnēs bija skarbi, ko īpaši uz savas ādas izjuta pirmais lielais gūstekņu pulks - tie, kuri padevās Staļingradā. Daļa no viņiem nomira jau pirmajos gūsta mēnešos, bet mājās pēc kara atgriezās labi ja puse. Šajā ziņā vairāk paveicās tiem, kuri gūstā krita kara beigās, jo lielākā daļa no viņiem gūstu pārdzīvoja un pēc vairākiem gadiem atgriezās mājās. Tā tas notika arī ar latviešu leģionāriem, kurus sāka atbrīvot jau četrdesmito gadu nogalē - lielā mērā pēc Latvijas kompartijas pirmā sekretāra Jāņa Kalnbērziņa lūguma, kurš skandināja trauksmes zvanus par to, ka Latvijā ir lielas problēmas ar darbaspēku.
Vācieši gūstā pavadīja visilgāk. Teorētiski viņiem mājās vajadzēja atgriezties jau 1948. gadā - to paredzēja uzvarētājvalstu vienošanās. Taču praksē Padomju Savienība ar šā lēmuma izpildi īpaši nesteidzās un daļa karagūstekņu PSRS atradās līdz pat piecdesmito gadu vidum. Vismaz pusmiljons gūstā gāja bojā. Var teikt, ka pēckara periodā (kara laikā viss notika nežēlīgāk) padomju valsts pret gūstekņiem izturējās mazliet humānāk, nekā to kara gados bija darījusi Vācija. Kā piemēru te var minēt visu laiku labāko asu Ērihu Hartmanu, kura kontā bija 352 uzvaras gaisa kaujās. Kaut gan kara noziegumus Hartmanam nekādi nevarēja inkriminēt, pēc kara PSRS tomēr panāca viņa izdošanu un tiesāja par postījumu nodarīšanu padomju valstij - ar to bija domāta 345 krievu lidmašīnu notriekšana (pārējās septiņas uzvaras pilots bija guvis Rietumu frontē) un kādas maizes ceptuves sabombardēšana, piespriežot 25 gadu ieslodzījumu. Tā bija atriebība par asa nevēlēšanos sadarboties ar padomju režīmu. Apcietinājumā Hartmans atradās līdz pat 1955. gadam un visās ieslodzījuma vietās kategoriski atteicās strādāt, jo uzskatīja, ka karagūstekņus nedrīkst nosūtīt piespiedu darbos. Ass musināja arī citus gūstekņus nepakļauties apsardzes prasībām, bet īpaši sargus kaitināja Hartmana niķis spraust pie frenča no kartona izgrieztu Dzelzs krustu - īsto viņam atņēma aresta laikā. Diezgan droši, ka kara gados par tādiem gājieniem abās frontes pusēs esošajās nometnēs viņu būtu nošāvuši, taču pēckara apstākļos, lai arī regulāri sēžot karcerī pie maizes un ūdens, slavenais pilots tomēr sagaidīja atbrīvošanu un pēc atgriešanās dzimtenē turpināja dienestu Rietumvācijas gaisa spēkos.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita