1502. gada rudenī Pleskavas apkaimē tika dots pirmais trieciens Maskavijas ekspansijai rietumu virzienā.
Jau sāka krēslot, kad 1502. gada 13. septembra pievakarē Vācu ordeņa Livonijas atzara mestrs Volters no Pletenbergas ieraudzīja tuvojamies milzīgo Maskavijas valdnieka armiju. Mestrs zināja, - klajais līdzenums uz ziemeļiem no Smoļinas ezera, kas atradās vienas dienas gājiena attālumā no Pleskavas, ir vispiemērotākā vieta, kur lielīgos un nežēlīgos, bet nedisciplinētos un kara mākslā vājos maskaviešus pārmācīt ar ordeņa smagās kavalērijas dzelzs dūri.
Trešās Romas tapšana
Maskavijas lielkņaza Ivana III valdīšanas laikā (1462-1505) nelielā Maskavas kņaziste no Zelta Ordas vasaļvalstiņas sāka pārtapt par lielvalsti, kas pakļāva gan kaimiņu kņazistes, gan izirušās un savstarpējo cīņu novājinātās Zelta Ordas apgabalus, gan uzsāka cīņu par kādreizējās Kijivas lielvalsts kņazistēm, ko bija ieņēmusi Lietuvas lielvalsts.
Maskavijas ekspansijai Ivans III pirmoreiz izmantoja ļoti ambiciozo Trešās Romas ideju, kas tika izvērsta arī viņa dēla Vasilija un mazdēla Ivana IV Bargā valdīšanas laikā. 1472. gadā Ivans III apprecēja pēdējā Bizantijas imperatora Konstantīna brāļameitu Sofiju Palaiologu. Tas kļuva par pamatojumu viņa un turpmāko Maskavijas lielkņazu uzskatam, ka viņi ir Bizantijas imperatoru un viņu valdījumu likumīgie mantinieki. Par Maskavijas ģerboni tika pieņemts Bizantijas ģerbonis - divgalvainais ērglis. Izveidojās tā sauktā Trešās Romas ideoloģija, kas pretstatīja Maskaviju Eiropai un aizsāka pareizticīgo mesiānismu. Saskaņā ar šo ideoloģiju pirmā Roma - Senā Romas impērija - kritusi tāpēc, ka tā pieņēmusi sagrozīto pareizticību - katolicismu. Pareizticību saglabājusi otrā Roma - Konstantinopole -, kas izveidojusi ūniju ar Romas katoļiem, kādēļ 1453. gadā otro Romu iekaroja neticīgie turki. Trešā Roma un vienīgais pareizās ticības balsts ir Maskava, kas pakļaus visu Senās Romas impērijas teritoriju, respektīvi, visu cilvēku apdzīvoto pasauli.
Maskavas lielkņazi bez jebkāda pamatojuma sevi uzskatīja ne tikai par Bizantijas, bet arī Izraēlas valdnieku, Romas imperatora Augusta, Babilonijas valdnieku un Kijivas pirmā kņaza Rjurika tiešajiem pēcnācējiem. Šīs ambīcijas bija ideoloģiskais pamatojums bijušo Kijivas lielvalsts zemju iekarošanai. Par Maskavijas lielkņazu iedomāto senču mantojumu tika uzskatīta arī Livonija, jo kņazs Jaroslavs Gudrais tajā uzcēlis Jurjevas (Tērbatas) cietoksni un pilsētu.
Ivans III 1479. gadā iznīcināja Novgorodas republiku - vienīgo krievu valsti ar jūtamu Rietumu ietekmi. Novgoroda tika izlaupīta, tās iedzīvotāji nogalināti vai deportēti, un viņu vietā nomitināti cilvēki no Maskavijas.
Livonija iepazīst Maskaviju
XIV un XV gadsimtā Livonijas ordeņa un bīskapu zemes un Kijivas lielvalstī ietilpusī, bet formāli neatkarīgā Pleskavas kņaziste laiku pa laikam sarīkoja savstarpējus sirojumus. Maskavas lielkņazs šajās cīņās palīdzēja Pleskavai, taču drīz vien šo situāciju izmantoja, lai pakļautu sev Pleskavas kņazisti, tad kopīgi uzbruktu Novgorodai un izvērstu ekspansiju Livonijas zemēs.
XV gadsimta otrajā pusē Livoniju plosīja iekšējas nesaskaņas un kari - ordeņa un Rīgas arhibīskapa cīņas par kundzību pār Rīgas pilsētu. Livonijas vājumu izmantoja Pleskava, kas starp 1461. un 1464. gadu Rīgas arhibīskapijas teritorijā bez cīņas bija ieņēmusi aptuveni 20 km platu 100 km garu joslu uz dienvidiem no Alūksnes, un tur 1476. gadā uzcēla savu cietoksni Augšpili (Višņegorodu).
Kad Livonijā pienāca ziņas par Maskavijas uzbrukumu Novgorodai, Livonijas zemeskungi nolēma uzbrukt Pleskavai. 1480. gada sākumā mestrs Bernts no Borhas ar ordeņa Vidzemes piļu komturu vienībām no Alūksnes iebruka Pleskavas zemē un nopostīja Augšpili, bet pēc tam atkāpās Livonijā. Pleskavieši novembrī iesāka miera sarunas ar mestru, reizē arī lūdzot militāru palīdzību Maskavas lielkņazam. Ivana III sūtītie krievi un tatāri 1481. gada 21. februārī kopā ar Pleskavas un pakļautās Novgorodas spēkiem plašā frontē iebruka Livonijā, postot Gaujienas, Valkas, Ērģemes, Trikātas, Rūjienas, Alūksnes, Ludzas un Rēzeknes novadu, uzbrūkot arhibīskapijas Smiltenes, Piebalgas, Cesvaines un Kokneses pilij. Pēc četru nedēļu sirošanas krievi atgriezās savā zemē. Livonijā bija izplatījušās baumas, ka krievi nāk ar 150 000 vīru lielu karaspēku, tādēļ mestrs, kas bija izgājis ienaidniekiem pretī, griezās atpakaļ, izvairoties no kaujas. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka krieviem nav bijis vairāk par 6000 jātniekiem un 20 000 kājniekiem, un livonieši būtu varējuši sekmīgi iebrucējiem pretoties, ja vien viņu vidū valdītu vienprātība.
Šā iebrukuma laikā Livonija iepazina gan maskaviešu postītkāri, gan arī ārkārtīgo nežēlību pret ienaidnieka zemes iedzīvotājiem. Mestrs Borhs vēstulē Vācu ordeņa virsmestram rakstīja, ka ļaunprātīgie, nežēlīgie un apgrēcīgie krievi ir izvarojuši jaunavas un sievas, nogriezuši tām krūtis un bāzuši vīriem mutē, vīriem nogriezuši dzimumlocekļus, kristiešiem nogriezuši degunus un ausis, izdūruši acis, pasituši klibus, salauzuši uz rata rokas, kājas nocirtuši, grūtniecēm uzšķērduši vēderu, izņēmuši augli no ķermeņa un uzdūruši uz mietiem, meitenes pakāruši pie kokiem, ļaudīm izritinājuši zarnas un padarījuši daudz citu necilvēcību un ļaundarību.
Livonija nebija gatava turpmākam karam ar Maskaviju, arī Ivans III bija iesaistījies tā sauktajā «krievu zemju apvienošanā» Lietuvas lielvalsts teritorijā, tādēļ tika noslēgts pamiers, kas vēlāk tika pagarināts līdz 1503. gadam. Taču nelielāki pleskaviešu sirojumi Livonijā turpinājās.
Mestra Voltera no Pletenbergas misija
Livonijas atzara mestrs Volters no Pletenbergas visu savu mūžu veltīja austrumu apdraudējuma novēršanai, un šajā misijā sasniedza vislielākos panākumus ar bruņotiem līdzekļiem. Viņš ir dzimis ap 1450. gadu Vestfālenes zemē, ap 1464. gadu devies uz Livoniju un iestājies Vācu ordenī. Pirmos gadus Pletenbergs kā vienkāršs ordeņbrālis pavadīja Narvas pilī, vēlāk kļuva par Aizkraukles pils saimniecības pārvaldnieku. 1481. gadā viņš jau bija uzdienējies līdz mantziņa jeb šafera amatam Rīgas pilī. No 1482. līdz 1488. gadam Pletenbergs pildīja Rēzeknes fogta amatu, un tieši tajā laikā, atvairot sirotāju uzbrukumus, saprata, kādus draudus Livonijai rada straujā Maskavijas valsts paplašināšanās.
1489. gada maijā Pletenbergs tika ievēlēts par ordeņa militāro virspavēlnieku - landmaršalu ar rezidenci Siguldā. Kā talantīgs karavadonis viņš sevi pierādīja kaujā pie Ādažiem 1491. gadā, kad viņa komandētie ordeņa spēki sakāva Rīgas pilsētas karapulku. Ar to tika noslēgtas ilgās cīņas starp Rīgas pilsētu, ordeni un arhibīskapu.
Pēc mestra Johana Freitāga no Loringhofas nāves ordeņa apgabalu pārvaldnieki 1494. gada 7. jūlijā Cēsīs vienbalsīgi ievēlēja Pletenbergu par jauno ordeņa mestru. Pletenbergs uzreiz paziņoja, ka aizstāvēs Livoniju ar visiem vācu un nevācu spēkiem, un uzsāka intensīvu bruņošanos. Viņš rakstīja Hanzas pilsētām, pāvestam, Svētās Romas impērijas imperatoram un citiem valdniekiem, pieprasot atbalstu naudas, bruņojuma un karavīru veidā, noslēdza militārās savienības līgumu ar Lietuvas lielkņazu Aleksandru.
1501. gada 26. augustā Pletenbergs ar 4000 smagi bruņotiem jātniekiem, 2000 algotņiem-kājniekiem (landsknehtiem) un lielu zemnieku karapulku pārgāja robežu Ziemeļigaunijā, 27. augustā viņš sakāva ap 4000 vīru lielu krievu karaspēku pie Sericas upītes starp Pečoru klosteri un Izborskas cietoksni, pēc tam ieņēma Ostrovas pilsētu. Nesagaidījis lietuviešu palīdzību, un arī tādēļ, ka karaspēkā bija izcēlusies dizentērijas sērga, Pletenbergs deva pavēli atkāpties Livonijas robežās.
Novembrī krievi iebruka Livonijā, izpostīja Alūksnes, Trikātas, Ērģemes un daudzus igauņu novadus. Pletenbergs, sagatavojies turpmākai karadarbības turpināšanai un saņēmis jaunus palīdzības solījumus no Lietuvas lielkņaza un Polijas karaļa Aleksandra, 1502. gada 27. augustā iebruka Pleskavas kņazistē 25 000 vīru, starp kuriem bija tikai 2500 jātnieki, liela karaspēka priekšgalā.
Livoniešu karaspēks
Livonijas zemju karaspēka iedalījums līdzinājās Svētās Romas impērijas ķeizara Maksimiliāna I valdīšanas laikā (1486-1519) izveidotajai karaspēka struktūrai. Jātnieku pulks bija iedalīts 3-4 nodaļās, katrā 100-200 vīru. Katras nodaļas priekšgalā jāja tās komandieris - kapteinis, kā arī karognesējs jeb kornets ar karogu. Arī kājnieku pulki tika iedalīti kareivju skaita ziņā līdzīgās rotās ar kapteiņiem priekšgalā, lielo pulka un mazākiem rotu karogiem. Livonijā jātnieku un kājnieku pulki tika saukti par karogiem (viduslejasvācu valodā «fene»), bet rotas - par karodziņiem («fenlin»).
Smagās kavalērijas kodols bija labi sagatavoti smagi bruņotie jātnieki - Vācu bruņinieku ordeņa Livonijas atzara brāļi un Rīgas arhibīskapa vasaļi - bruņinieki. Rietumeiropas smagajiem jātniekiem XVI gs. sākumā visizplatītākais bija tā sauktais ķeizara Maksimiliāna tipa bruņutērps - ar siksnām un kniedēm savienotu dzelzs plākšņu bruņas, kas sedza visu ķermeni. Pie krūšu un muguras bruņām jeb kirases ar siksnām tika piestiprinātas vidukļa, roku un kāju bruņas. Galvenais smago jātnieku ierocis bija apmēram četrus metrus garš šķēps ar dzelzs uzgali. Jātnieku tuvcīņas ieroči bija divasmeņu zobeni un cirvjāmuri, ar kuriem varēja caursist bruņas.
Ordeņa un Rīgas arhibīskapijas vieglajā kavalērijā dienēja lēņavīri jeb vasaļi, kuru pienākums par lietošanā piešķirtu zemi bija došanās karā ar savu zirgu un ieročiem. Turklāt bija arī zemnieku jātnieki; katra no tiem apgādi ar ieročiem un ekipējumu nodrošināja desmit saimnieku kopa - parobs. Vieglie kavalēristi kaujās valkāja krūšu bruņas un bruņucepuri, viņu galvenie ieroči bija zobens un aptuveni divus metrus garš šķēps ar tērauda uzgali.
Livoniešu kājnieku karaspēku veidoja landsknehtu - vācu zemēs algotu profesionālu karavīru nodaļas. Tos varēja algot gan ordenis, gan bīskapi un Livonijas pilsētas. Pirmās landsknehtu nodaļas pēc šveiciešu algotņu parauga 1482. gadā saformēja ķeizars Maksimiliāns I. Algotņi varēja dienēt gan kā pīķneši, gan strēlnieki un artilēristi, atkarībā no iespējām iegādāties bruņojumu par savu naudu.
Pīķnešu ieroči bija 4-6 metrus garš pīķis ar 30 cm garu tērauda uzgali, zobens un duncis. Uzbrukumā pīķnešus atbalstīja triecienvienības - landsknehti, bruņoti ar milzīgiem, ap divus metrus gariem un ap 20 kilogramus smagiem divasmeņu zobeniem vai arī smagiem kaujas cirvjiem garā kātā - alebardām. Strēlnieki bija bruņoti ar arbaletiem vai rokas arkebūzām jeb petrinellām ar degļa aizdedzi.
Landsknehti bija organizēti aptuveni 400 vīru lielās nodaļās, kas grupējās trīs falangās. Kaujas laikā landsknehti veidoja kvadrātveida ierindu, ko no visām pusēm sargāja pīķneši vai arkebūzu strēlnieki. XV gs. beigās - XVI gs. sākumā bija izplatīti divi arkebūzu tipi: āķu jeb mūra bises un rokas bises jeb petrinellas.
Kaujas skatījums no krievu puses
Ja neskaita daudz vēlāk tapušas hronikas, piemēram, Rusova hroniku un Pleskavas hronikas norakstus, ticamākais krievu avots par kauju pie Smoļinas ir Pleskavas hronika, kurā par livoniešu iebrukumu Pleskavas zemē 1502. gadā teikts šādi:
«Mestrs, īstās ticības nodevējs, atnāca ar karaspēku pie Izborskas pilsētiņas un 2. septembrī cītīgi sāka to lenkt. Un Dievs un svētais Nikolajs pilsētiņu paglāba, un viņš aizgāja, neko nepanācis, vienu nakti tur atradies. Tad viņš devās uz Pleskavu ar karaspēku un lielgabaliem. Tā paša mēneša sestajā dienā no rīta divos viņi pienāca pie Zaveļičjas [Pleskavas daļa], un pleskavieši paši aizdedzināja Zaveļičjas pilsētu. Tad pagāni sāka apšaudīt ar lielgabaliem Trīsvienības namu. Pleskavieši, noskaitījuši lūgšanas svētajai trīsvienībai, devās viņiem pretī pie Zaveļičjas ar algotņiem un sāka kauju - pleskavieši un algotņi šāva ar stobriem. [Vācieši] ar lielgabaliem apšaudīja Kromu [Pleskavas mūru tornis], bet Dieva bērns un svētā trīsvienība glāba. Viņi stāvēja pie Zaveļičjas vienu dienu un no Zaveļičjas devās uz upīti pie Vībutas [pie Veļikajas upes augšpus Pleskavai], un pleskavieši izgāja pretī un daudz ar viņiem kāvās pie upītes. Vācieši tomēr pārcēlās pār upi un pienāca pie Poloniščas priekšpilsētas un daudzkārt mēģināja uzrāpties uz pilsētas mūra, bet pleskavieši gaidīja lielkņaza spēkus. Vācieši stāvēja pie Poloniščas divas dienas, bet trešajā dienā atgāja atpakaļ pa to pašu ceļu, jo pleskaviešus pažēloja Dievs un svētā trīsvienība. Lielkņazs sūtīja savus karavadoņus: Novgorodas vietvalžus kņazu Daniilu Vasiljeviču Ščeņu un kņazu Vasiliju Vasiljeviču Šuiski ar maskaviešu spēkiem. Pleskaviešu spēki Peskos gaidīja maskaviešu karavadoņus divas dienas, bet, kad atbrauca maskaviešu karavadoņi, vācieši jau bija aizgājuši no Pleskavas. Viņi bija nodedzinājuši Čerehas [Veļikajas upes pieteka] tiltu un daudz citu tiltu, un vācieši pienāca pie upītes, kur viņi, pagāni, [agrāk] nebija. Viņiem sāka dzīties pakaļ lielkņaza karavadoņi un pleskavieši. Viņus panāca Ozerovos pie kapiem, kur vācieši bija apmetušies nometnē. Tur viņi sarunājās: ja krievi mūsu nometnei neuzbruks, atstāsim Pleskavas zemi, bet, ja viņi mums uzbruks, noliksim savas galvas. Un pleskavieši pirmie uzbruka nometnei, un pēc tam maskavieši. Un viņi sāka savā starpā plūkties par vāciešu mantu, un čuhnu [igauņu] vezumniekus visus nokāva. Un vācieši tai laikā sastapās ar maskaviešiem un pleskaviešiem, un ar vāciešiem notika kauja, bet ne liela. Un Pleskavas kņazs Ivans Gorbatijs sāka lamāt pleskaviešus, lai viņi neizklīst, bet tie bija piedzērušies un sāka viņu apsaukāt, jo šis kungs, kņazs Ivans, lika koka sienu celt pie Poloniščas un Brodas un nojaukt daudz māju līdz vecajam mūrim.»
Kaujas skatījums no livoniešu puses
Pleskavas hronikas ziņas rada taisnošanās iespaidu par sakāves cēloņiem. Ticamākais livoniešu avots par kauju ir kāda Livonijas ordeņa komtura īsi pēc kaujas rakstīts ziņojums Vācu ordeņa virsmestram.
«Mūsu žēlīgais kungs, Livonijas mestrs, sestdienā pirms 27. augusta ar 25 000 vīru lielu karaspēku, no tiem 2500 jātnieku - pārējie bija kājnieki - devās uz Krievijas robežām un pavadīja tur karalaukā četras nedēļas. Mēs postījām un dedzinājām, ko vien varējām sasniegt, un kā vecos, tā jaunos krievus nožņaudza un nogalināja, daļu sēdināja uz mietiem. Tas tādēļ, ka krievi pagājušo gadu un arī agrāk ir necilvēcīgi mocījuši mūsu Kristum ticīgos ļaudis. Lopus, kā šai zemē ir daudz, ko nevarējām paņemt līdzi, mēs nositām. Tad mans žēlīgais kungs mestrs atstāja šai vietā karaspēku un, paņemot sev līdz 2500 jātnieku un 2500 algotņu ar dažiem lielgabaliem, devās tālāk krievu zemē pie lielas un varenas pilsētas, ko sauc par Pleskavu. To viņš lenca trīs dienas. Trešajā dienā viņš uzdrošinājās uzbrukt priekšpilsētai. Mums laimējās nopostīt trīs priekšpilsētas un visus, kas tur bija, nogalināt.
Pēc tam [8. septembrī] abas puses izsauca un uzņēma mieru, lai notiktu sarunas. Mans žēlīgais kungs mestrs uz pilsētu nosūtīja Klāsu fon Paha kungu ar ordeņa un saviem padomniekiem. Tas ar tulku lika teikt: «Jūs redzat, ka viņa žēlīgā kunga spēki ir lieli un viņam vēl liels karaspēks netālu no šejienes, kas dodas šurp. Žēlīgais kungs [pēc šo spēku ierašanās] ieņems pilsētu, un tā nebūs noturama. Viņi jau redzējuši, kā klājies viņu priekšpilsētām, kas ir nodedzinātas un ļaudis nosisti. Tāpat notikšot arī viņiem. Ja turpretim viņi padošoties, viņus žēlošot utt. Uz to viņi sūtņiem pārdroši atbildēja - viņiem esot brīnums un pārsteigums, ka kādam Livonijas mestram varot ienākt prātā iebrukt varenā ķeizara zemē līdz pat Pleskavai. Viņi saņemšot un gaidīšot mestra spēkus. Ar to pamiers beidzās, un kādā mazā sadursmē, kurā vairākus nodūra, mūsējie saņēma trīs gūstekņus. Tie lūdza žēlot viņu dzīvības un teica, ka esot ar mieru pastāstīt mestram derīgas ziņas. Tad divus atveda, jo trešo pa ceļam nodūra šķēpiem. Izjautājot šos divus un piedraudot ar nāvi, lai teiktu patiesību, gūstekņi atzinās, ka pilsētā esot 8000 bruņotu jātnieku vienkopus un daudz kājnieku, kas tur pulcējušies, un ka gaidot vēl 3000 jātniekus. Kad tie ieradīsies, tad mūs un mūsu spēkus aplenks un nositīs. Kad mans žēlīgais kungs to dzirdēja, viņš sadalīja piecus tūkstošus, kas mums bija kājniekos un jātniekos, trijos pulkos. Pirmajā bija pats mestrs, to paredzot pirmajam triecienam. Otrā bija ordeņa galvenais karogs, un to šai dienā pakļāva Rīgas bīskapa pavēlniecībai. Trešajā pulkā bija maršals, un viņam bija pavēlēts tad, ja Dievs palīdzēs sakaut krievus, vajāt bēdzējus. Tā mēs gaidījām [13. septembrī]. Drīz vien 18 000 krievu labā kārtībā, nevis kā agrāk ar skaļu kliegšanu (kā jau mums bija teikuši abi sagūstītie krievi), devās pret mums. Mans žēlīgais kungs mestrs ar savu pulku uzbruka, bet bīskaps uzbruka no flanga. Ienaidnieks turējās varonīgi pretī, sevišķi tatāri un algotņi, kas bija krievu pusē un pirmie kaujas ierindā. Viņi ietriecās bīskapa pulkā, un mēs bijām lielās briesmās, kad daži sasniedza galveno karogu un to mēģināja satvert, pat izplēšot karogam gabalu. Tad maršals no otras puses uzbruka ienaidniekam, un kauja tad ar Dieva žēlastību neturpinājās vairs ilgi. Piespiedām ienaidnieku bēgt, un viņiem palika 2500 kritušo kaujaslaukā. Pieskaitot tos, ko nodūra bēgot, mums ir droši zināms, ka krievi pazaudēja astoņus tūkstošus.»
Krievu karaspēks
Maskavijas lielkņaza bruņoto spēku vislielākās vienības XVI gs. sākumā bija katram karagājienam sapulcēts karaspēks lielkņaza iecelta karavadoņa jeb vojevodas vadībā. Karaspēku veidoja 3-5 pulki: galvenie spēki, saukts lielais pulks, avangards jeb priekšējais pulks, arjergards un rezervju avots jeb sargpulks, kā arī flangi - labās un kreisās rokas pulki. Pulku lielums varēja būt dažāds: no 1,5-2 tūkstošiem līdz 10-15 tūkstošiem jātnieku un kājnieku.
XV gs. vidū par krievu armijas galveno triecienspēku kļuva kavalērija. Smago kavalēriju veidoja muižnieku un viņu ieročnesēju nodaļas, vieglo kavalēriju - Maskavijas dienestā esošie tatāri. Kavalērijas komplektēšanu Maskavijā nodrošināja muižu sistēma. Ivans III plaši piešķīra muižas. Tās saņemot, muižniekiem, sauktiem par bajāriem un bajāru bērniem, par galveno pienākumu kļuva karadienests pēc valdnieka pieprasījuma ar savu zirgu, ekipējumu un ieročiem, pārtikas krājumu un noteiktu skaitu bruņotu vīru.
Smagie jātnieki bija bruņoti ar divasmeņu zobeniem, kaujas vālēm, lokiem, bultām un īsiem šķēpiem ar masīvu, līdz 70 cm garu vienasmens uzgali - sovņām. Izplatītākās bruņas gan jātniekiem, gan kājniekiem bija riņķīšu bruņukrekli. Virs tiem tika vilkti ar astriem un kaņepājiem polsterēti kaftāni.
Kopš XV gs. Maskavijas lielkņazu vieglo kavalēriju veidoja tā sauktie dienesta tatāri - islāmticīgi tatāru, baškīru, čuvašu un mordviešu augstmaņi ar saviem pavalstniekiem, kurus lielkņazi par dienestu atalgoja ar zemi Maskavijā, naudu un pārtiku. Tatāriem nebija bruņu un aizsardzības ieroču, tikai šaujamloki, viegli vienasmens zobeni un dunči. Kaujās tatāri centās nodarīt zaudējumus vieglāk bruņotiem karavīriem, neielaižoties tuvcīņā, bet apšaudot tos ar bultām.
Kājnieku lielāko daļu veidoja zemnieku un pilsētnieku zemessardze, kas tika sapulcēta kara gadījumā. Galvenais kājnieku tuvcīņas ierocis bija smagais šķēps - rogatina ar lielu, lauru lapas formas uzgali. Vēl kājnieki cīņā lietoja kaujas cirvjus garos kātos - berdišus, retāk zobenus, lokus un arbaletus.
Saskaņā ar dažām aplēsēm XV gs. beigās ap 15 procentiem krievu armijas karavīru, īpaši pilsētu zemessargi, bija bruņoti ar uguns šaujamieročiem. Rokas arkebūzas tika izmantotas galvenokārt kājnieku apbruņojumam, bet cietokšņu aizsardzībai lietoja smagās arkebūzas jeb āķu bises, kas šāva līdz 300 m tālu.
Tuvāk īstenībai
Veicot kaujas gaitas rekonstrukciju pēc šiem avotiem, iespējams secināt, ka Pletenbergs pēc ziņu iegūšanas par krievu papildspēku tuvošanos saprata, ka Pleskavu ieņemt nebūs iespējams, un iecerēja ienaidnieku apvienotos spēkus aizvilināt līdz vietai, kur būs iespējams izmantot labāk apbruņoto un sagatavoto ordeņa smago kavalēriju. Šīs kavalērijas kodolu veidoja ap 450 ordeņa brāļu, kas bija izkopuši kaujas prasmi ilgstošos vingrinājumos un karagājienos. Livoniešu karapulks, radot bēgšanas iespaidu, apmetās acīmredzot iepriekš nolūkotā lielā klajumā pie Smoļinas ezera un Izborskas ceļa, aptuveni 35 km no Pleskavas.
Livoniešu rīcībā vēl bija divas dienas sava karaspēka sagatavošanai kaujai, kamēr Pleskavu sasniedza papildspēki un krievu karaspēks nonāca līdz kaujaslaukam. Atbilstoši maskaviešu karaspēka izkārtojumam kaujaslaukā - lielais pulks centrā, labās un kreisās rokas pulki abos flangos - Pletenbergs livoniešu jātniekus sadalīja trīs pulkos. Lai maldinātu ienaidniekus un vērstu trieciena spēku uz vājāko, bet ne bīstamu vietu, mestrs savu karogu uzticēja flangā novietotajam arhibīskapa vasaļu pulkam. Ordeņa jātnieku divus pulkus komandēja mestrs un landmaršals. Arjergardā tika novietoti kājnieki un vezumnieki. Sākoties kaujai, ordeņa jātnieki pēc pretinieku apšaudes ar lielgabaliem viegli ielauzās pretinieku rindās, bet arhibīskapa pulku izklīdināja krievu trieciens, pretiniekam nonākot līdz livoniešu kājniekiem un vezumiem. Pleskavas kājnieki uzreiz ķērās pie vezumu laupīšanas un dzērienu mucu tukšošanas, līdz arhibīskapa pulkam no otras puses piesteidzās palīgā landmaršala Johana Plātera komandētais pulks. Ordeņa jātnieki tikmēr vairākas reizes turp un atpakaļ izlauzās cauri krievu rindām, nogalinot milzīgu skaitu ienaidnieku, tad uz priekšu virzījās livoniešu kājnieku falangas, līdz krievu karaspēka atliekas nekārtīgi bēga no kaujaslauka, pametot Vestfāles zemē gatavotos lielgabalus, kas vēlāk tika nogādāti ordeņa galvenajā pilī Cēsīs. 1504. gadā Livonijas kārtu sapulce - landtāgs - nolēma, ka Smoļinas kaujas gadadienu turpmāk jāsvin līdzīgi Lieldienām ar pateicības dievkalpojumiem, lūgšanām un dziedāšanu.
Mestrs Pletenbergs apzinājās, ka maskaviešu rīcībā ir pietiekami daudz resursu jauniem uzbrukumiem, tādēļ uzsāka ar Maskaviju miera sarunas. 1503. gada martā Maskavā tika noslēgts pamiers, kas vēlāk vairākkārt tika pagarināts līdz 1551. gadam. Pret Livonijas sūtņiem maskaviešu bajāri izturējās nicinoši, saukāja tos par zemniekiem un dzina ārā no sarunu telpām, draudot ar sitieniem. Tomēr maskaviešu skatījumu gan uz Lietuvu, gan Livoniju kardināli mainīja sekojošās iznīcinošās sakāves cīņās ar lietuviešiem un poļiem tagadējā Ukrainas teritorijā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita