Nesen iznākusī filma «Elviss» atmodināja interesi par leģendāro rokenrola karali Elvisu Presliju arī tām paaudzēm, kurām tik sena mūzika nav īpaši tuva. Lūkosim noskaidrot, cik pamatoti Elvisam piešķirts karaļa gods un vai bija arī citi pretendenti uz šo titulu?
Jau dažus mēnešus pēc debijas albuma iznākšanas 1956. gadā Elvisam Preslijam bija neskaitāmi fani daudzviet pasaulē. Starp tiem arī sešpadsmitgadīgais Džons Lenons, kura pusaudzībai pēckara Anglijas pelēcībā Elvisa supernovas eksplozija piešķīra agrāk neapjaustu jēgu un motivāciju vārdā «rokenrols», mudinot tā paša gada nogalē izveidot savu grupu. 1964. gadā, kad «The Beatles» jau kā savas paaudzes varoņi pirmoreiz koncertēja ASV, amerikānis, ko Lenons vēlējās sastapt visvairāk, bija Elviss, «bez kura nebūtu bītlu».
Tomēr Džonam nebija taisnība, kad viņš teica vēlāk bieži citētos vārdus: «Pirms Elvisa nebija nekā», un «Pirms kāds sāka ko domāt, Elviss jau bija visu paveicis».
Naivi jautājumi par lietu kārtību
Vai Elviss tiešām radīja rokenrolu - mūziku, kas pārvērta ASV un pēc tam arī pārējo pasauli? Vai arī viņš bija tikai izskatīgs šoferis, kurš nozadzis melnādaino amerikāņu mūziku un ar menedžera «pulkveža» Toma Pārkera starpniecību to pārdevis baltādainajiem? Vai Preslijs bija rokenrola karalis? Vai arī īstais karalis bija Čaks Berijs - dižākais rokenrola dziesmu autors? Vai Litls Ričards, kurš formulēja jaunās kultūras kaujas saucienu «Wopbopaloobopalopbombom!»? Bet varbūt Džerijs Lī Lūiss, kurš aizdedzināja savas klavieres, nospēlēja «Great Balls of Fire» un tad Berijam teica: «Pārtrumpo šo!» Vai Karls Pērkinss, kura hitu par zilajām zamša kurpēm dziedāja gan Elviss (tā bija pirmā dziesma viņa pirmajā albumā!), gan Lenons, gan neskaitāmi viņu sekotāji? Vienprātīgu atbilžu nav joprojām. Taču sāksim ar sākumu.
Sems Filipss un Elvisa piedzimšana
Memfisas ierakstu kompānijas «Sun Records» īpašnieks un producents Sems Filipss bija baltais, bet mīlēja melnādaino mūziku, kuras raupjumā, enerģijā, seksualitātē un izmisumā saklausīja īstumu, kā trūka piegludināti sterilajā balto popmūzikā - rasu dalījums mūzikas tirgū bija gandrīz tikpat strikts kā sabiedrībā kopumā. Filipss pirmais savā studijā ieskaņoja B.B. Kingu, Haulinu Vulfu, Aiku Tērneru un citus vēlāk leģendārus blūzmeņus. Šo mūziku varēja pārdot, taču tikai ierobežotai, pamatā melnādainai, publikai ASV dienvidu štatos. Lai kļūtu par nacionāla mēroga spēlētāju, Filipsam vajadzēja baltādainu dziedātāju ar melnādaino izjūtu.
1954. gada jūnijā viņš uz ierakstu sesiju uzaicināja 19 gadus vecu vietējo šoferi Elvisu Presliju, kurš gadu iepriekš «Sun» studijā, samaksājot četrus dolārus, pēc savas iniciatīvas bija ieskaņojis divas dziesmas un «Sun» kartotēkā iegrāmatots kā «cerīgs balāžu izpildītājs». Cerības neattaisnojās. Elviss ar nolūkoto dziesmu netika galā, tomēr producents viņam deva vēl vienu iespēju. Otrais mēģinājums - viena no leģendārākajām XX gs. ierakstu sesijām - notika 5. jūlijā, un tajā pēc Filipsa aicinājuma piedalījās arī pavadītājmūziķi: Skotijs Mors, kurš spēlēja elektrisko ģitāru (pats Elviss spēlēja akustisko) un kontrabasists Bils Bleks. Viņi izmēģināja daudzas balādes (baltādaino dziedātāju tā laika pamatspecialitāte), taču Elviss nervozēja, nespēja iejusties repertuārā un acīm redzami zaudēja ticību sev. Kad šķita, ka vakars izšķiests velti un visi jau grasījās doties mājās, Elviss uzsāka vecu blūzu «That’s All Right», ko Arturs Krudups bija ieskaņojis jau 1946. gadā. Viņš nedziedāja nopietni, drīzāk ākstījās, gluži kā cenšoties atvairīt izgāšanās rūgtumu. Taču pēkšņi viņa balsī skanēja atbrīvotība un pārliecība - beidzot viņš bija savā teritorijā. Šī atraisītība iedvesmoja arī Skotiju un Bilu, kuri ātri piemērojās Elvisa spontānajai aizrautībai, ienesot studijā ilgi gaidīto dzīvīgumu. Šajā brīdī Sems Filipss saprata, ka ir atradis savu zelta podu.
Jau pēc divām nedēļām «That’s All Right» kļuva par Elvisa pirmo singlu un reģionālu hitu, ko dienvidu radiostacijas spēlēja aizgūtnēm. Ar to nepietika, lai iekļūtu nacionālajos topos, toties «That’s All Right» iekļuva vēsturē - kā viens no izšķirošajiem notikumiem rokenrola uzvaras gājienā.
Pauze pārdomām
Tātad Elviss - XX gadsimta lielākā baltādainā mūzikas zvaigzne - savu fantastisko karjeru sāka ar trūcīga afromerikāņa dziesmu, kas autora skanējumā tā arī nespēja pārvarēt rasu segregācijas barjeras? Dziesmu, kuras autors vēl ilgi nesaņēma ne graša autoratlīdzības, kas gan nebija ne Elvisa, ne Filipsa vaina?
Jā, tieši tā. Un «That’s All Right» nebūt nebija pēdējais Elvisa hits ar līdzīgu izcelsmi. Viņa revolucionārajā debijas albumā puse dziesmu bija aizguvumi no melnādaino mūziķu repertuāra, kas baltās publikas vairumam vienkārši nebija pazīstams. Tad kas tur revolucionārs? Kaut vai tas, ka Elviss nebija pirmais dziedātājs ar līdzīgu repertuāra izvēli, taču pirms viņa neviens tādā veidā nebija guvis vērā ņemamu ievērību. Vēl vairāk. Elvisu klausījās un pirka ne tikai baltādaino publika, bet arī melnādaino. Neatkarīgi no autora ādas krāsas viņa hiti «Heartbreak Hotel», «Don’t Be Cruel», «Hound Dog», «Love Me Tender», «Jailhouse Rock» un citi turpmāk bija pastāvīgi līderi gan popmūzikas, gan kantri, gan ritmblūza (R&B) tabulās. Divas pirmās bija baltās publikas gaumes rādītāji, trešā liecināja par melnādaino amerikāņu izvēlēm. Pirms Elvisa vēl nevienam nebija izdevies dominēt visās. Citiem vārdiem - viņa publikā nebija rasu robežu.
Turklāt pietiek Artura Krudupa oriģinālo «That’s All Right» ierakstu salīdzināt ar Elvisa, Skotija un Bila versiju, lai saprastu, ka viņi todien neapvilka svešas drēbes. Arī Elvisa balsī skan blūzs un gospelis, taču dziesmas temps ir ātrāks, melodija atgādina kantrimūziku, turklāt tai piemīt no oriģināla atšķirīga ritmiskā pulsācija, kas tuva svingam. Kā jau dienvidnieks no trūcīgas vides, kur rasu aizspriedumi nebija tik strikti, Elviss bija audzis gan ar melnādaino amerikāņu blūzu, ritmblūzu un gospeli, gan balto kantri dziesmām. Viņš saprata visas šīs valodas un spēja no tām radīt savējo. Viņš dziesmas nesacerēja, bet pieradināja, līdz tās kļuva par viņa dziesmām. Tādēļ R&B repertuārā viņš neizklausījās pēc veca blūzmeņa, bet pēc Elvisa. Arī tad, kad viņš dziedāja kantri, tas skanēja nevis kā kantri, bet kā Elviss. Tieši to no viņa gaidīja Sems Filipss.
Nauda un citi resursi
Tomēr Filipsa un Preslija savienība nebija ilga un aprobežojās ar dažiem singliem. Pēdējais «I Forgot to Remember to Forget» 1955. gada rudenī sasniedza industrijas svētā nedēļraksta «Billboard» kantri topa virsotni, taču abu šķiršanās nebija novēršama. Elvisa talanta un harismas potenciāls bija nesalīdzināmi lielāks par «Sun Records» - nelielas provinces kompānijas - spējām to īstenot. Neviens to nesaprata labāk par Elvisa jauno menedžeri «pulkvedi» Pārkeru, kurš Filipsu pārliecināja dziedātāja kontraktu par 40 tūkstošiem dolāru (līdzīgos gadījumos vēl nepieredzēti augstu summu) pārdot lielajam koncernam «RCA Victor».
Šis solis aizsāka rokenrola «zelta laikmetu» un padarīja iespējamu Elvisa grotesko leģendu, kas tik bieži tikusi pārstāstīta - neskaitāmi globāli hiti, rozā kadiljaks mammai (kura ar auto nebrauca), zelta kadiljaks pašam, vairāk nekā 30 kino lomu kvalitātes diapazonā no «ciešami» līdz «drausmīgi», karjeras stagnācija un kritums, depresija, medikamentu atkarība, dusmu lēkmēs sašauti televizori, karjeras augšupeja, personīgā lidmašīna, atkal depresija, nāve 42 gadu vecumā un mūžīga slava.
Savukārt Sems Filipss meklēja jaunu «Elvisu», un izrādījās neticami veiksmīgs. Agrāk viņa intuīcija ļāva atpazīt nākamos blūza ģēnijus, tagad viņš citu pēc cita atklāja Džoniju Kešu, Roju Orbisonu, Karlu Pērkinsu un Džeriju Lī Lūisu - abi pēdējie bija starp Preslija lielākajiem konkurentiem. Taču zīmīgi: līdz Elvisam Filipsa klienti bija melnādainie, pēc viņa - baltie.
Nedaudz statistikas
No 1956. gada sākuma, kad Elviss kļuva par «RCA Victor» mākslinieku līdz 1958. gada pavasarim, kad viņš uzvilka formas tērpu un kā ierindnieks Nr. 53310761 nonāca ASV karabāzē Rietumvācijā, industrijas prestižākā popularitātes reitinga «Billboard Top 100» virsotni sasniedza deviņi viņa singli. Badijam Hollijam tas šajā laikā izdevās vienreiz. Pārējiem iepriekš minētajiem - ne reizi. Un, jā, nevienam no viņiem nebija tik slīpēta, tik manipulatoriska un merkantila menedžera kā «pulkvedis» Toms Pārkers.
Joprojām rasu lietas, bet politkorektuma mērcē
Agrīnajai rokenrola kultūrai netrūka melnādaino slavenību. Pat apzīmējums «rock and roll» radās tieši viņu dēļ - piecdesmito gadu sākumā, vēl pirms Elviss satika Semu Filipsu, Klīvlendas radio dīdžejs Alans Frīds ievēroja, ka arvien vairāk balto tīneidžeru klausās melnādaino ritmblūzu. Lielā industrija to vēl nebija apjēgusi, taču šie pusaudži tajā dzirdēja brīvības un aizliegtā augļa vilinājumu, kas nepiemita viņu vecāku iecienītajai mūzikai. Būdams apveltīts ar lielisku intuīciju, Frīds sāka R&B hitus atskaņot savās nakts pārraidēs. Taču viņš strādāja lielā, uz baltādaino publiku orientētā radio, kur pieminēt ar melnādaino kultūru cieši saistīto apzīmējumu «ritmblūzs» (ko industrija savulaik ieviesa agrāk lietotā «rases mūzika» vietā) nozīmētu skandālu. Tādēļ Frīds šo mūziku nevainīgi dēvēja par «rock and roll» («šūpot un velt) - tā bija džezā un blūzā vēsturiski izplatīta frāze, kas bieži lietota seksuālā kontekstā, bet solīdai baltādainajai publikai neizteica neko. Alana Frīda konspirācija politkorektuma vārdā.
1956. gadā, kad Elviss sāka savu slavas skrējienu «RCA Victor» apgādā, Fetss Domino, Litls Ričards, Čaks Berijs un citi melnādainie rokenrolleri jau bija radījuši daļu vēlākās žanra klasikas. Taču, lai šī mūzika iegūtu kritisko masu, kas ierosina lielo sprādzienu un jaunas pasaules rašanos, tai vajadzēja Elvisu.
Televizora faktors
Kādēļ Elvisu? Televīzijas dēļ. Piecdesmito gadu vidū televizors jau bija divās trešdaļās ASV mājsaimniecību, un lielākie reitingi bija izklaides raidījumiem ar šovbiznesa slavenībām. Pārsvarā skatītājiem bija pieejami tikai trīs vai četri kanāli, tādēļ bija garantēta milzīga auditorija. Vēl nesen mūzikas industrija baidījās, ka TV varētu mazināt interesi par koncertiem, bet nu jau bija skaidrs, ka tā ir pati drošākā biļete uz publikas sirdi.
Taču melnādainajiem šī biļete nebija aizsniedzama. Alans Frīds savā nakts radio varēja spēlēt, ko vēlējās - kamēr nesauca lietas īstajos vārdos. Bet televīzijā melnādainajiem, kas vulgāri šķobījās, gorījās un klaigāja kaut ko nesakarīgu, bet, visticamāk, piedauzīgu, nebija izredžu. Neviena TV sabiedrība neriskētu ko tādu ielaist amerikāņu baltās vidusšķiras viesistabā, kur godīga ģimene sapulcējusies uz iknedēļas rituālo šovu.
Tādēļ Elviss bija jaunās kultūras ideālais ierocis, kurš tās vēsti nekļūdīgi nogādāja adresātam - amerikāņu pusaudzim. Arī skandalozi šokējošs un vulgārs, bet balts un tādēļ leģitīms. Kad cienīgās Amerikas sašutums par viņa izpildītajām «mežoņu riesta dejām» sasniedza nacionālas vētras mērogu un TV atteicās Elvisu rādīt pilnā augumā, joprojām atlika viņa smīnīgi sašķiebtās lūpas, izaicinošā mīmika, neatvairāmais skatiens un - pats galvenais - balss. Elvisa balss. Pēkšņi to zināja visi - rokenrols ir klāt. Amerikāņu pusaudži bija kļuvuši par rokenrola nāciju, un tai bija savs karalis.
Delikātas nianses
Jā, apgalvojot, ka pirms Elvisa nebija nekā, Lenons kļūdījās. Taču taisnība nebija arī hiphopa klasiķiem «Public Enemy», kas Presliju dēvēja par parastu rasistu, un pārējiem, kuri joprojām uzstāj, ka viņš un citi baltie rokenrola pionieri tikai iedzīvojušies uz melnādaino muzikantu sviedru un talanta rēķina. Viņiem sen ir atbildējis Litls Ričards, iespējams, pats arogantākais, vismazāk pieticīgais personāžs rokenrola vēsturē: «Esmu mūžīgi pateicīgs Dievam, kurš sūtīja Elvisu, lai viņš atver durvis, pa kurām man iziet pasaulē.»
Nenoliedzami, ka melno brāļu dziesmas vairoja Elvisa slavu. Iespējams, bez tām par viņu nemaz neuzzinātu. Taču tikpat skaidrs, ka viņš tām - visam rokenrolam - deva jaunu mērogu un vērtību, kādas šai mūzikai agrāk nebija; ļoti iespējams, ka bez Elvisa pasaule jau sen būtu aizmirsusi gan šīs dziesmas, gan to autorus. Tādēļ vērts ieklausīties kultūrvēsturnieka Luisa Menanda tēzē, ka priekšstats par rokenrolu kā afroamerikāņu mākslu, ko piesavinājušies baltie ekspluatatori, ir saprotams, tomēr stipri vienkāršots vēstures traktējums. Vēsture reti ir vienkārša.
Lūk, viens no rokenrola ēras lielākajiem hitiem - «Hound Dog». Tā pirmā izpildītāja bija melnādaina ritmblūza dziedātāja Bigmama Torntone, gigantisku apmēru būtne ar lokomotīves balsi. Viņas ieskaņojums - kaisles, nicinājuma un seksuālas agresijas piesātināta trīsminūšu psihodrāma, ko Baza Lūrmena filmā «Elviss» tik iespaidīgi atveido Šonka Dukurē , - 1953. gadā izvirzījās R&B topa virsotnē, taču tā arī palika Bigmamas vienīgais lielais hits.
Trīs gadus vēlāk «Hound Dog» kļuva par lielāko no Preslija daudzajiem hitiem, pirmo dziesmu, kas sasniegusi Nr. 1 pozīciju gan popmūzikas, gan kantri un R&B topos (no poptabulas virsotnes to pēc 11 nedēļām izstūma viņa paša nākamais hits «Love Me Tender»). Rokenrola ugunsgrēku tas aiznesa pāri pasaulei, izprovocējot gan morāles sargu sašutumu, gan R&B pūristu īgnumu par kārtējo melnādaino mūzikas profanāciju.
Taču īstā intriga ir faktā, ko Lūrmens savā filmā nepiemin - Torntone nebija «Hound Dog» autore. To viņai sacerēja un producēja Džerijs Lībers un Maiks Stollers, deviņpadsmitgadīgi ebreju jaunieši no Ņujorkas un Kalifornijas. Piekritīsiet, ka tas šai epizodei piešķir atsvaidzinošu pikantumu un daudzslāņainību?
Paaudžu plaisa, sekss, vemšana un iedvesma
Starp citu, Elviss savu «Hound Dog» versiju aizguva nevis no Bigmamas, bet no baltās vokālās grupas «Freddie Bell and the Bellboys» kaverversijas ar stipri mīkstinātu tekstu, kurā izskausti jebkādi seksuāli mājieni. Tik un tā - kopā ar Elvisa gurnu kustībām, greizo smīnu un jauneklīgi nikno dziedājumu - tas bija seksualitātes manifests, kas demonstrēja sabiedrības sašķeltību, un ne tik daudz rasu, cik paaudžu starpā. Iespējams, paaudžu vērtību atšķirības vēl nekad nebija izpaudušās tik klaji kā brīdī, kad Elvisa «Hound Dog» pirmoreiz izskanēja Eda Salivena TV šovā, nācijas iecienītākajā izklaides pārraidē. Perijam Komo, vienam no vecās skolas slavenākajiem balāžu dziedoņiem, to redzot, gribējās vemt. Piecpadsmitgadīgais Bobs Dilans šajā mirklī iemantoja pārliecību, ka mūzikai jābūt arī viņa ceļam. Bet Elviss tobrīd - ļaujiet atkārtot vēlreiz - kļuva par karali. Savukārt «Hound Dog» ilgāk nekā trīs desmitgades palika visvairāk pārdotais singls ASV mūzikas industrijas vēsturē, un Lībers ar Stolleru savu nākamo lielo hitu «Jailhouse Rock» rakstīja tieši Preslijam.
Konkurenti un pretendenti
Protams, visos laikos ir bijusi - un joprojām ir - opozīcija, kas apgalvo, ka īstenībā karaļa tituls pienācies kādam citam. Palūkosimies vēlreiz… Rokenrola pirmo megahitu «Rock Around the Clock» 1954. gadā, dažas nedēļas pirms Preslija vēsturiskās «Sun» sesijas, ieskaņoja baltādainais kantri dziedonis Bils Heilijs ar grupu «The Comets». Dziesmas rezonanse bija niecīga, līdz nākamajā gadā tā tika iekļauta pusaudžu filmā «Tāfeles džungļi». Efekts bija tūlītējs un graujošs kā kodolraķetei no skaidrām debesīm. Līdz ar filmas sākumtitriem, atskanot dziesmas ievadfrāzei «One, two, three o’clock, four o’clock, rock», publika cēlās kājās un kinoteātri pārvērtās par deju zālēm un grautiņu arēnām. Heilijs un viņa «Komētas» bija brīnišķīgi muzikanti un izklaidētāji, bet otru tādas iedarbības spridzekli nesagaidīja. Turklāt neapslēpjama nosliece uz korpulenci un plikgalvību viņam neļāva konkurēt ar gados krietni jaunākajiem sāncenšiem. Būtībā Heilijs no lielās spēles bija izstājies, vēl pirms tā sākās.
Nopietnāks kandidāts bija Fetss Domino, Ņūorleānas kreols, daudzu populāru dziesmu autors un izpildītājs - vairāk hitu bija tikai Preslijam. Taču Domino bija omulīgs resnītis (viņa pirmo hitu sauca «Fat Man» - Resnais), kurš publikai lika dejot un priecāties, bet ne sajusties kā izredzētiem dumpinieku kopības dalībniekiem. Čaks Berijs rakstīja ģeniālas dziesmas par mašīnām, skolu, brīvdienām un pusaudžu seksu, turklāt, spēlējot ģitāru, publikai par sajūsmu, imitēja pīles gaitu. Viņš bez kompleksiem sevi deklarēja par rokenrola īsto karali, taču pret ASV rasu realitāti bija bezspēcīgs. Litls Ričards ar pirmatnīgu mežonību dauzīja klavieres, bet viņa balsī skanēja dienvidu baznīcas gospeļkora jauda. Absurdās ārišķības un muzikalitātes dēļ viņš bija perfekta rokenrola ikona, diemžēl šo pašu iemeslu dēļ arī pārāk eksotisks un pat biedējošs baltās publikas vairākumam.
Un vēl, protams, baltie zēni. Džerijs Lī Lūiss, gandrīz tikpat arogants un lielisks kā Litls, lika trakot gan klavierēm, gan publikai. Viņš lepojās ar iesauku Slepkava, bet vēl labāk viņam patika uzruna «karalis». Taču Džerijs Lī bija pārāk destruktīvs, lecīgs un neprognozējams, lai titulu piepildītu ar saturu. Savukārt Badijs Hollijs raga brillēs un tvīda žaketē izskatījās pēc romantiska universitātes studenta un tāpat arī izklausījās. Viņš bija mīlulis, bet noteikti ne barvedis. Karls Pērkinss 1956. gada pavasarī, laikmeta degpunktā, tūlīt pēc sava mūža hita par zamša kurpēm cieta autoavārijā. Pašam izdevās atlabt, taču viņa brālis bija daudz smagākā stāvoklī un pēc pāris gadiem nomira. Pērkinss tam netika pāri, daudz dzēra un, lai arī bija nākamo paaudžu autoritāte, sākotnējo spožumu un motivāciju neatguva.
Lai nu kā, Elviss par karali dēvēja Fetsu un vismaz vienreiz - arī Čaku.
Rokenrols ir miris, lai dzīvo karalis
Varētu domāt, ka Elvisa aiziešana armijā 1958. gadā atbrīvoja troni jaunam karalim. Tā nenotika. Litls Ričards jau 1957. gadā koncerta laikā ieraudzīja Dieva zīmi, pasludināja rokenrolu par «sātana mūziku» un kļuva par mācītāju. 22 gadus vecais Džerijs Lī Lūiss, nepapūlējies izšķirt otro laulību, 1958. gadā noslēdza trešo - šoreiz ar savu trīspadsmitgadīgo māsīcu; prese viņam to nepiedeva, un Slepkavas karjera vairs nekad neatgriezās agrākajos augstumos. Badijs Hollijs 1959. gada sākumā gāja bojā lidmašīnas avārijā. Čaks Berijs tā paša gada beigās tika aizturēts par mazgadīgas meitenes seksuālu izmantošanu un nonāca cietumā.
Rokenrola zelta laikmets bija galā. Taču Džons Lenons kļūdījās vēlreiz - sakot, ka īstenībā Elviss esot miris nevis 1977. gadā, bet dienā, kad aizgāja armijā. Jā, rokenrola nācijai tā bija sēru diena. Taču Elvisa stāstā tobrīd noslēdzās vien pirmā nodaļa. Nākamās bija ne mazāk aizraujošas, dramatiskas un dažbrīd gandrīz tikpat lieliskas. Bet tas ir cits stāsts citai reizei.
«Televīzijā melnādainajiem, kas vulgāri šķobījās, gorījās un klaigāja kaut ko nesakarīgu, bet, visticamāk, piedauzīgu, nebija izredžu. Neviena TV sabiedrība neriskētu ko tādu ielaist amerikāņu baltās vidusšķiras viesistabā.»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita