Agrā 1919. gada 21. decembra rītā Ņujorkas ostu pameta tvaikonis «Buford». Uz tā klāja bez apkalpes locekļiem atradās arī 249 pasažieri. Kaut gan teikt «uz klāja» nebūtu īsti pareizi, jo patiesībā viņi bija ieslēgti kajītēs, kuras nedrīkstēja atstāt. Šādi drošības pasākumi bija pieņemti tādēļ, ka ASV varasiestādes šīs 249 personas bija pasludinājušas par valsts pamatus apdraudošām un atzinušas, ka to atrašanās ASV ir nevēlama. Tādēļ «Buford» uzņēma kursu uz austrumiem - uz Padomju Krieviju, ko tvaikoņa pasažieri uzskatīja par ideālu brīvības zemi. Viņu ilūzijas gan jau pavisam drīz sabruka...
Anarhijas briesmas
XX gadsimta sākumā Amerikas lielākais bieds bija anarhisti. Teorija par anarhiju kā pašu taisnīgāko sabiedrības modeli bija izplatīta daudzās valstīs, un, kā likums, tās izplatīšanos pavadīja vardarbība un asiņaini terorakti. ASV šajā ziņā nebija izņēmums.
Traģisko notikumu virkni 1892. gadā ievadīja Homstedas streiks, kura laikā izraisījās sadursmes starp streikojošajiem vietējās metalurģijas strādniekiem un uzņēmuma vadības nolīgtajiem Pinketrona detektīvu aģentūras apsardzes darbiniekiem. Streiku vainagoja anarhista Aleksandra Berkmana uzbrukums rūpnīcas vadītājam Henrijam Klejam Frikam - viņš guva smagu ievainojumu, bet šāvējam piesprieda 22 gadu cietumsodu. Pēc nepilniem desmit gadiem, 1901. gadā, notika vēl skaļāks noziegums - ungāru izcelsmes anarhists Leons Čolgošs divas reizes izšāva uz ASV prezidentu Viljamu Makinliju, kurš tobrīd atradās vizītē Bufalo. Makinlijs no gūtajiem ievainojumiem nomira, bet Čolgošam tiesa piesprieda nāvessodu.
Šis terorakts Amerikas sabiedrību satricināja līdz sirds dziļumiem. Varasiestādes saprata, ka anarhisti ir reāls drauds pastāvošajai iekārtai, tādēļ uzsāka plašas pret viņiem vērstas akcijas. Ja līdz tam, ievērojot vārda brīvības principus, policija uz anarhistu mītiņiem bieži vien skatījās caur pirkstiem, tad pēc Makinlija slepkavības anarhistiem «piegrieza skābekli». Represijas skāra virkni vadošo ASV anarhistu, sākot jau ar vienu no galvenajām propagandistēm, Kauņā dzimušo Emmu Goldmani, kuru vairākas reizes apcietināja. «Sarkano Emmu» (šī iesauka viņai bija pielipusi, pateicoties žurnālistiem) policija mēģināja saistīt ar Makinlija slepkavību, jo Čolgošs savulaik bija apmeklējis mītiņu, kurā ar musinošu runu uzstājās Goldmane, taču nebija nekādu pierādījumu, ka viņa būtu zinājusi par slepkavības plāniem.
Pēc atentāta pret prezidentu varasiestādes rūpīgi izpētīja zināmo anarhistu sarakstus un secināja, ka lielākoties tie ir nesen iebraukuši imigranti, vairumā gadījumu no Austrumeiropas - kā Goldmane un viņas draugs Berkmans, kurš bija dzimis Viļņā. Tādēļ pieņēma likumu, kas ļāva valstī neielaist anarhistiski noskaņotas personas un izraidīt jau iebraukušās. Dzīvē gan šā likuma īstenošana diez ko labi neveicās, jo uz vienas rokas pirkstiem varēja saskaitīt gadījumus, kad tiešām kāds tika deportēts. Vēl stingrāks likums tika pieņemts 1918. gadā, kad Amerikas Savienotās Valstis jau bija iesaistījušās Pirmajā pasaules karā - tas ļāva vērsties ne tikai pret sabotieriem un pacifistiem, bet arī pret revolucionāriem. Vēl pēc gada, kad karš jau bija beidzies, ASV beidzot varēja baudīt šā likuma augļus.
Brauciet uz savu sapņu zemi!
Kaut gan līdz ar kara beigām draudi ASV stabilitātei no neseno ienaidnieku puses bija mazinājušies, toties parādījās jauns bubulis - sarkanā Krievija ar tās vadoņa Ļeņina sludinātajām vispasaules revolūcijas idejām. 1919. gada beigās aizturēja vairāk nekā 200 politiski neuzticamo personu, sākot no anarhistiem un beidzot ar Amerikas Krievu strādnieku savienības vadoņiem - šajā organizācijā bija apvienojušies vairāki tūkstoši bijušo Krievijas impērijas pilsoņu, kuri bija emigrējuši pēc 1905. gada revolūcijas.
Ņemot vērā, ka liela daļa kreiso radikāļu pēc ierašanās ASV tā arī nebija pacentušies sarūpēt jaunās mītnes zemes pilsonību, tad formāli viņi skaitījās bezvalstnieki un Savienoto Valstu ģenerālprokuroram nebija šķēršļu deportēt viņus no valsts. Jautājums tikai - uz kurieni? Ilgi nebija jādomā: ja jau beidzot uz pasaules kartes ir parādījusies laimes zeme, kurā visa vara pieder strādniekiem, tad skaidrs, ka uz turieni! Jo vairāk tādēļ, ka tieši no turienes - gan pie cita režīma - kreisie radikāļi savulaik bija atbraukuši uz ASV. Tā nu visus 249 salādēja kuģī, ko prese asprātīgi nodēvēja pat «Sarkano šķirstu», un nosūtīja uz austrumiem.
Deportējamās personas ceļā devās ar dažādām jūtām. Vieni bija nelaimīgi, jo jau bija iedzīvojušies Amerikā, turklāt daži tagad tika šķirti no savām ģimenēm. Bet citi to uztvēra kā piedzīvojumu un lielo iespēju, jo viņi taču devās uz uzvarējušā proletariāta valsti.
Līkloču ceļš
Sākumā gan nevienam nebija īstas skaidrības par galamērķi. Pat «Buford» kapteinim ne - viņam bija izsniegta aploksne, ko drīkstēja atvērt pēc 24 stundām. To atvēris, viņš uzzināja, ka jādodas uz Ķīles ostu, kur kuģim veiks remontu un piešķirs loci, lai varētu šķērsot mīnulaukus - atcerēsimies, ka karš bija beidzies pavisam nesen. Drošības apsvērumu dēļ kuģa apkalpe bija apbruņota ar pistolēm, lai novērstu iespējamo dumpi, bet pasažierus gandrīz mēnesi turēja slēgtās kajītēs, ar ko viņi, protams, nebija apmierināti. Goldmane un Berkmans vēlāk sūdzējās, ka svaigā gaisā pasažieri izvesti tikai uz stundu dienā, bet pārējā laikā dzīvojuši piesmakušās telpās lielā šaurībā.
Ņemot vērā, ka ASV un Padomju Krievijai nebija nekādu attiecību (amerikāņi jauno padomju valsti neatzina un neslēpti simpatizēja tās oponentiem), sākotnēji bija iecerēts pasažierus izsēdināt Liepājā vai Rīgā, taču šo plānu īstenot neizdevās, jo, kamēr «Buford» ceļoja uz Eiropu, Rīgu jau bija ieņēmuši sarkanie. Tādēļ par jauno mērķi tika izvēlēta Hanko osta Somijā, kur «Buford» ieradās 1920. gada 16. janvārī.
Somi, kuri nesen bija piedzīvojuši pilsoņu karu un boļševiku invāziju, ko veiksmīgi izdevās atvairīt, par aizokeāna viesiem nebija sajūsmā un pēc iespējas ātrāk centās viņus pārsūtīt tālāk uz austrumiem, pāri robežai ar Padomju Krieviju. Ar vilcienu viņus nogādāja līdz pierobežai, tad sasēdināja kravas automašīnās un pārveda pāri aizsalušai upei, kas atdala Somiju no Krievijas. Pēc tam, dziedot «Internacionāli», jau padomju pusē visus sasēdināja vilcienā un aizveda uz Petrogradu.
Sovhoza direktors no Amerikas
Uzskatāms piemērs apgalvojumam, ka padomju varasiestādes īsti nezināja, kā izmantot «Sarkanā šķirsta» pasažierus, ir Pjotra Bianki biogrāfija. Odesā itāļu emigrantu ģimenē dzimušais Pjotrs ASV nonāca pusaudža gados, bet 1912. gadā iestājās Amerikas Krievu strādnieku savienībā, drīz vien kļūstot par vienu no tās līderiem. Kā tāds viņš 1919. gada beigās nonāca uz «Buford» un pēc tam padomju Krievijā.
Boļševiki vispirms viņu nosūtīja uz Omskas revolucionāro komiteju ar uzdevumu atjaunot transporta sistēmu. 1920. gada sākumā viņš parādījās Narvas-Peterhofas rajona komitejā, bet jau pēc dažiem mēnešiem Bianki nosūtīja darbā uz Kominterni - gatavot drukātos propagandas materiālus. Tā vien šķiet, ka nekādu dižu panākumu šajā darbā Pjotram nebija, jo pēc nepilna pusgada viņam piemeklēja jaunu darba vietu - hospitāļkuģa «Transbalt» komisāra vietnieks. Diez vai to var uzskatīt par paaugstinājumu un spīdošu karjeru... Vēl viņa profesionālajā biogrāfijā ir daži mēneši kādā mazā kinostudijā, līdz beidzot 1923. gadā viņu iecēla par Petrogradas alus brūža komercdirektoru. Kaut kad pa vidu uzņēma kompartijā, turklāt rekomendāciju Bianki deva vecs latviešu boļševiks kopš 1907. gada Edgars Zāģeris. Partijas rindās gan Pjotru uzņēma pēc ilgākām pārdomām, jo komunistiem ne visai patika viņa kādreizējā saistība ar anarhistiem.
1929. gada nogalē bijušā amerikāņa dzīvē notika jauns pavērsiens - viņam piedāvāja sovhoza direktora posteni Altaja apgabalā Sibīrijā. Taču Bianki jaunajā darba vietā ieradās pavisam nelāgā brīdī - jau 1930. gada martā šajā apkaimē izcēlās zemnieku sacelšanās, kurā par vienu no pirmajiem nemiernieku upuriem kļuva jaunais sovhoza priekšsēdētājs. Par godu viņam jāteic, ka Bianki, kuru nošāva tirgus laukumā, bija līdz pēdējam atšaudījies - tātad nāve gluži kā viņa otrās dzimtenes Mežonīgajos rietumos...
Lielā vilšanās
Padomju Krievijā no ASV padzītie ieradās entuziasma pārpilni - beidzot taču viņi bija nonākuši ideālajā pasaulē, kur nav buržuju un cilvēks neekspluatē citus cilvēkus. Piemēram, Berkmans ierašanos padomju valstī pasludināja par laimīgāko dienu savā mūžā. Taču sajūsma drīz vien noplaka, jo atklājās, ka sarkanajai saulītei ir plankumi, turklāt lielā skaitā.
Pirmais nepatīkamais pārsteigums bija atziņa, ka padomju valstī nav vārda brīvības - Amerikā ilgus gadus pavadījušajiem emigrantiem tas šķita kaut kas prātam neaptverams un ar revolucionārajiem ideāliem nesavienojams. Taču Ļeņins, kurš atrada laiku, lai tiktos ar Goldmani un Berkmanu, viņiem paskaidroja, ka vārda brīvība ir tāda greznība, ko pilsoņu kara apstākļos nevar atļauties. Varbūt kaut kad vēlāk.
Kaut gan boļševiki uz dzimteni atbraukušos emigrantus sākumā izmantoja savā propagandā, tomēr īsta lietojuma viņiem nebija - pārāk jau tālu «amerikāņi» bija no Krievijas reālās situācijas. Tādēļ visiem piemeklēja kaut kādus otršķirīgus darbiņus. Goldmani un Berkmanu, piemēram, nosūtīja komandējumā pa visu valsti ar uzdevumu vākt materiālus revolūcijas muzejam. Brauciena laikā viņi satikās arī ar Dienvidukrainas anarhistu vadoni Nestoru Mahno, taču, pēc visa spriežot, nekādu īpašu iespaidu uz «batjku» šī tikšanās neatstāja.
Toties abus ceļotājus ļoti iespaidoja redzētās negācijas: sarkanais terors, pārtikas atsavināšana zemniekiem, sarkano vadoņu nekompetence un aprobežotība. Ideālo nākotnes sabiedrību viņi bija iztēlojušies pavisam citādāk. Antipātijas pret boļševiku režīmu pastiprināja arī tas, ka sarkanie anarhistus uzskatīja par saviem konkurentiem un bez žēlastības apkaroja. Goldmane nekādi nevarēja saprast, kā gan Mahno, ko boļševiki vēl nesen dēvēja par savu sabiedroto, pēc brīža tika pasludināts par šķiras ienaidnieku. Par pašu lielāko vilšanos kļuva 1921. gada martā Petrogradā notikušie strādnieku nemieri un matrožu dumpis Kronštatē, ko boļševiki nežēlīgi apspieda - daudz asiņaināk nekā savulaik amerikāņu likumsargi Homstedas un citus streikus. Nemieru laikā Goldmane un Berkmans nosūtīja vēstuli vienam no padomju līderiem Zinovjevam, aicinot novērst asinsizliešanu un ieklausīties strādnieku balsī, taču šis vēstījums palika bez atbildes.
Pēc Kronštates asinspirts Berkmans savā dienasgrāmatā ierakstīja: «Pelēkas dienas. Viena pēc otras apdziest visas cerību oglītes. Terors un despotisms sagrāva jauno dzīvi, kas dzima oktobrī. Diktatūra sabradā tautas masas. Revolūcija ir mirusi, tās gars kliedz mežonīgā tuksnesī... Esmu izlēmis pamest Krieviju.» Kopā ar viņu projām devās arī Goldmane. Bet pirmā pietura atceļā uz rietumiem bija Rīga.
Negribētā pietura Rīgā
«Rīga! Burzma stacijā, dīvaina valoda, smiekli un spožas gaismas. Tas viss radīja mulsumu un pastiprināja slimības sajūtu, jo ceļā biju saaukstējusies,» tā ierašanos Latvijā savos memuāros aprakstīja Goldmane. Palikt Rīgā viņa neplānoja un gatavojās tālākam ceļam uz Vāciju, taču tas nebija tik vienkārši, jo vīzu pieprasījumu vajadzēja sūtīt uz Berlīni un tas prasīja laiku. Tātad vajadzēja pagarināt Latvijas vīzu, taču Rīgas ierēdņi nebija pārāk pretimnākoši vecajai anarhistei: «Iestādē sēdošie drūmā izskata jaunieši iebilda, taču beigās iedeva mums papildu 48 stundas. Pēc tam mums valsts jāpamet, vienalga, būsim saņēmuši Vācijas vīzas vai ne. «Jums būs jāatgriežas savā valstī!» viņi kategoriski paziņoja. Manā valstī? Kur tā ir? Karš iznīcināja veco patvēruma prasīšanas sistēmu, bet Krieviju boļševiki padarīja par cietumu. Mums nebija, kurp doties. Mēs domājām par Lietuvu un patiešām būtu uz turieni devušies, ja vien nenokavētu vilcienu no Rīgas.»
Tad Goldmane un Berkmans mēģināja braukt uz Igauniju, taču pa ceļam viņus apturēja latviešu «slepenā dienesta darbinieki» un nogādāja Politpārvaldē, kur aizturētie pavadīja pāris dienas, taisnojoties, ka nav boļševiku iesūtīti aģenti un vispār ir vīlušies sarkanajā Krievijā. Beigu beigās gan viņus atbrīvoja un pat atvainojās, norādot, ka problēmas sakne ir Goldmanes un Berkmana «boļševiku draugi», ar kuriem viņi kontaktējušies Latvijā. Turklāt abu bagāžā bija atrasta literatūra, ko Latvijā uzskatīja par pretvalstisku. Abiem tika ļauts izbraukt uz Stokholmu, no kurienes viņi tālāk devās uz Vāciju.
Sarkanais tranzīts caur Latviju
Tvaikoņa «Buford» reiss nebija vienīgais, ar kuru «laimes zemē» - sarkanajā Krievijā - atgriezās emigranti no ASV. 1921. gada sākumā vairākas grupas no ASV uz Krieviju devās tranzītā caur Latviju. Kā grāmatā «Latvijas un Amerikas Savienoto Valstu attiecības 1918.-1921. gadā» raksta vēsturnieks Ēriks Jēkabsons, sākotnēji Latvijas puses attieksme pret šādu emigrantu tranzītu bijusi pretimnākoša, vien ar noteikumu, ka ASV sedz ceļa izdevumus, vīzas un pārtiku. Tomēr drīz vien sadarbība sāka buksēt, jo Padomju Krievija 1921. gada aprīlī uz vairākiem mēnešiem atteicās pieņemt emigrantus, pamatojot šādu rīcību ar to, ka ASV nav atzinusi padomju valsti. Lai arī skaļi nepateikts, bija vēl viens iemesls, kādēļ Krievija ne pārāk alka uzņemt emigrantu simtus - lielākoties tie bija anarhisti, ar kuriem boļševiki nebija draugos. Pēc visa spriežot, antipātijas bija abpusējas, jo Jēkabsons min kāda emigranta vēstuli, kurš rakstījis, ka Amerikā neesot ticējis runām par ebrejiem kā vadošo elementu padomju iestādēs, taču Liepājas konsulātā visi darbinieki esot ebreji, kuri slikti izturoties pret «krievu cilvēkiem». Kādas citas vēstules autors piesauc «ebreju un boļševiku neglītu uzvedību» uz kuģa. Tiesa, arī paši emigranti ne vienmēr izcēlās ar nevainojamu uzvedību, jo Latvijas policija 1921. gada janvārī Rēzeknē bija aizturējusi vairākus desmitus emigrantu, kuri bez atļaujas bija klīduši pa pilsētu un izvērsuši pretvalstisku aģitāciju. Interesanti, ka viens otrs no braucējiem uz padomju sapņu zemi pēc tam ar visiem spēkiem centās no tās izkļūt - te var pieminēt kādu Jāni Gailīti-Lagzdiņu, kurš no ASV bija braucis uz Krieviju, bet pēc tam ar lielām mokām no turienes aizbēga atpakaļ uz Ameriku, uz atvadām padomju valsti nodēvējot par «lauvu bedri».
Sveši starp savējiem
Pāris gadus Goldmane un Berkmans nodzīvoja Berlīnē, taču īsti nespēja iejusties turienes kreiso aprindās: mēreni noskaņotajiem abi anarhijas veterāni šķita pārāk radikāli, savukārt pavisam kreisie nekādi nesaprata, kādēļ viņi kritizē boļševiku Krieviju. Goldmane tobrīd jau bija kļuvusi par zvērinātu antikomunisti un sarakstīja vairākas grāmatas, kurās kritizēja boļševikus. 1924. gadā viņa pārcēlās uz Lielbritāniju, kur kādā kreiso saietā pamatīgi šokēja auditoriju, kurā bija arī komunistiem simpatizējošais rakstnieks Herberts Velss, uzstājoties ar Padomju Krievijai veltītu iznīcinošu runu. Pēc tās zālē iestājās kapa klusums - publika nespēja aptvert, kā gan nepārprotami kreisi noskaņotā Goldmane varēja tik slikti izteikties par uzvarējušā proletariāta valsti.
Lielbritānijā «Sarkanā Emma» apprecējās ar kādu skotu anarhistu - laulības viņai ļāva iegūt britu pilsonību un reizē ar to ceļošanai derīgu pasi. Ar to kabatā viņa apbraukāja Franciju un Kanādu, bet 1933. gadā pat saņēma atļauju uz īsu brīdi apmeklēt ASV - ar noteikumu, ka publiskās uzstāšanās reizēs runās tikai par savu biogrāfiju un liks mierā politisko situāciju valstī. Spānijas pilsoņu kara laikā viņa dedzīgi atbalstīja republikāņus, vienlaikus pēdējiem vārdiem lamājot Staļinu, kura režīmu dēvēja pat necilvēcīgāko visas pasaules vēsturē.
Emma nomira 1940. gadā Kanādā, nodzīvojusi četrus gadus ilgāk par savu seno cīņubiedru Aleksandru Berkmanu. Viņš mūža pēdējos gadus pavadīja Francijā, kur uzturēja sakarus ar par politemigrantu kļuvušo Nestoru Mahno. Pēdējos gados Berkmanu mocīja veselības problēmas, kuru dēļ viņš 1936. gadā mēģināja nošauties, taču neveiksmīgi - lode skāra plaušas un mugurkaulu, izraisot paralīzi. Dzīves pēdējās stundās blakus viņa gultai sēdēja vecā draudzene Goldmane.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita