Armijas ekonomiskais veikals bija viens no lielākajiem tirdzniecības uzņēmumiem Latvijā. tas kļuva par vienu no sava laika simboliem un arī par pašu pirmo lielveikalu valstī.
Armijas ekonomiskais veikals tika izveidots 1919. gada 1. novembrī Rīgā uz 1. Latviešu atsevišķās brigādes jeb Armijas Dienvidu grupas kantīnes bāzes. Sākotnējais pamatkapitāls bija pavisam niecīgs - 37 000 Latvijas rubļu jeb vēlākajā valūtas pārrēķinā nedaudz vairāk par 370 latiem. Līdz 1919. gada 17. novembrim šā militārā resora struktūrvienības nosaukums bija Armijas apgādības kara veikals. Tas atradās Rīgā, tagadējā K. Barona ielā 20, un tajā strādāja seši algoti darbinieki virsleitnanta Aleksandra Tetermaņa vadībā. Tetermanis veikalu vadīja līdz 1920. gada 1. oktobrim.
Vēlāk Armijas ekonomisko veikalu vadīja leitnants Jānis Briedis (no 1920. gada 2. oktobra līdz 1920. gada 31. decembrim), virsleitnants Jūlijs Olle-Oliņš (no 1921. gada 1. janvāra līdz 1928. gada 15. aprīlim), pulkvedis-leitnants Augusts Alksnis (no 1928. gada 16. aprīļa līdz 1931. gada 8. janvārim), pulkvedis Andrejs Lejas-Sauss (no 1931. gada 9. janvāra līdz 1940. gada 8. jūlijam) un pulkvedis Alberts Ramans (no 1940. gada 9. jūlija līdz veikala likvidēšanai).
Daļa peļņas - karavīru izglītošanai
Darbības pirmsākumā Armijas ekonomiskais veikals bija Apsardzības (no 1923. gada - Kara) ministrijas Budžetu un kredītu pārvaldes pārraudzībā, bet no 1928. gada veikals jau bija patstāvīga juridiska Kara ministrijas struktūrvienība. 1928. gadā izdeva Ministru kabineta noteikumus, kas aizstāja iepriekšējos darbību regulējošos apsardzības ministra 1921. gada noteikumus par Armijas ekonomisko veikalu. Šajos noteikumos bija definēti veikala kā atsevišķas kara ministram pakļautas juridiskas iestādes uzdevumi: apgādāt karavīrus ar speciāli viņiem nepieciešamajiem priekšmetiem un precēm par iespējami zemākām cenām. Saskaņā ar šiem noteikumiem veikalam bija tiesības ierīkot darbnīcas un dažādu materiālu pārstrādes uzņēmumus, kā arī atvērt filiāles un noliktavas. Armijas ekonomiskais veikals maksāja valstij nodokļus, kādi bija paredzēti tirdzniecības uzņēmumiem, taču juridiski piederēja aizsardzības resoram. Veikala tīrā peļņa bija jāsadala šādi: 10 procenti paredzēti rezerves fondam (rezerves fonds bija izveidots, lai nepieciešamības gadījumā varētu nodrošināt nepārtrauktu uzņēmumu darbību), 30 procenti karavīru izglītības veicināšanai, kulturālās dzīves bagātināšanai un karavīru atbalstīšanai nelaimju un slimību gadījumos, 15 procenti bija jāizsniedz veikala darbiniekiem prēmiju veidā (katram darbiniekam nepārsniedzot trīs mēnešu algas apmēru), 10 procenti ieskaitāmi valsts budžetā, pārējā peļņas daļa - rīcības kapitāla palielināšanai, līdz tas būs sasniedzis 3 000 000 latu.
Jau sākumā Armijas ekonomiskais veikals izvērsa darbību ne tikai valsts galvaspilsētā, bet arī novados, tādēļ var teikt, ka tas bija pirmais veikalu tīkls Latvijā - tagadējo veikalu ķēžu priekštecis. 1919. gada 27. novembrī atklāja veikala filiāli Jelgavā, 1920. gada 1. janvārī Stukmaņos (šo nodaļu vēlāk pārvietoja uz Rēzekni) un 1920. gada 1. jūlijā arī Daugavpilī. Šajā laikā tika izveidotas arī divas pārvietojamās nodaļas vilcienu vagonos, kas veica maršrutus pa karaspēka dislokācijas vietām.
No telpām Rīgā, K. Barona ielā, Armijas ekonomiskais veikals 1920. gada 7. jūlijā pārvietojās uz plašākām telpām Mārstaļu ielā 16, kur sāka tirdzniecību arī ar audumiem un gatavajiem apģērbiem. Bija paredzēts, ka veikals tiks pārcelts uz Kara ministrijas ēkas apakšstāvu K. Valdemāra un Elizabetes ielas stūrī, taču šīs telpas aizņēma karavīru kooperatīva veikals. Tā nu 1923. gada 24. novembrī Armijas ekonomiskais veikals pārvietojās uz Audēju ielu 16, kur bez veikala telpām tika iekārtota arī saldētava un preču noliktavas.
Armijas ekonomiskais veikals bija Kara ministrijas uzņēmums, tomēr par ēku tas Kara ministrijai maksāja nomas maksu, kā arī valstij nodokļus. Šajā laikā veikalā strādāja 69 darbinieki. Līdz 1928. gadam veikalā darbojās četras nodaļas: manufaktūras, apavu, pārtikas un vairumtirdzniecības.
«Armijas ekonomiskais veikals maksāja valstij nodokļus, kādi bija paredzēti tirdzniecības uzņēmumiem, taču juridiski piederēja aizsardzības resoram.»
Savējiem lētāk!
Darbības pirmsākumos Armijas ekonomiskā veikala galvenais uzdevums bija uzlabot armijas vienību personālsastāva apgādi ar pirmās nepieciešamības precēm, ļaujot karavīriem pārtiku, apģērbu, personiskās higiēnas preces un citas lietas iegādāties par saviem līdzekļiem. Beidzoties karadarbībai, veikals un tā nodaļas pārorientējās, izvēršot darbību ne tikai karavīru, bet arī civiliedzīvotāju vajadzību apmierināšanai, kļūstot par tirdzniecības centriem gan Rīgā, gan provincē. Armijas ekonomiskā veikala priekšrocība salīdzinājumā ar citiem tirdzniecības uzņēmumiem bija tā, ka tirdzniecība noritēja nevis ar kādu konkrētu plaša patēriņa produktu grupu (piemēram, tikai pārtika vai tikai apģērbs), bet gan te varēja iegādāties visas ikdienai nepieciešamās preces. Latvijas armijas karavīriem un aizsardzības resora ierēdņiem, iepērkoties Armijas ekonomiskajā veikalā, bija paredzētas atlaides: šī pircēju kategorija varēja pirkt vadmalu un manufaktūras izstrādājumus ar 5-10 procentu atlaidi, tāpat bija iespējams preces iegādāties uz 4-6 mēnešu nomaksu. Turklāt veikals sadarbojās ne tikai ar savām filiālēm citās Latvijas pilsētās, bet arī piegādāja preces armijas apakšvienību kantīnēm, kā arī piešķīra tām kredītus nepieciešamo preču iegādei. Šādiem nolūkiem līdz 1934. gada beigām Armijas ekonomiskais veikals bija piešķīris 1 250 000 latu.
1929. gada janvārī Armijas ekonomiskajā veikalā Rīgā bija šādas nodaļas: pārtikas, delikatešu, saldumu, vīnu, vairumtirdzniecības, kungu drānu, dāmu drānu, veļas auduma, galantērijas un apavu. Veikala telpās sāka darboties šūšanas darbnīca, kas specializējās karavīru (galvenokārt virsnieku) formastērpu šūdināšanā no turpat veikalā pirktā auduma.
Kopš izveidošanas Armijas ekonomiskā veikala apgrozījums pakāpeniski pieauga no 632 675 latiem 1920. gadā līdz 10 439 073 latiem 1929. gadā, un vienlaikus auga arī pircēju plūsma un skaits, vairākās pilsētās sākās jaunu veikalu ēku celtniecība.
Ir pat suņu garderobe!
Armijas ekonomiskā veikla ēku Rīgā pircējiem atvēra 1939. gada 15. decembrī. «Apakšstāvā iekārtots ziņu birojs, kas informēs pircējus par veikala precēm un to cenām, pārdos teātra biļetes, lozes un pat dzelzceļu biļetes. Ir arī speciāla suņu garderobe. Apakšstāvā tirgosies ar delikatešu un pārtikas precēm. Gaļas izstrādājumiem iekārtota īpaša saldētava. Tabakas izstrādājumus un papirosus apakšstāvā varēs pirkt bez rindas, samaksājot vajadzīgo summu pārdevējam. Visus iepirkumus uz centralizēto izdalīšanas galdu raidīs pa slīdošo lentu.
Apakšstāvā drīzumā darbosies arī automāts dažādu augļu sulu un siltu desiņu pirkšanai. Tās varēs uzkost turpat uz vietas. Tāpat apakšstāvā būs novietota arī konditorejas nodaļa. Otrā stāvā iekārtota manufaktūras nodaļa dāmu vajadzībām. Speciālos nodalījumos dāmas varēs uzlaikot visus pirkumus. Trešais stāvs nodots gatavo apģērbu nodaļai. Uzlaikošanai visur iekārtotas speciālas kabīnes. Trešajā stāvā arī uz priekšu paliks līdzšinējā apavu nodaļa, tikai tās darbība būs stipri paplašināta. Ceturtā stāvā pārdos mājturības piederumus, sporta, medības un makšķernieka piederumus. Mednieki kā jaunumu varēs pirkt nažus, kas ūdenī negrimst. Piektā stāvā vēl ierīko telpas kafejnīcai un dāmu un kungu frizētavai. Publikas lietošanā kafejnīcu nodos nākamā gadā. Kafejnīca sola daudz jaunumu. Tā darbosies parastā veikala tirdzniecības laikā,» vēstīja «Jaunākās Ziņas».
Slīdošās kāpnes un virtuļu durvis
1934. gada 17. jūnijā veikala iekārtošanas vajadzībām aizsardzības resors iepirka nekustamo īpašumu Liepājas centrā, Rožu laukumā. 1935. gada 20. maijā šeit atklāja pēc arhitekta Aleksandra Rāceņa projekta jaunuzcelto veikala vajadzībām domātu ēku. 1936. gada 26. septembrī Rīgā ielika pamatakmeni jaunajai Armijas ekonomiskā veikala galvenajai celtnei Audēju ielā. Šo ēku cēla pēc arhitekta, pulkveža Artūra Galindoma projekta un atklāja 1939. gada beigās. Jauna ēka bija nepieciešama arī veikala Daugavpils nodaļai. 1936. gadā Kara ministrija un Daugavpils Latviešu biedrības vadība vienojās par jauna kopēja nama celšanu un arī par kopēju apsaimniekošanu. Daugavpils veikala jauno ēku atklāja 1937. gada 19. decembrī. Līdz 1936. gadam veikala štata darbinieku skaits (ieskaitot ne tikai galveno veikalu Rīgā, bet arī filiāles reģionos) bija izaudzis līdz 450 cilvēkiem.
Arī Rīgā veikala jaunās ēkas celtniecība ritēja pilnā sparā. Tobrīd tas bija modernākais preču nams Baltijas valstīs. Izdevumā «Mūsu Mājas Viesis» 1938. gada aprīlī lasām: «Veikala būvē pielietoti visdažādākie jaunākas tehnikas sasniegumi, un tas spēj pildīt visas pircēju prasības pēc modernām ērtībām. Veikalā darbojas speciālas slīdošas kāpnes, vislielākie mūsu zemē lifti (virzās uz priekšu viens metrs sekundē un spēj uzņemt 10 cilvēkus reizē), virtuļu durvis. (..) Visā veikalā pievadāmais gaiss tiek vēdināts caur speciāliem ūdensfiltriem, kur to tīra un mitrina. Svaigo gaisu visam veikalam piegādā caur komplicētu gaisa kanālu sistēmu. Gaisa ievadīšana telpā asprātīgi konstruēta caur apgaismošanas ķermeņiem, un pircējiem tā nemaz nav redzama. Speciālā technisko ierīču uzrauga telpā novietoti vismodernākie jaunlaiku aparāti, kas dod iespēju noteikt ikvienā veikala telpā esošo temperatūru un gaisa relatīvo mitrumu. Ugunsgrēka signalizācijas ierīce nelaimes gadījumā automātiski ziņo Rīgas pilsētas ugunsdzēsēju iestādei. Pagrabā spēcīgs dīzeļmotors ierīkots automātiskai strāvas ražošanai gadījumā, ja pilsētas elektrības iestāde tādu nevarētu dot, tā iedarbojas 12 sekundēs pēc strāvas nodzišanas pilsētā. Pirmo reizi Latvijā atrisināta arī pirmā stāva apsildīšana ar staru apkuri, kas pēdējā laikā atradusi plašu pielietošanu Francijā un Anglijā.»
Ar kara ministra atļauju galvenajā veikalā Rīgā ierīkoja jaunas nodaļas: azaida galdu, tabakas, gaļas, bērnu apģērbu, kungu modes preču, dāmu modes preču, dāmu un bērnu veļas, parfimērijas, mājturības piederumu, porcelāna un kristāla, sporta, zvejas un medības piederumu. Ar jauno nodaļu darbības uzsākšanu darbu izbeidza galantērijas un mājturības nodaļa. 1939. gadā Armijas ekonomiskā veikala apgrozījums sasniedza 31 622 000 latu.
Latvijas armijas karavīriem un aizsardzības resora ierēdņiem, iepērkoties Armijas ekonomiskajā veikalā, bija paredzētas atlaides.
Nost ar kungiem, biedri nāk!
1940. gada 6. janvārī saistībā ar Armijas ekonomiskā veikala jaunās ēkas Rīgā pabeigšanu tajā tika atvērtas jaunas nodaļas: tabakas piederumu, mājturības piederumu, porcelāna un kristāla, kungu apģērbu darbnīca, dāmu un bērnu apģērbu darbnīca.
17. jūnijā Latvijā ienāca Sarkanās armijas palielinātais kontingents un sākās Latvijas okupācija. Armijas ekonomiskais veikals kā Kara ministrijas struktūrvienība tika pakļauts tām izmaiņām kā visi mūsu valsts bruņotie spēki. 1940. gada 24. jūlijā Armijas ekonomiskajam veikalam iecēla politisko vadītāju - Pēteri Pētersonu, kas par savu galveno uzdevumu uzskatīja Darba vietas komitejas izveidošanu, kurai bija jācīnās pret «vecā, plutokrātiskā» paliekām darba vietā - proti, komiteja varēja apstrīdēt veikala priekšnieka jebkuru rīkojumu kā jaunajai kārtībai neatbilstošu. Viens no pirmajiem jaunās Darba vietas komitejas rīkojumiem bija tējas dzeršanas aizliegums darba laikā visiem veikala darbiniekiem bez izņēmuma. Vēl sekoja aizliegums uzrunāt klientus ar uzrunu «kungs», tagad bija jāsaka «pilsoni» vai «biedri».
Latvijas armiju, līdzīgi kā citas neatkarīgās valsts institūcijas, padomju okupācijas vara likvidēja. Taču atšķirībā no citām karaspēka vienībām Armijas ekonomisko veikalu un tā filiāles nepārņēma Sarkanās armijas Baltijas Sevišķais kara apgabals. 1940. gada 2. oktobrī Latvijas armijas likvidācijas komisija nodeva Armijas ekonomisko veikalu ar visu kustamo un nekustamo īpašumu LPSR Tirdzniecības tautas komisariāta bilancē. 1940. gada 7. oktobrī saskaņā ar LPSR tirdzniecības tautas komisāra rīkojumu Armijas ekonomisko veikalu likvidēja, galveno veikalu Rīgā pārdēvēja par Rīgas universālveikalu. 1940. gada 25. novembrī tika likvidētas Armijas ekonomiskā veikala filiāles Rēzeknē, Daugavpilī un Liepājā, attiecīgi tās pārdēvējot par universālveikaliem.
Viens no pirmajiem jaunās Darba vietas komitejas rīkojumiem bija tējas dzeršanas aizliegums darba laikā visiem veikala darbiniekiem bez izņēmuma.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita