1945. Gada pavasarī berlīnē vēl nebija noklususi pēdējo šāvienu atbalss, kad no iekarotās vācijas uz padomju savienību sāka plūst vilcienu sastāvi ar salaupītajām mantām. Uzvarētāji izmantoja savu stāvokli, un laupīja visi - sākot no ierindnieka un beidzot ar maršaliem. Citādi kā par lielo laupīšanu to visu grūti nosaukt...
Tas, ka no uzvarētās Vācijas uz Padomju Savienību tika sūtītas tā sauktās trofejas, nebija nekāds noslēpums jau padomju laikos. Nu kurienes gan vēl varēja rasties vācu automašīnas un motocikli, kas, pēdējiem spēkiem kopā salipināti, ielās bija redzami vēl 30 gadus pēc kara? Taču patiesie trofeju apjomi līdz pat deviņdesmito gadu sākumam palika noslēpums. Tikai pēc PSRS sabrukuma atklātībā pamazām parādījās ziņas par to, ka «atbrīvotāji» vāciešus atsvabinājuši ne tikai no Hitlera režīma, bet arī no pulksteņiem, tepiķiem, kažokiem un klavierēm. Turklāt zagšanas pirmrindnieki ir bijuši cilvēki, kurus pieņemts uzskatīt par varoņiem - sākot jau no slavenā maršala Žukova.
Trofeju lieta
Par to, ka padomju karavīri vāciešiem atņēma pulksteņus un velosipēdus, neviens jau sen nebrīnās. Diezgan likumsakarīgi, ka līdzīgi uzvedās arī komandieri, tikai nesalīdzināmi vērienīgāk. 1947. gadā padomju drošības ministrija pēc Staļina rīkojuma sāka izmeklēšanu tā sauktajā «trofeju lietā», kurā aizdomās par dienesta pilnvaru pārsniegšanu turēja vairāk nekā desmit ģenerāļi, kuri dienēja okupētajā Vācijā. Kā viens no pirmajiem iekrita ģenerālleitnants Konstantīns Teļegins, kurš bija uz dzimteni sūtījis ešelonu ar dažādām mantām, kuras nekādi nevarēja būt ieguvis likumīgā ceļā - preču apjoms bija tik liels, ka, lai to legāli iegādātos, nepietiktu ar ģenerāļa visa mūža algu. Teļegina mājās sarīkotajā kratīšanā atrada vēl lērumu mantu: 16 kilogramus sudraba izstrādājumu, 218 auduma baķus, 21 medību bisi, kastes ar porcelāna traukiem un mākslas darbiem.
![]()
Aviācjas bāzes kuģi «Grāfs Cepelīns» vācieši tā arī nepaspēja pabeigt. Pēc kara, kad kuģa korpuss nonāca krievu rokās, tas bija ievērojami bēdīgākā stāvoklī, nekā šajā attēlā.
Drīz vien kļuva skaidrs, ka Teļegins ne tuvu nav vienīgais, kurš no Vācijas vagoniem vedis visādus labumus. Arestēja arī ģenerālmajoru Alekseju Sidņevu, kurš Berlīnē vadīja iekšlietu sektoru. Pratināšanā Sidņevs atzinās, ka būtībā ir izlaupījis Vācijas Reihsbankā esošās vērtības un pievācis vairākus senus gobelēnus, 15 zelta pulksteņus, 42 zelta kulonus, rokassomiņu no tīra zelta un 600 sudraba karotes piedevām. Uz izmeklētāja jautājumu, kādēļ viņš to visu ņēmis, ģenerālis atbildēja ar atbruņojošu vientiesību: «Taisnību sakot, es pat neaizdomājos, ko īsti zogu. Gadījās man tie gobelēni pa rokai, tā nu paņēmu... Es centos ņemt visu to vērtīgāko. Ko vēl piesavinājos, pat neatminos.» Izmeklētājs Sidņevam palīdzēja atsvaidzināt atmiņu: vēl ģenerālis bija pievācis 32 kažokus, 178 kažokādas, 1500 metrus dažādu audumu, 405 sieviešu zeķu pārus, 78 apavu pārus un 296 dažādus apģērba gabalus. Mantu bija tik daudz, ka būtu pieticis neliela veikala atvēršanai.
Pratināšanā Sidņevs pastāstīja daudz interesanta - arī par to, ka laupīšanā bijis iesaistīts visvarenā Lavrentija Berijas vietnieks Ivans Serovs. «Diez vai kāds no Vācijā dienējušajiem nezina, ka Serovs būtībā ir pats galvenais darbonis zagto mantu apritē. Serova lidmašīna pastāvīgi kursēja no Berlīnes uz Maskavu, bez jebkādas robežkontroles vedot dažādas vērtīgas mantas, piemēram, kažokus, paklājus un gleznas. (..) Serovs kaut kur atrada vācu tehniķi, kurš izstrādāja īpašu radiolu ar visiem rasējumiem pēc konkrētiem Serova norādījumiem. Koks radiolu izgatavošanai tika noplēsts no Hitlera kabineta sienas reihskancelejā. Vienu no šīm radiolām Serovs uzdāvināja maršalam Žukovam,» pratināšanā stāstīja Sidņevs.
Tikai pēc PSRS sabrukuma atklātībā pamazām parādījās ziņas par to, ka «atbrīvotāji» vāciešus atsvabinājuši ne tikai no Hitlera režīma, bet arī no pulksteņiem, tepiķiem, kažokiem un klavierēm.
Žukovs izmeklētāju un, kas vēl būtiskāk, Staļina redzeslokā bija nonācis jau gadu iepriekš. Jau 1946. gadā Staļinu informēja, ka Žukovs teju vai rūpnieciskos apjomos izved mantas no Vācijas, jo uz robežas bija aizturēti septiņi vagoni, kuros atradās 85 kastes ar maršalam «piederošām» mēbelēm. Ļoti iespējams, ka Staļins šādam «sīkumam» nepievērstu uzmanību, ja vien pats Žukovs tobrīd jau nebūtu sācis uzvesties pārāk lielmanīgi, draugu lokā plātoties, ka būtībā viņš esot uzskatāms par galveno uzvaras kaldinātāju. Staļinam šāds paškritikas trūkums nepatika, tādēļ maršalu noņēma no Sauszemes spēku komandiera amata un aizsūtīja komandēt Odesas kara apgabalu. Ja salīdzina, ar citiem «trofeju lietas» figurantiem, viņš vēl viegli tika cauri.
![]()
Nacistu un padomju vadoņus vienoja mīlestība uz dārgām un jaudīgām automašīnām. Tagad var tikai minēt, kam tika attēlā redzamais Hermaņa Gēringa «Horch 853»
Teļegins visu izmeklēšanas laiku - četrus gadus - nosēdēja aiz restēm, līdz 1952. gadā viņam piesprieda 25 gadu ieslodzījumu. Brīvībā viņš gan iznāca jau pēc gada, jo pēc Staļina nāves «trofeju lietas» figuranti tika reabilitēti. Arī vienam no Žukova tuvākajiem draugiem ģenerālleitnantam Vasilijam Terentjevam piesprieda 25 gadus, bet, tāpat kā Teļeginu, pēc Staļina nāves viņu reabilitēja. Ģenerālim Vladimiram Krjukovam, kurš no Vācijas kā «trofejas» bija atvedis četras vieglās automašīnas, tāpat piesprieda 25 gadus un atbrīvoja pēc Staļina nāves. Viņa sieva, populārā dziedātāja Lidija Rusanova, kuru apcietināja kopā ar vīru, vēlāk stāstīja, ka visas kratīšanā atrastās mantas viņa esot godīgi iegādājusies par saviem honorāriem, taču tam grūti noticēt, ja zinām, ka viņu mājās atrada 107 kilogramus sudraba izstrādājumu, 208 briljantus, 132 gleznas, 35 senus paklājus, 312 apavu pārus, 87 kostīmus, kaudzēm gultasveļas un veselu bibliotēku ar greznām grāmatām ādas iesējumos vācu valodā, kaut gan ne Krjukovs, ne Rusanova vācu valodu neprata. Piedevām Krjukovam konfiscēja arī 700 000 rubļu - tiem laikiem milzīgu summu, kas bija līdzvērtīga ģenerāļa desmit gadu algai.
Vēlāk daži krievu vēsturnieki izvirzīja versiju, ka visa «trofeju lieta» bijusi safabricēta, jo ar tās palīdzību Staļins vēlējies izrēķināties ar Žukovu, ko uzskatījis par potenciālu konkurentu. Daļa taisnības šajā apgalvojumā droši vien ir, taču tik un tā nav apstrīdams fakts, ka lietas figurantu mājokļos tika atrasti tik lieli dažādu mantu krājumi, pie kādiem legālā ceļā viņi nekādi nevarēja tikt. Žukovs gan taisnojās, ka daļu mantu esot pircis par savu naudu, bet daļu viņam uzdāvinājuši dienesta biedri, taču izmeklētāji viņam īsti nenoticēja. Ne bez pamata, jo, ja ticēt maršalam, tad viņš nez kādēļ bija sapircies kaudzēm mantu, ar kurām vienam cilvēkam bija stipri par daudz - 24 pulksteņus, 4000 metrus dažādu audumu, 323 kažokādas, 44 gobelēnus, 55 gleznas, septiņas kastes ar tējas servīzēm, astoņus (!) akordeonus, 20 medību bises. Kā rakstīts kratīšanas protokolā: «Mantas glabājas vasarnīcā, kur divas istabas pārvērstas par noliktavu, sapakotas 51 lādē, kā arī sakrautas kaudzē. Viss vasarnīcas aprīkojums, sākot no mēbelēm, paklājiem, traukiem un beidzot ar aizkariem, ir ārzemju ražojuma, pārsvarā vācu. Vasarnīcā nav nevienas padomju ražojuma lietas, izņemot celiņus, kas izklāti pie ieejas. Vasarnīcā nav nevienas padomju grāmatas, toties skapjos stāv liels daudzums grāmatu lieliskos iesējumos ar zelta rotājumiem, tikai un vienīgi vācu valodā.» Lieki teikt, ka arī maršals Žukovs vācu valodā neko daudz vairāk par «Hitler kaput» un «Hande hoch» nesaprata...
«Briljantu rokas» laineris
Skatoties jauko padomju kinokomēdiju «Briljantu roka» (1969. gads), diez vai jums ienāca prātā, ka tajā redzamais laineris «Mihails Svetlovs», kurā Jurijs Ņikuļins un Andrejs Mironovs devās ceļojumā uz «pūstošajiem rietumiem», patiesībā ir vācu izcelsmes un savu jaunību aizvadījis, vizinot vācu strādniekus kruīzos, kas tika organizēti nacistu programmas «Spēks caur prieku» ietvaros.
Šis kuģis saucās «Pobeda» («Uzvara»), kaut gan dzimis tas bija ar pavisam citu vārdu - «Magdalena». 1928. gadā būvētais laineris sākumā veica reisus no Eiropas uz Centrālameriku, bet pēc pārbūves 1934. gadā tika pārdēvēts par «Ibēriju». Kara beigās kuģis nonāca angļu rokās, kuri saskaņā ar starpvalstu vienošanos atdeva to krieviem. Padomju puse pēc remonta to izmantoja reisos Odesa-Ņujorka, taču tālie braucieni beidzās 1948. gadā pēc traģiska incidenta. Melnajā jūrā, jau tuvojoties Odesai, uz kuģa izcēlās ugunsgrēks. Nelaime izcēlās kinofilmas pārtīšanas laikā - lente aizdegās, uguns pārmetās uz blakus esošo filmu kaudzi un skaņuplašu noliktavu. Īsā laikā liesmas izplatījās pa visu kuģi, turklāt tas notika tik ātri, ka komanda pat nepaspēja noraidīt SOS signālu. Kad uguni beidzot izdevās apdzēst, kļuva skaidrs, ka bojā gājuši divi apkalpes locekļi un 40 pasažieri, kuru vidū bija arī Ķīnas maršals Fen Jusjaņs. Pēc nelaimes kuģi saremontēja un tas turpināja reisus dažādos maršrutos, bet 1962. gada Karību krīzes laikā transportēja padomju karavīrus uz Kubu. «Pobeda» godam kalpoja līdz septiņdesmito gadu beigām, kad tika norakstīta un sagriezta lūžņos.
Ģenerālim «mersedess», kapteinim «opelis»
«Trofeju lietas» figuranti būtībā bija vienīgie, kurus sauca pie atbildības par laupīšanu lielos apmēros. Par tiem, kuriem bija kaut kāda mēra sajūta un kuri savas vasarnīcas nepiekrāva ar mantu kalniem, laupot daudzmaz saprātīgos apmēros, «orgāni» īpaši neinteresējās, un viņi bez problēmām varēja baudīt trofeju labumus.
![]()
Maršals Žukovs (pa labi) iepazīstas ar sabiedroto parakstīto Vācijas kapitulācijas aktu. Uz kapitulācijas pieņemšanas ceremoniju gan maršals ieradās nevis ar kādu no saviem «Horch» automobiļiem, bet ar Staļina dāvināto «Packard».
Īpaši kāri padomju virsnieki bija uz vācu automašīnām. Varētu padomāt, - sarkanajam virsniekam taču nepiedien braukt fašistu mašīnā, taču realitātē visi pie pirmās izdevības no padomju ražojuma auto pārsēdās «horhā» vai «mersedesā». Piemēram, ģenerālmajoram Ivanam Roslijam bija trīs automašīnas - amerikāņu «Willys», kas viņam pienācās oficiāli pēc štatu sarakstiem, kā arī paša gādāta čehu «Tatra» un vācu «Maybach» kabriolets. Par pēdējo ģenerāļa šoferis Nikolajs Molokovs vēlāk ar sajūsmu stāstīja: «Tas bija īsts brīnums. Milzīgs auto, svēra vairāk nekā divas tonnas. Četras durvis, mīksts nolokāms jumts. Salons apdarināts ar sarkanu ādu. Instrumentu panelī pirmo reizi mūžā ieraudzīju tādu lietu kā tahometrs. Tieši vidū atradās elektriskais pulkstenis. Protams, bija arī «Telefunken» radio.»
Berlīnes pirmajam padomju komandantam, ģenerālim Nikolajam Berzzarinam (kura senčos bijuši latvieši) piederēja ļoti smalks «Mercedes» limuzīns, kā arī vairāk nekā desmit vienkāršāku mašīnu un motociklu. Labumā gan viņam vācu tehnikas brīnumu vākšana negāja - 1945. gada jūnijā Berzzarins nositās, braucot ar trofeju motociklu. 11. armijas komandierim ģenerālim Ivanam Batovam bija «Maybach» limuzīns, bet viņa vietniekam apgādes jautājumos pulkvedim Matvejevam vienkāršāks «Opel Admiral». Tāds pats «Opel Admiral» bija ģenerālpulkvedim Katukovam un maršalam Vasiļevskim. Jau pieminētajam Žukovam, kā jau parasti, visu vajadzēja vairāk nekā pārējiem - tādēļ viņam bija veselas piecas «Horch» automašīnas.
Dārgumu medības
Katrai no uzvarētājvalstīm bija arī specifiski mērķi. Piemēram, britu specdienests MI-5 pastiprināti meklēja karaliskās ģimenes vēstules, kas bija adresētas vācu radiniekiem un varēja saturēt kompromitējošu informāciju. Tādēļ 1945. gada pavasarī angļu specvienība ieradās princim Volfgangam piederošajā Heses pilī Vācijā, lai savāktu tur esošos dokumentus, starp kuriem bija arī vēstules. Papīrus briti tiešām atrada, taču radās nepatīkama problēma - pils atradās amerikāņu okupācijas zonā, un amerikāņiem bija iebildumi, ka briti tā vienkārši kaut ko tagad vedīs projām. Beigu beigās gan abas puses atrada kompromisu: dokumentus paņēma angļi, toties pilī esošās vērtslietas tika amerikāņiem.
Kur viņi ņēma visu šo autoparku? Kur nu kurais - sākot ar Hitlera reihskancelejas garāžu, kuras saturu izvazāja visi, kas tai tika klāt (pat vienkāršam rotas komandierim tika «Mercedes» kabriolets), beidzot ar privātmājām un dažādu iestāžu garāžām. Mašīnu vākšanā pastāvēja zināma hierarhija, jo leitnantam vai kapteinim nepienācās braukt ar «maibahu», viņu rangam atbilda «Opel Olympia», «Opel Kadett» vai kas tamlīdzīgs. Sākumā gan zemākie virsnieki šo vienkāršo patiesību nesaprata un uz sapulcēm ieradās «mersedesos», taču priekšniecība viņiem ātri visu izskaidroja, vienkārši atsavinot lepnākos braucamos savām vajadzībām. Lai no tā izvairītos, kapteiņi un majori, pat ja ikdienā brauca ar «mersedesu», uz sapulcēm sāka ierasties ar motocikliem vai velosipēdiem - uz tiem priekšnieki aci nemeta.
Vēlāk viss šis raibais autoparks nonāca Padomju Savienībā, kur lielo pilsētu ielās līdz pat piecdesmito gadu vidum dominēja vācu automašīnas. Piecdesmitajos, kad padomju rūpniecība arvien lielākā skaitā ražoja «moskvičus» un «pobedas», vācu dominante mazinājās, turklāt būtiska nozīme bija arī tam, ka vācu automašīnām bija grūti dabūt rezerves daļas. Tiesa, piecdesmito gadu dižpārdoklis «Moskvič 401» būtībā bija tas pats «Opel Kadett», tikai ražots Maskavā. Kaut gan nereti tiek minēts, ka to montēja uz iekārtām, kas bija atvestas no Vācijas, īsti patiesībai tas neatbilst - «Opel» rūpnīca kara laikā bija tik pamatīgi nopostīta, ka veselu iekārtu tajā bija gaužām maz. Toties bija saglabājusies visa tehniskā dokumentācija. Amerikāņus tā īpaši neinteresēja, jo mašīnas būvēt viņi paši prata itin labi, savukārt krievi to pievāca un uz tās pamata uzbūvēja gan jaunu ražošanas līniju, gan arī automašīnu.
Laika gaitā padomju virsnieku mīlestībai pret vācu autobūvi parādījās vēl kāds negaidīts blakusefekts - septiņdesmitajos gados par tobrīd līdz kliņķim nobrauktajām vācu mašīnām sāka interesēties kolekcionāri, īpaši jau Baltijas republikās. Ja paskatāmies Rīgas Motormuzeja un Latvijas lielāko privāto kolekciju krājumus, tur diezgan būtiska daļa eksponātu mūspusē ir nonākuši tieši ar padomju virsnieku starpniecību.
![]()
Amerikāņu karavīrs pie nacistu salaupītajām gleznām un citām mākslas vērtībām, kas kara beigās bija paslēptas Ellingenes baznīcā.
Amerikāņu guvums
Atšķirībā no krieviem amerikāņu karavīri okupētajā teritorijā vāciešiem pulksteņus no rokām nerāva un velosipēdus un šujmašīnas nezaga - šo labumu viņiem mājās pietika. Toties rūpnieciskos apmēros vāca visus tā dēvētos «suvenīrus» - šajā kategorijā bija viss, sākot no Hitlera pistoles un beidzot ar holandiešu vecmeistaru gleznām. Mākslas priekšmetu rekvizēšana notika arī valstiskā līmenī, jo jau 1944. gadā tika izveidotas īpašas specvienības, kuru uzdevums bija meklēt nacistu noslēptos dārgumus. Cita starpā amerikāņi pievāca lielāko daļu Vācijas kinoarhīva.
Valstiska līmeņa trofejas
Žukovs un viņa biedri, protams, bija laupīšanas lielmeistari, taču iniciatīva «trofeju» vākšanā nāca no Kremļa. 1945. gada 9. jūnija padomju virspavēlniecības pavēle būtībā legalizēja laupīšanu, nosakot, ka ikvienam karavīram ir tiesības uz dzimteni nosūtīt noteiktu skaitu paciņu ar trofeju labumiem. Virsnieki tika atalgoti vēl dāsnāk - katram ģenerālim pienācās trofeju automobilis, bet zemākajiem virsniekiem motocikli vai velosipēdi. Augstākajos amatos sēdošie ģenerāļi «trofeju» indulgenci interpretēja pavisam brīvi, kā redzam no «trofeju lietas» materiāliem. Tomēr pats lielākais laupītājs bija padomju valsts, turklāt to darīja ar Rietumu sabiedroto piekrišanu un aktīvu dalību.
Vēl pirms galīgās uzvaras 1945. gada sākumā notikušajā Jaltas konferencē PSRS, ASV un Lielbritānija vienojās, ka būtu tikai godīgi, ja Vācija tām kompensētu kara radītos zaudējumus. Kādā veidā? Vienkārši: rekvizējot Vācijas visdažādākos Vācijas īpašumus, sākot no ārvalstu uzņēmumu akcijām un beidzot ar rūpnīcu iekārtām un transportlīdzekļiem. Tika arī noteikts, ka visi vāciešiem atņemtie labumi sadalāmi vienādās daļās visiem sabiedrotajiem. Aiz kadra gan palika, ka kara izskaņā katrs no sabiedrotajiem centās apiet pārējos, dzenoties pēc vācu jaunākajām tehnoloģijām un to izstrādātājiem. Tā amerikāņiem tika vācu raķešu konstruktori ar Verneru fon Braunu priekšgalā, savukārt krievi pievāca kaudzi citu tehnoloģiju iestrādņu, tostarp pirmās zenītraķetes.
![]()
Jaltas konferences galvenās personas: Vinstons Čērčils, Franklins Delano Rūzvelts un Josifs Staļins. Tieši šajā konferencē tika pieņemts lēmums par vācu īpašumu sadali starp uzvarētājiem
Taču rekvizēja ne tikai tehnoloģijas vien. Aprēķināts, ka tikai PSRS no Vācijas izveda 400 000 vagonu dažādu labumu. Tajos bija viss, ko vien var iedomāties: 2885 rūpnīcu aprīkojums, 96 elektrostacijas, vairāk nekā miljons liellopu, 20 miljoni litru spirta, 2,3 miljoni tonnu graudu un daudz kas cits. Izveda arī Humbolta Universitātes astronomijas observatorijas aprīkojumu un pat Berlīnes metro vagonus. Sadzīves priekšmetu uzskaitījums ir vienkārši satriecošs: 60 000 klavieru, 460 000 radiouztvērēju, 190 000 paklāju, 265 000 sienas un galda pulksteņu. Padomju Fizkultūras un sporta Komiteja pat parūpējās, lai Vācijā tiktu demontēti un uz PSRS izvesti peldbaseini. Noderēja pat Hitlera reihskancelejas telefonu centrāle - tā, kā raksta vēsturnieks Aleksandrs Širokorads, līdz pat astoņdesmitajiem gadiem darbojās PSKP CK centrālajā aparātā.
No ekonomikas viedokļa, protams, pati svarīgākā bija rūpnīcu izvešana, turklāt tās izveda ne tikai no Vācijas, bet arī no Austrijas un pat no Polijas. Kā pirmās jau 1945. gada vasarā izveda mašīnbūves rūpnīcas, kas Vācijas vajadzībām bija ražojušas tankus - tās nodeva Staļingradas traktoru rūpnīcas rīcībā. Aprīkojumu uz turieni veda tādā apjomā, ka rūpnīcas vadība pat nespēja tikt galā ar uzskaiti un sadali. Rekvizēja arī vagonu rūpnīcas un dzinēju ražotnes. Vēlāk izveda arī citas ražotnes, piemēram, skaņuplašu fabriku un paklāju rūpnīcu. Pa tīro izveda arī koncerna AGFA ražoto krāsaino filmu krājumus - paradoksālā kārtā padomju Uzvaras parāde Sarkanajā laukumā ir iemūžināta, izmantojot tieši šīs vācu kinofilmas, vismaz tā daļa, kas ir krāsaina. Kā raksta Širokorads, visas četrdesmito gadu otrās puses padomju krāsainās kinofilmas ir tapušas uz AGFA filmām.
![]()
Britu virsnieks pēta gleznas, ko atradis kāda SS vadoņa mājās
Visas uzvarētājvalstis ar lielu entuziasmu no Vācijas izveda mākslas priekšmetus. Padomju karavīru rokās 1945. gada pavasarī nonāca slavenās Drēzdenes galerijas eksponāti, kas tika aizvesti uz PSRS kā kompensācija par Ļeņingradas, Kijevas un citu pilsētu muzejiem nodarītajiem postījumiem, pie kuriem vainojami vācieši. Daļa taisnības šajā apgalvojumā bija, jo arī vācieši bija ļoti kāri uz okupēto zemju mākslas darbiem, ko veda uz savu dzimteni - daudzi nolaupītie šedevri vēl šobaltdien nav atrasti. Kas attiecas uz Drēzdenes gleznām, lielu daļu no tām krievi vēlāk atdeva savam satelītam, Vācijas Demokrātiskajai Republikai, tāpat arī daudzus citās Vācijas pilsētās rekvizētās mākslas vērtības. Taču daudz kas no rekvizētā palika arī PSRS.
Atsavinātā flote
Militāristi nebūtu militāristi, ja pēc uzvaras nemestos revidēt sakautā ienaidnieka arsenālus - kas tad tur labs un izmantojams vēl palicis. Šis tas jau bija palicis. Piemēram, kara flotes kuģi, ko sabiedrotie savā starpā sadalīja - padomju pusei tika vairāk nekā 500 lielu un mazu kuģu. Piemēram, vieglais kreiseris «Nirnberga», ko krievi pārdēvēja par «Admirāli Makarovu» un iekļāva Baltijas flotē, kur tas kalpoja līdz 1959. gadam. Krieviem tika arī kāds unikāls kuģis - vienīgais un tā arī līdz galam neuzbūvētais vācu aviācijas bāzes kuģis «Grāfs Cepelīns». Vācieši kara beigās gan to bija saspridzinājuši, taču teorētiski to varēja mēģināt atjaunot un pabeigt, tā aplaimojot padomju floti ar aviācijas bāzes kuģi, kāda tai nebija. Tomēr padomju valdība nolēma, ka tas ir pārāk dārgs prieks un 1947. gadā «Grāfu Cepelīnu» vienkārši nogremdēja. Turklāt diezgan ilgi mocījās, apmētājot ar aviobumbām un apšaudot ar torpēdām, jo pat pēc vairākiem trāpījumiem kuģis negribēja grimt. Līdzīgs liktenis piemeklēja vēl pāris diezgan smagi bojātus vācu karakuģus. Toties krieviem tika vairāki mīnukuģi un liels skaits mazāku kuģīšu un kuteru. Jau pieminētais Aleksandrs Širokorads, kurš pamatīgi pētījis rekvizēto kuģu likteni, raksta, ka vēl 2010. gadā trīs no 1945. gadā pārņemtajiem kuģiem esot bijuši ierindā.
Uzvarētāji zaudētājiem atņēma arī pasažieru kuģus, ko sadalīja savā starpā. Lielākais no laineriem, «Eiropa», tika ASV, kas to vēlāk atdeva Francijai - vēl 15 gadus tas veica reisus pāri Atlantijas okeānam. Vairākus lainerus saņēma Lielbritānija un ieskaitīja savas kara flotes sastāvā. Lielāko daļu sev tikušo kuģu Padomju Savienība nosūtīja uz Tālajiem Austrumiem, kur turpmāk reisus veica bijušais vācu laineris «Wangoni» (nu jau ar nosaukumu «Čukotka»), «Wadai» («Gogolis»), «Salon» («Primoje»), «Oceana» («Sibirj»), «Der Deutsche» («Azija»), «Caribia» («Iļjičs») un «Hansa» («Sovetskij Sojuz») - pēdējais skaitījās pats lielākais pasažieru kuģis padomju valstī, tādēļ arī tāds nosaukums. Pāris laineri rekvizētie laineri kursēja arī Melnajā jūrā.
![]()
Lielbritānijas karaliene Elizabete II tiekas ar padomju burinieka “Sedovs» apkalpi. Pats kuģis, kura pirmais nosaukums bija «Magdalena Vinnnen», redzams fonā.
Pats bēdīgi slavenākais no Vācijai atņemtajiem laineriem noteikti ir «Admirālis Nahimovs» - tas pats, kurš 1986. gadā Melnajā jūrā sadūrās ar kravas kuģi «Pjotrs Vasevs» un nogrima, dzelmē aizraujot 423 cilvēkus. Šis kuģis būvēts bija 1925. gadā Vācijā, tolaik tā nosaukums bija «Berlīne». Laineris izcēlās ar īpašu komfortu un veica regulārus reisus uz Ņujorku, bet kara laikā tika izmantots kā peldošais hospitālis. Šādā lomā tas 1945. gada janvārī viesojās Liepājā, no kurienes evakuēja ievainotos vācu karavīrus, taču pa ceļam tika torpedēts un daļēji nogrima. Izcelt to izdevās tikai pēc diviem gadiem, bet pēc tam krievi kuģim piešķīra jaunu nosaukumu un sāka izmantot reisos Melnajā jūrā. «Admirālis Nahimovs» bija viens no greznākajiem padomju laineriem. Kā rakstīja tā pirmais kapteinis Nikolajs Soboļevs: «No ārpuses un iekšpusē kuģis mirgoja ugunīs. Pasažierus sajūsmināja dārgais aprīkojums: vestibilu, kajīšu, salonu un restorānu sienas bija apdarinātas ar dārgām koka šķirnēm, sienas greznoja krāšņi kroņlukturi. Klājus sedza dārgi paklāji, pie tam katrs klājs bija savā krāsā. Pasažieris, nonācis salonā, jutās kā pilī vai muzejā.» Astoņdesmitajos gados no šīs spozmes gan bija palikusi vairs tikai atblāzma, bet pēc traģiskās katastrofas vairs nebija arī tās.
Krieviem tika arī vācu jahta «Avizo Hela», par kuru runāja, ka tā tikusi būvēta Hitlera vajadzībām, taču fīrers tā arī nekad uz tās neuzkāpa. Toties uzkāpa padomju vadoņi Vjačeslavs Molotovs un Ņikita Hruščovs, kā arī Indijas premjerministrs Džavaharlals Neru - tas notika piecdesmitajos gados, kad jahta jau bija piedzīvojusi kapitālo remontu un pārdēvēta ar «Angāru».
Pāris rekvizēto kuģu ir visai cieši saistīti ar Latviju. Proti, burinieki - «Sedovs» un «Krūzenšterns». Tie abi pēc atsavināšanas Vācijai tika pierakstīti Rīgas ostā un izmantoti kā mācību kuģi. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas abi burinieki, kuri līdz tam regulāri bija piedalījušies dažādās regatēs, nepalika Rīgā un tika aizvesti uz Krieviju. Žēl, jo šie skaistie kuģi bija jebkuras flotes lepnums - sākot no vācu un beidzot ar padomju.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
