Pirms 50 gadiem Minhenē notikušās XX vasaras olimpiskās spēles iegājušas vēsturē kā pašas asiņainākās. Pēc palestīniešu teroristu sarīkota uzbrukuma tika nogalināti 11 Izraēlas delegācijas pārstāvji un viens Rietumvācijas policists, bet Vācijas varasiestāžu rīcība teroristu neitralizēšanā bija reti diletantiska.
Bija vēl tumšs, kad 1972. gada 5. septembrī ap puspieciem rītā astoņi treniņtērpos ģērbušies vīrieši rāpās pāri Minhenes olimpiskā ciemata divus metrus augstajam žogam. Tajos laikos olimpiskajās spēlēs drīkstēja piedalīties tikai amatieri, kuru vairākumam šis pasākums bija laba iespēja apskatīt pasauli un piedalīšanos sacīkstēs apvienot ar izklaides pasākumiem. Tādēļ nevienu nemulsināja tas, ko mūsdienās sauktu par sportiskā režīma pārkāpšanu.
Minhenes olimpisko spēļu dalībnieki uz savām pagaidu mītnēm mēdza doties pēc izbaudītas naktsdzīves un, lai lieki netramdītu apsargus, nereti rāpās pāri žogam. Tā rīkojās arī tie astoņi vīri, kuriem palīdzēja daži kanādiešu sportisti, kas atgriezās olimpiskajā ciematā pēc pasēdēšanas vairākos alus bāros. Taču kanādiešiem nebija ne jausmas, ka puišiem, kuriem viņi palīdzēja, lielajās somās ir nevis kedas, iesvīduši treniņtērpi un dvieļi, bet gan Kalašņikova automāti, Tokareva pistoles un rokas granātas. Olimpiskajā ciematā bija ieradušies palestīniešu kustības «Melnais septembris» kaujinieki, un viņu mērķis bija ēka, kur dzīvoja Izraēlas delegācijas pārstāvji. Pēc nepilnas diennakts ķīlnieku sagrābšanas krīze, kurai sekoja līdzi visās pasaules malās, bija beigusies, un tās rezultāti bija šokējoši - nogalināti 11 Izraēlas sportisti, treneri un tiesneši, viens Rietumvācijas policists un pieci teroristi.
![]()
Viens no izraēliešu dzīvokļiem pēc teroristu uzbrukuma - uz grīdas redzamas asinis, bet sienā ložu atstātās pēdas
Ķīlnieku sagrābšana
Palestīniešu kaujiniekiem pēc iekļūšanas olimpiskajā ciematā nebija nekādu šaubu, kurp doties - viņu mērķis bija Konolija iela 31 jeb ēka, kurā olimpiādes laikā dzīvoja Izraēlas delegācijas pārstāvji. Par viņu mītnes vietu liecināja pie nama izkārtais karogs, taču teroristi bija parūpējušies arī par rūpīgāku šīs vietas izpēti. Bavārijas Iekšlietu ministrijas vēlāk veiktajā izmeklēšanā noskaidrots, ka viens no kaujiniekiem bija iekārtojies darbā olimpiskajā ciematā. Viņš bija pamanījies ne tikai izgatavot teroristus interesējošās ēkas durvju atslēgu dublikātus, bet arī nokārtot olimpiskās akreditācijas diviem saviem biedriem, kuri arī bija izlūkojuši plānotā terorakta vietu. Kad palestīniešu kaujinieku fotoattēlus demonstrēja televīzijā, vairāki Honkongas un Urugvajas sportisti viņos atpazina cilvēkus, kurus Izraēlas mītnes apkaimē bija sastapuši pirms 5. septembra.
Atslēguši ēkas ārdurvis, teroristi uzvilka no slēpošanas cepurītēm izgatavotas sejas maskas, izvilka no somām ieročus un slēdza vaļā mājas pirmā dzīvokļa durvis. Aizdomīgie trokšņi pirmo pamodināja Izraēlas cīkstoņu tiesnesi Jozefu Gutfreindu. Viņš uzkliedza pārējiem numuriņā dzīvojošajiem, lai tie ātrāk mostas, jo kaut kas nav lāga, bet pats steidzās pie durvīm. Tajās jau bija pavērusies sprauga, pa kuru Gutfreinds redzēja maskās tērptus bruņotus vīrus un ar visu savu 135 kilogramu svaru atspiedās pret durvīm, lai nepieļautu viņu iekļūšanu dzīvoklī. Viņam palīgā steidzās cīkstoņu treneris Moše Veinbergs, un īsi pēc tam nogranda Minhenes traģēdijas pirmais šāviens - caur durvīm raidītā lode trāpīja Veinbergam sejā, cauršaujot vaigu.
Jau pēc brīža teroristi ielauzās dzīvoklī. Svarcelšanas tiesnesis Tuvja Sokolovskis bija visātrāk reaģējis uz Gutfreinda sacelto trauksmi, izsitis logu un izbēdzis no ēkas, taču pārējie seši kļuva par teroristu ķīlniekiem. Ievainotajam Veinbergam, kura seja asiņoja, iebrucēji lika viņus vest uz nākamo dzīvokli, jo uzskatīja, ka jāsagrābj pēc iespējas vairāk ķīlnieku. Līdz pat šim brīdim nav īsti skaidrs, kādēļ «Melnā septembra» teroristi neiebruka 2. dzīvoklī, bet devās uz trešo. Saskaņā ar vienu, Izraēlas vēsturnieku vidū izplatītu, versiju tā bijusi Veinberga viltība, jo viņš cerējis, ka 3. dzīvoklī mītošie cīkstoņi un svarcēlāji spēs izrādīt iebrucējiem sīvāku pretestību. Taču ticamāka šķiet 2. dzīvoklī mītošā soļotāja Šaula Ladani hipotēze. Viņš ir pārliecināts, ka kaujinieki šajā dzīvoklī neiebruka tādēļ, ka iepriekšējās izlūkošanas laikā bija noskaidrojuši, ka tajā dzīvo arī vairāki šaušanas izlases dalībnieki. Un, kas zina, varbūt kādam no viņiem istabiņā ir arī pielādēts šaujamierocis.
Lai nu kā, bet 3. dzīvokļa iemītniekus iebrucēji pārsteidza nesagatavotus, un tagad kaujinieku rokās bija jau 12 ķīlnieki. Taču jau pēc pāris minūtēm viņu skaits samazinājās līdz deviņiem cilvēkiem. Brīdī, kad teroristi veda trešajā dzīvoklī sagūstītos ķīlniekus uz pirmo dzīvokli, cīkstonis Gads Cabari metās bēgt pa kāpnēm, kas veda uz pazemes autostāvvietu. Viens no teroristiem jau bija gatavs viņu nogalināt, taču viņa automātu no rokām gandrīz izsita nenogurdināmais Veinbergs, kurš neatkarīgi no ievainojuma trešajā dzīvoklī bija paspējis paklusām nozagt augļu tīrāmo nazīti. Šo ieroci gan nevarēja salīdzināt ar kaujinieku rīcībā esošo arsenālu, un iznākums bija likumsakarīgs - teroristi Veinbergu nošāva. Tāds pats liktenis piemeklēja svarcēlāju Jozefu Romano. Lai gan sportists pēc sacensībās gūtās traumas pārvietojās uz kruķiem, viņš tomēr mēģināja neitralizēt vienu no teroristiem, taču diemžēl neveiksmīgi.
Izgāšanās tiešajā ēterā
No teroristu ieņemtās ēkas izbēgušie izraēlieši sacēla trauksmi, un jau drīz vien visā pasaulē televīzijas kanāli un radiostacijas vēstīja par ārkārtējo gadījumu Minhenes olimpiādē. Vēl pirms tam, ap pulksten 7.45 rītā, Rietumvācijas kancleru Viliju Brantu sazvanīja Izraēlas premjere Golda Meira, kura vēlējās definēt savas valsts nostāju un noskaidrot Rietumvācijas varasiestāžu iespējamo rīcību. Jau tobrīd Meira izlēmīgi paziņoja, ka saskaņā ar Izraēlas valsts principiem nekādās sarunās ar teroristiem neielaidīsies.
Pēc dažām stundām «Melnā septembra» kaujinieki pa ēkas durvīm izmeta Veinberga līķi (Romano mirstīgās atliekas bija pamestas 1. dzīvokļa vidū kā biedinājums pārējiem sasietajiem ķīlniekiem). Tad arī izskanēja teroristu prasības - atbrīvot Izraēlas cietumos ieslodzītos 234 palestīniešus, kā arī Vācijas «Sarkanās armijas frakcijas» līderus Ulriki Meinhofu un Andreasu Bāderu, kā arī japāņu kaujinieku Kozo Okamoto. Vācijas medijos bieži tiek akcentēts, ka palestīniešu teroristiem nogādāt ieročus līdz Minhenei palīdzējuši vācu neonacisti. Taču patiesībā runa ir tikai par vienu cilvēku - Villiju Polu, kurš rīkojās nevis ideoloģisku, bet gan merkantilu apsvērumu vadīts un par labu atlīdzību palīdzēja teroristiem ievest ieročus pilsētā. Par šīs versijas patiesumu liecina arī tas, ka «Melnā septembra» kaujinieki nepieprasīja no ieslodzījuma atbrīvot nevienu labējo aktīvistu.
«Vācieši bija piemirsuši atslēgt elektrības padevi ieņemtajai ēkai un izraidīt no olimpiskā ciemata televīzijas kanālu žurnālistus, tādēļ teroristi televīzijas tiešraidē varēja vērot, kā policisti ieņem pozīcijas pirms trieciena»
Savas prasības, starp kurām bija arī brīva izlidošana uz kādu no Tuvo Austrumu valstīm (izņemot Jordāniju un Libānu) teroristi izvirzīja ap pusdienlaiku, piedraudot, - ja tās netiks izpildītas, sākot ar pulksten trijiem pēcpusdienā ik pa trīsdesmit minūtēm tiks nogalināti divi ķīlnieki. Rietumvācijas valdība izveidoja pārrunu grupu, kurā darbojās Bavārijas iekšlietu ministrs Bruno Merks, VFR iekšlietu ministrs Hanss Dītrihs Genšers un Minhenes policijas priekšnieks Manfreds Šreibers. Divi politiķi un viens vīrs, kurš labāk jutās kabinetā, pārcilājot un parakstot dažādus dokumentus, nevis apkarojot noziedzību ielās. Gods, kam gods, visa šī trijotne nebaidījās doties uz ienaidnieka perēkli, lai noskaidrotu, vai izraēlieši vispār vēl ir dzīvi. Viņi teroristiem pat piedāvāja gan paši palikt ķīlnieku vietā, gan jebkādu naudas summu, lai atbrīvotu ķīlniekus, taču «Melnā septembra» kaujinieki tam nepiekrita. Vai nu tīši, vai arī netīši, bet teroristi radīja iespaidu, ka viņu grupā ir tikai četri vai pieci cilvēki - vēlāk šis kļūdainais pieņēmums veicināja ķīlnieku atbrīvošanas operācijas izgāšanos.
Kā jau šādos gadījumos pieņemts, vācieši, kuri piedalījās sarunās ar teroristiem, visos iespējamos veidos vilka laiku, cenšoties pārliecināt kaujiniekus, ka viņu prasības tiek izskatītas, lai gan Izraēlas premjere jau no rīta bija skaidri un gaiši paziņojusi, ka nevienu palestīnieti no cietuma neizlaidīs. Tikmēr krīzes vadības grupa izstrādāja ķīlnieku atbrīvošanas plānu. Ap puspieciem pēcpusdienā olimpiskajā ciematā ieradās 38 treniņtērpos ģērbušies, bet labi bruņoti Bavārijas policijas darbinieki, kuru uzdevums bija ieņemt ēku un neitralizēt teroristus.
Kādēļ ne kāda armijas vienība, kas šāda uzdevuma veikšanai būtu labāk piemērota? Atbilde pavisam vienkārša - Vācijas pēckara konstitūcija nepieļāva bruņoto spēku izmantošanu šādiem mērķiem. Plānotais uzbrukums gan beidzās, tā īsti nesācies. Vācieši bija piemirsuši atslēgt elektrības padevi teroristu ieņemtajai ēkai un izraidīt no olimpiskā ciemata televīzijas kanālu žurnālistus, un «Melnā septembra» kaujinieki televīzijas tiešraidē varēja vērot, kā policisti ieņem pozīcijas pirms trieciena. Teroristu grupas līdera Lutifa Afifa vēstījums vāciešiem no sarunu grupas bija nepārprotams - nekavējoties izbeigt šos pekstiņus, jo citādi pa ēkas durvīm jau pavisam drīz tikšot izsviesti vēl divu ķīlnieku līķi. Vācu policisti saņēma pavēli atkāpties un, kā atzina vēlāk, par to bija ļoti priecīgi, jo par saviem spēkiem ne tuvu nebija pārliecināti. Jau pēc visas operācijas izgāšanās arī Šreibers sacīja, ka Bavārijas policijai šāda uzdevuma veikšana nav bijusi pa spēkam: «Mēs bijām mācīti novērst ikdienišķus incidentus, neizmantojot ieročus, taču nebijām gatavi cīnīties ar teroristiem, kuri bija izgājuši attiecīgu mācību kursu militārajās nometnēs.»
Drošības caurumi
Par sportistu drošību Minhenes vasaras olimpisko spēļu rīkotāji īpaši parūpējušies nebija. Tas bija saistīts ne tikai ar vēlmi ieekonomēt, bet arī ar tieksmi demonstrēt visai pasaulei, ka kopš 1936. gada, kad Berlīnes olimpiāde notika nacistu pārvaldītajā militarizētajā valstī, Vācija ir būtiski mainījusies uz labo, liberālo pusi. Organizatori olimpiādi devēja par «Die Heiteren Spiele» («Priecīgajām spēlēm» jeb «Gaišajām spēlēm»), taču tās kļuvušas par asiņainākajām vēsturē.
Teroristi bez jebkādām problēmām iekļuva olimpiskā ciemata teritorijā, jo tā neapbruņotā apsardze bija butaforiska. Spēļu rīkotāji vēlāk atzina, ka ciemata un sporta arēnu apsargi bija gatavoti tam, lai pieķertu viltotu biļešu un akreditāciju īpašniekus vai neitralizētu sadzērušos un pārlieku emocionālus līdzjutējus, taču ne vairāk. Taču pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā Eiropā savas aktivitātes bija izvērsušas daudzas teroristu grupas - gan Īru republikāņu armija un basku ETA gan itāļu «Sarkanās brigādes» un rietumvācu «Sarkanās armijas frakcija», gan citi. Kad organizatori vērsās pie policijas psihologa Georga Zībera, lūdzot viņu ieskicēt iespējamos draudus olimpiādes laikā, Zībers sagatavoja apjomīgu ziņojumu. Starp 26 potenciāli bīstamiem scenārijiem bija arī tas, kas piepildījās realitātē, proti, eksperts paredzēja, ka grupa palestīniešu kaujinieku var iebrukt olimpiskajā ciematā, sagrābt par ķīlniekiem Izraēlas pārstāvjus un izvirzīt savas prasības. Spēļu rīkotāji pēc iepazīšanās ar šo dokumentu esot tikai neticīgi nošūpojuši galvas un paziņojuši - lai novērstu visus draudus, tam jākrāj nauda un jāstrādā vēl 20 gadus. Interesanti, ka pēc teroristu uzbrukuma «gaišreģi» Zīberu paklusām atvaļināja no policijas un piedraudēja ar citām nepatikšanām, lai viņš lieki nepļāpātu.
Zībera analīze bija tikai pārdomas par iespējamu notikumu attīstības scenāriju, taču trīs nedēļas pirms spēļu atklāšanas (tā notika 26. augustā) Vācijas izlūkdienests no uzticama informācijas avota Libānas galvaspilsētā Beirūtā saņēma ziņu, ka «palestīnieši gatavo nozīmīgu akciju Minhenes olimpisko spēļu laikā». Šī informācija tika nodota gan spēļu rīkotājiem, gan Bavārijas Iekšlietu ministrijai, kas bija atbildīga par vispārējo drošību, taču nekādas reālas rīcības, lai novērstu iespējamo uzbrukumu, no šo struktūru puses nesekoja.
Izraēlas delegācijas vadītājs Šmuels Lalkins (viņam teroristu uzbrukuma laikā izdevās izbēgt no ēkas) vēlāk žurnālistiem Seržam Grosāram un Āronam Kleinam stāstījis, ka viņš jau iepriekš bija izteicis spēļu rīkotājiem bažas par Izraēlas sportistiem atvēlētās ēkas novietojumu. Proti, tā atradās olimpiskā ciemata nomalē, pavisam tuvu to norobežojošajam žogam, un Lalkins satraucies, ka šai ēkai varētu uzbrukt. Rietumvācijas amatpersonas viņu mierinājušas, ka nekas tāds netiks pieļauts, atsaucoties uz Vācijas pagātni un to, ka par ebreju delegācijas drošību tiks piedomāts īpaši. Taču spēļu dienās Lalkins nav manījis, ka Izraēlas delegācijas ēka tiktu apsargāta rūpīgāk nekā citas. «Pat ja būtu bijuši šie neapbruņotie patruļnieki, ko viņi varētu iesākt pret kaujiniekiem ar automātiskajiem ieročiem? Vienkārši būtu vēl vairāk upuru,» viņš teicis.
Prom no olimpiskā ciemata
![]()
Pēc teroristu uzbrukuma Minhene no sporta svētku mājvietas kļuva par teju vai karadarbības zonu un ielās parādījās bruņutransportieri
Īsi pirms četriem pēcpusdienā Starptautiskā olimpiskā komiteja un spēļu rīkotāji pēc nesaprotami ilgas vilcināšanās bija pieņēmuši lēmumu apturēt sacensības. Olimpiskajā ciematā atmosfēra bija nervoza un saspringta. Lai gan nebija ne mazāko pazīmju, ka teroristi varētu uzbrukt arī citu valstu atlētiem, sportisti apzinājās - ja ēku mēģinās ieņemt triecienuzbrukumā, lodes lidos uz visām pusēm.
Neilgi pēc deviņiem vakarā teroristi saņēma ziņu, ka viņu prasības tiks izpildītas, un gaisa karaspēku bāzē Firstenfeldbrukā (aptuveni 25 kilometrus no olimpiskā ciemata) viņus gaida ar degvielu uzpildīta lidmašīna, ar kuru pēc ķīlnieku atbrīvošanas teroristi tiks nogādāti viņu iecerētajā galamērķī - Kairā. Ēģiptes varasiestādes gan neesot bijušas sajūsmā par to, ka tiek iesaistītas krīzē, kurai pievērsta visas pasaules uzmanība.
Īsi pirms desmitiem vakarā netālu no olimpiskā ciemata piezemējās trīs «Bell UH-1» helikopteri. Divi no tiem bija paredzēti teroristiem un ķīlniekiem, bet ar trešo viņiem gatavojās sekot Vācijas drošības dienestu darbinieki. Bavārijas policija gan nebija atmetusi cerības ķīlniekus atbrīvot olimpiskā ciemata teritorijā un ierīkoja slēpņus pie pazemes autostāvvietām, pa kurām teroristiem un ķīlniekiem bija jāveic vairākus simtus metru garais ceļš līdz helikopteriem. Taču vācu policistu skaļā rosīšanās nepalika nepamanīta modrajam Atifam, kurš izvirzīja jaunu prasību - atsūtīt autobusu, ar ko teroristus un ķīlniekus aizvestu līdz helikopteriem. Šī vēlme tika izpildīta.
Haoss lidlaukā
Tikmēr Firstenfeldbrukas lidlaukā tika veikti visi sagatavošanās darbi teroristu sagaidīšanai. Retrospektīvi gan jāatzīst, ka tie bija diezgan diletantiski, bet ķīlnieku nāve - absolūti likumsakarīga.
Uz skrejceļa atradās «Boeing 727» lidmašīna, kurā bija 16 lidsabiedrības «Lufthansa» formās pārģērbti Bavārijas policisti. Viņu uzdevums bija neitralizēt teroristus, kuri pirmie iekāps lidmašīnā, bet ap lidlauku izvietotajiem snaiperiem šajā brīdī bija jāatklāj uguns uz pārējiem «Melnā septembra» kaujiniekiem. Taču lidmašīnā esošie policisti, apspriedušies par savām iemaņām, nonāca pie secinājuma, ka šī ir pašnāvnieku misija un vienkārši savu posteni pameta, atstājot laineri tukšu. Uzzinot par šādu pavērsienu, Genšera padomnieks drošības jautājumos (un vēlākais pretterorisma vienības «GSG 9» dibinātājs) Ulrihs Vegeners izmisumā esot saķēris galvu, saprotot, ka ķīlnieku atbrīvošanas operācija ne ar ko labu nebeigsies.
Viņa bažas bija pamatotas, jo šajā brīdī teroristiem bija gatavi stāties pretim vien pieci snaiperi, no kuriem trīs atradās lidlauka dispečeru tornī, bet vēl divi pie skrejceļiem. Taču jāsaprot, ka apzīmējums «snaiperi» bija nosacīts - Bavārijas policijas vadība šā uzdevuma veikšanai vienkārši izraudzījās vīrus, kuri nedēļas nogalēs ar labām sekmēm piedalījās brīvprātīgajās šaušanas sacensībās. Šāvēji bija bruņoti ar visparastākajām «Heckler & Koch G3» triecienšautenēm bez optiskajiem tēmēkļiem un nakts redzamības ierīcēm. Armijas pārstāvji bija piedāvājuši aizdot vismaz infrasarkano staru tēmēkļus, taču policisti atteicās, jo ar tādām uzpariktēm viņiem mūžā nebija bijusi darīšana.
Par parunu kļuvusi izslavētā vāciešu kārtība jeb «ordnungs», taču šoreiz no tās nebija ne vēsts. Helikopteru piloti pretēji saņemtajām instrukcijām nepiezemējās tā, lai lidaparātu durvis būtu redzamas no dispečeru torņa, kurā atradās lielākā daļa snaiperu. Šāvējiem nebija radiosakaru ar komandieriem, tādēļ viņiem nācās rīkoties uz savu galvu. Arī snaiperu skaits bija pārāk mazs (parasti tiek lēsts, ka viena mērķa neitralizēšanai nepieciešami vismaz divi snaiperi), turklāt viņiem neviens nebija parūpējies paziņot, ka teroristi ir astoņi, nevis četri vai pieci, kā tika uzskatīts iepriekš. Pašā pēdējā brīdī tika nolemts, ka operācijā noderētu arī pāris bruņumašīnu, taču tās iestrēga ceļā, jo vērot krīzes atrisināšanos no Minhenes uz Firstenfeldbruku savās automašīnās devās tūkstošiem cilvēku.
Ap plkst. 22.30 lidlaukā ieradās divi helikopteri, kuros atradās teroristi un kārtīgi sasietie ķīlnieki. Kaujinieku līderis Atifs kopā ar vienu no biedriem devās apskatīt lidmašīnu. Konstatējis, ka tajā nav nevienas dzīvas dvēseles, viņš saprata, ka tūdaļ sāksies apšaude, par ko, skrienot helikoptera virzienā, kliedza saviem biedriem. Snaiperi patiešām atklāja uguni, taču tie, kuri atradās dispečeru tornī, helikopteru nepareizā novietojuma dēļ nevienam īsti trāpīt nevarēja. Situācija kļuva vēl haotiskāka, kad teroristi sašāva skrejceļu apgaismojošos prožektorus. Tumsā notiekošā apšaude te mazliet pierima, te atkal pieņēmās spēkā, un nevienam nebija skaidrs, kura puse gūst virsroku. Ap pusnakti lidlaukā beidzot ieradās bruņumašīnas, taču tajās esošajiem policistiem nebija ne mazākās jausmas, kur atrodas savējie, bet kur pretinieki, tādēļ šauts tika uz visām pusēm, un policistu raidītās lodes ievainoja vienu no snaiperiem un kādu helikoptera pilotu, kas bija paslēpies viņam blakus.
Brīdī, kad kauja ritēja pilnā sparā, Vācijas valdības preses dienesta vadītājs Konrāds Ālers nez kādēļ oficiāli paziņoja, ka operācija ir noslēgusies veiksmīgi un ķīlnieki atbrīvoti. Žurnāls «Time» nedēļu pēc notikušā rakstīja, ka pēc šā paziņojuma izskanēšanas televīzijā kanclers Brants ar labi padarīta darba apziņu licies gulēt, bet Izraēlā jau sākušās svinības un premjere Meira atkorķējusi konjaka pudeli, lai uzsauktu tostu. Taču šie prieki bija pāragri. Pēc bruņumašīnu ierašanās svaru kausi kaujā nosvērās par labu varasiestāžu pārstāvjiem, taču arī teroristi nebija noskaņoti doties uz citiem medību laukiem, nepaņemot līdzi tik daudz cilvēku, cik vien iespējams. Kāds kaujinieks iemeta rokas granātu vienā no helikopteriem, bet cits tikmēr raidīja vairākas automāta kārtas uz otra korpusu. Helikopteros esošajiem sasietajiem ķīlniekiem cerību izdzīvot nebija. Taču Rietumvācijas policija vismaz tika galā ar teroristiem - pieci tika nogalināti, bet trīs (no kuriem divi bija ievainoti) saņemti gūstā.
Plkst. 3.24 no rīta amerikāņu telekompānijas «ABC» žurnālists Džims Makejs, kura reportāžas beidzamās diennakts laikā bija skatījušies ap 900 miljoniem cilvēku brīvajā pasaulē, nāca klajā ar paziņojumu: «Kad vēl biju bērns, man tēvs bieži sacīja, ka mūsu lielākās cerības un briesmīgākās bailes reti kad piepildās. Taču šonakt briesmīgākās bailes ir piepildījušās. No vienpadsmit ķīlniekiem divi tika nogalināti olimpiskajā ciematā vakarrīt, bet deviņi šonakt lidlaukā. Visi ir miruši.»
![]()
Teroristu uzbrukumā bojā gājušie Izraēlas delegācijas locekļi
Bonnas divkosība
Nākamajā dienā Minhenes olimpiskajā stadionā notika terorakta upuriem veltīts piemiņas brīdis. Pēc tā olimpisko spēļu norises vietu pameta atlikusī Izraēlas delegācija, bet jau nākamajā dienā šim piemēram sekoja Ēģiptes, Alžīrijas un Filipīnu delegācijas. No Minhenes prom devās arī vairāku citu valstu sportisti. «Viss ir vienkārši. Mēs bijām ielūgti uz svētkiem, bet, ja kāds tajos ierodas neaicināts un sāk šaut cilvēkus, kā gan iespējams palikt?» sacījis Nīderlandes skrējējs Joss Hermenss.
No mūsdienu skatpunkta raugoties, absolūti nepieņemama bija Rietumvācijas valdības rīcība. Jau 8. septembrī nogalināto teroristu līķus atļāva ar lidmašīnu nogādāt Lībijas galvaspilsētā Tripolē, kur tos sagaidīja sērojošu, bet vienlaikus arī triumfējošu musulmaņu pūļi.
Dienu iepriekš Ārlietu ministrija bija izdevusi iekšēju cirkulāru, norādot, ka «neviens dienests nedrīkst vainot citu par neizdarībām un nekāda paškritika nav pieļaujama». Šreibers nāca klajā ar paziņojumu, ka «ķīlnieki bija faktiski miruši jau kopš viņu sagūstīšanas brīža, un tikai gadījumā, ja teroristi pieļautu kādu milzīgu kļūdu, parādītos cerības uz viņu atbrīvošanu». Izraēlas premjere Meira gan formāli pateicās rietumvāciešiem, sakot, ka viņi darījuši visu, kas bija viņu spēkos. Taču šajā paziņojumā jaušama arī neapmierinātība, ka absolūti nav ņemts vērā šādās lietās daudz pieredzējušākā «Mossad» viedoklis.
Izraēlā cerēja vismaz uz to, ka taisnīgu un bargu tiesu spriedīs trim izdzīvojušajiem un arestētajiem «Melnā septembra» kaujiniekiem - Adnanam el Gašī, Džamalam el Gašī un Mohamedam Safadī. Taču arī šīs cerības izplēnēja 29. oktobrī, kad divi «Melnā septembra» teroristi sagrāba «Lufthansa» lidmašīnu «Boeing 727», kas bija ceļā no Damaskas uz Frankfurti. Uzbrucēji pieprasīja Minhenes teroristu atbrīvošanu, un tā arī notika - kaujinieki tika pārvesti uz tolaik Dienvidslāvijā esošo Zagrebas lidostu, bet pēc tam netraucēti izlidoja uz Tripoli.
Gan 1999. gadā iznākušajā filmā «One Day in September», gan citos avotos atrodami pietiekami pārliecinoši pierādījumi versijai, ka šī lidmašīnas nolaupīšana bijusi vien inscenējums. Proti, Rietumvācijas drošības dienesti vienojušies ar palestīniešu grupējumiem, ka tie apmaiņā pret teroristu atbrīvošanu pārtrauks savas aktivitātes VFR teritorijā. Lidmašīna no Damaskas izlidojusi bez neviena pasažiera, un tikai papildu nosēšanās vietā Beirūtā tajā iekāpuši kāds desmits palestīniešu kaujinieku, no kuriem daļa spēlējusi teroristu, bet daļa - nelaimīgo pasažieru lomu, vēsta šī ļoti ticamā hipotēze.
![]()
Golda Meira kopā ar Izraēlas vēstnieku ASV Simču Dinicu 1972. gadā dodas vizītē uz Savienotajām Valstīm
Mērķis - Izraēlas premjere
Izraēlas premjerministre Golda Meira sankcionēja «Melnā septembra» kaujinieku iznīcināšanu, taču arī pati bija kļuvusi par viņu mērķi. 1973. gadā teroristi pret viņu plānoja divus atentātus - janvārī Romā, bet martā Ņujorkā.
1972. gada rudenī palestīniešu kaujinieki bija sapratuši, ka par Minhenes slaktiņu viņiem var nākties atbildēt pēc pilnas programmas. Tādēļ likmes tika paaugstinātas līdz maksimālajām, un mērķu sarakstā iekļauta Izraēlas premjere Meira. Pirmais un nopietnākais viņas likvidēšanas mēģinājums bija 1973. gada janvārī, kad Meira devās uz Vatikānu, lai tiktos ar Romas pāvestu Pāvilu VI. Ņemot vērā saspringto situāciju, Izraēlā vizītes plāni bija stingri noslepenoti, un līdz pat šim brīdim tur uzskata, ka informāciju par gaidāmo Meiras ierašanos Romā palestīniešu kaujiniekiem nodevis kāds no Vatikāna valsts sekretariāta darbiniekiem. Pierādījumu tam gan nav.
1972. gada 28. decembrī notika šķietami ar plānoto atentātu nesaistīts uzbrukums Taizemes galvaspilsētā Bangkokā, kur četri bruņoti «Melnā septembra» vīri iebruka Izraēlas vēstniecībā un sagrāba 12 ķīlniekus. Virs ēkas tika pacelts Palestīniešu atbrīvošanas organizācijas PLO karogs un izvirzīta prasība atbrīvot 36 palestīniešus no Izraēlas cietumiem, pretējā gadījumā draudot nogalināt ķīlniekus. Pēc vairākām dienām teroristu sarunās ar taizemiešiem tika panākta vienošanās - ķīlniekus atbrīvoja, bet teroristiem ļāva netraucēti izlidot uz Kairu.
Šis incidents šķita ļoti aizdomīgs Izraēlas izlūkdienesta «Mossad» ģenerāldirektoram Cvi Zamiram. Kā gan tas nākas, ka labi sagatavoti un bruņoti vīri tik ātri piekāpjas, neraugoties uz to, ka viņu prasības neviens pat negrasās pildīt? Zamirs nosprieda, ka Bangkokas operācija sarīkota tikai uzmanības novēršanai un patiesībā «Melnais septembris» plāno ko grandiozāku. Viņam izrādījās taisnība. 1973. gada 14. janvārī kāds Romā dzīvojošs «Mossad» informators paziņoja par diviem tālruņa zvaniem, kas veikti no taksofona kādā īres namā, kur diezgan bieži apmetās ar PLO saistīti ļaudis. Ziņotājs, kurš prata arābu valodu, sarunas bija neuzkrītoši noklausījies un vēstīja, ka vienā no tām izskanējusi frāze: «Ir laiks piegādāt dzimšanas dienas svecītes svētkiem». «Mossad» speciālisti jau bija labi apguvuši kaujinieku žargonu, un uzreiz saprata, ka runa bijusi par uzbrukuma plānošanu. Tā kā nākamajā dienā Romā vajadzēja ierasties Meirai, Zamirs nosprieda, ka uzbrukt plānots tieši viņai, bet «svecītes» patiesībā ir raķetes, ar kurām teroristi gatavojas notriekt viņas lidmašīnu, kad tā tuvosies Romas Fjumičīno lidostas skrejceļam.
Vēlāk noskaidrojās, ka «Melnā septembra» kaujinieku grupas komandieris Ali Hasans Salamehs tieši šādu plānu arī bija izstrādājis. Jau septembrī no Dienvidslāvijas pilsētas Dubrovnikas uz Itālijas pilsētu Bari ar kuteri kontrabandas ceļā bija pārvestas vairākas PSRS ražotās padomju pārnēsājamās raķetes «Strela-2». 1972. gada beigās tās pārveda uz slepenu munīcijas noliktavu Romas tuvumā, bet Meiras vizītes priekšvakarā tika plānota to nogādāšana lidostas apkaimē.
Laika, lai novērstu teroraktu, nebija daudz. Zamirs nekavējoties aktivizēja visus «Mossad» operatīvos darbiniekus, kuri atradās Itālijā, kā arī pats devās uz Romu, kur tikās ar Itālijas pretterorisma vienības «DIGOS» vadītājiem, izklāstot viņiem savas bažas. Kratīšana īres nama dzīvoklī tās apstiprināja, jo citu kompromitējošu dokumentu starpā tika atrasta arī raķešu palaišanas instrukcija krievu valodā. «Mossad» un «DIGOS» darbinieki, ņemot vērā «Strela-2» tehniskos parametrus, aplēsa maksimālo attālumu, cik tālu no skrejceļa var atrasties šāvējs, lai notriektu lidmašīnu, kas dodas uz nosēšanos. 15. janvāra rītā, dažas stundas pirms Meiras ierašanās, visa šī platība tika rūpīgi pārmeklēta. «Mossad» aģentu grupa pamanīja lauka malā novietotu «Fiat» pikapu. Kad tās vadītājam lika izkāpt no automašīnas, pa tās aizmugurējām durvīm izlēca divi kaujinieki, kas nekavējoties atklāja uguni. Apšaudē abi teroristi tika ievainoti, bet «Fiat» bagāžas nodalījumā uzgāja sešas raķetes. Automašīnas vadītāju sagūstīja un aizveda uz «Mossad» mobilo vadības centru. Tur ar viņu lieki neceremonējās, un drīz vien pamatīgi piekautais šoferis bija izstāstījis, kur atrodas neliels furgons ar vēl trim raķetēm. Līdz brīdim, kad bija paredzēts nosēsties Meiras lidmašīnai, bija palikuši vien pāris desmiti minūšu, tādēļ izraēlieši lieki neriskēja un taranēja furgonu ar kravas automašīnu, kas bija viena «Mossad» aģenta rīcībā. Zamirs vēlāk atzina, ka apsvēris iespēju uz vietas nogalināt visus teroristus, taču galu galā nodevis viņus Itālijas varasiestādēm.
Ne mazāk bīstamu uzbrukumu Meirai tā paša gada martā Ņujorkā centās īstenot citas «Melnā septembra» kaujinieku grupas līderis Halids al Džavari. Kenedija vārdā nosauktās lidostas tuvumā un Manhetenā viņa vadītie kaujinieki novietoja trīs automašīnas, kurās atradās sprāgstvielas, cerot, ka kādai no tām garām brauks Izraēlas premjeres kortežs un būs iespēja spridzekļus aktivizēt. Taču notikumi Ņujorkā neizvērsās tik dramatiski kā Romā, un par to jāpateicas ar ASV Nacionālās drošības aģentūru NSA saistītam dienestam. Tā operatīvie darbinieki bija pārtvēruši no Irākas pārstāvniecības ANO uz Irākas vēstniecību Vašingtonā sūtītu šifrētu ziņojumu. Ziņojumā, ko tālāk bija paredzēts nosūtīt uz Bagdādi, bet no turienes PLO vadībai Beirūtā (šādu sakaru sistēmu palestīnieši izmantoja ne pirmo reizi), bija detalizēta atskaite par to, kā rit gatavošanās 1973. gada 4. martā ieplānotajam atentātam pret Meiru, kura todien ieradās Ņujorkā. Amerikāņiem bija gana daudz laika, lai reaģētu. Ņemot vērā, ka informāciju bija ieguvusi struktūra, kas saskaņā ar likumu nedrīkstēja darboties ASV teritorijā to nopludināja Federālajam izmeklēšanas dienestam, kas piesaistīja Ņujorkas policiju un īsā laikā atrada visas trīs sprāgstvielām pildītās automašīnas.
![]()
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
