Jau kopš pirmatnējās sabiedrības laikiem cilvēks izjuta nepieciešamību sazināties ar sev līdzīgajiem, turklāt ne tikai ar blakus esošajiem, bet arī tiem, kuri atrodas gabaliņu tālāk. Piemēram, kaimiņu ciematā. Sākumā viņš mēģināja izlīdzēties ar paša balsi, kliedzot un saucot palīgā, ja radās tāda vajadzība. Taču cik ilgi un tālu kliegsi, ja jau pāris kilometru attālumā neviens tevi nedzird? Tādēļ cilvēks sāka domāt par palīgierīcēm.
Vispirms sāka izmantot taures, ragus un bungas - šie instrumenti jau ļāva skaņas signālu nodot vairāku kilometru attālumā. Vēl pēc kāda laika cilvēks aizdomājās līdz ruporam, kas ļāva koncentrēt skaņu noteiktā virzienā, turklāt nu jau tā bija viņa paša balss, nevis nosacīti skaņas signāli. Cik zināms, ruporus izmantoja jau Maķedonijas Aleksandra armijā, lai dotu komandas karaspēkam.
Taču īstu apvērsumu izraisīja cita ierīce - telefons. Šis izgudrojums ir daudz senāks, nekā esam pieraduši domāt, jo datēts nevis ar XIX gadsimta beigām, bet vēl kādus 1000 gadus agrāk. Tiesa, tas nebija elektriskais, bet gan mehāniskais telefons, un to izgudroja Peru indiāņi.
Indiāņu telefons
Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados vācu arheologs un avantūrists Valrams fon Šolers, kurš Dienvidamerikā pētīja senos kapus un tempļus, izrakumu laikā Čančanas drupās uzgāja dīvainu lietu: ar sveķiem piesūcinātus un membrānām aprīkotus divus no ķirbja izgrieztus traukus, kas bija savienoti ar 22 metrus garu auklu. Lai kā Šolers lauzīja galvu par «uzpariktes» lietojumu, viņš spēja izdomāt tikai to, ka tā varētu būt kaut kāda seno indiāņu rotaļlieta. Pēc tam arheologs savu atradumu atdeva Amerikas indiāņu mantojuma muzejam Mērilendā, kur pie tā izpētes ķērās vairāki zinātnieki. Viņi secināja, ka dīvainā ierīce varētu būt nevis spēļmantiņa, bet gan primitīvs auklas telefons.
Tā darbības princips bija vienkāršs. Divus izkaltētus ķirbjus (Eiropā līdzīgiem nolūkiem izmantoja divas glāzes vai tukšas konservu kārbas) pārvilka ar pergamentu, papīru vai zivs peldpūsli, bet pēc tam savienoja ar stingri nostieptu auklu. Runājot ķirbī, skaņa tā iekšienē radīja vibrāciju, kas tālāk izplatījās pa auklu un otrā galā atkal pārveidojās skaņas vilnī. Iznākumā divi cilvēki varēja sarunāties pat 250 metru attālumā.
Protams, indiāņi visu šo procesu tik gudri formulēt neprata un, pēc visa spriežot, līdz šādai konstrukcijai bija nonākuši empīriskā ceļā. Kam viņiem tā bija vajadzīga? Zinātnieki piedāvā vairākas hipotēzes. Piemēram, to varēja izmantot priesteri, jo balsis, kas atskanēja no mīklainā priekšmeta, noteikti cilvēkiem iedvesa mistiskas bailes no neizprotamā. Otra versija ir ar mūsdienīgāku piesitienu: varbūt cilšu vadoņi ar šīs ierīces palīdzību varēja distancēti sarunāties viens ar otru. Vēl viens variants - varbūt vadoņi telefonu izmantoja, lai sazinātos ar vienkāršo tautu. Gluži bez pamata šī versija nav, jo senajā Čimoras valstī, kurā tika izmantoti šie telefoni, eliti un vienkāršos iedzīvotājus šķīra sociāls bezdibenis, tādēļ nav izslēgts, ka vienkāršs mirstīgais ar vadoni vai priesteri tā «pa tiešo» nemaz nedrīkstēja sazināties, tikai ar telefona starpniecību. Šāda distancēšanās gan paaugstināja elites statusu, gan arī gādāja par drošību - ja tu netiec vadonim klāt, tad arī nevari viņu nodurt vai noindēt. Taču tās visas ir tikai versijas, un diez vai mēs kādreiz uzzināsim, kā bija īstenībā.
Eiropiešu versija
Līdz tādam pašam mehāniskā telefona risinājumam, tikai daudz vēlāk, aizdomājās arī eiropieši. Tiek uzskatīts, ka šis izgudrojums pieder britu fiziķim Robertam Hukam, kurš 1664. gadā radījis mehānisko telefonu - tos pašus mums jau zināmos traukus, savienotus ar auklu vai stiepli. XIX gadsimtā, vēl pirms elektriskā telefona izgudrošanas, auklas telefoni bija diezgan izplatīti gan bagātu ļaužu mājās, lai sazinātos ar apkalpojošo personālu, gan arī valsts iestādēs un bankās. Protams, darbojās tie tikai vienas ēkas vai labākajā gadījumā viena kvartāla ietvaros, taču arī tas bija ērtāk, nekā ik reizi, kad ir kaut kas sakāms, skriet uz citu stāvu, lai parunātos.
Auklas telefons «nenomira» arī pēc Aleksandra Greiema Bella elektriskā telefona patentēšanas 1876. gadā. Daudzviet pēc inerces turpināja izmantot mehānisko telefonu, īpaši jau pēc tam, kad tas tika pilnveidots. Ja pirmo mehānisko telefonu darbības rādiuss nebija lielāks par 300 metriem, tad pēc vairākiem uzlabojumiem (patentēti tika 300 no tiem) tas palielinājās līdz 900 metriem. Bet Masačūsetsas uzņēmums «Pulsion Telephone Supply Company» 1888. gadā izstrādāja savu mehāniskā telefona modeli, kas darbojās nepilnu piecu kilometru attālumā.
Pirmās pankūkas
Kaut gan elektriskā telefona izgudrotāja godu piedēvē Aleksandram Greiemam Bellam, patiesībā viņš ne tuvu nav vienīgais, kas izstrādāja revolucionāro tehnoloģiju. Šajā virzienā darbojās daudzas gudras galvas, domājot, kā cilvēka balsi varētu noraidīt lielā attālumā, izmantojot elektriskās svārstības.
Pirmais šādu ideju 1854. gadā izteica inženieris un Parīzes telegrāfa inspektors Šarls Buršels. Viņš arī izdomāja jaunās ierīces nosaukumu - telefons. Tas veidots, apvienojot grieķu vārdus «tele» - «tālu» un «foni» - «balss, skaņa». Taču Buršela izgudrojums palika tikai uz papīra, jo praktiski viņš to neīstenoja.
Nākamais, kurš secināja, ka ir iespējams skaņas svārstības pārvērst elektriskos impulsos un tā nodot balss ziņojumus lielā attālumā, izmantojot vadus, bija itālis Antonio Meuči. Viņš 1860. gadā uzbūvēja ierīci ar nosaukumu «Teletroforno», taču finansējuma trūkuma dēļ tā arī nepiereģistrēja savu izgudrojumu.
Vēl pēc gada, 1861. gadā, vācu fiziķis Filips Reiss uzkonstruēja ierīci no raidītāja, uztvērēja un elektriskās baterijas un kā pirmais pa vadiem noraidīja mūzikas skaņas un cilvēka runu. Lai pierādītu, ka viņa izgudrojums tiešām darbojas, Reiss ar tā palīdzību noraidīja tekstu, ko tekoši, šķiet, izrunāt spēj tikai vācietis - «Das Pferd frisst keinen Gurkensalat» (Zirgs neēd gurķu salātus). Otrā galā esošais cilvēks (vācietis, protams), to dzirdēja un saprata.
Tieši Reisa aparāts tad arī kļuva par pamatu Bella konstrukcijai, kurai bija lemts kļūt par pirmo komerciālo telefonaparātu. Atšķirībā no priekšgājējiem Bells lietai uzreiz piegāja no biznesa puses un bez garas prātošanas 1876. gada 7. martā savu ierīci piereģistrēja ASV patentu birojā. Interesanti, ka tajā pašā dienā tādu pašu iesniegumu patentu birojā iesniedza vēl viens amerikāņu izgudrotājs Elaiša Grejs. Taču, tā kā viņš savējo bija iesniedzis divas stundas vēlāk, tad telefona izgudrotāja slava tika Bellam. Grejs, protams, bija līdz sirds dziļumiem aizvainots un apņēmības pilns tā to lietu neatstāt, tādēļ tiesu darbi turpinājās līdz pat 1839. gadam, kad beigu beigās tika pieņemts spriedums par labu Bellam. Grepiemēramaudējuma nemeta plinti krūmos un turpināja darbu pie citiem izgudrojumiem, ieskaitot vairākus elektromotoru modeļus un teleautogrāfu - ierīci, ko var uzskatīt par faksa aparāta priekšteci, taču šie patenti ne tuvu nenesa tādus ienākumus kā telefona patents. Tas, starp citu, ir visu laiku ienesīgākais patents ASV.
1876. gada 10. martā Bells reportieru un Masačūsetsas tehnoloģiju institūta ekspertu klātbūtnē demonstrēja sava aparāta spējas. No sava dzīvokļa viņš piezvanīja uz laboratoriju, kas atradās tās pašas ēkas bēniņos, un pateica savam palīgam Tomasam frāzi, kas iegāja vēsturē: «Mister Vatson, nāciet šurp, jūs esat man vajadzīgs!» Vatsons atnāca, un jauns laikmets bija sācies.
Zvanīt vai uzsvilpt?
Jaunās tehnoloģijas pirmie soļi bija smagi un neveikli. Par ērtu un praktisku Bella telefonu nekādi nevarēja nosaukt - tā bija metāla kaste ar caurumu vidū, kas kalpoja runātā teksta noraidīšanai un uztveršanai. Tātad caurumā vajadzēja te runāt, te pielikt tam klāt ausi. Aparātam nebija arī tagad ierastā zvana - tā funkcijas pildīja svilpe, ko gan varēja sadzirdēt tikai tad, ja cilvēks atradās netālu no kastes. Pirmo telefona līniju garums nepārsniedza puskilometru - te tad arī atbilde, kādēļ vēl kādu laiku no modes neizgāja mehāniskie telefoni. Taču Bells ticēja, ka viņa izgudrojumam pieder nākotne, un nepaguris centās to uzlabot.
Iznākumā telefona aparāti tika pie diviem radziņiem - vienu lika pie mutes, bet otru pie auss. Vēlāk Bella palīgs Tomass Vatsons izdomāja svilpi aizstāt ar zvanu, bet vēl pēc kāda laika ierīci papildināja indukcijas spole un Tomasa Edisona izstrādātais mikrofons, kas ļāva palielināt attālumu starp abonentiem.
Pa tiešo sazvanīties gan nebija nekādu iespēju, jo visi zvani norisinājās caur centrāli. Taču, neraugoties uz šādām neērtībām, Bella izgudrojums tautās aizgāja uz urrā - piecus gadus pēc telefona pirmās prezentācijas Amerikā tam jau bija 30 000 abonentu. 1879. gadā arī Parīzē parādījās pirmā telefonu centrāle, vēl pēc gada Berlīnē un Cīrihē, nākamajā gadā arī Rīgā, Maskavā, Varšavā, Odesā, Sanktpēterburgā un Varšavā. Pamazām lielākās pilsētas ietinās vadu tīmekļos, bet uz skatuves parādījās jauna profesija - telefoniste.
Centrālē tikai meitenes
Sākumā, komplektējot pirmās telefonu centrāles štatus, Bells darbā pieņēma tikai vīriešus, uzskatot, ka tiem piemīt augstāka atbildības sajūta, viņi ir izturīgāki un vairāk interesējas par tehniskiem jauninājumiem. Taču drīz vien kļuva skaidrs, ka kungi šai profesijai nepavisam nav piemēroti. Viņi nepārtraukti jauca vadus, skaļi lamājās un atļāvās pliekanus jokus vai pat rupjības, sarunājoties ar abonentiem. Pāris mēnešu laikā Bells saņēma kaudzi sūdzību un pieņēma lēmumu - tā turpināties nevar, dzenam večus projām un vietā pieņemam dāmas! Tas izrādījās pareizs gājiens. Sievietes bija akurātākas, uzmanīgākas, nelauza tehniku un prata kulturāli sarunāties ar cilvēkiem. Vēl viens, nebūt ne mazsvarīgs pluss - viņām varēja maksāt mazāk nekā vīriešiem.
Cenšoties paaugstināt apkalpošanas kultūru, Bells personiski izstrādāja kritērijus personāla atlasei. Potenciālo telefonistu vecums - no 18 līdz 25 gadiem. Laba audzināšana, pieklājība, izcila atmiņa, patīkama balss un skaidra dikcija bija obligāti priekšnoteikumi. Telefonistei bija jāzina vismaz divas svešvalodas. Vēl viena obligāta prasība - darbiniece nedrīkst būt precējusies, jo citādi ģimenes rūpes traucēs darbam. Tādēļ, rakstot iesniegumu pieņemšanai darbā, jaunā telefoniste parakstījās zem ailes ar vārdiem «Laulību gadījumā lūdzu mani atbrīvot no darba».
Pieņemot darbā, tika pārbaudīta ikvienas kandidātes biogrāfija. Policijā tika ievāktas ziņas par viņas politisko uzticamību, bet kaimiņus aptaujāja par meitenes morālo stāju. Šāda rīcība tika pamatota ar uzņēmuma konfidencialitātes politiku - galu galā, telefonistei bija visas iespējas noklausīties klientu sarunas, kuras nebija domātas svešām ausīm. Tādēļ ikviena telefoniste, sākot darbu, parakstījās par to, ka nekādā gadījumā neizpaudīs klientu sarunu saturu.
Pastāvēja arī noteiktas fizisko parametru prasības. Augums ne mazāks par 165 centimetriem, roku plētums ne mazāks par 175 centimetriem, bet ķermeņa garums sēdus stāvoklī ar izstieptām rokām - ne mazāks par 128 centimetriem. Bija aprēķināts, ka ar šādiem parametriem apveltīta telefoniste bez grūtībām var aizsniegties pat līdz tālākajai ligzdai uz pults.
Balss caurules
Pirms Bella telefona rašanās paralēli mehāniskajam telefonam attīstījās vēl kāds distances saziņas veids - tā sauktās balss caurules, kas parādījās Anglijā XVIII gadsimtā. Konstrukcija bija ļoti vienkārša - divas piltuves, bet pa vidu caurule. Vienā galā runājam piltuvē iekšā, bet otrā galā, pieliekot pie piltuves ausi, varēja dzirdēt sacīto. Protams, attālums bija ļoti ierobežots, jo cik tad garu cauruli taisīsi? Taču namu sienā tādu varēja iemūrēt itin labi, lai savienotu, teiksim, pirmo stāvu ar trešo - šādā attālumā sistēma darbojās nevainojami. Jau vēlāk līdzīgas saziņas ierīces sāka izmantot kuģos, dārgās automašīnās, lidmašīnās, slimnīcās un arī bagātnieku namos - pēdējos gan sistēmu papildināja zvaniņi, ar kuriem saimnieks padeva ziņu, ka vēlas ko teikt apkalpotājam.
Balss caurules plaši tika izmantotas arī armijā un flotē. Karavīri tās lietoja ierakumos, bet jūrnieki uz kuģiem, lai nodotu informāciju no novērošanas posteņa uz komandtiltiņu un tālāk rīkojumus uz mašīntelpu. Militārām vajadzībām domātās caurules sakaru kvalitātes uzlabošanai bieži vien ietina skaņu zudumus mazinošos materiālos.
Taču skaidrs, ka caurulēm bija daudz mīnusu, no kuriem pats galvenais bija ierobežotā darbības distance. Tieši tāpat kā mehāniskais telefons, balss caurule nespēja nodrošināt sakarus pat kilometra attālumā, kur nu vēl tālāk. Šo problēmu novērsa tikai elektriskā telefona parādīšanās.
Elles darbs
Gribētāju stundām ilgi sēdēt pie telefona pults netrūka, kaut gan par vieglu šo darbu nosaukt nekādi nevarēja. Maiņa ilga 10-12 stundas, bet vienas stundas laikā telefoniste pieņēma no 200 līdz 600 zvaniem - tātad darba intensitāte bija ārkārtīgi liela. Visas darbības bija aprakstītas instrukcijā, ko pārkāpt nekādā gadījumā nedrīkstēja.
Savienojums ar centrāli notika, izmantojot telefonaparātu, kuram nebija ne diska, ne podziņu. Abonents grieza induktora rokturi, tā iedarbinot aparāta iekšējo ģeneratoru, kas nodrošināja savienojumu ar komutatoru. Pultī, pie kuras sēdēja telefoniste, iedegās spuldzīte. Tad meitene ievietoja kontaktdakšu ligzdā pie attiecīgās spuldzītes un pateica standarta frāzi: «Centrāle. Kādu numuru vēlaties?» Otrā galā abonents nosauca numuru, bet telefoniste kontaktdakšas otru galu iesprauda izsauktā numura ligzdā, un kādā dzīvoklī atskanēja zvans.
Telefoniste varēja pieslēgties līnijai un sarunāties ar abiem abonentiem, izmantojot pārslēdzēju un mikrofonu. Pārslēdzēju nācās ik pa brīdim grozīt: pozīcija «uz priekšu» nozīmēja izsaukumu, «uz sevi» - savienojuma beigas, «pa vidu» - norisinās saruna. Taču, pirms savienot abus abonentus, vajadzēja noskaidrot, vai izsaucamais numurs jau nav savienots ar kādu citu un nenotiek saruna - to darīja, ar kontaktdakšas palīdzību pieskaroties attiecīgajai ligzdai. Ja austiņās bija dzirdami sprakšķi, tātad līnija bija aizņemta, un tādā gadījumā telefoniste zvanošajam abonentam paziņoja, ka numurs ir aizņemts. Veiksmīgas sarunas noslēgumā abonentam atkal nācās pagriezt induktora rokturi, tā nosūtot telefonistei ziņu, ka saruna beigusies un abus savienojumu var pārtraukt.
Un tā stundām ilgi. Divu abonentu savienošanai bija atvēlētas ne vairāk kā astoņas sekundes. Skaidrs, ka tādu darba slodzi ne visas spēja izturēt. Laiku pa laikam kādu telefonisti piemeklēja histērijas lēkme vai pat viņa darba vietā noģība. 1891. gadā žurnālā «Electricity» rakstīja, ka «nervu lēkmes nereti piespiež nabaga sievieti atteikties no tik grūti iekarotās vietas jau kādu pusotru mēnesi pēc darba gaitu sākuma».
Kāds tur brīnums: sešas dienas nedēļā viņas pavadīja smacīgā un trokšņainā telpā, sēžot viena otrai cieši blakus uz cietiem krēsliem, nepārtraukti savienojot un atvienojot abonentus, kā arī atvainojoties, ja kādam abonentam šķita, ka savienojumu nācies gaidīt pārāk ilgi. Lūk, kā to aprakstīja amerikāņu rakstniece Dorotija Džonsone, kura jaunībā pati bija strādājusi par telefonisti: «Smagajās dienās kabeļi pinās neatmudžināmā murskulī. Puse zvanītāju bija pārliecināti, ka mēs esam neprašas vai arī ienīstam konkrēti viņu. Balansējām uz histērijas robežas. Ikviena no mums sirds dziļumos sapņoja kādudien pateikt: «Ejiet jūs visi pie velna!», izraut visus vadus un aiziet ar lepni paceltu galvu. Taču neviena tā nedarīja. Mēs visas jutām atbildību par šo mūsu pasaules stūrīti.»
Lielākā problēma bija, ka šim darbam neredzēja ne gala, ne malas, jo abonentu skaits nepārtraukti palielinājās. Savukārt noteikumi kļuva arvien stingrāki: meitenēm aizliedza pamest darba vietu, sarunāties darba laikā ar kolēģēm un kaut uz mirkli novērsties no pults. Bija aizliegts darbā ierasties gaišās un atklātās kleitās. Stingri bija noliegts ar klientiem sarunāties par tēmām, kas neattiecas uz darbu.
Pēdējais noteikums kļuva par vislielāko pārbaudījumu. Centrālē, kā atceramies, strādāja jaunas meitenes, tādēļ nereti klienti vīrieši, izdzirdot klausulē patīkamu balsi, centās paildzināt sarunu cerībā iepazīties tuvāk. Tādēļ ikvienas telefonistes lielais sapnis bija, lai reiz viņai piezvanītu un bildinājumu izteiktu kāds bagātnieks, tā ļaujot beidzot pamest šo ellīgo darbu un sākt jaunu dzīvi. Taču realitātē iespēja, ka tā tiešām notiks, bija tuvu nullei.
Meiteņu privilēģijas
Neatkarīgi no grūtībām telefonistu darbā bija arī daži plusi. Alga meitenēm bija diezgan laba - piemēram, Krievijas impērijā, tātad arī Rīgā, telefonistes mēnesī saņēma 30 rubļu. Salīdzinājumam: vidusmēra strādnieka alga tolaik bija 25 rubļi, bet feldšera - 40 rubļu. Vēl 80 rubļus gadā izmaksāja kā kompensāciju par dzīvokli. Turklāt meitenēm pienācās arī tādas tiem laikiem retas privilēģijas kā divu nedēļu apmaksāts atvaļinājums un apmaksāta slimības lapa. Tādēļ, neraugoties uz milzīgo slodzi, nemaz tik bieži telefonistes no laba prāta darbu nepameta.
No otras puses, Bells varēja atļauties savām darbiniecēm tik nosacīti labi maksāt, jo viņa bizness gāja kalnup un ienesa miljonus. Sākumā telefons bija pieejams tikai ļoti turīgiem cilvēkiem - abonents Krievijas impērijā par tālruņa uzstādīšanu un izmantošanu viena gada laikā samaksāja 250 rubļu. Papildu tēriņi draudēja tādā gadījumā, ja abonenta dzīvoklis no telefonu centrāles atradās tālāk par trim verstīm - tādā gadījumā nācās piemaksāt par vadu vilkšanu. Un to nu varēja atļauties tikai īsti bagātnieki.
Profesijas gals
XX gadsimta sākumā šķita, ka telefonmeitenes būs pieprasītas mūžam. Taču tehnoloģijas attīstījās, un jau trīsdesmitajos gados viņas sāka izkonkurēt automātiskās telefonu centrāles. Un paradoksālā kārtā pie to rašanās lielā mērā bija vainojama kāda negodīga amerikāņu telefoniste.
Stāsts īsumā bija šāds. XIX gadsimta beigās kāda Kanzassitijas apbedīšanas biroja īpašnieks Elmons Stroudžers konstatēja, ka pasūtījumu kļūst arvien mazāk un mazāk. Mēģinot analizēt cēloņus, viņš saprata, ka būtiski ir samazinājusies tā pasūtījumu daļa, ko viņš saņem telefoniski. Veicot nelielu izmeklēšanu, komersants noskaidroja, ka nelaimes sakne ir kāda vietējās telefonu centrāles telefoniste, kura precējusies ar Stroudžera tiešo konkurentu. Rūpējoties par savas ģimenes labklājību, viņa visus zvanītājus, kuri meklēja Stroudžera biroju, savienoja ar sava laulātā drauga kantori. Lūk, ne velti Bells sākotnēji iebilda pret precētu sieviešu pieņemšanu darbā...
Lieki teikt, ka Stroudžers par šādu cūcību bija pārskaities līdz baltkvēlei. Taču viņš neaprobežojās ar sūdzību rakstīšanu telefonu kompānijai, bet gan apņēmās iznīdēt telefonistes kā sugu. Un pārsteidzošā kārtā savu solījumu tiešām izpildīja - izgudroja un patentēja automātisko telefonu centrāli, kas spēja apkalpot 99 abonentus.
Stroudžera izgudrojums popularitāti iekaroja pamazām, un tā autors automātiskās telefonu centrāles zvaigžņu stundu nepiedzīvoja, jo nomira 1902. gadā, taču beigu beigās viņa radītā ierīce izrādījās tik veiksmīga, ka to izmantoja līdz pat septiņdesmitajiem gadiem. Starp citu, Stroudžeram pieder vēl kāds lielisks izgudrojums - telefonaparāta disks, kas ļāva abonentam pašam sastādīt vajadzīgo numuru. Nudien jāpabrīnās, kādēļ Elmons vispār bija sācis nodarboties ar nelaiķiem, ja reiz viņam bija tik gaiša galva tehniskos jautājumos.
Protams, telefonistes iznākumā kļuva liekas. Viņu vietā nāca mašīna, kas ar terminatora nežēlību atņēma meitenēm darbu. Līdz četrdesmitajiem gadiem telefonistes šur tur vēl bija sastopamas, taču viņu kļuva arvien mazāk. Pēc tam kādu laiciņu viņas vēl apkalpoja starppilsētu un starptautiskās telefonu līnijas, taču pagājušā gadsimta nogalē arī šajā nišā viņu vietu aizņēma tehnika. Telefonmeiteņu laikmets bija beidzies.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita