XVI gadsimta gaitā tagadējās Ukrainas teritorijā izveidojās politisks un sociāls veidojums - kazaku brīvzeme Zaporižjas Siča, latviešu literatūrā saukta par Aizkrāces Seču. Tas būtībā ir senākais valstiskais veidojums Eiropā, kurā darbojās tiešā demokrātija. Sičas iekārta, dzīvesveids un mentalitāte kļuva par Ukrainas nacionālās atmodas XIX gadsimta otrajā pusē un Ukrainas brīvvalsts izveidošanas ideoloģijas nozīmīgāko sastāvdaļu. Zaporižjas kazaka tēls gan heraldikā, gan tēlotājmākslā un literatūrā ir kļuvis par Ukrainas brīvības un pārgalvīgas varonības simbolu.
No klaidoņiem par bruņiniekiem
Par kazakiem sākotnēji sauca Krimas tatāru pastāvīgi veidojušās viegli bruņotu jātnieku nodaļas, kas nepakļāvās Krimas hana varai un iztiku ieguva ar laupīšanu un medīšanu Melnās un Azovas jūras piekrastes stepēs. Gan tatāru kazaki, gan Krimas hana karavīri aktīvi nodarbojās ar vergu gūstīšanu kristīgo ciemos, tādēļ zemnieki XV gs. beigās stepes un to pierobežu gandrīz pilnībā bija pametuši. Krimas haniste bija viens no lielākajiem sirojumos sagūstīto vergu piegādātājiem Kafas un Stambulas tirgiem. Tatāru nodaļas uzbruka pēkšņi, pilnībā izlaupīja pilsētu vai ciemu, un tūkstošiem jaunu sieviešu un vīriešu tika aizdzīti un pārdoti Osmaņu impērijā par mājkalpotājām, prostitūtām, airētājiem uz galerām, raktuvju strādniekiem.
Bīstamajās stepēs pie Dņepras upes izdzīvot un brīvību saglabāt varēja tikai vientuļi slāvu izcelsmes kristīgie vīrieši, kas apvienojās nelielās nodaļās, pārņēma no tatāriem kara paņēmienus un kazaku nosaukumu. Viņi kristīgo aizstāvēšanas vārdā cīnījās pret islāmticīgajiem sirotājiem, kā arī paši aplaupīja tatāru un turku apmetnes un karavānas. Kazaku jātnieku bruņojums, tāpat kā tatāriem, bija līks vienasmens zobens - šabļa, kā arī loks un šķēps. Pirmās ticamās ziņas par kazakiem tagadējā Ukrainā attiecināmas uz XV gs. beigām. Viņi klejoja no vietas uz vietu, zvejoja, medīja, nodarbojās ar biškopību, arī dienēja kā algotņi dažādās Lietuvas lielvalsts un Krimas hanistes karaspēka vienībās.
Zaporižjas Sičas kazaku zemes atradās tagadējās Sičaslavas, Zaporižjas, Mikolajivas, Hersonas un Odesas apgabalā. Poļi šo teritoriju dēvēja par Mežonīgo lauku, bet krievi - par Aizdņepras Ukrainu. Zaporižja jeb Aizkrāce norādīja uz kazaku zemju atrašanos aiz lielajām Dņepras krācēm, bet Siča nozīmēja ar koku aizcirtumu nocietinātu apmetni - sākotnējo kazaku cietoksni.
Dņepras kazaku nelielās vienības apvienoja Dmitrijs Višņeveckis - kņazs no Lietuvas lielkunigaiša Ģedimina dzimtas. Viņa tēvs Ivans bija Lietuvas lielvalsts stepju nomaļu aizsardzības vadītājs - Čerkaskas un Kaņevas stārasts. Izaudzis kazaku vidū, kopš 1550. gada Višņeveckis kopā ar sev uzticīgiem kazakiem devās sirojumos uz musulmaņu teritorijām.
Pēc tēva nāves 1551. gadā Dmitrijs Višņeveckis mantoja Čerkaskas un Kaņevskas stārastijas. Viņš ierīkoja pirmo Siču - cietoksni Mazajā Horticas salā aiz Dņepras krācēm. Polijas-Lietuvas valsts jeb Žečpospolitas valdnieki kazakus sāka izmantot kā valsts aizsargātājus pret tatāru uzbrukumiem, maksājot tiem algu, apgādājot ar pārtiku un munīciju, kā arī piešķirot dažādas privilēģijas, no kurām svarīgākā bija personiskās brīvības garants.
Kazaku apmetņu Dņepras lejtecē izveidošanās un vairošanās galvenais iemesls bija dzimtbūšanas jūga pastiprināšanās Ukrainā, kā arī nacionālie un reliģiskie spaidi no katolizējušos Lietuvas un Polijas muižnieku puses. Aizkrāciešu nocietinājumi kļuva par brīvības un neatkarības pamatu, īstu kristīgo republiku Ukrainā. Par kazaku varēja kļūt katrs gribētājs, kurš bija pareizticīgs un neprecējies. Sievietēm Sičā atrasties bija aizliegts. Karaspēka jeb koša komandieris atamans gribētājam vaicāja: «Vai tu Dievam tici?» Lika pārkrustīties, tad ļāva iet, kurā karaspēka nodaļā jeb kuriņā pats grib. Pēc biedru sarīkotu attapības, prāta un spēka pārbaudījumu izturēšanas jaunpienācējs kļuva par kazaku brālības locekli, kurš ar personisko drosmi, attapību un nesavtību ātri varēja iemantot kazaku cieņu un tikt ievēlēts karaspēka amatos.
Pēc novietojuma ienaidnieka zemes tuvumā un pārvaldes formām aizkrāciešu brālību iespējams pielīdzināt katoļu mūku-bruņinieku ordeņiem. Līdzīgi bruņiniekiem, kazakiem bija saistošs brālības svētsolījums, kā arī vienlīdzības princips ordenī. Visi kazaki atamanus sauca par tētiņiem, bet citus kazakus - par brālīšiem. Iespējams, Zaporižjas Sičas veidotāji kazaku vidū apzināti ieviesa Maltas bruņinieku ordeņa, kas XVI gs. vidū sekmīgi cīnījās pret Osmaņu ekspansiju Vidusjūras piekrastē, iekārtu. Līdz pat Sičas pastāvēšanas beigām paši kazaki sevi dēvēja par bruņiniekiem, bet kazaku kopienu - par lielisko Zaporižjas karaspēka biedrību. Atšķirībā no mūku-bruņinieku ordeņiem Sičā pastāvēja brīvprātības princips: uzticības solījums netika dots uz mūžu, un katrs varēja Siču atstāt, kad gribēja. Šķīstības solījumu kazakiem dot nevajadzēja, taču sieva un ģimene nemitīga kara apstākļos tika uzskatīta par traucējumu.
«Bīstamajās stepēs pie Dņepras upes izdzīvot varēja tikai vientuļi slāvu izcelsmes kristīgie vīrieši, kas apvienojās nelielās nodaļās, pārņēma no tatāriem kara paņēmienus un kazaku nosaukumu»
Kazaku sadalīšanās
Saskaņā ar Ļubļinas ūnijas aktu 1569. gadā Žečpospolitai tika pievienota Hetmanščina - Lietuvas lielkņazistes dienvidu un dienvidaustrumu nomale. Agrāk to apdzīvoja gandrīz tikai Zaporižjas kazaki, kuri pakļāvās savam ievēlētam atamanam, bet caur to - Žečpospolitas karalim. Brīvo kazaku brālībai nepiederošas personas Hetmanščinā parādījās tikai XVI gs. beigās. Ienācēji pakļāvās administrācijai - voitiem, stārastiem un Kijevas vojevodam.
Hetmanščinu pārvaldīja hetmanis. Tas bija Polijas karaspēka virspavēlnieka tituls kopš XV gs. beigām, iespējams, cēlies no vācu vārda «Hauptmann» - pulkvedis. XVI gs. Lietuvas lielkņazistē bija divi hetmaņi. Pēc to parauga kopš 1576. gadā Porosjes un Posuļjes kazaki sāka ievēlēt savu hetmani, kurš bija gan karavadonis, gan kazaku interešu pārstāvis karaļa galmā. Viņš tika dēvēts par Zaporižjas karaspēka un abu Dņepras pušu hetmani.
XVI gs. beigās no kazaku priekšposteņa aiz Dņepras krācēm izveidojās patstāvīga, hetmanim nepakļauta Zaporižjas Lejienes Siča. Formāli Lejienes teritorija piederēja Krimas haniem, un tatāri, kas uzbruka Maskavijai un Polijai-Lietuvai, Lejieni neaizskāra.
1562. gadā Lietuvas seims nolēma maksāt kazakiem ikgadēju algu, lai viņi par to varētu uzturēt savu karaspēku un būt gatavi Polijas aizsardzībai, kā arī atdeva kazakiem visas zemes, kas atradās starp Dņepru, Dņestru un tatāru robežām, lai kazaki tajās apmestos un nocietinātos. 1576. gadā notika pirmais lielākais Zaporižjas kazaku flotes uzbrukums Osmaņu Mazāzijai.
1576. gadā tika saformēti desmit kazaku pulki, bet šajos pulkos dienošie piereģistrēti, tādējādi tos iekļaujot Žečpospolitas armijā. Reģistra kazaki sargāja Žečpospolitu no dienvidiem un dienvidaustrumiem pret tatāru un turku uzbrukumiem, piedalījās karos pret Maskaviju un Zviedriju, bija personiski brīvi un no nodokļiem atbrīvoti ļaudis.
XVI gs. otrajā pusē Dņepras kazaki sadalījās četrās sociālajās grupās. Lejienes kazaki hetmaņiem nekad nepakļāvās un neatzina citu varu, kā vien pašu vēlētos karaspēka vecākos. Viņiem nebija pieņemama jebkāda iejaukšanās viņu iekšējās lietās, Lejienes Sičas kazaki nodarbojās tikai ar karošanu un visbiežāk dzīvoja neprecējušies. Hetmanščinā izveidojās kazaku zemkopju un lopkopju slānis, kas bija piesaistīti zemei, tomēr kritiskos brīžos varēja sadumpoties vai aiziet uz Lejieni. Reģistra kazaki bija apveltīti ar īpašām karaļa privilēģijām. Ceturtā grupa bija pilntiesīgie šļahtiči, kas dižciltīgā titulu bija saņēmuši kā pateicību par izcilo dienestu. Kopš 1576. gada tieši no šīs kazaku šļahtas tika izvēlēti hetmaņi.
Kazaku apdzīvotā teritorija tika saukta par Lietuvas lielkņazistes nomali (Ukrainu), kur pēc Ļubļinas ūnijas sāka apmesties arī citu kārtu piederīgie. Uz jaunnodibinātajām Kijivas un Braclavas vojevodistēm devās poļu muižnieku pūļi. Karaļi izdalīja Dņepras zemes muižniekiem kā lēņus vai nomātu zemi, bet kolonisti uz ilgu laiku tika atbrīvoti no nodokļiem. Nākamā pusgadsimta laikā Ukrainā uzradās desmitiem jaunu pilsētu un simtiem ciemu, tostarp arī kazaku zemēs. Poļu stārasti izturējās kā iekarotāji un nerēķinājās ar kazaku kopienu, turklāt cenšoties kazakus padarīt par nodokļu maksātājiem vai dzimtļaudīm, aizskarot viņu brīvļaužu tiesības. Katoliskie magnāti uzskatīja kazakus par shizmatiskiem melnajiem ļaudīm un jauno panu dzimtļaudīm. Tādēļ starp kazakiem un poļiem sākās konflikti.
«Te tev būs zārks...»
Zaporižjas kazaku kopiena Centrāleiropā bija vienīgais lielākais valstiskais veidojums, kas apmierināja tautas masu tieksmi uz pastāvīgu dzīves iekārtošanu un noteikšanu, balstoties uz tiesisku vienlīdzību un pašpārvaldi. Kopienai bija tendence pieaugt: XVI gs. sākumā bija ap 3000 aizkrāciešu, XVII gs. - ap 10 000 tikai Lejienes Sičā, bet kopējais skaits bija tuvs 100 000. Zaporižjas kazaku sadzīves un pašpārvaldes tradīcijas visilgāk un visizteiktāk saglabājās Lejienes Sičā.
Sičas nometni veidoja koka cietoksnis un priekšpils. Cietoksnī ap sapulču laukumu - maidanu - bija izvietota baznīca, kanceleja, arsenāls, noliktavas, darbnīcas, skola un kuriņi - garas guļbaļķu dzīvojamās ēkas.
Kuriņš bija arī aizkrācieša ģimene - aptuveni 60 vīru liela karaspēka vienība ar kopīgu dzīvesvietu lielā ēkā, kopīgiem pārtikas un munīcijas krājumiem. XVIII gs. sākumā Lejienē pastāvēja 38 kuriņi. Aizkrāciešu rindas bieži papildināja sagūstīti katoļticīgie, islāmticīgie vai ebreju zēni vai arī kristīgie bāreņi, kuri kuriņos tika izaudzināti par kazakiem. Jaunajam kazakam ierādīja trīs aršīnas (2,10 m) garu un divas aršīnas (1,40 m) platu guļasvietu, teikdami: «Te tev būs zārks, bet, kad nomirsi, uztaisīsim vēl mazāku.» Visa kazaka dzīve noritēja biedru acu priekšā. Kuriņa atamans bija ģimenes tēvs un mantas saimnieks. Kazaks, kurš netika ievēlēts par kuriņa atamanu, nevarēja tikt ievēlēts par karaspēka vecāko.
Katrā kuriņā bija pavārs ar dažiem zēniem - palīgiem, kuri gatavoja ēdienu visam kuriņam. Pārtikas produktu iepirkšanai kazaki sametās naudu vienlīdzīgās daļās. Kazaku ēdiens bija vienkāršs, pārsvarā salamata jeb rudzu putraimu biezputra vai teterja - miežu miltu biezzupa ar medu, kvasu vai zivju buljonu. Gaļu un zivis kazaki paši ieguva sava kuriņa zvejas un medību iecirkņos. Kuriņi bija ne tikai militāras vienības, bet arī saimnieciskas organizācijas, kurām piederēja tirgus būdas, krogi, amatnieku darbnīcas, medību un zvejas vietas.
Sičas priekšpilī dzīvoja un darbojās amatnieki: kalēji, atslēdznieki, skroderi, kurpnieki, siksninieki, kā arī tirgotāji, pie kuriem varēja iegādāties visu kazakam nepieciešamo. Veiksmīgos sirojumos iegūto naudu un dārglietas kazaki nekrāja, bet kopā ar biedriem notērēja Sičas krogos, kur vienmēr bija nopērkams gan medalus, gan vīns un degvīns - gorilka. Kara laupījums arī tika dāsni izdāvināts radiem un paziņām, ziedots baznīcām un klosteriem. Šādā veidā kazaki pildīja bruņinieku ordeņu brāļu nabadzības solījumu.
Svētdienās un svētku dienās kazaki izklaidējās ar dūru cīņām un klausījās bandūristu spēlētas balādes par kazaku varoņdarbiem, grūto gūstu pie tatāriem vai turkiem, tautas brīvības un pareizticības apspiešanu poļu panu valdījumos.
Visa vara radai
Augstākā vara Sičā piemita karaspēka kopsapulcei - radai, kurā tika izlemti visi svarīgākie jautājumi: miera slēgšana, kara pieteikšana, noziedznieku sodīšana, zemes, zvejas un medību vietu sadalīšana, karaspēka vecāko ievēlēšana. Rada sanāca katru gadu 1. janvārī, 1. oktobrī, Dievmātes Plīvura dienā, un trešajā dienā pēc Lieldienām, bet nepieciešamības gadījumā - arī citās dienās. Rada bija gan augstākais administratīvais, gan likumdošanas un tiesas orgāns. Tās lēmumi bija obligāti visiem kazakiem.
Jautājuma apspriešanā varēja piedalīties katrs klātesošais kazaks, izejot maidana vidū un izsakot savu viedokli. Vairākuma griba tika noteikta pēc piekrišanas vai protesta saucienu skaļuma, vai uz augšu paceltu cepuru skaitīšanas.
1. janvārī tika pārdalītas zemes un ievēlēti karaspēka vecākie. Kazaki uz radu ieradās, tērpti savās labākajās drānās: izšūtos kaftānos, safjānādas zābakos, augstās kažokādas cepurēs, ar raibām zīda jostām, bruņojušies ar dārgiem zobeniem, pistolēm un dunčiem. Vispirms viņi piedalījās dievkalpojumā, tad katrā kuriņā notika svētku mielasts. Pēc tam kazaki devās uz laukumu, un rada tika atklāta ar lielgabala šāvienu. Pēc karaspēka atamana jeb koševoja rīkojuma dovbišs sita bungas, jesauls pacēla karaspēka karogu, uz maidana iznāca vecākie ar sava amata zīmēm: koša atamans ar lielu karavāli, tiesnesis - ar sudraba zīmogu, rakstvedis ar spalvu un sudraba tintnīcu, kuriņu atamani ar zižļiem. Visi viņi bija kailām galvām un klanījās sanākušajiem kazakiem uz visām četrām debespusēm. Kazaki nostājās lielā aplī. Parasti radā piedalījās 5000 vai vairāk kazaku.
Vispirms karaspēka garīdznieks noturēja aizlūgumu, pēc kam koša atamans paziņoja, ka pēc senas paražas jāpārdala karaspēka zeme. Tad rakstvedis ielika cepurē zīmītes ar zemesgabalu nosaukumiem, katrs kuriņa atamans izvilka un nolasīja savu lozi. Strīdu vai iebildumu par to nedrīkstēja būt.
Pēc tam koševojs jautāja, vai kazaki šogad pēc vecas paražas ievēlēs jaunus vecākos, bet iepriekšējos aizraidīs. Ja kazaki ar iepriekšējā gada vecāko pienākumu pildīšanu bija apmierināti, tie sauca: «Jūs esat labi tēvi un pani, valdiet pār mums!» Tad karaspēka vecākie paklanījās un aizgāja pie saviem kuriņiem.
Ja rada gribēja vecākos pārvēlēt, viņi pie karaspēka karoga nolika savas amata zīmes un pateicās visiem par bijušo godu un paklausību. Tad katrs kurinis centās izvirzīt savu kandidatūru, un izcēlās strīdi, kas ilga stundām. Ievēlēto atamanu izgrūda laukumā ar vārdiem: «Ej, kuņas dēls, jo mēs tā gribam, ka tu tagad esi mums tēvs un pans!» Viņam pasniedza karavāli, no kuras viņš divreiz atteicās un tikai trešoreiz pieņēma. Tad gados vecākie kazaki pēc kārtas viņam uzbēra uz galvas sauju zemes vai dubļu, lai viņš neaizmirstu par savu izcelsmi un nekļūtu augstprātīgs. Jaunievēlētais atamans klanījās uz visām pusēm, uz ko aizkrācieši atbildēja ar saucieniem: «Esi, pan, vesels un možs! Lai Dievs tev dod gulbja mūžu un dzērves balsi!» tāpat tika ievēlēts rakstvedis, jesauls un tiesnesis. Kuriņu atamanus vēlēja nevis radā, bet kuriņu kopsapulcēs. Nākamajā dienā ievēlēja dovbišu, lielgabalnieku, mantzini un citas kazaku amatpersonas.
Notika arī karagājienu plānošanas radas. Tajās balsošana notika ar cepuru pacelšanu, un sākās ar piekrišanu vai noraidījumu tās valsts sūtņa priekšlikumam, kura centās iesaistīt kazakus karā.
Koševojs, jesauls, rakstvedis
Aizkrāciešu pašpārvaldes aparātu veidoja karaspēka vecākie: koša atamans, tiesnesis, jesauls, rakstvedis, kuriņa atamani. Vecāko sapulcēs tika izlemti mazāk svarīgi jautājumi vai arī slepenas un ārkārtējas lietas.
Koša atamana amats bija zināms jau XVII gs. Tas apvienoja administratīvo, militāro, tiesas un garīgo (apstiprināja un nozīmēja garīdzniekus Sičas baznīcām) varu. Viņa varā bija piespriest kazakiem nāvessodu par zādzībām un slepkavībām ar nolūku. Koševoja pienākumi bija radas ievēlēto vecāko un iedalīto zemes nogabalu apstiprināšana, kara laupījuma un piešķirtās algas sadalīšana, jaunu kazaku pieņemšana un veco atvaļināšana, diplomātisko attiecību uzturēšana ar kaimiņu valstīm. Viņš bija tikai pirmais starp līdzīgiem. Par koša gribas ignorēšanu, nelikumīgu tiesāšanu, sazvērestību ar kaimiņvalstu valdniekiem atamans tika sodīts ar nāvi. Vairāki sevišķi cienījami atamani, piemēram, Ivans Sirko un Kosts Gordijenko tika pārvēlēti amatā desmit gadus pēc kārtas un ilgāk.
Karaspēka tiesnesis bija galvenais atamana palīgs. Viņa pienākums bija apzīmogot visus svarīgākos dokumentus, aizvietot atamanu karagājienu laikā, kā arī iztiesāt civilās un krimināllietas saskaņā ar kazaku paražu likumiem, kas netika pierakstīti, bet mutiski nodoti no paaudzes paaudzē. Tiesneša kompetencē bija tikai nozieguma izmeklēšana un virzīšana uz radu, bet spriedumu taisīja koša atamans un kazaku kopienas sapulce.
Par smagākajiem noziegumiem Sičā XVIII gs. tika uzskatīti tīša slepkavība, zagšana, parāda neatdošana. Tiesas dokumenti rakstīti netika, un sods tika izpildīts uzreiz pēc sprieduma. Piemēram, brāļa, t.i., otra kazaka slepkavu dzīvu ielika zārkā kopā ar noslepkavoto un apraka. Pat par sīku zādzību vainīgo piekala ar ķēdi pie staba uz maidana un turēja tik ilgi, kamēr nozagtais netika atlīdzināts. Pie staba piesietiem lielākiem zagļiem blakus tika nolikta nūja, ar kuru katrs kazaks zagli varēja sist pēc patikas.
Rakstvedis vadīja kanceleju, kurā bija viņa palīgs un līdz 20 kalpotājiem. Viņu pienākums bija dokumentu glabāšana, pasta sūtījumu nosūtīšana, ienākumu un izdevumu rēķinu vešana, diplomātisko dokumentu sastādīšana. Ja kāds uzdrīkstējās rakstīt visa koša vārdā, izņemot rakstvedi, tādu bez žēlastības nonāvēja.
Jesaula pienākumi bija uzraudzīt kārtību kazaku kopienā, izpildīt tiesas spriedumus, pieņemt kazaku algu no valdniekiem naudā un natūrā, apsargāt Sičas zemju robežas un ceļiniekus Sičas teritorijā. Viņa palīgi bija apakšjesauls, bet kara gadījumā - karaspēka vezumnieks.
Kuriņu atamanus uz gadu ievēlēja attiecīgā kuriņa kazaki. Ja atamans izrādījās dzērājs vai nerūpējās par savu kuriņu, viņu atcēla un ievēlēja citu. Viņu pienākums bija kuriņa sarakstu izveidošana, kuriņa sasaukšana, kuriņa mantas uzglabāšana, apgādāšana ar proviantu, tiesāšana. Kuriņa atamani, līdzīgi tēviem, vajadzības gadījumā sodīja ar miesas sodiem, neprasīdami neviena atļauju.
Liela padomdevēju vara piemita gados vecākajiem kazakiem, sauktiem par tētiņiem, sirmūsainiem vectēviem, slaveniem lēmējiem. Viņi bija kazaku paražu stingri pildītāji un glabātāji un XVIII gs. bieži pretojās Krievijas caru rīkojumiem, ja tie bija pretrunā kazaku paražām.
Sičas administratīvās teritorijas bija palankas ar centru slobodā, kur atradās vietējā administrācija un neliels garnizons. Palankas priekšgalā atradās pulkvedis, kuram bija pakļauti rakstvedis, jesauls un slobodu atamani. Apriņķa vecākie pārzināja nodokļu ievākšanu, tiesu, organizēja palanku aizsardzību pret tatāru uzbrukumiem, uzraudzīja apriņķī kārtību. Kopā ar precētajiem kazakiem un to ģimenēm palankās dzīvoja tā sauktie pospoļiti - Sičas zemnieki.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita