Aukstā kara laika sašķeltajā Eiropā Albānija bija unikāls gadījums: norobežojusies gan no brīvās pasaules, gan komunistiskā bloka, tā sevi redzēja kā pēdējo īstenā sociālisma bastionu. Albānija, kuras teritorijas lielums tikai nedaudz pārsniedz pusi Igaunijas platības, Aukstā kara laikā nolēma ne tikai izolēties no apkārtējās pasaules, bet pat kļūt par tās zvērinātu ienaidnieci - trīs desmitgažu laikā Albānija un tās politiskā vadība sarāva saites gan ar Padomju Savienību, gan Dienvidslāviju, gan Ķīnu.
Albānijas gadījums jo dīvaināks ir tādēļ, ka šīs valsts vēsture Otrā pasaules kara gados bija tipiska visam reģionam. 1939. gadā Albānijas Karalisti okupēja Itālija, kas gan pilnībā nespēja pārņemt kontroli pār Albānijas kalnaino apvidu. Albāņi ar dienvidslāvu partizānu atbalstu izvērsa asiņainu partizānu karu, bet pēc kara beigām valstī varu pārņēma komunisti Envera Hodžas vadībā. 1945. gadā pēc «vēlēšanām», kurās komunisti uzvarēja, Albānijas valdība likvidēja monarhiju un pasludināja «tautas republiku». Hodža bija skeptisks par Dienvidslāvijas un tās līdera Josipa Broza Tito ambīcijām, tādēļ nekavējoties valstī sākās terors pret tiem, kam simpatizēja bijušo sabiedroto dienvidslāvu doma par «Balkānu savienību». 1948. gadā, saņēmis garantijas no Staļina, ka Padomju Savienība nepieļaus Dienvidslāvijas iejaukšanos Albānijas iekšējās lietās, Hodža apcietināja un iznīcināja kaimiņvalstij simpatizējošos cīņu biedrus. Albānija atteicās no sadarbības ar Dienvidslāviju un pievienojās komunistiskajam blokam.
Hodža attiecības ar Staļinu uztvēra ļoti personiski un kļuva par vienu no konsekventākajiem staļinizācijas īstenotājiem ārpus PSRS. Savas piecas tikšanās reizes ar PSRS diktatoru Hodža aprakstīja ļoti detalizēti, uzsverot padomju diktatora pieklājīgo un sirsnīgo dabu, personisko interesi par albāņu reliģiskās identitātes attiecībām, piemēram, ar cūkgaļas ēšanu.
Līdzīgi citām kaimiņvalstīm Albānijas ekonomika pēc kara bija sagrauta - no 2500 valsts pilsētām un ciemiem 850 bija iznīcināti vai sagrauti. Lauksaimniecība un lopkopība - pirmskara Albānijas ekonomiskais pamats - bija pilnībā iznīcināta. Neraugoties uz vēsturisko pieredzi, Hodža sāka industrializācijas un kolektivizācijas programmu pēc PSRS parauga. Tās neizbēgamas sekas bija lauksaimniecības produktivitātes krišanās un sekojošs pārtikas trūkums. Taču Padomju Savienība saviem jaunajiem sabiedrotajiem neļāva nomirt badā un nākamo divu gadu laikā vien PSRS Albānijai sniedza palīdzību vairāk nekā 200 miljonu ASV dolāru vērtībā.
Saišu saraušana ar PSRS
1953. gadā Staļins nomira. Sērojošais Hodža Tirānas centrālajā laukumā sadzina tūkstošiem albāņu, kuriem vajadzēja krist ceļos, pieminot «mīļā tēva» un «dižā atbrīvotāja» piemiņu. Staļina sekotāja Ņikitas Hruščova uzsāktā personības kulta pārvērtēšana Hodžam nebija pieņemama, tādēļ Albānijas ārpolitika jau 1954. gada oktobrī sāka sliekties komunistiskās Ķīnas virzienā. Mao, kurš cieta no sāpīgas starptautiskās izolācijas, labprāt pieņēma ikvienu jaunu sabiedroto, un jau 1957. gadā piektā daļa visa Albānijas eksporta ceļoja uz Ķīnu.
Punktu Albānijas un PSRS attiecībām pielika Hodža vizīte Maskavā 1960. gadā, kur viņš atļāvās publiski kritizēt Hruščova destaļinizācijas politiku. 1961. gads bija pēdējais, kad PSRS pārstāvji piedalījās Albānijas komunistiskās partijas kongresā, un drīz vien Padomju Savienība pārtrauca jebkādu atbalstu Albānijai. Hruščovs Hodžu publiski nodēvēja par «nelokāmu staļinistu», savukārt Albānijas diktators PSRS līderi nosauca par «antimarksistu» un «revizionistu». Izsakoties Hodžas vārdiem, notikumi PSRS bija piemērs tam, «ka zivs pūst no galvas», savukārt «albāņi drīzāk pārtiks no zāles, bet nepārdos sevi par 30 sudraba grašiem». Hruščova pacietības mērs bija pilns; PSRS izslēdza Albāniju no Kominternes un Varšavas pakta.
Lielā bunkurizācija
Envera Hodžas iekšpolitika bija centrēta uz «kapitālistisko ienaidnieku» ielenktās valsts pasargāšanu - Hodža Albāniju uzskatīja par pēdējo īsteno komunisma citadeli, ko apdraud ne tikai NATO, bet arī Dienvidslāvija un pat Padomju Savienība. Šādos apstākļos vienīgā izdzīvošanas atslēga bija gjithmone gati jeb «vienmēr gatavs» filozofija, kura daļēji balstījās diktatora 1939. gada nepatīkamajā pieredzē, kad itāļi Albāniju okupēja bez būtiskas pretestības piecu dienu laikā.
Aizsardzības plāna ietvaros Albānija gatavojās karam divās frontēs pret vienpadsmit pretinieka gaisa desanta divīzijām no Dienvidslāvijas un NATO vai pat Varšavas pakta valstīm. «Ja mēs kaut uz mirkli mazināsim savu modrību vai kaut mazākajā mērā vājināsim cīņu pret ienaidniekiem, viņi tūlīt mums uzbruks kā čūska, kas tevi sadzeļ un saindē, vēl pirms esi to pamanījis,» mācīja diktators. Hodža totālās aizsardzības koncepciju izvērsa maksimālajā iespējamā veidā: valsts aizsardzības sektorā bija iesaistīti 800 000 no valsts trim miljoniem iedzīvotāju. Vajadzības gadījumā visai albāņu tautai bija jāīsteno visaptveroša partizānu kara politika. Trīs ceturtdaļas bruņoto spēku regulārā sastāva karavīru un 97 procenti rezervistu bija kājnieki, bruņoti ar Otrā pasaules kara laika vieglajiem strēlnieku ieročiem. Valsts ekonomika bija tik vāja, ka neko labāku nevarēja atļauties. Albānija bija pēdējā valsts pasaulē, kas līdz pat 1961. gadam turpināja ražot vēl XIX gadsimtā izstrādātās Mosina sistēmas šautenes.
Hodža labi apzinājās kalnu sniegtās priekšrocības partizāniem, taču uzskatīja, ka līdz pēdējam jāsargā arī ielejas, tādēļ Albānijas teritorijā izbūvēja desmitiem tūkstošu bunkuru, kuros pietika vietas visiem valsts iedzīvotājiem.
Grandiozais projekts septiņdesmito gadu vidū mainīja novecojušo Albānijas bruņoto spēku struktūru: līdz tam armijā nebija specializēta inženieru korpusa, taču to ātri vien izdevās izveidot, mobilizējot inženierzinātņu studentus. Jaunajiem militārajiem inženieriem bija jāatrisina grandiozais uzdevums, pielāgojoties Albānijas daudzveidīgajam reljefam. Grandiozo bunkuru būvniecību papildināja iepriekš sagatavotu artilērijas un pretgaisa aizsardzības pozīciju un noliktavu tīkls visas valsts teritorijā.
Šajā laikā ar Ķīnas atbalstu strauji attīstījās arī Albānijas metalurģijas industrija, viens no tās pamatuzdevumiem bija realizēt valsts nocietināšanas darbus. Piekrastē izvietotie tipveida bunkuri svēra vairāk nekā septiņas tonnas un tos stiprināja metāla plāksnes, savukārt kalnu nocietinājumu detaļām bija jābūt daudz vieglākām, lai tos būtu iespējams piegādāt ar mūļu palīdzību, tāpēc nevienas bunkura sastāvdaļas svars nedrīkstēja pārsniegt centneru. Pat parastam ugunspunktam bija nepieciešamas vismaz septiņdesmit šādas detaļas.
Rezultāti bija iespaidīgi - kopējais bunkuru skaits nav precīzi zināms, taču valsti ar nedaudz vairāk par trim miljoniem iedzīvotāju sargāja vairāk nekā 750 000 dažādu veidu betona nocietinājumu. Bunkuri bija pie krustojumiem, lielceļiem, tiltiem, pilsētu nozīmīgākajām ielām, kapsētām un pat elitāru viesnīcu pagalmos. Vidēji Albānijā izbūvēja 5,7 bunkurus uz katru kvadrātkilometru. Valsts nocietināšana septiņdesmitajos gados aprija vairāk nekā astoņdesmit procentus Albānijas militārā budžeta. Par izmaksu ietekmi uz valsts budžetu Hodža daudz nedomāja, uzskatot, ka «valsts nocietināšana ir visefektīvākais tautas sviedru ieguldījums, jo katra sviedru lāse, kas tiks patērēta nocietinājumiem, nozīmēs ietaupītu asins lāsi kaujaslaukā».
Šaušanas pozīcijas un ugunspunkti
Lai gan albāņu inženieri studēja franču Mažino līnijas un vācu Atlantijas vaļņa noslēpumus, albāņu plāns bija daudz grandiozāks - nocietināt nevis robežu vai piekrasti, bet gan visu valsts teritoriju. Lielākā daļa no tiem bija labi nocietināti ugunspunkti - Qender Zjarri jeb šaušanas pozīcija. Tie bija domāti vienam vai diviem cilvēkiem, bet nocietinājuma redzamākā iezīme bija dzelzsbetona kupols. Bunkurus izvietoja tā, lai tie varētu piesegt viens otru ar uguni, un to konstrukcija bija masveidīgākais Albānijas industrializācijas produkts - bunkurus konstruēja no iepriekš rūpnīcās sagatavotām detaļām, ko nepieciešamajā vietā savienoja kopā. Pilsētās izvietotos bunkurus gluži vai viduslaiku stilā pienācās aizstāvēt tuvējo māju iedzīvotājiem.
Mazo bunkuru ķēdi papildināja Pike Zjarri jeb ugunspunkti - 350-400 tonnu smagas nocietinātas pozīcijas vismaz astoņu metru diametrā, kas kalpoja citu bunkuru vadībai un atbalstam un kurās neliels garnizons uzturējās nepārtraukti. Trešā kategorija bija «speciālās struktūras», piemēram, bunkuru un tuneļu kompleksi kalnos un nozīmīgākajos centros: Tirānā tika izbūvēts vairāk nekā divus kilometrus garš tuneļu tīkls, kam bija jāpasargā Iekšlietu ministrija un slepenpolicija no kodoltrieciena posta.
Pilnīga pašizolācija
Piecdesmito gadu beigās un sešdesmito gadu sākumā sākās Ķīnas un PSRS attālināšanās. Šajā laikā Ķīna - Albānijas vienīgais sabiedrotais - realitātē bija tikai tāltāla jaunattīstības valsts. Ķīna nespēja aizpildīt caurumu Albānijas ekonomikā, ko radīja attiecību saraušana ar PSRS, un vairāk koncentrējās uz savu attīstību, nevis Hodžas ambīciju piepildīšanu.
No Albānijas diktatora viedokļa vēl briesmīgāk bija tas, ka sešdesmito gadu beigās ķīnieši sāka tuvināties Rietumiem. 1971. gadā, kad ASV prezidents Ričards Niksons paziņoja par vizīti Ķīnā, Hodža paziņoja, ka «katrs, kas tiekas ar Niksonu, ir revizionists». 1976. gadā, jau pēc Mao nāves, Albānija piedzīvoja kārtējo terora vilni - Hodža likvidēja virkni nozīmīgāko politbiroja un bruņoto spēku amatpersonu par to sakariem ar Ķīnu. Pēc diviem gadiem Ķīna paziņoja, ka pārtrauc jebkādu atbalstu Albānijai.
Hodža paziņoja, ka Albānija nu ir palikusi vienīgā valsts pasaulē, kas turpina būvēt sociālismu. Pēc Hodžas domām, Rietumi un Padomju Savienība mēģina iznīcināt marksisma-ļeņinisma ideālus, lai izveidotu kapitālistisku pasauli, tādēļ vienīgais risinājums ir pilnīga Albānijas pašizolēšanās un absolūtas autonomijas izveidošana.
Nākamos 12 gadus Albānija par izdzīvošanu cīnījās viena pati. Politiski centrālais elements bija Hodžas personības kults, ekonomiski - nafta, hroma rūda, varš un elektrība, ko Albānija eksportēja uz Dienvidslāviju un sociālisma bloka valstīm (bet ne PSRS). Paralēli tam valstī tika sākta vērienīga agrārā reforma - nosusinot purvus, albāņi gandrīz dubultoja aramzemes platību. 1976. gadā Albānija paziņoja, ka ir sasniegusi pašpietiekamību labības nodrošināšanai. 1983. gadā Hodža paziņoja par izciliem panākumiem, jo oficiālie ekonomiskie rādītāji daudzsološi - Albānija 1983. gadā eksportēja preces par desmit miljoniem dolāru vairāk nekā importēja. Valsts budžetā bija pārpalikums, un tās parāds bija apaļa nulle.
Sistēmas sabrukums
Neatkarīgi no skaistās statistikas patiesībā Albānija bija trešā nabadzīgākā valsts pasaulē. Astoņdesmitajos gados sākās pakāpenisks visas komunistiskās pasaules sabrukums. Šajā laikā katra albāņu ģimene (neraugoties uz cilvēku skaitu) nedēļā varēja saņemt vienu kilogramu gaļas, 250 gramus sviesta un septiņas olas. Tirānā elektrība un krāna ūdens bija pieejams vien dažas stundas dienā. 50 kvadrātmetru standartdzīvoklī mitinājās pieci līdz desmit cilvēki; dzīvojamajam fondam paredzētos līdzekļus bija atņēmuši bunkuri. Valsts industriāli bija neizmērojami atpalikusi. Naftas industrija, kas balstījās uz pēckara laika padomju un ķīniešu materiāltehnisko bāzi, bija morāli un fiziski novecojusi. No 1985. gadā plānotajiem trim miljoniem tonnu naftas albāņi bija spējīgi iegūt vien 1,2 miljonus tonnu.
1983. gadā sākās piecus gadus ilgs sausuma periods, kas samazināja gan lauksaimniecības produkcijas, gan saražotās hidroelektroenerģijas apjomu. Elektrības deficīts samazināja arī hroma ieguvi. Pēdējais piliens bija pasaules naftas cenu kritiens. 1985. gadā Hodža nomira un valsts vadību oficiāli pārņēma Ramirzs Alija, taču valsts kurss īpaši nemainījās. Albānija dzīvoja tik noslēgtu dzīvi, ka par tādiem notikumiem kā Berlīnes mūra krišana valsts iedzīvotāji informāciju nesaņēma.
Tomēr jau tā zemā dzīves līmeņa turpmākā krišanās nepalika bez sekām. 1990. gada janvārī valsts ziemeļos esošajā Škodras pilsētā sākās neliela demonstrācija ar prasību novākt Staļina pieminekli. Drīz vien neapmierinātība pārņēma citas pilsētas. Alija bija spiests mazināt režīma tvērienu, tostarp atļaujot iedzīvotājiem šķērsot robežu. Albānijas līderis, baidoties no Čaušesko likteņa, bija spiests parakstīt Helsinku vienošanos par vispārējo cilvēktiesību ievērošanu. Sākās mērena valsts liberalizācijas politika, veidojot attiecības ar Rietumiem un sākot ekonomikas reformas, kas līdzīgi kā citās komunistiskajās valstīs drīz vien izgāja no kontroles. 1990. gada decembrī Tirānas ielas pārplūdināja protestējošie studenti un Alija piekrita valsts demokratizācijai. 1991. gadā notika pirmās daudzpartiju vēlēšanas, kurās Alija piedzīvoja sakāvi. 1992. gadā valsts ekonomika pilnībā sabruka, martā notika jaunas vēlēšanas, un Albānija sāka vēl joprojām nepabeigto ceļu uz demokratizāciju.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita