Kopš XIX gadsimta sākuma nelielā Rietumāfrikas teritorijā, ko vēl nebija paguvušas iekarot Eiropas koloniālās lielvalstis, tika īstenots vērienīgs sociāli politisks eksperiments. No nulles veidojās jauna valsts tiem brīvajiem afroamerikāņiem, kuri nevēlējās palikt savu senču verdzības zemē.
Pēdējā laikā par Libēriju maz kas ziņots masu medijos, un tas varbūt ir pat labi. Jo valsts atpazīstamību vēl nesen - gadu tūkstošu mijā - galvenokārt veidoja barbarisks pilsoņkarš. Tajā tika iesaistīti arī mazgadīgie kareivji - bāreņi, kuru vecāki bija nogalināti militāro grupējumu savstarpējos slaktiņos. Turklāt nereti bruņotos bērnus karot un slepkavot sūtīja cilvēki, kuri viņus bija pārvērtuši bāreņos.
Šī valsts tika iecerēta kā ASV melnādaino cilvēku veidots modernās civilizācijas priekšpostenis Melnajā kontinentā. Tagad tā ir viena no daudzajām Ekvatoriālās Āfrikas problēmvalstīm. Tāpat kā kaimiņzemes, Libēriju nomoka nabadzība un slikta starptautiskā reputācija, politiskā nestabilitāte un etniskā sašķeltība.
Neveiksmes sakne ir acīmredzama - ideālistiskais brīvvalsts projekts realitātē īstenojās kā tipisks Rietumu koloniālisms. Tikai baltādainu britu vai franču pārvaldītāju vietā Libērijā vietējiem iedzīvotājiem, sludinot viņus par «nepilnvērtīgiem», uzkundzējās cilvēki ar tādu pašu ādas krāsu. Iespējams, tieši skandalozais «melnādainais koloniālisms» mūsdienās padara Libērijas vēsturi par politisku nekorektu un pat «nevajadzīgu» tematu, ko labāk ignorēt.
Verdzība ir slikta, brīvība - vēl sliktāka
Valsts aizmetnis radās 1822. gadā, kad privāta ASV organizācija no vietējām ciltīm nopirktajās zemēs izveidoja savu privāto koloniju. Tajā tika izmitināti te it kā brīvprātīgi ieradušies tumšādainie amerikāņi - gan brīvi dzimušie, gan no verdzības atbrīvotie. Dažus no viņiem īpašnieki atbrīvoja tieši ar nosacījumu, ka viņiem jādodas pāri okeānam.
Par Libēriju - brīvības zemi - šo teritoriju nosauca pēc diviem gadiem, kad tika pieņemta kolonijas konstitūcija, bet neatkarību libērieši pasludināja 1847. gadā. ASV sava «privātprotektorāta» suverenitāti gan atzina tikai 1862. gadā - pēc tam, kad no lielvalsts jau bija izstājušies Dienvidu štati.
Iespaidīgo projektu iekustināja viens cilvēks - bagāts amerikāņu kuģu īpašnieks un kapteinis Pols Kafijs (1759-1817). Būdams afroamerikāņa un indiānietes dēls, viņš pirmais publiski sludināja, ka melnādainajiem cilvēkiem daudz vairāk iespēju pavērtos kontinentā, kur mituši viņu senči, nevis rasisma pārņemtajā Amerikas sabiedrībā. Rēderis no vārdiem pārgāja pie darbiem, 1811. un 1816. gadā organizējot dažu desmitu izceļotāju pārcelšanos uz Sjerraleones ostas pilsētu Frītaunu. Šajā britu kolonijā kopš 1787. gada (un līdz 1885. gadam) pastāvēja bijušo vergu un brīvo melnādaino cilvēku apmetne. Kafijam šie braucieni pat nesa peļņu, jo atpakaļceļā kuģis veda pieprasītas preces. Taču viņa nāve aprāva nākamos plānotos izceļošanas reisus.
Nelaiķa runu un darbu iedvesmoti, daži baltie sabiedriskie darbinieki pārņēma no viņa stafeti, 1816. gadā izveidojot Amerikas krāsaino brīvcilvēku kolonizācijas sabiedrību (The Society for the Colonization of Free People of Color of America). Šī nevalstiskā organizācija vāca sabiedrības ziedojumus un saņēma dažādu štatu administrāciju - reizēm arī Vašingtonas - atbalstu, lai iegādātos zemi topošajai kolonijai, organizētu cilvēku pārceļošanu un pat atpirktu topošos emigrantus no vergturiem. Kolonizācijas sabiedrība baudīja politiķu un intelektuāļu atzinību, jo risināja problēmu, kas ASV baltajiem iedzīvotājiem šķita kļūstam arvien draudošāka. Arī daudziem abolicionistiem - cīnītājiem pret cilvēku nebrīvi - pati verdzība šķita mazāks ļaunums par brīvo afroamerikāņu skaita neapturamo pieaugumu.
Biedrības dibināšanas laikā ASV dzīvoja divi miljoni melnādainu cilvēku, un desmitā daļa no viņiem jau tad vairs nebija vergi. Brīvo cilvēku skaits turpināja palielināties ne tikai ziemeļu štatos, kur verdzība nepastāvēja, bet arī dažos vergturu štatos. (Pavisam valstī 1820. gada skaitīšanā tika sarēķināti 9,6 miljoni iedzīvotāju.) Baltajam vairākumam ļoti gribējās aizdabūt viņus prom no savām acīm.
Valdīja atklāti sludināta pārliecība, ka melnādainie ir netikli, asociāli un mazāk saprātīgi ļautiņi, kurus nav iespējams patiesi integrēt godīgā sabiedrībā. Vergturus biedēja (diezgan daudzi tādēļ atbalstīja Kolonizācijas sabiedrību) iespēja, ka brīvie afroamerikāņi varētu musināt vergus sacelties. Baltos strādniekus uztrauca, ka, piekrītot strādāt par mazāku algu, melnādainie viņus atstātu bez darba.
Arī pēc Dienvidu štatu sakāves Pilsoņu karā (1861-1865) un verdzības atcelšanās visā ASV teritorijā - konstitūcijas 13. labojumu pieņēma 1865. gada 1. februārī - baltās sabiedrības viedoklis daudz nemainījās. Pat «Krietnais Eibs» jeb vergturu Konfederāciju uzvarējušais prezidents Abrahams Linkolns bija svēti pārliecināts, ka visiem tumšādainajiem iedzīvotājiem vajadzētu izceļot. Viņaprāt, atmiņas par verdzību neļaušot abām rasēm mierīgi sadzīvot.
Linkolns bija aktīvs Kolonizācijas sabiedrības centienu atbalstītājs kopš saviem pirmajiem soļiem politikā. Turklāt prezidents pats 1862. gadā uzdeva valdībai atrast iespēju izveidot Libērijai līdzīgu melno brīvļaužu koloniju tagadējā Panamas teritorijā, pie tās robežas ar Kostariku. Viņam par godu tā tiktu nosaukta par Linkoniju (Linconia). Taču latīņamerikāņu sašutums bija tik liels, ka ideju nācās atmest, kaut iekšlietu departaments jau bija atradis pustūkstoti varbūtēju Linkonijas kolonistu.
Kā atgādina Linkolna biogrāfs Gors Vidals, afroamerikāņu politiskajam līderim Frederikam Duglasam un citiem aktīvistiem ar nelokāmu uzstājību tomēr izdevās pārliecināt valsts galvu, ka izceļošanas iecere ir neauglīga. Melnādaino ļaužu vairākums - apmēram četri miljoni cilvēku pēc Pilsoņu kara - vēlējās palikt savā dzimtenē, lai cik ļauna tā pret viņiem bija un būtu. Tāpēc visā savas aktīvās darbības laikā - līdz apmēram 1919. gadam - Kolonizācijas sabiedrība saskārās ar afroamerikāņu organizāciju pretestību un pamatotiem pārmetumiem rasismā. Tāpēc tie cilvēki, kuri tomēr devās uz Libēriju, savas rases ļaudīm šķita visīstākie «baltie zvirbuļi». Pilnīgi iespējams, ka daudzus šim solim varēja ietekmēt klajāks vai slēptāks spiediens.
Zeme, kur bekons aug kokos
Pirmais Kolonizācijas sabiedrības nolīgtais kuģis 1820. gada janvārī devās no Ņujorkas uz Rietumāfrikas krastiem, vedot trīs organizācijas baltādainos pārstāvjus un 88 emigrantus. Nonākuši galapunktā, baltie funkcionāri un lielākā daļa pārceļotāju mira no tropu slimībām.
Nākamajām sabiedrības delegācijām, ASV karakuģu eskortētām, jau izdevās vienoties ar vietējo valdnieku par zemes iegādi. Kā apgalvo, tas panākts, kad ASV kuģa kapteinis vārda tiešā nozīmē pie viņa galvas pielicis pistoli. Par 13 tūkstošiem kvadrātkilometru lielu teritoriju kolonisti samaksājuši ar precēm toreizējo 50 ASV dolāru vērtībā. Tiek uzskaitītas trīs mucas ruma, piecas mucas ar pulveri, pieci lietussargi, desmit pāri apavu, desmit dzelzs stieņi un 500 tabakas tāfelītes, kā arī citi priekšmeti.
No 1822. gada līdz Pilsoņu kara sākumam Libērijā ieradās apmēram 15 tūkstoši amerikāņu izceļotāju. Teju pusi no viņiem nākamo desmit gadu laikā malārija noveda kapā. Kolonizācijas sabiedrība to zināja, bet turpināja sūtīt ieceļotājus teju drošā nāvē. Pēc Pilsoņu kara kolonistu vervētāji pat mudināja nabadzīgos Dienvidu štatu iedzīvotājus pārcelties uz Libēriju ar stāstiem, ka tās auglīgajā zemē kartupeļus izrokot tik lielus kā cilvēka galva un ar vienu varot pieēsties visa ģimene. Savukārt bekons vienkārši «augot kokos»...
Tāpat te apmetās vairāk nekā trīs tūkstoši afrokarībiešu no tā laika britu kolonijām. Uz Libēriju pārcēlās arī daļa no kaimiņu Sjerraleones «kreoliem». Tā briti dēvēja bijušos vergus un brīvos melnādainos cilvēkus, kuriem savā kolonijā bija izveidojuši patvērumu, lai dabūtu viņus projām no Londonas un citām metropoles lielpilsētām. Par kreoliem gan pieņemts dēvēt pirmo eiropiešu ieceļotāju - galvenokārt spāņu un portugāļu, arī franču - ģenētiskos pēctečus Latīņamerikā, arī ASV dienvidos.
Jaunveidotās valsts iedzīvotājiem pievienojās arī gandrīz seši tūkstoši no vergu kuģiem atbrīvotu arikāņu. ASV bija aizliegusi vergu pārjūras «importu» no Āfrikas jau 1808. gadā, tāpēc kara flotes uzdevums bija nepieļaut dzīvās preces kontrabandu uz visu Jauno Pasauli. Amerikāņu un britu jūrnieki izglābtie cilvēki pirms sagūstīšanas galvenokārt bija mitinājušies zemēs, kas atradās netālu no Libērijas. Taču atgriešanās dzimtajās vietās viņiem draudēja ar vēlreizēju sagrābšanu verdzībā. Pēdējais Kolonizācijas biedrības sarūpētais kuģis ar emigrēt izlēmušiem ASV pilsoņiem pāri jūrai devās 1904. gadā.
Savs kaktiņš, savs stūrītis plantācijas
Tie ieceļotāji, kurus nenokāva tropu slimības, apņēmīgi centās gan iekopt, gan izplest savu «apsolīto zemi». Līdz 1828. gadam sīkstie kolonisti jau bija pārņēmuši visu tagadējo valsts piekrasti 500 kilometru garumā. Ar laiku Libērijas sastāvā tika diezgan brutāli iekļauti līdzīgi kolonizācijas projekti, kas atradās kaimiņos. Tie tika īstenoti ar dažu ASV štatu - Misisipi, Kentuki, Mērilendas - finansējumu, lai tur varētu atbrīvoties no «saviem» melnādainajiem.
Libēriju pilnībā kontrolēja Kolonizācijas sabiedrība un tās iecelts gubernators. Sākotnēji tie bija baltie, līdz 1842. gadā šajā amatā tika iecelts tirgotājs Džozefs Dženkins Robertss (1809-1876), no Virdžīnijas 1829. gadā atceļojis mulats, brīvlaistas verdzenes dēls. Jau pēc pieciem gadiem viņa vadībā tika pasludināta Libērijas neatkarība, un Robertsu ievēlēja par tās pirmo prezidentu. Taču jaunajai valstij izdevās nesaraut attiecības ar Kolonizācijas sabiedrību, tā turpināja vervēt un sūtīt pārceļotājus.
Pamazām vien sākās libēriešu teritoriālā ekspansija arī tuvajās britu un franču kolonijās - Sjerraleonē un Kotdivuārā. Taču XIX gadsimta beigās abas lielvalstis enerģiski uzsāka zaudēto atgūt, bet šajā gadījumā ASV neuzskatīja par vajadzīgu palīdzēt Libērijai. Kaut gan amerikāņu kara flote līdz pat 1916. gadam esot neizkrītoši uzraudzījusi, lai ar brīvvalsti nenotiek kas nevēlams.
Pārceļošanas propagandā daudz tika piesaukta «atgriešanās pie saknēm», tomēr melnādainie kolonisti jutās daudz ciešāk saistīti ar savu bijušo, nevis jauniegūto mītnes zemi. Viņi uzvedās, rīkojās un domāja amerikāniski, uzskatīja sevi par amerikāņiem, un par tādiem viņus turēja arī kaimiņi. Poētiski izsakoties, izceļotāji bija savos prātos atveduši ASV uz Melno kontinentu. Ilgus gadus aizjūras dolārs bija vienīgā Libērijā - vispirms kolonijā, pēc tam brīvvalstī - izmantotā nauda. Galvaspilsēta Monrovija tika nosaukta tās dibināšanas laikā (1822) valdījušā ASV prezidenta un Kolonizācijas sabiedrības labvēļa Džeimsa Monro vārdā. Afroamerikāņi te veidoja pamestās dzimtenes samazinātu kopiju, atdarinot tās valstisko iekārtu un arī, pavisam uzskatāmi, tās karogu. Gan tikai ar sešām sarkanām un piecām baltām svītrām.
Kolonistu kodolu veidoja brīvie cilvēki no ASV vecākajiem un «aristokrātiskājiem» vergturu štatiem - Virdžīnijas, Dienvidkarolīnas un Džordžijas. Tāpēc tieši viņi, kļūstot par tirgotājiem, rūpniekiem, plantatoriem, ielika Libērijas sociālos, kulturālos, reliģiskos, sadzīviskos un arī kulināros pamatus. Šī zeme kļuva par uzkrītošu pirmskara ASV Dienvidu štatu kopiju. Amerikāņlibēriešu, kā viņi sevi dēvēja, mājokļu arhitektūrā dominēja «plantāciju» stils. Arī viņiem pašiem nebija nekādas morālas aiztures kļūt par plantatoriem, liekot un pat piespiežot vietējiem iedzīvotājiem strādāt savā labā.
Vienas krāsas aparteīds
Libērija nebūt nebija pavisam tukšs pasaules nostūris. Cilvēki no kontinenta iekšienes šajā Atlantijas okeāna piekrastē sāka apmesties apmēram pirms astoņiem gadsimtiem. Viņu migrāciju noteica gan Sahāras tuksneša izplešanās, gan savstarpējie kari un konflikti, Mali un Songajas impēriju sabrukums. Te dzīvoja un joprojām dzīvo daudzas un dažādas tautības ar vēsturiski sarežģītām savstarpējām attiecībām, un Libērijā bez angļu valstsvalodas ir vēl divi desmiti dažādu vietējo valodu.
Dziļāk iekšzemē cilvēki dzīvoja pirmsfeodālisma vai agrīnā feodālisma cilšu sabiedrībā un saimniekoja naturāli, pašiem sevi apgādājot ar gandrīz visu nepieciešamo. Pašā jūras krastā dzīvojošie zvejnieki aktīvi tirgojās gan ar kaimiņiem, gan ar Eiropas jūrniekiem. Tie šīs zemes sauca par Piparu Krastu, vēlāk par (Piparu) Graudu Krastu.
Eiropiešiem piedāvāto preču klāstā sākotnēji bija garšvielas un citas vietējās preces, vēlāk - arī vergi. Portugāļu, holandiešu un britu tirdzniecības faktorijas te darbojās no XV gadsimta vidus līdz XVII gadsimta beigām, bet tad pameta šim krastu. Tas, ka šeit ir zelta un dimantu atradnes, toreiz vēl nebija zināms.
Nosodot verdzības kaitējumu Āfrikai, ir labais tonis piemirst, ka Amerikas plantāciju apgādātāji ar dzīvo preci paši to nesagrāba. Viņi cilvēkus «likumīgi» pirka no vietējiem valdniekiem vai valdnieciņiem un arābu «vairumpiegādātājiem». Arī Libērijā vietējo cilšu uzbrukumus kolonistiem reizēm izraisīja tieši naids par viņu panākto vergu tirdzniecības izbeigšanu.
Amerikāņlibēriešu panākumu pamats bija tas, ka viņi, vienmēr esot niecīgā mazākumā, spēja sev pilnībā pakļaut šeit dzīvojošo cilvēku vairākumu. Valdošās kastas - ieceļotāju un viņu pēcteču - īpatsvars teju vienmēr bija apmēram pieci procenti vai pat mazāk no visu Libērijas iedzīvotāju skaita. Tiek minēts, ka 2009. gadā valstī dzīvoja trīsarpus miljoni cilvēku un 150 tūkstoši no viņiem bija amerikāņlibērieši.
Reizēm vietējo cilvēku dumpju apspiešanai pietika ar pašu kolonistu bruņotām vienībām, citkārt palīgā tika saukta ASV flote vai britu kolonizatori kaimiņos. Tumšādaino cilvēku valstī bija nostiprināta neslēpta segregācija. Vienā pusē bija civilizētie, kristīgie, monogāmiskie ieceļotāji, otrā pusē - «mežoņi», «barbari» un pagāni ar vairākām sievām. Laulības ar vietējiem tika atzītas par nevēlamām.
Libērija bija demokrātiska valsts - taču tikai amerikāņlibēriešiem. Pārējiem iedzīvotājiem pat otrās šķiras pilsoņa statuss tika dāvāts vien 1904. gadā. Vara strikti kontrolēja vietējo iedzīvotāju piekļuvi okeānam (tirdzniecības un migrācijas iespējām) un modernām tehnoloģijām, lasītprasmei, augstākam izglītības līmenim. Taču valdošais mazākums sludināja arī visu libēriešu vienlīdzības iespēju - «mežoņi» varēja civilizēties, pieņemot kristietību, rietumniecisku izglītību un paražas. Valdība veicināja kristīgo misionāru un skolotāju darbu vietējo iedzīvotāju vidū.
Ironiskā, pat ņirdzīgā kārtā neatkarīgās Libērijas pirmās trīs desmitgades tās politikā dominēja savdabīga «iekšējā elite». To ar pirmo prezidentu priekšgalā veidoja citi mulati. Viņi patiesi uzskatīja, ka, esot «baltāki», ir pārāki par citiem kolonistiem… Tāpēc «melnāki» politiķi apvienojās savā partijā, kas šos kungus atstūma no varas un valdīja pār Libēriju vairāk nekā gadsimtu.
Atjēdzās par vēlu
Libērija, lai «nestu valsts vārdu pasaulē», izlēma iesaistīties Pirmajā pasaules karā, nostājoties Antantes pusē. Uz Franciju tika nosūtīts neliels karaspēka kontingents, kas gan netika iesaistīts kaujās, un valsts piedalījās Versaļas miera sarunās. Tiek pieļauts, ka tādējādi Libērija, apliecinot tās «civilizētību», sevi varēja būt pasargājusi no kolonizēšanas starpkaru laikā.
Otrā pasaules kara laikā Libērija vispirms pieteica neitralitāti, taču tā bija pavisam iluzora. Šī valsts bija viena no nedaudzajām vietām pasaulē - tāpat kā Šrilanka/Ceilona un toreizējā Beļģijas Kongo -, kas pēc Japānas invāzijas Dienvidaustrumāzijā spēja apgādāt Rietumu sabiedrotos ar tik deficīto kaučuku. (Otra svarīgākā valsts eksporta prece tad bija dzelzs rūda.)
Te kopš 1926. gada darbojās šīs gumijas izejvielas ieguves lielākā plantācija. ASV uzņēmums Firestone Libērijā ieguldīja lielus līdzekļus, izbūvējot ceļus un starptautisko lidostu, padziļinot Monrovijas ostu. Taču plantācijas izveidei tika pārvietoti vietējie iedzīvotāji, saņemot par to nepietiekamu atlīdzību. Cilvēki, kuri kopa paši savu zemi, tika padarīti par kaučuka ražotnes algādžiem.
Libērija kļuva par atbalsta bāzi ASV karaspēkam, kas no šejienes devās uz Ziemeļāfriku, lai cīnītos ar nacistiem operācijā Lāpa (1942. gada novembris). Valsts 1944. gadā pati pieteica karu Vācijai un Japānai. Apmēram četri tūkstoši tās karavīru cīnījās Francijā, Beniluksa valstīs un Sumatras salā. Libērija bija viena no tikai četrām Āfrikas valstīm, kas 1944. gadā piedalījās ANO izveidē, jo pārējās tad vēl bija kolonijas.
Tikai pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados toreizējais Libērijas prezidents Viljams Tolberts sāka reformēt tiesību sistēmu, lai līdz tam apspiestībā turēto valsts iedzīvotāju vairākumu pilnvērtīgi iesaistītu valsts dzīvē un politikā. Amerikāņlibērieši sašuta, uzskatot, ka viņš rīkojas pārāk strauji, bet «iezemieši» pārmeta vilcināšanos.
Viss beidzās ar eksploziju. Par pirmo Libērijas līderi ar «neamerikāņu» izcelsmi kļuva armijas seržants Semjuels Do. Viņš 1980. gadā organizēja asiņainu militāro apvērsumu. Sazvērnieki nogalināja Tolbertu, vairumu valdības locekļu un daudzus ierēdņus. Šis režīms atcēla valsts konstitūciju, slēdza medijus un nevalstiskās organizācijas.
Amerikāņliberiešu varas sistēma bija sagrauta. Taču par valdošo eliti kļuva Do dzimtās - krahnu - cilts pārstāvji, kas izvērsa represijas pret citām etniskām grupām. Valsts un tās ekonomika sabruka gadsimta ceturksni ilgā pilsoņkarā. Tikai 2005. gadā te notika pirmās patiesi brīvās vēlēšanas, un Libērija, kurā pēdējās desmitgadēs fenomenāli strauji pieaug iedzīvotāju skaits, turpina saimnieciski nīkuļot.
Libērija patlaban
• Valsts platība - 111,370 km² (172,4 procenti Latvijas teritorijas)
• Iedzīvotāju skaits - 5,44 miljoni (302 procenti, salīdzinot ar Latviju)
• IKP uz vienu iedzīvotāju: 800 ASV dolāru (2023. gada dati, salīdzinot ar Latviju - 3,3 procenti)
• Kā galvenā valūta, kas ir Libērijas apgrozībā, tiek minēts ASV dolārs. Pastāv arī nacionālā valūta - Libērijas dolārs, un viena dolāra vērtība ir apmēram 0,005 eiro. Līdz 1997. gadam ASV un Libērijas dolāriem oficiāli bija noteikta vienāda vērtība.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita