Daudzi amerikāņi joprojām zinās pateikt, kur viņi bija un ko darīja dienā, kad tika nogalināts prezidents Džons Kenedijs, dienā, kad Nīls Ārmstrongs spēra pirmos soļus uz Mēness, kā arī dienā, kad ASV hokeja izlase 1980. gada ziemas olimpiskajās spēlēs pārspēja PSRS izlasi. Taču Brīnumam uz ledus, kā to dēvēja, bija pavisam racionāls izskaidrojums.
Pirms 45 gadiem 22. februāris bija piektdiena, un todien Leikplesidas Olympic Center arēnā ASV izlase ar 4:3 uzveica hokeja turnīra galveno favorīti PSRS izlasi. Miracle on Ice jeb Brīnums uz ledus - tā vēlāk tika nosaukts šis notikums, un ar tādu nosaukumu jau pēc gada iznāca tam veltīta filma. Mača rezultāts tik brīnumains šķita tādēļ, ka gados jaunākā ASV izlase olimpisko turnīru vēsturē (tās spēlētāju vidējais vecums bija 22 gadi) pārspēja komandu, kurai, kā likās, tajā laikā vispār nebija konkurentu.
Mēdz teikt, ka jebkurš pārsteigums ir vēl nepierādīta likumsakarība. Toreizējā ASV komandas uzvara nav uzskatāma par likumsakarību arī tagad, pēc 45 gadiem, tāda tā nebūs arī pēc simts gadiem, taču šim pārsteigumam izskaidrojums ir atrodams. Kā tas varēja notikt, un kāpēc Helmuts Balderis pirms 45 gadiem nekļuva par olimpisko čempionu? Patiesībā tas nebija zaudējums «kaut kādiem studentiem», kā tika apgalvots: 13 no tās ASV olimpiskās komandas hokejistiem vēlāk spēlēja NHL klubos, bet daži pat kļuva par slaveniem spēlētājiem. Liela daļa amerikāņu hokejistu pirms olimpiskā turnīra jau bija draftēti NHL klubos (piemēram, aizsargs Maiks Remzijs pat ar 11. numuru Buffalo Sabres rindās) un tikai gaidīja olimpiādes beigas, lai varētu parakstīt līgumus. Atgādināsim, ka NHL spēlētāji olimpiskajos turnīros toreiz nedrīkstēja piedalīties, olimpiskās durvis viņiem atvērās tikai 1998. gadā Nagano.
PSRS izlase - galvenā favorīte
PSRS izlase jaunā galvenā trenera Viktora Tihonova vadībā bija uzvarējusi 1978. un 1979. gada pasaules čempionātos, turklāt uzvara gadu pirms olimpiskajām spēlēm Maskavā bija īpaši iespaidīga - četru spēcīgāko komandu finālturnīrā Čehoslovakijas izlase tika sagrauta ar 11:1, bet Zviedrijas izlase ar 11:3. 1979. gadā PSRS izlase Izaicinājuma kausa izcīņā Ņujorkā triju spēļu sērijā ar 2-1 uzvarēja NHL izlasi - izšķirīgajā trešajā spēlē ar 6:0! Leikplesidas olimpiādē par galvenajiem konkurentiem tika uzskatīti Čehoslovakijas un Zviedrijas hokejisti, bet ASV komandu pat amerikāņu masu mediji neuzskatīja par nopietnu pretendenti uz titulu - ja ļoti paveiksies, tad varbūt var iegūt «bronzu»... Daudzi uzskata, ka 1980. gada PSRS izlase bija, iespējams, spēcīgākā šīs komandas vēsturē.
ASV izlase - «tumšais zirdziņš»
Par ASV izlases galveno treneri tika izvēlēts Hērbs Brūkss, kura vadībā Minesotas Universitātes komanda trīs reizes triumfēja NCAA čempionātā (arī pirmsolimpiskajā gadā), kaut gan pirmajā sezonā viņa vadītā komanda uzvarēja tikai astoņās no 32 spēlēm. Brūksa vadībā ASV izlase spēlēja 1979. gada pasaules čempionātā Maskavā un ieņēma 7. vietu. Tātad nekas īpašs. Rezultātiem 1:1 ar Somiju un 2:2 ar Čehoslovākiju neviens nepievērsa uzmanību. Sak, vienkārši sagadīšanās.
Brūkss bija arī izcils psihologs, un viņš 400 (!) potenciālajiem olimpiskās komandas kandidātiem izsūtīja testus ar 300 (!) jautājumiem. Tāda aptauja tika izveidota viņa dzimtajā Minesotā vēl 1940. gadā, un tā ļāva vispusīgi novērtēt spēlētāju. Treneris meklēja godkārīgus hokejistus, kuriem ir sveša «zvaigžņu slimība», kuri tic lielam mērķim.
Vispirms tika atlasīti 70 spēlētāji (izlases bāzes komanda bija Minesotas Universitātes vienība), bet vēlāk palika 26 hokejisti, kuri piecu mēnešu laikā aizvadīja 62 (!) spēles ASV, Kanādā un Eiropā. Komanda izveidojās par saliedētu ģimeni. Brūkss prata atrast pieeju katram hokejistam, viņš zināja, kā ar kuru jārunā un kā panākt, lai katrs izdara visu, uz ko spējīgs. Brūksa treniņi bija smagi, bet dažas viņa replikas - pat aizvainojošas, taču viņš zināja, kad un ko drīkst teikt. Visgrūtākais Brūksam esot bijis pateikt spēlētājiem, ka šoreiz viņiem nav vietas komandā - treneris labi zināja, cik sāpīgi to ir dzirdēt, jo 1960. gadā tieši Brūksu kā pašu pēdējo atskaitīja no ASV izlases, kura vēlāk uzvarēja olimpiskajā turnīrā...
Brūksu vienmēr virzīja idejas, kuras citiem šķita pārāk nereālas, lai piepildītos. Tā bija arī ar ASV hokeja izlasi. 41 no 62 spēlēm pirms olimpiskajām spēlēm amerikāņi uzvarēja, taču pa vidu ar kopēju vārtu starpību 8:24 zaudēja četrās spēlēs pret NHL klubiem, kā arī četras reizes zaudēja Kanādai. Decembrī Leikplesidā notika pirmsolimpiskais turnīrs, kurā Eiropas izlases atveda otros sastāvus, bet PSRS izlasē nebija neviena Maskavas klubu spēlētāja. ASV uzvarēja tādu PSRS komandu ar 5:3, un amerikāņu uzbrucējs Maiks Erucione ieteica «sovetiem» vest uz olimpiskajām spēlēm pirmo sastāvu - citādi uzvarēt nevarēšot.
Pagāja pāris mēnešu, un amerikāņi sastapa pirmo PSRS izlases sastāvu - 10. februārī pustukšā Madison Square Garden arēnā Ņujorkā viņi zaudēja PSRS izlasei ar 3:10. Un rezultāts pat varēja būt vēl graujošāks... Daudzi nevarēja saprast, kāpēc ASV izlasei vajadzēja aizvadīt tādu spēli, bet Viktors Tihonovs to nosauca par treniņu. Brūkss no šīs spēles pasmēlās daudz vērtīgu atziņu. Tikai viens piemērs - pamatvārtsargam Džimam Kreigam treneris pateica, ka laikam ir kļūdījies un velti iespēlējis viņu pirmā vārtsarga lomā. Kreigu šie vārdi tā uzkurināja, ka viņš aizvadīja izcilu olimpisko turnīru un īpaši jau spēli pret PSRS izlasi, kurā atvairīja 36 no 39 metieniem. Nevar noliegt, ka uzvara treniņspēlē bija iemidzinājusi padomju izlases hokejistus, turklāt viņi ļoti pārliecinoši aizvadīja spēles apakšgrupā. Brūksam bija cita problēma - viņam vajadzēja izdzīt no savu spēlētāju galvām pārlieko respektu pret PSRS izlases hokejistiem. Neviens neticēja, ka ASV izlase iegūs kaut vai bronzas medaļas, kur nu vēl uzvarēs turnīrā. Neviens, izņemot vienu cilvēku - Hērbu Brūksu. Dažas dienas pirms olimpiskā turnīra sākuma viņš pēkšņi uzaicināja komandā divus jaunus spēlētājus. Notika nopietna saruna, un pārējie hokejisti trenerim paziņoja, ka sastāvā jāpaliek tikai tiem, kuri izgājuši un izturējuši visu gatavošanās laiku. Komanda bija gatava.
Olimpiskais turnīrs
Gaisotne pirms olimpiskā turnīra bija diezgan nokaitēta - 1979. gada beigās padomju karaspēks iebruka Afganistānā un attiecības starp PSRS un Rietumiem saasinājās vēl vairāk. Kliboja ASV ekonomika, prezidents Džimijs Kārters tautā nebija populārs, kā arī vēl sākās naftas krīze. ASV vajadzēja kaut ko pozitīvu, vajadzēja lielu uzvaru. Sports Illustrated aicināja savus lasītājus ieteikt idejas, kā pārvarēt inflāciju un pacelt nācijas pašapziņu. Cita starpā tika pieminēts arī olimpiskais hokeja turnīrs - ASV izlasei tika atvēlēta trešā vieta, kas bija diezgan pārdroša prognoze.
PSRS izlase savā grupā uzvarēja visās piecās spēlēs ar kopējo vārtu attiecību 51:11. Tiesa, spēlēs ar Somiju un Kanādu nācās arī atspēlēties un uzvaras tika gūtas tikai trešajās trešdaļās (attiecīgi 4:2 un 6:4).
ASV izlasei jau pirmā spēle ar Zviedriju bija smaga, un pēc pirmās trešdaļas (1:0 zviedru labā) Brūkss ģērbtuvē ārdījās. Robu Maklenehenu, kuram bija neliels savainojums un kurš jau grasījās novilkt formu, nosauca par «bagātu pīrādziņu ēdāju». Uzbrucējs atbildi parādā nepalika, taču atgriezās laukumā. Neizšķirtu 2:2 amerikāņi panāca 27 sekundes pirms spēles beigām. Otrajā mačā ASV izlase sagrāva Čehoslovakijas komandu ar 7:3, un tas jau bija kaut kas. Norvēģiju un Rumāniju amerikāņi apspēlēja bez īpašām pūlēm, ar VFR izlasi nācās paspēkoties nopietnāk, bet atkal uzvara - 4:2 un otrā vieta grupā.
1980. gada 22. februāris
ASV un PSRS izlašu spēle bija pirmā finālčetriniekā. Tā tika paredzēta dienas vidū, un ABC Sports kanālā to nekādi nevarēja parādīt tiešraidē. Televīzija centās panākt spēles pārcelšanu uz vēlāku laiku, taču PSRS puse tam nepiekrita, jo tad spēle būtu plkst. 4 no rīta pēc Maskavas laika. Spēles komentētājs Els Maikls (slavens kļuva viņa izteiciens spēles beigās: «Vai jūs ticat brīnumiem?!») hokeju komentēja otro reizi dzīvē un vēlāk stāstīja, ka spēli ierakstā nācies saīsināt - proti, «iebāzt» to atvēlētajā laikā kopā ar slalomu un olimpisko apskatu. Producenti no ABC cerēja, ka rezultāts pirms otrās trešdaļas būs kaut vai tikai 3:1 padomju izlases labā, jo citādi skatītāji varētu pārslēgties uz citu kanālu. Brīnumu neviens negaidīja.
Čehoslovākija neizkļuva no grupas, un šķita, ka PSRS izlasei tikai jāiziet uz ledus, lai paņemtu zelta medaļas. Uzvalkos jau tika gatavota vieta ordeņiem. Tikmēr ASV izlases ģērbtuvē viena no sienām bija nolīmēta ar līdzjutēju telegrammām - ar veiksmes novēlējumiem un aicinājumu «sakaut sarkanos». Dienu pirms spēles Brūkss spēlētājiem teica: «Mēs viņiem zaudēsim deviņās spēlēs no desmit, taču rīt būs jūsu - desmitā spēle! Jūs piedzimāt, lai kļūtu par hokejistiem. Jums vajadzēja šeit nonākt un jūs šeit nonācāt. Ir pienācis jūsu laiks!»
PSRS izlase 10. minūtē izvirzījās vadībā - 1:0 (vārtus guva Vladimirs Krutovs), un tai bija tik liels pārsvars, ka amerikāņi brīžam pat netika laukā no savas zonas. Taču ASV izlase ar vārtsargu Kreigu priekšgalā izturēja spiedienu. Brūkss nolēma mainīt taktiku un lika uzsvaru uz malējiem uzbrucējiem, uz izrāvieniem gar apmalēm un ciešu presingu. Bazs Šnaiders panāca 1:1, bet PSRS izlase atguva vadību un šķita, ka pirmā trešdaļa beigsies ar 2:1 tās labā (vārtus guva Sergejs Makarovs). Pēdējās sekundēs Deivs Kristians «šķīla» gandrīz no laukuma centra, Vladislavs Tretjaks ripu atsita vārtu priekšā, Marks Džonsons to ieguva, izspraucās starp diviem aizsargiem un paspēja ieraidīt ripu vārtos sekundi pirms trešdaļas beigām. Tas bija liktenīgais pavērsiens spēles gaitā. Uz tablo jau dega 00:00, PSRS treneri centās pierādīt, ka vārti tika gūti jau pēc laika beigām, tomēr tiesneši palika pie sava - vēl bija atlikusi sekunde. Turklāt lika vēl izpildīt iemetienu laukuma centrā, kaut gan PSRS izlase jau devās uz ģērbtuvi. Pēc brīža uz ledus tomēr parādījās trīs PSRS izlases hokejisti un... vārtsargs Vladimirs Miškins.
Tihonova liktenīgā kļūda?
Kad arī otrajā trešdaļā PSRS izlases vārtos Tretjaka vietā stājās Miškins, amerikāņi neticēja savām acīm. «Skatieties,» Brūkss teica saviem spēlētājiem, «viņi tikko nomainīja labāko vārtsargu pasaulē!» Amerikāņus tāds pavērsiens tikai papildus iedvesmoja. Vai tā bija trenera Tihonova liktenīgā kļūda? Vēlāk viņš teica, ka diemžēl esot paklausījis tos, kuri ieteica Tretjaku pēc pieļautās kļūmes nomainīt. Tretjakam tas nebija labākais turnīrs (viņam bija sliktākais atvairīto metienu procents starp visiem sešu labāko komandu pirmajiem vārtsargiem - tikai 84), taču tik un tā šāds trenera gājiens tikai papildus satrauca komandu un radīja tās rindās lielāku nedrošību.
Vjačeslavs Fetisovs neveiksmē vainoja tieši Tihonovu: «Vladiku [Tretjaku - aut.] Tihonovs sāka «piežmiegt» uzreiz, tiklīdz sajuta, cik liela ir viņa autoritāte komandā. Tretjaka nomainīšana bija liktenīga kļūda.» Nevar zināt, kā spēle būtu beigusies, ja vārtos būtu palicis Tretjaks, taču šāds trenera gājiens noteikti ietekmēja spēles gaitu. PSRS izlasei joprojām bija pārsvars, taču spēles gaita un gars krasi mainījās. Pēc divām trešdaļām PSRS izlase bija vadībā ar 3:2, taču 49. minūtē Džonsons skaitliskajā vairākumā panāca 3:3, vēl pēc vienas minūtes un 21 sekundes Maiks Erucione guva ceturtos vārtus ASV izlases labā - 4:3.
Atlika spēlēt tieši desmit minūtes. Brūkss turpināja spēlēt ar četrām maiņām un ik pēc 30-40 sekundēm veica maiņas, lai uzturētu augstu tempu un pietiktu spēka līdz mača beigām cieši segt pretiniekus. PSRS izlases rindās apjukums pēdējās minūtēs bija tik liels, ka vārtsargs Miškins netika nomainīts pret sesto laukuma spēlētāju...
Pēc spēles ASV pārņēma vispārēja līksme, taču ASV izlase vēl nebija kļuvusi par olimpisko čempioni, un to Brūkss saviem spēlētājiem atgādināja jau nākamajā dienā. Treniņā klāt bija daudz līdzjutēju, un visi lūdza autogrāfus. Spēlētāji labprāt parakstījās uz nūjām, krekliem, cepurēm un uz visa, uz kā varēja parakstīties, bet tad ieradās treneris Brūkss. Viņš sarīkoja komandai vienu no smagākajiem treniņiem. Pēdējā spēlē amerikāņi tikās ar Somiju un zaudēt viņi nedrīkstēja, jo tad varēja vispār palikt bez medaļām. Pēc divām trešdaļām rezultāts bija 2:1 somu labā. Brūkss iegāja ģērbtuvē un gari nerunāja: «Ja jūs zaudēsiet, šis zaudējums jums sekos līdz kapa malai!» Trešo trešdaļu ASV izlase uzvarēja ar 3:0.
ASV izlase olimpiskajā turnīrā sešās no septiņām spēlēm pirmā zaudēja vārtus, taču prata atspēlēties un sešos mačos uzvarēja trešajās trešdaļās (ar zviedriem bija 1:1). Tas par šo komandu pasaka visu.
Kas tālāk notika ar «brīnuma» autoriem?
Vairāki tās ASV izlases hokejisti līdz NHL tā arī netika, vairāki tur spēlēja, bet īpaši atmiņā nepalika, bet daži kļuva par slavenībām.
Jāsāk ar aizsargu Kenu Morovu: viņš kļuva par pirmo vēsturē, kam vienā gadā izdevās kļūt par olimpisko čempionu un iegūt Stenlija kausu. Pēc olimpiskajām spēlēm viņš iesaistījās Ņujorkas Islanders komandā un kļuva par Stenlija kausa ieguvēju. Islanders rindās viņš Stenlija kausu ieguva četras reizes, bet pavisam NHL aizvadīja 550 spēles (17 vārti un 88 piespēles). Vēlāk bija Islanders skautu jeb aģentu direktors.
Par NHL leģendu kļuva uzbrucējs Nīls Brotens. Viņš kļuva par pirmo ASV hokejistu, kurš sakrāja vienā regulārajā sezonā 100 rezultativitātes punktus. 1995. gadā Ņūdžersijas Devils sastāvā kļuva par Stenlija kausa ieguvēju, turklāt tieši Brotens guva uzvaras vārtus ceturtajā finālspēlē un pielika punktu finālsērijai. Viņš kļuva par pirmo ASV hokejistu, kurš guvis uzvaras vārtus pēdējā finālsērijas mačā. Finālā Devils toreiz tikās ar Detroitas Red Wings, kur spēlēja Vjačeslavs Fetisovs - Brotena pretinieks olimpiskajās spēlēs Leikplesidā. Savukārt 1989./1990. gada sezonā Brotens spēlēja Minesotas North Stars komandā kopā ar Helmutu Balderi.
Aizsargs Maiks Remzijs NHL aizvadīja 18 sezonas, bija Bufalo Sabres kapteinis (komandā aizvadīja 13 no 18 sezonām NHL). Pavisam NHL aizvadīja 1070 spēles (79+266), četras reizes piedalījās NHL All Star spēlēs.
Aizsargs Deivs Kristians olimpiskajā turnīrā izdarīja astoņas rezultatīvas piespēles un arī tikai gaidīja brīdi, lai varētu iekļauties Vinipegas Jets komandā (pavisam karjeras laikā spēlēja piecās komandās). 1960. gadā par olimpiskajiem čempioniem kļuva viņa tēvs Bils un onkulis Rodžers. Patlaban Islanders spēlē viņa brāļadēls Broks Nelsons.
Uzbrucējs Stīvs Kristofs spēlēja Minesotas North Stars sastāvā 1981. gada Stenlija kausa izcīņas finālā pret Islanders. NHL aizvadīja četras sezonas.
Uzbrucējs Marks Džonsons NHL aizvadīja 12 sezonas un jau pēc olimpiskajām spēlēm iekļāvās Pitsburgas Penguins sastāvā. Vēlāk kļuva par treneri un ar Viskonsinas Universitātes sieviešu komandu otro NCAA čempionu titulu ieguva tieši Leikplesidas arēnā, bet 2010. gada olimpiskajās spēlēs Vankūverā ASV sieviešu izlase viņa vadībā ieguva sudraba medaļas.
Uzbrucējs Marks Paveličs spēlē ar PSRS izlasi Leikplesidā divreiz rezultatīvi piespēlēja, tostarp arī uzvaras vārtu gūšanā. NHL viņš aizvadīja nepilnas sešas sezonas. Pēc karjeras beigām Paveličam radās psihiska rakstura veselības problēmas, viņš pat bija nokļuvis psihiatriskajā slimnīcā, bet 2021. gada aprīlī izdarīja pašnāvību...
Vārtsargs Džims Kreigs NHL aizvadīja tikai 30 spēles, vēl viņš piedalījās 1983. gada B grupas pasaules čempionātā, tika atzīts par labāko vārtsargu un sekmēja ASV izlases atgriešanos A grupā. 2015. gadā Kreigs nolēma sarīkot sava olimpiskā inventāra, zelta medaļas un ASV karoga, ar kuru viņš bija uz ledus pēc uzvaras spēlē ar Somiju, izpārdošanu. Cerētos 5,7 miljonus ASV dolāru iegūt neizdevās (aizsargmaska, piemēram, tika pārdota tikai par 138 tūkstošiem, un vispār no izsolē izliktajiem 19 priekšmetiem izdevās pārdot tikai 13). Uz šādu soli Kreigu esot pamudinājusi arī komandas biedra Boba Satera nāve 2014. gadā (infarkts) - Kreigs esot aizdomājies par ģimenes likteni, ja kas tamlīdzīgs atgadās arī ar viņu, turklāt šie priekšmeti jau 35 gadus bija izstādīti Hokeja slavas zālē un visiem bija pietiekami daudz laika un iespēju tos aplūkot.
Nevar nepieminēt otro vārtsargu Stīvu Janačeku, kaut gan viņš Leikplesidā nepiedalījās nevienā spēlē. «Kad treneris Brūkss par pirmo numuru izvēlējās Kreigu, viņš man uzreiz to arī pateica. Mans galvenais uzdevums bija - netraucēt Kreigam,» teica Janačeks. Stīvs Janačeks NHL piedalījās divās spēlēs Kolorādo Rockies komandā, bet 2001. gadā piedzīvoja vēl vienu brīnumu - viņš strādāja Pasaules tirdzniecības centrā Ņujorkā un aizgāja no darba pusgadu pirms 11. septembra terorakta.
Bet kā ar uzvaras vārtu guvēju Maiku Erucioni? Hērbs Brūkss aicināja viņu uz Ņujorkas Rangers, taču Maiks atteicās - viņš saprata, ka NHL nenoturēsies un ka savu augstāko virsotni hokejā jau ir sasniedzis. Erucione vēlāk komentēja spēles ABC Sports TV kanālā, viņam piederēja komanda USHL , un viņš darbojās dzimtajā Bostonas Universitātē.
Komandas galvenais treneris Hērbs Brūkss kļuva par Ņujorkas Rangers galveno treneri, viņa vadībā komanda regulāri iekļuva Stenlija kausa izcīņā. 2002. gada olimpiskajās spēlēs Soltleiksitijā Brūkss atkal vadīja ASV izlasi, viņa komanda pusfinālā ar 3:2 pārspēja Krieviju, bet finālā ar 2:5 zaudēja Kanādai. 2003. gadā Hērbs Brūkss aizmiga pie stūres, avarēja un gāja bojā. Viņam bija 66 gadi.
Galvenā trenera palīgs Kreigs Patriks ir slavenā Patriku hokeja klana pārstāvis. Viņa vectēva uzvārdā nosaukta viena no NHL divīzijām, bet ASV katru gadu tiek pasniegta Lester Patrick Trophy - balva par ieguldījumu hokeja attīstībā ASV. Tieši viņš, kļūdams par Rangers vadītāju, uzaicināja komandā Hērbu Brūksu. 1989. gadā Patriku uzaicināja strādāt uz Pitsburgu, un pēc gada viņš NHL drafta pirmo izvēli izlietoja, lai izvēlētos čehu Jaromīru Jāgru. Patriks nostrādāja Pitsburgā 17 gadus, viņš vēlāk draftēja arī Sidniju Krosbiju, Jevgeņiju Malkinu un Marku Andrē Flerī. Vēlāk Patriks pievērsās arī 3x3 hokejam un pat izveidoja savu komandu.
Dzīve pēc «brīnuma»
Brūkss iedvesmoja amerikāņu paaudzi sekot visneticamākajiem sapņiem. Hokejs ASV kļuva daudz populārāks, tam pievērsās miljoniem cilvēku, kuri agrāk par hokeju neinteresējās.
Tihonovs neveiksmē vainoja pieredzējušākos spēlētājus, taču kopumā reakcija pēc zaudējuma bija ārēji atturīga. Olimpiešu pieņemšanā Kremlī kompartijas ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs esot mierinājis hokejistus: «Jūs tik un tā esat labākie.» Leikplesidā PSRS sportisti ieguva desmit zelta medaļas, un šī iemesla dēļ valsts vadība hokejistu neveiksmi neuztvēra tik sāpīgi. Ko nevarēja teikt par pašiem hokejistiem, kuri alka revanšēties. PSRS izlase nākamajā gadā kļuva par pasaules čempioni un uzvarēja Kanādas kausa izcīņā, kur finālā pārspēja kanādiešus ar 8:1. Nākamo zaudējumu PSRS izlase piedzīvoja tikai 1985. gadā.
Helmuts Balderis par olimpisko čempionu nekļuva (Leikplesidā viņa rēķinā bija pieci vārti un četras rezultatīvas piespēles), bet viens latvietis par tādu tomēr kļuva - tas bija Rīgā dzimušais ASV izlases ārsts Visvaldis Georgs (Džordžs) Nagobads. Medicīnu viņš sāka studēt vēl Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, 1944. gadā ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur turpinājās studijas, bet pabeidza tās jau Minesotā. Nagobads sāka strādāt Minesotas Universitātes studentu veselības dienestā, šajā pilsētā arī iepazinās ar Hērbu Brūksu. ASV izlases ārsts Nagobads bija piecās olimpiskajās spēlēs un pavisam savas karjeras laikā palīdzēja 15 ASV izlasēm. 2010. gadā Nagobadu uzņēma ASV Hokeja slavas zālē. Visvaldis Georgs Nagobads mira 2023. gada 31. martā 101 gada vecumā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita