Ikviens, kurš bērnībā lasījis zviedru rakstnieces Astridas Lindgrēnes grāmatu par Pepiju Garzeķi, noteikti atceras, ka viņai bija tētis - «nēģeru karalis». Proti, kapteinis, kuru kaut kur dienvidjūru zemēs iezemieši iecēluši par savu karali. Taču krietni mazāk būs to, kuri zina, ka «nēģeru karalim» bija pavisam reāls prototips.
Stāsts sākās 1877. gadā, kad Zviedrijā sešu bērnu ģimenē piedzima Kārlis Emīls Pētersons. Ģimenes galva Kārlis Vilhelms pameta ģimeni, tādēļ puikam jau 17 gadu vecumā nācās uzsākt jūrnieka gaitas, lai pelnītu iztiku. 1898. gadā jūrnieks Pētersons, kuram tobrīd aiz muguras jau bija seši gari jūrā pavadīti gadi un piedzīvotas vairākas kuģu avārijas, pieteicās darbā Vācijas impērijas Jaungvinejas koloniālajā kompānijā, kuras bāze atradās Kokopo, Jaungvinejā.
Nākamos sešus gadus Pētersons pavadīja pārbraucienos no Okeānijas uz Eiropu un atpakaļ, līdz 1904. gada Ziemassvētkos Pētersona kuģis Herzog Johan Albrecht nogrima pie Tabāras salas un zviedru jūrnieka dzīve apmeta negaidītu kūleni.
Svešinieks, kuru neapēda
Tabāras sala ir aptuveni 110 kvadrātkilometru liela vulkāniska sala uz ziemeļaustrumiem no Jaungvinejas. Kopš 1885. gada tā formāli atradās Vācijas impērijas kontrolē. Zviedru jūrnieku viļņi izskaloja salas pludmalē, kur nekavējoties ielenca vietējie iedzīvotāji. Pētersons pārbijās ne pa jokam, jo domāja, ka mežoņi viņu apēdīs, taču salinieki izrādījās ļoti lādzīgi un neko ļaunu jūrniekam nedarīja. Tikai aiznesa pie sava karaļa Lamī, kuram, tāpat kā pārējiem vietējiem iedzīvotājiem, skandināva āriene šķita brīnumaina - viņi nekad nebija redzējuši baltu cilvēku ar gaišiem matiem un zilām acīm. Turklāt salīdzinājumā ar nelielā auguma vietējiem zviedrs bija daudz garāks un fiziski spēcīgāks.
Ar karaļa vēlību vietējie deva zviedram patvērumu, pārtiku un ūdeni, kā arī ļāva izpētīt pārējo salu. Tās klimats bija maigs, bet augsne - auglīga. Pētersons ātri saskatīja biznesa iespēju un piedāvāja karalim tikt pie bagātības, ja vien viņš ļaus zviedram izveidot kokosriekstu plantāciju. Karalis atļāva, un Pētersons ierīkoja nelielu plantāciju, kas jau pēc dažiem mēnešiem sagādāja pirmo kopras ražu.
Pētersons ar cieņu izturējās pret vietējām paražām un - neraksturīgi sava laika koloniālajām tradīcijām - rūpējās par saviem strādniekiem, savukārt salas ekonomika eiropieša racionālā piegājiena dēļ uzplauka. Paralēli Pētersonam veicās arī privātajā dzīvē - karaļa meita Singdo iemīlējās zviedru jūrniekā, un 1907. gadā, trīs gadus pēc zviedra ierašanās salā, viņi apprecējās.
Nākamos gadus zviedrs baudīja komfortablu dzīvi uz salas. Tā nebija Robinsona Krūzo vai Bounty jūrnieku stila atraušanās no civilizācijas, jo kontakti ar eiropiešiem bija regulāri. 1913. gadā salā ieradās Zviedrijas diplomāts grāfs Bringens Morners, kurš iemūžināja salas ikdienu un Pētersonu ģimeni fotogrāfijās. Pēc šī stāsta publicēšanas Zviedrijā tas kļuva par sensāciju, un trīsdesmitajos gados viņa piedzīvojumus «kanibālu salā» regulāri aprakstīja vietējie dāmu žurnāli. Tiesa, lielākā daļa no tiem bija izdomāti, un bieži vien tur vainojams bija pats Kārlis, kurš nekautrējās pasniegt aizraujošus stāstus par pirātiem un haizivīm kā baltu patiesību.
Iezemiešu valdnieks
Pēc sievastēva nāves vietējie iedzīvotāji par nākamo salas karali ievēlēja Kārli. Karaliskā pāra ģimenē piedzima astoņi bērni, taču 1921. gadā Singdo nomira no drudža. Mainījās arī salas statuss, jo pēc Pirmā pasaules kara Bismarka arhipelāgs nonāca formālā Austrālijas kontrolē, taču būtiski lietu kārtību tas nemainīja.
Nākamajā gadā zviedrs devās uz dzimteni jaunas sievas meklējumos un satika Džesiju Luīzi Simsoni - zviedru izcelsmes anglieti, ar kuru kopā atgriezās Tabāras salā. Saimnieka prombūtnes laikā gan kokosriekstu plantācija bija gājusi bojā un viņa uzņēmums nonācis bankrota priekšā. Izķepuroties izdevās, pateicoties blakus esošajā Simberi salā esošajai zelta iegulai, ko Pētersons savulaik bija uzgājis, taču gadiem ilgi turējis noslēpumā.
Tomēr tropu klimats, vietējā idille un kokosrieksti nespēja kompensēt modernas medicīnas trūkumu. 1935. gadā Pētersona kundze smagi saslima ar malāriju un bija spiesta doties uz Austrāliju, no kurienes atgriezās Zviedrijā un tur drīz vien nomira no malārijas un drudža. Šajā laikā salu veselības problēmu dēļ pamest bija spiests arī pats Pētersons. Divus gadus vēlāk, 1937. gadā, Tabāras karalis Austrālijā mira, atstājot salu savam dēlam Frederikam, kurš Jaunzēlandē studēja medicīnu.
Frederiks tiešām pameta Jaunzēlandi un atgriezās salā ar domu mantot troni, taču drīz vien saprata, ka nespēj atteikties no civilizācijas sniegtajām priekšrocībām. Domājot par salas nākotni, Frederiks sākotnēji piedāvāja to nopirkt Zviedrijas valstij, taču tā no šīs iespējas atteicās. Tā nu beigu beigās sala palika Austrālijas kontrolē, bet astoņus gadus vēlāk Pētersona piedzīvojumos iedvesmu smēlās tobrīd vēl mazpazīstama zviedru rakstniece Astrida Lindgrēne, radot stāstu par Pepiju Garzeķi un viņas tēvu, «nēģeru karali».
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita