Vasilijs Burjanovs bija jauns angļu valodas students Barnaulā, Altaja novadā. Sibīrietis. Viņa draugam bija VEF ražots radiouztvērējs («eksporta variants,» piebilst Vasilijs), un, kā daudzi padomju cilvēki, viņi mēdza klausīties «aizliegtos radio» - Amerikas balsi un BBC krievu dienesta pārraides. 1979. gada pavasarī viņi izdzirdēja neticamu ziņu: PSRS Kultūras ministrija veicot pārrunas par Eltona Džona koncertiem Maskavā un Ļeņingradā. Ziņa tiešām varēja šķist fantastiska. Tik fantastiska, ka padomju mediji to noklusēja līdz pēdējam brīdim.
1976. gadā PSRS bija koncertējis Klifs Ričards un tā paša 1979. gada sākumā arī Boney M, kas gan tika piesardzīgi dēvēti par «Karību salu ansambli» - neminot grupas nosaukumu. Klifs bija cienījams britu rokenrola un popmūzikas veterāns, kurš itin veiksmīgi centās restartēt karjeru pēc dažiem panīkuma gadiem. Tomēr viņa ziedu laiki bija sena pagātne, turklāt vietējai publikai viņš bija relatīvi mazzināms. Boney M bija pat ļoti aktuāla popgrupa Eiropā un īpaši PSRS, taču nopietni rokmūzikas mīlētāji viņu diskošlāgerus neņēma par pilnu. Savukārt Eltons Džons... PSRS viņa plates nebija izdotas, arī radio viņu neatskaņoja īpaši vairāk kā citus Rietumu māksliniekus (tas nozīmē - atskaņoja ļoti maz), taču viņš, nenoliedzami, bija viena no septiņdesmito gadu lielākajām un ekstravagantākajām mūzikas slavenībām pasaulē. Viņa kontā bija septiņi Nr. 1 albumi ASV (dzimtajā Anglijā - četri). Un tolaik, vēl ilgi pirms viņš kļuva par Disneja multfilmu komponistu, Eltonu mīlēja arī roka publika. Ne velti amerikāņu Billboard vēlāk rakstīja, ka Eltons bijis «pirmais īstenais roka mākslinieks, kas jebkad uzstājies PSRS».
Tomēr Vasiliju šī ziņa īpaši nesaviļņoja. No Barnaulas līdz Maskavai bija gandrīz 3000 kilometru, un studentam tā šķita cita - gandrīz neaizsniedzami tāla - pasaule. Par to nebija vērts pat sapņot.
Sapņa neiespējamība
Patiesībā sapņot par iespēju klātienē redzēt Rietumu rokmūzikas slavenības Padomju Savienībā nebija vērts nevienam. Tā vienkārši nenotika. Dažās sociālistiskajās valstīs, īpaši Ungārijā, Dienvidslāvijā un Polijā, Rietumu mākslinieku ierašanās nebija ikdiena, taču arī nekas unikāls. Polijā jau 1967. gadā divus koncertus nospēlēja paši The Rolling Stones, Dienvidslāvijā 1978. gada pavasarī bija ieplānoti Sex Pistols, taču grupa izjuka ātrāk, nekā vietējie panki iemanījās uzmeistarot grebenes.
PSRS valdīja cita lietu kārtība. Kopš piecdesmitajiem gadiem ārvalstu mākslinieku koncertus rīkoja koncertorganizācija Goskoncert - tā arī regulēja padomju mākslinieku uzstāšanos citur pasaulē. Taču parasti tie bija klasiskās mūzikas, operas un baleta mākslinieki. Tā dēvēto vieglo vai estrādes žanru galvenokārt pārstāvēja kreisi noskaņoti franči, beļģi un itāļi - tiesa, daži bija ne tikai draudzīgas ideoloģijas piekritēji, bet arī lieliski mākslinieki. Kā franču šansonjē Īvs Montāns, kurš 1956. gadā PSRS aizvadīja pusotru mēnesi ilgu koncertturneju. Kad Montāns Čaikovska koncertzālē dziedāja ZIL autorūpnīcas strādniekiem, pirmo rindu aizņēma viss padomju varas krējums, Hruščovu un Molotovu ieskaitot. 1967. gadā Pola Moriā orķestra pavadībā Maskavā uzstājās jaunā franču zvaigzne Mireija Matjē; turpmākajos 50 gados viņa PSRS atgriezās regulāri un arī šodien neslēpj simpātijas pret Krieviju un Vladimiru Putinu. Vairākkārtējs un publikas iemīļots viesis bija Šarls Aznavūrs, taču viņu motivēja nevis ticība strādnieku paradīzes propagandas lozungiem, bet ģimenes izcelsme - viņa vecāki Francijā savulaik ieradās, bēgot no Armēnijā valdošā genocīda, dziedātājs visu mūžu palika senču dzimtenes patriots un izmantoja katru iespēju to apmeklēt.
Atkarībā no starpvalstu politisko attiecību dinamikas laiku pa laikam padomju klausītājs tika apbalvots ar iespēju skatīt itāļus Domeniko Modunjo, Džanni Morandi, Donatellu Moreti un Ritu Pavoni, arī beļģi Salvatori Adamo. 1965. gadā liels notikums bija Adamo slavenā tautieša Žaka Brela turneja vairākās «brālīgajās republikās», bet 1971. gadā padomju sieviešu histēriju izraisīja spāņu dziedātāja Rafaela ierašanās. Nesen ar lieliem panākumiem bija izrādīta filma Ļaujiet viņiem runāt ar Rafaelu galvenajā lomā, un nu spāniskā šarma apburtās vienā mirklī un stingrā milicijas uzraudzībā izpirka 11 viņa koncertus, bet kultūras ministre Jekaterina Furceva ik dienu nosūtīja rožu pušķi.
Taču angļiem un amerikāņiem PSRS bija slēgta ar deviņām Aukstā kara atslēgām. Tiesa, bija daži mākslinieki, kas atklāti simpatizēja sovetiskajiem proletariāta ideāliem. Kā leģendārais folka dziesminieks Pīts Sīgers, kurš kapitālismu neieredzēja tik ļoti, ka viņam varēja piedot pat izstāšanos no ASV Komunistu partijas (PSRS Sīgers pirmoreiz dziedāja 1961. gadā). Un, protams, Dins Rīds, kuru amerikāņu prese dēvēja par sarkano Elvisu, bet padomju avīzes par progresīvāko no amerikāņiem. PSRS Rīds regulāri uzstājās kopš sešdesmito gadu vidus, pārsvarā izpildot politiskas balādes un nevainīgas mīlas dziesmas. Taču svarīgākais - viņš skaļi lamāja ASV politiku, kritizēja padomju disidentus un stāstīja, ka sapņo dzīvot Maskavā (tomēr apmetās Austrumvācijā). Pārsteidzoši apolitisks izņēmums šajā kontekstā bija džeza maestro Djūka Elingtona un viņa orķestra koncertturneja 1971. gadā.
Britu vai amerikāņu rokenrola padomju pilsoni droši sargāja dzelzs priekškars. Rietumu rokmūzika bija ārkārtīgi populāra, un nebija šaubu, ka milzīgajā impērijā tai būtu tikpat milzīgs tirgus, par ko sapņoja gan mūziķi, gan mūzikas industrija. Taču tieši šīs popularitātes dēļ padomju varasiestādes to uzskatīja par bīstamu kapitālisma ideoloģijas ieroci ar potenciāli postošu ietekmi uz jaunatnes morālo un politisko stāju.
Sapņa īstenotājs
No malas to vēl nebija viegli apjaust, taču Eltona slavas trajektorija, kas kopš sensacionālās debijas Losandželosas klubā Troubadour 1970. gada vasarā ilgstoši bija gājusi augšup, nupat sāka mainīt virzienu. Viņa plates joprojām bija pieprasītas, bet ne tik ļoti kā agrāk. Viņam nebija grūti izpārdot milzu koncertus un joprojām patika būt publikas priekšā, taču kādreiz tik iedvesmojošais uzbudinājums bija zudis. Negaidīti izziņojis koncertdarbības beigas, viņš saprata, ka no skatuves ir tikpat atkarīgs kā no seksa, dārgiem iepirkumiem un kokaīna. Nospēlējis dažus koncertus divatā ar perkusionistu Reju Kūperu, Eltons atkal savāca grupu, bet 1977. gada novembrī pārsteidza gan savus muzikantus, gan pats sevi, vēlreiz paziņojot, ka vairs nekoncertēs. Turklāt viņš bija pārtraucis sadarbību ar līdzšinējo producentu Gasu Dadženu un visu savu hitu tekstu autoru Bērniju Topinu. Nākamais albums A Single Man pirmoreiz nespēja iekļūt ASV Top 10. Viņam bija tikai 30 gadu, bet viņš strauji zaudēja matus un spogulī skatījās ar pretīgumu. Vairāk nekā gadu klusējis un veicis neveiksmīgu matu transplantāciju, viņš atkal piezvanīja Rejam Kūperam un piedāvāja turneju divatā. Abi bija mācījušies Karaliskajā Mūzikas akadēmijā un labi sapratās, turklāt Kūpers atšķirībā no vairuma perkusionistu bija lielisks šovmenis - Eltons viņu dēvēja par «tamburīna Džimiju Hendriksu».
Dažādu iespaidu pārsātinātajam Eltonam nemitīgi vajadzēja ko jaunu, un nu viņš gribēja uzstāties valstīs, kur vēl nebija bijis, piemēram, Padomju Savienībā. Tas nešķita īpaši reāli, jo, kā jau teikts, Rietumu rokzvaigznes tur netika gaidītas, turklāt Eltons pirms pāris gadiem bija publiski atzinis savu biseksualitāti. Šāda atklātība arī Rietumos vēl nebija izplatīta, bet PSRS pilsoņiem par ko tādu draudētu cietumsods; biseksualitāte un homoseksualitāte - īstenībā seksualitāte kā tāda - bija publiskajā vidē nepieminamas tabu tēmas, kas tika asociētas ar «pūstošajiem Rietumiem».
Tomēr turnejas rīkotājs, viens no mūzikas industrijas lielajiem magnātiem Hārvijs Goldsmits, caur Lielbritānijas Ārlietu ministriju padomju pusei izteica oficiālu piedāvājumu, un viss notika vienkāršāk nekā gaidīts. Padomju vēstniecības pārstāvis noskatījās Džona un Kūpera koncertu Oksfordā, atzina to par ideoloģiski un mākslinieciski pieņemamu, un pēc apspriešanās varas augstākajos ešelonos PSRS Kultūras ministrija akceptēja četrus koncertus Maskavā un vēl četrus Ļeņingradā. Vienlaikus tika izskatīts arī grupas Fleetwood Mac piedāvājums, taču krievu melomānu leģenda stāsta, ka atbildīgās amatpersonas redzējušas video, kurā grupas bundzinieks Miks Flītvuds uz skatuves bijis ne vien izspūris, bet arī nepiedienīgi ģērbies - šortos. Tas izrādījies pietiekami, lai izvēle nosliektos par labu Eltonam, kurš vismaz izskatījās pieklājīgi.
Krievijas smaka
Eltona honorārs bija 1000 dolāru par koncertu - par tādu summu viņš pēdējoreiz bija uzstājies sešdesmito gadu beigās, vēl pirms lielās slavas. Turklāt par šo nieka naudu no Anglijas brauca divas lielās kravas mašīnas ar Steinway flīģeli, timpānu, zvanu, gongu un citu perkusiju instrumentu arsenālu, kā arī 11 tonnām skaņas un gaismas aparatūras. Kas tāds padomju koncertdzīvē vēl nebija pieredzēts. Bija skaidrs, ka tūri atpelnīt nebūs iespējams. Taču Goldsmits grasījās vismaz daļu zaudējumu kompensēt ar turnejas norisi dokumentējošu filmu To Russia... with Elton (Uz Krieviju... ar Eltonu), tādēļ delegācijā bija arī filmēšanas grupa. Tomēr pats galvenais - viņš un visa Rietumu mūzikas industrija cerēja, ka veiksmes gadījumā šis precedents beidzot pavērs durvis uz padomju tirgu.
Cerībām bija iemesls. Maskava gatavojās 1980. gadā uzņemt olimpiskās spēles, un valdība bija ieinteresēta radīt pasaulei atvērtas sabiedrības un laikmetīgi progresīvas valsts iespaidu. Visticamāk, tas arī bija noteicošais apstāklis, kas 1979. gada 19. maijā Eltonam ļāva ar Aeroflot reisu ierasties Maskavā (mēneša sākumā viņi ar Kūperu kā vieni no pirmajiem Rietumu rokmūziķiem bija nospēlējuši piecus koncertus Izraēlā). Memuāros Eltons raksta, ka lidmašīnā pirmoreiz sajutis 1979. gada Krievijas smaku - stipra un antiseptiska, tā atgādinājusi viņa bērnībā vecmāmiņas lietotās karbola ziepes un bijusi saožama ik uz soļa. Savukārt Kūpers atceras, ka pirmās klases pasažieriem pasniegta pamatīga šņabja glāze. Šajā brīdī viņi sapratuši, ka patiešām ir ceļā uz ko jaunu un nepiedzīvotu.
Biešu zupa un Ermitāža
Lidostā viņus sagaidīja oficiāla delegācija ar sarkanu neļķu pušķi, Eltonam tika iedalīta padomju luksusa automašīna Čaika no valdības autoparka, kā arī divas tulkotājas un miesassargs Saša. Visiem bija skaidrs, ka Saša ir VDK spiegs, taču Eltonam svarīgāk šķita tas, ka viņš bija ļoti izskatīgs. Lai arī sākumā aizkustinoši stāstīja par sievu un bērniem, jau otrajā naktī, atsaucoties uz savu armijas pieredzi, kur «visiem vīriešiem bijis sekss citam ar citu», no viņa miesas sargāšanas pārgāja pie tās iepriecināšanas.
Pirmie koncerti bija ieplānoti Ļeņingradā - uz turieni Eltons un viņa pavadoņi brauca ar vilcienu. Viesnīcā uz Eltonu dziļu iespaidu atstāja ēdienkarte - «biešu zupa piecdesmit septiņos veidos un kartupeļi», kā arī katra gaiteņa galā sēdošās uzraudzes - «babuškas akmenscietām sejām». Pirmais iespaids par viesnīcu bija padrūms, taču visu atsvēra nebeidzamā ballītes atmosfēra bārā. Tur kuplā skaitā pulcējās tūristi no netālās Somijas, kas tolaik Ļeņingradā, tāpat kā mūsdienās Tallinā, mēdza ierasties lētā alkohola burvības piesātinātās brīvdienās. Savukārt Maskavā radās sarežģījumi. Vietu trūkuma dēļ Eltona mammu un tās vīru bijis paredzēts izmitināt Inturist viesnīcā, bet viņu pašu - Metropol. Eltons iecirtās un pieprasīja vienu viesnīcu visiem. Ne bez pūlēm, tomēr Goskoncert dāmām izdevās sagādāt Metropol apartamentus visai ģimenei. Arī tur gaisā bija karbola smaka.
Izņemot viesnīcas incidentu, vizīte ritēja gludi. Maskavā viņi apmeklēja vēl nepabeigto olimpisko stadionu un Kremli, kā arī noskatījās godasardzes maiņu pie Ļeņina mauzoleja. Ļeņingradā - par krievu Versaļu dēvēto, impēriskā greznībā un strūklaku šļakatās mirdzošo Pētera I vasaras rezidenci Pēterhofu un Ermitāžu, kur gan Eltons nespēja ilgi izturēt milzīgo preses fotogrāfu uzmanību; muzejā viņš atgriezās jau tajā pašā dienā, taču bez preses klātbūtnes. Bija paredzēts arī Ziemas pils apmeklējums, taču pēc uzdzīves viesnīcā Evropeiskaja Eltons jutās saguris, tādēļ Krievijas monarhu vēsturisko rezidenci apmeklēja tikai Rejs Kūpers. Toties sirsnīgā filmas To Russia... with Elton epizodē redzams, kā iepriekšējā vakarā Eltons ar Kūperu un pavadoņiem uz Evropeiskaja restorāna skatuves nomaina vietējo grupu, kas, viņiem ierodoties, spēlē PSRS ārkārtīgi populārā mozambikieša Āfrika Simona hitu Little Money.
Ar īpašu, tolaik PSRS nokļuvušiem Rietumu cilvēkiem raksturīgu aizkustinājumu Eltons raksta par maskaviešu un ļeņingradiešu nesavtīgo sirsnību: lai kurp viņi ietu, klāt nākuši ļaudis, kas dāvinājuši šokolādi, rotaļlietas un suvenīrus. Gan Ļeņingradas, gan Maskavas stacijās viņus sagaidīja un pavadīja pūļi, kas skandēja: «Elll-ton! Elll-ton! Elll-ton!»
Padomju šovbizness
Maija vidū Vasilijam Burjanovam negaidīti paveicās. Viņu no Barnaulas nosūtīja uz angļu valodas olimpiādi Gorkijā (mūsdienās Ņižņijnovgoroda). Bet no turienes līdz Maskavai bija vien akmens sviediena attālums. Protams, viņš izmantoja izdevību un tāpat kā daudzi citi devās uz koncertzāles Rossija biļešu kasēm. Tās izrādījās slēgtas. Uz nelielas afišas ar miglainu Eltona fotogrāfiju bija uzraksts: «Visas biļetes pārdotas.» Protams, tā nebija taisnība. Tirdzniecībā nonāca ļoti nedaudz biļešu, apmēram desmit procentu. Pārējās tika «izplatītas» komunistu elites, diplomātu, valsts nomenklatūras un tai tuvu personu starpā. Tādēļ koncertiem nevajadzēja reklāmu, visā pilsētā bija tikai dažas afišas. Normāla padomju prakse. Savukārt, lai pretendētu uz tām biļetēm, kas tomēr tika pārdotas, ļaudis, kas nepiederēja pie izredzēto aprindām, vietu rindā pie kasēm ieņēma iepriekšējā vakarā. Padomju cilvēkam tas nešķita neparasti. Arī, ja runa bija par populārām vietējām grupām, kā Pesņari vai lielo teātru izrādēm, nakts biļešu rindā bija ierasta lieta.
Ļeņingradā nomenklatūras bija mazāk un izredžu drusku vairāk, tādēļ daudzi brauca uz turieni. Daži pie kasēm pavadīja trīs diennaktis - parasti ik pa laikam draugs nomainīja draugu, taču garantijas, ka biļešu pietiks visiem, nebija. Oficiāli Eltona koncerta biļete maksāja no trīsarpus līdz astoņiem rubļiem, bet «ielas» cena varēja sasniegt 120 un pat 150 rubļu - mēreni lielu inženiera mēnešalgu. Arī Vasilijs sekoja padomam un no Maskavas devās uz Ļeņingradu. Šoreiz viņam atkal paveicās. Pie koncertzāles Oktjabrskij bija milzu burzma un haoss, taču īsi pirms koncerta sākuma viņš no kāda svešinieka nopirka biļeti par 35 rubļiem.
«Še tev, vecmāmiņ, vasarsvētki...»
Abpusēju ASV un PSRS tuvināšanās vēlmi apliecina fakts, ka 1978. gada 4. jūlijā Ļeņingradā Pils laukumā bija ieplānots nepieredzēti vērienīgs Levi’s Strauss džinsu ražotāju sponsorēts brīvkoncerts ar amerikāņu slavenību The Beach Boys, Santana un Džoanas Baezas, kā arī vietējo zvaigžņu Allas Pugačovas un Pesņari piedalīšanos. Tika gaidīti 250 tūkstoši apmeklētāju, un pāris dienu pirms izlidošanas amerikāņu mākslinieki sniedza preses konferenci ar padomju vēstniecības pārstāvja dalību. Kaut arī koncertam bija valdības akcepts, PSRS par to nebija nekādas oficiāli pieejamas informācijas. Vairums melomānu par to uzzināja no BBC krievu dienesta dīdžeja Sevas Novgorodceva radiopārraides 30. jūnijā: Seva nolasīja gan tās pašas dienas Melody Maker ziņu, kurā gadsimta notikums bija izsludināts, gan arī pēdējā brīdī pievienotu papildinājumu par tā atcelšanu. Koncertu bez paskaidrojumiem atsauca padomju puse. Tomēr 4. jūlijā Pils laukumā ieradās vairāki tūkstoši garmatainu jauniešu, ko nesaudzīgi izgaiņāja milicija. Sevas rezumējums: «Še tev, vecmāmiņ, vasarsvētki un Amerikas neatkarības diena.»
Dziesma Gajam, nē, puisim, nē, gejam... meitenei!
Rejs Kūpers: «Mēs ar Eltonu pirmoreiz spēlējām publikai, kas bija tik izsalkusi [pēc mūzikas].» Tomēr sākums bija mulsinošs. Zālē, dziestot gaismai, oficiāli nopietna diktora balss pavēstīja: «Dārgie biedri! Mūsu koncerta programma būs bez starpbrīža. Bet tagad: dzied Eltons Džons.» Vispirms Eltons, viens pats spēlēdams klavieres, dziedāja Your Song; Skyline Pigeon; Rocket Man; Daniel; Goodbye Yellow Brick Road, Candle in the Wind un citas «smukās» dziesmas. Viņš bija lieliskā formā, bet aizraujošākie notikumi sākās, koncertam esot apmēram pusē. Skatuves dziļumā negaidīti pacēlās siena, un publika ieraudzīja lērumu neparastu objektu un impozanta paskata vīru, kurš atgādināja universitātes profesoru, bet uzvedās kā mežonīga rokzvaigzne ar ekstāzes pārņemta sludinātāja žestiem. Tas bija Rejs Kūpers ar savu dīvaino instrumentu kolekciju.
Divatā viņi spēlēja rokdziesmas un dažbrīd improvizēja kā īsti džezmeņi. Kad Kūpers, nometis malā kārtējo tamburīnu, apsēdās pie elektriskajām klavierēm pretī Eltonam, sākās nevaldāms rokenrola rituāls. Taču publikas reakcija vismaz pirmajā koncertā šķita dīvaina. Zālē, kur vairumu vietu aizņēma nopietni kungi uzvalkos un dāmas dīvainos tērpos, publika aprobežojās ar pieklājīgi atturīgiem aplausiem. Toties ovācijas no pēdējām rindām un balkona nemitīgi pieņēmās spēkā. Koncerta beigās, Eltonam un Rejam pirmoreiz noejot no skatuves, vairums smalkās publikas nekavējoties devās prom, bet, kad mākslinieki atgriezās, lai pieklājības dēļ nospēlētu kādu papilddziesmu, skatuves priekšā jau bija pavisam cita, laimē starojoša, lielākoties gados jauna publika no lētajām vietām. Īstā kulminācija tikai sākās.
Pēc pirmā vakara Goskoncert pārstāvjiem bija divi pieklājīgi izteikti lūgumi - nedaudz piebremzēt priekšnesuma temperamentu (īpašus iebildumus izpelnījās spēriens, ar ko azarta pārņemtais Eltons Benny and the Jets laikā bija apgāzis savu klaviersoliņu) un nespēlēt veco bītlu gabalu Back in the U.S.S.R. - par pēdējo Eltons bija tikpat lielā neizpratnē kā Boney M, kad viņiem tika paģērēts no programmas svītrot nupat izdoto pasaules hitu Rasputin. Taču atšķirībā no «Karību salu ansambļa» viņš prasību ignorēja un arī visus nākamos koncertus noslēdza ar bītlu Get Back un Back in the U.S.S.R. popūriju. Šīs dziesmas arī nebija pieminētas Goskoncert drukātajā koncerta programmiņā - amizantā laika un vietas dokumentā ar ļoti brīviem nosaukumu tulkojumiem krieviski. Nojaušams, ka vismaz dažos gadījumos tulkojuma aptuvenība nav nejauša. Jaunā albuma A Single Man instrumentālā kompozīcija Song for Guy - (no angļu Dziesma Gajam) bija veltījums motocikla avārijā bojāgājušam Eltona ierakstu kompānijas kurjeram. «Gajs» bija mirušā vārds, taču lietvārds guy angliski nozīmē «puisis», kas Goskoncert cenzoram acīmredzot bija licies aizdomīgi. Turklāt tā rakstība ir ļoti līdzīga citam, jau pavisam riskantam angļu vārdam gay («jautrs», bet arī «gejs»)... Beigu beigās Song for Guy tika pieteikta ar nosaukumu Dziesma meitenei - tālāk no grēka un pārpratumiem.
Katrā nākamajā koncertā Eltons un publika sapratās arvien labāk. Pēdējā, 28. maijā Maskavā notikusī, uzstāšanās tika filmēta un BBC Radio 1 translācijā no pasaulē lielākās viesnīcas Rossija koncertzāles izskanēja arī Anglijā. Tā bija pirmā stereorežīma satelīttiešraide starp Maskavu un kādu no lielajām rietumvalstīm - nepārprotama gatavošanās olimpiādei. Savukārt filmā redzams, ka koncerta beigu daļā uz klavierēm parādījusies pustukša šņabja pudele un glāze. Ierāvis krietnu malku, Eltons glāzi pārmet pār plecu un krieviski nosaka «uz veselību». Pirmā Rietumu rokzvaigznes koncertturneja PSRS bija galā.
Atpakaļ strupceļā
«Es esmu gar zemi,» Eltons pēc turnejas stāstīja laikrakstam Washington Post. «Kā māksliniekam tas ir mans lielākais sasniegums. Šiem cilvēkiem nebija nevienas manas plates, taču viņi mani tā uzņēma. Man trūkst vārdu.»
Britu vēstniecība Maskavā tikko aizvadīto tūri eiforiski deklarēja par «nozīmīgāko soli Austrumu un Rietumu attiecību uzlabošanā kopš Hruščova Holivudas apmeklējuma 1959. gadā», bet Hārvijs Goldsmits jau pēc pāris mēnešiem Maskavā ieradās vēlreiz - lai visaugstākajā līmenī apspriestu nākamo zvaigžņu koncertus. Par vizīti viņš gandarīti stāstīja britu izdevumam Melody Maker: «Pilnīgi noteikti Krievijā būs arī citi. Mēs apspriedām daudzus māksliniekus, ar kuriem esmu sazinājies, un tagad gaidu reakciju. Arī Eltons noteikti grib atgriezties.» Kuluāros runāja, ka Maskavas olimpiādes kultūras programmu kuplināšot Pols Makartnijs, The Who un Bee Gees. Laimīgās nākotnes vārdā Goldsmits bija priecīgs norakstīt zaudējumos Eltona tūres 20 tūkstošus mārciņu. Turklāt viņš bija vienojies, ka Padomju Savienībā tūlīt tiks izdots A Single Man - tiesa, bez divām dziesmām, tostarp albuma lielākā hita Part Time Love, un ar mainītu nosaukumu Dzied Eltons Džons (toties Song for Guy uz plates bija iztulkots pareizi). Dažus mēnešus gandrīz varēja noticēt, ka Aukstā kara pasaulē ir sācies jauns, cerību pilns laikmets.
Taču šis brīdis bija īss. 1979. gada 25. decembrī PSRS, atbalstot sev draudzīgo valdību, sāka karot Afganistānā. ASV un citas rietumvalstis atbalstīja modžahedus - otru karojošo pusi. Maskavas olimpiādi nākamajā vasarā boikotēja vairāk nekā 60 valstu, savukārt PSRS ar savām sabiedrotajām nākamajā olimpiskajā ciklā boikotēja Losandželosas olimpiādi. Aukstā kara temperatūra atkal strauji auga. Goskoncert un padomju publika atgriezās pie itāļu dziedātāju diētas, un nākamās lielās Rietumu mūzikas zvaigznes PSRS ieradās tikai astoņdesmito gadu otrajā pusē, jau perestroikas laikā.
Vasilijs Burjanovs atgriezās Barnaulā, bet par piedzīvoto domāja vēl ilgi: «Koncertā, cik spēka kliegdams līdzi «Get back... get back... get back to where you once belonged», es pamanīju, ka uz mani skatās tante no pirmās rindas. Partijniece nopietnā kleitā ar apkaklīti un nolaizītu frizūru ar copi manī raudzījās ar šausmām. Pēkšņi arī mani pašu pārņēma pretīgums, un es nudien sajutos kā «kaitniecisks elements» un «buržuāziskās ideoloģijas sludinātājs», kā mūs tolaik saukāja. Taču, kad nākamās dienas rītā, iznācis no metro, paskatījos apkārt, man šķita, ka vakar viss bija pa īstam, bet šodien es esmu aizmidzis. Gadās tādi sapņi, kad tu ej, nogriezies, bēdz, bet visu laiku attopies strupceļā.»
Gorbija rokenrols
Pastāvīga Rietumu mūziķu plūsma padomijas virzienā iedibinājās astoņdesmito gadu otrajā pusē līdz ar Mihaila Gorbačova perestroikas politiku. Kaut valstij katastrofāli trūka naudas, mūzikas mīlētājiem sākās nepieredzētu svētku laiks. Viena no pirmajām 1986. gadā koncertēja britu regeja grupa UB40 (afišās pieteikta kā rokgrupa Ю Би-40), kas gan vietējai publikai nebija īpaši pazīstama.
1987. gadā ar negaidīti ekspresīvu rokenrola šovu ieradās «amerikāņu Eltons» - Billijs Džoels, kurš tobrīd atradās karjeras virsotnē un «nomenklatūras buferi» pirmajās rindās pārvarēja, pats dodamies publikā un aicinot uz aktīvu dalību.
Savukārt daudzo smagā roka cienītāju lielais brīdis pienāca 1987. gadā, kad Maskavā uzstājās žanra veterāni Uriah Heep. Grupa sen nebija labākajā formā un sastāvā, tādēļ grandiozā publikas atsaucība un desmit pilnībā izpārdoti koncerti tai bija negaidīts pārsteigums. Turklāt atšķirībā no citām reizēm pirmās rindas vairs neaizņēma partijas un kara veterāni. Pirmo rindu Olimpijskij zālē vienkārši nebija... Norobežotā partera daļa bija bez sēdvietām un arī bez publikas, bet skatuvi apsargāja armijas vienība. Grupu un publiku šķīra milzu attālums, kas saprašanos netraucēja ne mazākajā mērā.
Ar Uriah Heep sākās rokkoncertu revolūcija. Tās kulminācija pienāca 1989. gada vasarā ar pieciem Pink Floyd koncertiem Maskavas Olimpiskajā arēnā. Floyd ieradās ar A Momentary Lapse of Reason tūres koncertprogrammu, pilnu gaismu un specefektu šovu un slaveno lidojošo cūku - daudziem šajos koncertos pabijušajiem tas kļuva par nekad neaizmirstamu iespaidu. Kaut tika baumots, ka valūtas trūkuma dēļ Goskoncert vadība mūziķiem piedāvājusi norēķināties kokmateriālos, naftā un kaviārā, grupa uzstāj, ka koncertējusi par velti, prasot apmaksāt tikai tehniskā personāla un fona vokālistu un papildmūziķu darbu.
Parasti šie koncerti notika Maskavā un Ļeņingradā, bet citur melomāni par tiem bieži vien pat nenojauta. Šo kārtību uz visiem laikiem izbeidza festivāls Rock Summer Tallinas Dziesmu svētku parkā 1988. gada vasarā. Tas notika ar laikmetam atbilstošu devīzi Glastnost Rock - Rock for Peace!, turpmāk kļūstot par vienu no lielākajiem festivāliem reģionā. Pirmajā reizē Rock Summer zvaigznes bija skotu Big Country, bijušais Genesis ģitārists Stīvs Hekets un kādreizējais Sex Pistols līderis Džons Laidons ar grupu Public Image Ltd. Publikas burzmā šā raksta autors satika tautieti Igoru Lingu, kurš, priecīgi starodams, viņam parādīja nupat iegūtu Laidona autogrāfu padomju pasē. Tas tiešām bija pārmaiņu laiks.
Latvijas pieredze
1989. gada maijā mazapmeklētu koncertu Mežaparka estrādē nospēlēja islandiešu alternatīvā roka grupa Sugarcubes ar vēl pavisam jauno solisti Bjorku, taču uz plašas vietējās publikas iecienītu Rietumu rokgrupu Latvijai nācās gaidīt līdz PSRS pastāvēšanas pēdējiem mēnešiem: 1991. gada februārī Rīgas Sporta pilī uzstājās skotu Nazareth. Grupas globālā slava bija izņemt mazāka nekā Eltonam Džonam, taču pie mums tā bija ļoti populāra jau kopš septiņdesmitajiem gadiem.
Pirmā amerikāņu slavenība Latvijā bija kantri ģitārists un dziedātājs Rojs Klārks. 1976. gada janvārī viņš sniedza vairākus koncertus Rīgas Sporta manēžā; tribīnēs viesi sveica uzraksts «Mūsu darbs - komunismam». Klārks uzstājās arī Maskavā un Ļeņingradā, turklāt tūres sākums bija plānots Maskavā, bet pēdējā brīdī tika pārcelts uz Rīgu. Laikraksts Literatūra un Māksla atzina, ka tikšanās ar «amerikāņu estrādes mākslu bija rosinoša» un pauda pārsteigumu par mūziķu «skatuvisko uzvedību», kas bijusi «priekšzīmīga».
Nākamā gada maijā PSRS turnejas ietvaros Rīgā ieradās vietējiem klausītājiem sveša (tādēļ daudzi cerēja dzirdēt rokmūziku), bet ASV atzīta kantri grupa Nitty Gritty Dirt Band. The New York Times toreiz rakstīja, ka sākumā Rīgas publika bijusi atturīgi rezervēta, taču beigās kārtību nācies nodrošināt milicijai. Šajā reizē ar NGDB līderi Džonu Makjuenu iepazinās latviešu rokenrola leģenda Pīts Andersons - abu draudzība turpinājās vairākas desmitgades.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita