Pulkvedis Jūlijs Jansons (1879-1937) ir viens no nopelniem bagātākajiem un ievērojamākajiem, līdz ar to arī viens no šķietami labāk zināmajiem Neatkarības kara perioda Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem. Viņš ir viens no tikai 16 ar II šķiras Lāčplēša Kara ordeni apbalvotajiem Latvijas armijas virsniekiem. Ieguvis pilnvērtīgu virsnieka izglītību pirms Pirmā pasaules kara un bagātīgu kaujas pieredzi tā laikā, Jūlijs Jansons 1919. gada pavasarī kļuva par vienu no Ziemeļlatvijas brigādes izveidotājiem un tās pirmās un kaujasspējīgākās vienības - 1. Valmieras kājnieku pulka - komandieri ar ievērojamiem nopelniem gan Cēsu kaujās, gan to laikā notiekošajās cīņās ar Sarkano armiju. Jansons bija arī viena no galvenajām personām domstarpībās, kas izcēlās starp Ziemeļlatvijas brigādi un Cēsu kauju laikā faktisku neitralitāti ievērojošo Jāņa Baloža komandēto 1. Latviešu atsevišķās brigādi - Balodim toreiz pārmeta nepietiekamu atbalstu Ziemeļlatvijas spēkiem. Pulkveža Jansona dzīvē un darbībā ir arī vairākas mazzināmas un traģiskas lappuses, kas var kalpot kā piemērs mūsu valsts izteikti sarežģītajai vēsturei XX gadsimta pirmajā pusē.
Mācījās par skolotāju,
kļuva par karavīru
Saskaņā ar oficiālo versiju Jūlijs Voldemārs Jansons dzimis 1880. gada 28. novembrī Sāvienas pagasta «zemnieka ģimenē». Patiesībā viņš dzimis 1879. gada 10. decembrī Sāvienas pagasta Girļukrogā (tagadējā Ļaudonas pagasta teritorija) zemnieku kārtai piederīga krodzinieka un muižas kroga nomnieka Jāņa un Jūles, dzimušas Darkevičas, Jansonu ģimenē, bet kristīts tika Ļaudonas evaņģēliski luteriskajā draudzē. Dokumentos kā dzimšanas datums nepamatoti minēts nepareizs gads un jaunajā stilā nepārrēķināts vecā stila datums. Jansona Krievijas armijā izdotajos dokumentos figurē pareizs dzimšanas gads (1879), taču, iestājoties Latvijas armijā, parādās cits gads (1880) - acīmredzot tas darīts apzināti un varētu būt skaidrojams ar virsnieka vēlmi izmantot situāciju un, plānojot turpmāko dienesta karjeru, nodrošināt sev papildu gadu dienestam armijā. Šāda viltība varēja noderēt tādēļ, ka likumi gan Krievijas impērijā, gan Latvijā paredzēja aktīvajā dienestā esošiem virsniekiem noteiktu vecuma robežu konkrētās dienesta pakāpēs. Otrā kļūda - datuma nepārrēķināšana pēc jaunā stila - gadījās biežāk un saistāma ar paviršību vai uzmanības nepievēršanu šķietami nenozīmīgam faktam.
Pēc tēva nāves māte apprecējās ar Sāvienas pagasta māju saimnieku Jāni Priedīti, tāpēc Jūlijam Jansonam bija pusbrāļi Teodors un Emīls, kuri arī kļuva par Latvijas armijas virsniekiem (attiecīgi par pulkvedi-leitnantu un kapteini). Jūlijs mācījās Sāvienas pagasta skolā, bet pēc tam beidza Valkas skolotāju semināru. Tomēr, līdzīgi kā daudzi citi latviešu jaunieši šajā laikā, viņš izšķīrās par virsnieka profesijas izvēli. Nokārtojis savvaļnieka pārbaudījumu Pleskavas kadetu korpusā, Jansons 1899. gada vasarā iestājās obligātajā karadienestā Krievijas armijā un nonāca 116. kājnieku Malojaroslavļas pulkā Rīgā. 1900. gada augustā beidza komandas apmācību kursu, bet 1900.-1902. gadā mācījās un beidza Viļņas kājnieku junkurskolu. Pēc junkurskolas beigšanas bija podpraporščiks 98. kājnieku Jurjevas pulkā Daugavpilī, 1903. gada martā tika paaugstināts par virsnieku (podporučiku), pārvietojot uz 99. kājnieku Ivangorodas pulku Daugavpilī. 1906. gada rudenī paaugstināts par poručiku, 1911. gada rudenī - par štābkapteini. 1910.-1911. gadā bija Daugavpils pilsētas komandanta adjutants. 1912. gada novembrī Jansonu pēc paša vēlēšanās pārcēla uz 92. kājnieku Pečoru pulku Narvā.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, Jūlijs Jansons kopā ar savu pulku nosūtīts uz fronti Polijā, no 1914. gada augusta piedalījās kaujās ar Vācijas, pēc tam Austroungārijas armiju pie Sanas, Vislas upes, Krakovas, pie Nidas, Užgorodas Ukrainā, Peremišļas Polijā, pēc tam Galīcijā pie Ļvivas, Strijas upes un citur. 1914. gada septembrī paaugstināts par kapteini, komandējis rotu, pēc tam bataljonu. Kaujās tika kontuzēts, ievainots ar granātas šķembu labajā plecā un ar šautenes lodi labajā rokā. Par dienesta un kaujas nopelniem Krievijas armijas sastāvā Jansons bija apbalvots ar Svētā Vladimira ordeni (IV šķira, ar šķēpiem), Svētā Staņislava ordeni (II, III šķira, abi ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (II, III šķira, abi ar šķēpiem, IV šķira, ar uzrakstu Par drošsirdību).
Liktenīgais šāviens
1917. gada aprīlī Jansonu pārcēla par bataljona komandieri uz Latviešu strēlnieku rezerves pulku Valmierā, bet augustā iecēla par 12. armijas štāba etapa saimniecības nodaļas sevišķu uzdevumu virsnieku, viņš bija armijas transporta (vezumu) priekšnieks, dzīvoja Dzērbenes muižā. Un tieši šeit notika liktenīgs un traģisks gadījums, kas mainīja Jūlija Jansona dzīvi.
1917. gada septembrī Dzērbenes muižas pārvaldnieka igauņa Friča Freimaņa mājā apmetās 2. latviešu strēlnieku brigādes intendants apakšpulkvedis Roberts Dambītis, bet blakus esošajā Dzērbenes pagasta namā - kapteinis Jansons. 20. septembrī Dambītis iepazīstināja Jansonu ar Freimaņa ģimeni, un dažas dienas vēlāk Jūlijs bija izteicis bildinājumu Freimaņa jaunākajai meitai Jertai. Meitene bildinājumu noraidīja. Tad Jansons runājis ar viņas māsu Edīti Freimani, aicinot ietekmēt Jertu, taču arī viņa paudusi noraidījumu, aizbildinoties ar māsas jaunību, un lūgusi Jansonu «uzgaidīt, ja viņš domā nopietni».
3. oktobra priekšpusdienā Jansons atkal ieradās pie Freimaņiem, kuri tobrīd tieši pārrunājuši Jertas un viņas māsu aizbraukšanu uz Tērbatu (Tartu). To padzirdējušais Jūlijs kļuvis «drūms» un aizgājis, bet pēc plkst. 17 atnācis vēlreiz, uzaicinot Jertu uz sarunu verandā. Pirms tam Jerta māsai bija rādījusi Jansona vēstuli, paužot atvieglojumu, ka līdz ar aizbraukšanu viņai «būs no Jansona miers». Pēc brīža verandā norībējis šāviens, un, kad tur ieskrējis tēvs, tad atradis meitu saļimušu, bet Jansons jau bija nozudis. Drīz pēc tam viņš tika aizturēts un nopratināts 12. armijas štābā Valkā. Kapteinis arī savu vainu nemaz nenoliedza, vien bildis, ka meitene bijusi «pārāk lepna». Tobrīd valdošajā militāri politiskajā haosā tālāka lietas izmeklēšana nenotika, un Jansons pēc nopratināšanas tika atbrīvots. Jau krietni vēlāk, 1924. gadā notikušajā tiesas procesā, Jansons apgalvoja, ka šāviens bijis nejaušs, revolverim nokrītot uz grīdas. Kā attaisnojumu savai paviršībai, apejoties ar ieroci, viņš minēja tajā pašā dienā notikušo konfliktu ar pakļautajiem transporta karavīriem - bijušajiem ieslodzītajiem, pēc kura esot juties nervozs un satraukts. Tiesā uzaicinātie eksperti gan nejauša šāviena iespēju noraidīja.
Neatkarības kara varonis
Taču izmeklēšana būs vēlāk. 1917. gada rudenī Jansons mierīgi turpināja dienestu un pat tika paaugstināts dienesta pakāpē. Decembra beigās, kad pie varas jau bija nākuši boļševiki, bet disciplīna armijā pilnīgi sabrukusi, Jūlijs atvaļinājās no dienesta un atgriezās mājās pie tuviniekiem Sāvienas pagastā. Tur viņš vācu okupācijas laikā nodarbojās ar lauksaimniecību līdz pat 1918. gada 2. decembrim, kad, tuvojoties Sarkanajai armijai, atstāja dzīvesvietu.
1919. gada 1. februārī viņš brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, 17. februārī pēc pulkveža Jorģa Zemitāna rīkojuma izbrauca no Tallinas uz Tērbatu unno 18. februāra bija Ziemeļlatvijas spēku (no 31. marta brigādes) 1. (vēlāk - 4.) Valmieras kājnieku pulka komandieris, vadīja pulka formēšanu sadarbībā ar Igaunijas armijas vadību un iestādēm, bet no 27. marta vadīja pulku kaujās ar padomju Latvijas karaspēku Ziemeļlatvijā. Cēsu kauju laikā un pēc tām bija arī Latvijas Austrumu frontes pavēlnieks Krustpilī. 8. septembrī kaujās ar Sarkano armiju Trepes dzelzceļa stacijas rajonā Jansons tika ievainots ar šrapneli kājas stilbā un evakuēts ārstēšanai uz Latvijas Kara slimnīcu Rīgā. 18. septembrī atgriezās pulkā un oktobrī paspēja piedalīties kaujās ar Pāvela Bermonta armiju Jaunjelgavas iecirknī. Par kaujas nopelniem Latvijas Neatkarības karā Jansons bija apbalvots ar Lāčplēša ordeni (II, III šķira) un Igaunijas Brīvības krustu (I šķiras II pakāpe).
1919. gada 1. novembrī viņš bija spiests nodot 4. Valmieras kājnieku pulka komandiera amatu saistībā ar izdarītajiem disciplīnas pārkāpumiem. 25. novembrī tika iecelts par Papildu brigādes komandieri Cēsīs, bet 1920. gada maijā pārcelts Armijas virspavēlnieka štāba Inspekcijas daļas virsnieku rezervē. 1920. gada jūlijā viņu paaugstināja par pulkvedi (par kaujas nopelniem kā «vienu no pirmajiem Latvijas brīvības cīnītājiem un Latvijas armijas dibinātājiem») un iecēla par robežsargu priekšnieku (pēc reorganizācijas - par Robežsargu divīzijas komandieri). No 1920. gada augusta Jansons bija arī Lāčplēša Kara ordeņa domes loceklis.
Tomēr nesavaldīgais raksturs lika sevi manīt arī augstajos amatos. 1921. gada 2. janvārī Jansons tika no divīzijas komandiera amata atcelts kā «nepiemērots», iedalot viņu Apsardzības ministrijas Galvenā štāba virsnieku rezervē. Jūlijam nācās stāties Kara tiesas priekšā, kura 1921. gada oktobrī par dažādiem dienesta pārkāpumiem (priekšniecības pavēles neizpildīšana, dežurējošā virsnieka apvainošana, apzināta priekšnieka traucēšana dienesta pildīšanas laikā, kārtības un pieklājības normu neievērošana publiskā vietā) piesprieda pulkvedim mēnesi ieslodzījuma virssardzē. Tomēr novembrī Satversmes sapulces prezidents, ievērojot Jūlija kaujas nopelnus cīņās par Latvijas neatkarību, viņu apžēloja, atlaižot piespriesto sodu.
Cietums, degradēšana par ierindnieku - un atkal dienestā
Ar to Jansona problēmas nebeidzās. 1921. gada novembrī beidzot sākās izmeklēšana četrus gadus senajā Jertas Freimanes slepkavības lietā. Izmeklēšanas laikā Jansons atradās Rīgas pilsētas komandanta «sevišķā uzraudzībā», pēc tam - Galvenā štāba priekšnieka uzraudzībā, bet 1922. gada aprīlī tika atvaļināts no dienesta saistībā ar štatu samazināšanu un aizbrauca uz Sāvienas pagastu pie radiniekiem, kur nodarbojās ar lauksaimniecību. 1923. gada decembrī par Jertas Freimanes nogalināšanu Rīgas apgabaltiesa Jansonam piesprieda sešus gadus ieslodzījuma jeb «spaidu darbu», taču, piemērojot amnestiju, sodu samazināja uz trim gadiem, atņemot Lāčplēša Kara ordeni un ievietojot uzreiz cietumā. 1924. gada martā otrā tiesu instance - Tiesu palāta - spriedumu apstiprināja. Taču tālāk savu vārdu teica valsts augstākās amatpersonas. Vispirms Valsts prezidents Jānis Čakste 1924. gada jūnijā, ievērojot Jūlija Jansona nopelnus, cietumsodu aizstāja ar degradēšanu par kareivi, un notiesātais tika atbrīvots no ieslodzījuma. Savukārt 1928. gada novembrī nākamais Valsts prezidents Gustavs Zemgals, atsaucoties Jansona lūgumam, viņu apžēloja, atlaižot sava priekšgājēja piemēroto sodu - degradēšanu par kareivi.
1928. gada jūnijā Jansons tika ieskatīts robežapsardzības dienestā kā posteņa priekšnieks Dagdas robežapsardzības apgabalā. 1929. gada augustā tika atvaļināts no dienesta saistībā ar maksimālā vecuma sasniegšanu, bet no 1930. gada janvāra atkal tajā ieskaitīts un iecelts par posteņa priekšnieku Jaunlatgales robežapsardzības apgabalā. Bet no 1930. gada decembra Jansons atkal tika ieskaitīts armijā kā Galvenās intendantūras pārvaldes Mobilizācijas daļas Mobilizācijas nodaļas priekšnieka palīgs. Palika dienestā līdz 1933. gada maijam, kad tika atvaļināts pēc paša vēlēšanās. Dzīvoja atkal Sāvienas pagastā, līdz 1936. gada decembrī tika ievietots ārstēšanai Rīgas Kara slimnīcā, kur 1937. gada 27. janvārī nomira. Pēdējā gaitā uz Rīgas Brāļu kapiem tika izvadīts ar militāru godu.
Kara laika morālā trauma
Jūlijs Jansons neapšaubāmi uzskatāms par vienu no ievērojamākajiem Latvijas Neatkarības kara dalībniekiem. Vienlaikus viņš bija personība ar laikmetam kopumā raksturīgajām traģiskajām iezīmēm, kas rada atspulgu daudzu kaujas nopelniem bagātu virsnieku attieksmē pret disciplīnas un pat vienkārši civilizētu dzīves normu ievērošanu. Citiem vārdiem sakot - ātri pielāgoties miera laika dzīves apstākļiem pēc gadiem ilgās karadarbības un Krievijas revolūcijas izraisītā haosa un visatļautības. Jansona gadījumā tas īpaši izpaudās sabiedrībā un armijā valdošā haosa apstākļos 1917. gada rudenī, kā arī Neatkarības kara laikā. Katrā ziņā viņš tomēr pieskaitāms pie tiem, kuriem izdevās pārvarēt morālo krīzi, iekļaujoties miera laika dzīvē un saglabājot notikušo kā dziļu iekšēju traģēdiju savā sirdsapziņā. Iespējams, tieši tāpēc Jūlijs Jansons nekad neapprecējās.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita