Pirms 80 gadiem, 1944. gada 1. decembrī, Staļins parakstīja rīkojumu ar nosaukumu Par trofeju īpašuma nelikumīgu izmantošanu. Dokuments, kuru šo rindu autors nokopēja vienā no Maskavas arhīviem, ir izraibināts ar daudziem labojumiem, ko Staļins veicis ar savu roku, izmantojot trīs dažādu krāsu zīmuļus - jau tas vien liecina, cik lielu uzmanību Kremļa diktators tam veltījis. Pēc visa spriežot, vadonis pie šī dokumenta izskatīšanas atgriezās vairākkārt, pārdomājot tā saturu un, iespējams, pārrunājot to ar līdzgaitniekiem. Tieši Staļins ieviesa korekcijas rīkojuma nosaukumā, sākotnējo vārdu «patvaļīgu» aizstājot ar «nelikumīgu».
300 vagoni ar mēbelēm.
Un zirgs biedram Vorošilovam
Teksts sākas visai draudīgā tonī: «PSRS Valsts kontroles tautas komisariāts šā gada oktobrī un novembrī veica pārbaudi Sarkanās armijas Galvenās intendantūras pārvaldes centrālajā noliktavā, kā arī 2. Ukrainas frontes Rumānijas iekšējo resursu izmantošanas pārvaldes noliktavās. Pārbaudē konstatēts:
a) Sarkanās armijas Galvenās intendantūras pārvaldes centrālajā noliktavā laikā no šā gada jūlija līdz oktobrim no Rumānijas bija ievests līdz 300 vagoniem mēbeļu, mūzikas instrumentu un citu priekšmetu. Par minētā īpašuma izvešanu rīkojumu patvaļīgi devis, nesaņemot attiecīgu atļauju, Sarkanās armijas Aizmugures dienestu priekšnieks Hruļovs;
b) Sarkanās armijas Aizmugures dienestu priekšnieks Hruļovs un Galvenās intendantūras pārvaldes priekšnieks Dračovs tā vietā, lai gādātu par to virsnieku un ģenerāļu apgādi, kuriem nepieciešamas mēbeles, un organizēti izsniegtu viņiem tās no trofeju īpašuma, sāka patvaļīgi izdāļāt mēbeles un pat pārdot par paaugstinātām un neviena neapstiprinātām cenām. Tāda nepareiza taktika ir klajā pretrunā valdības prasībai Galvenās intendantūras pārvaldei laikus rūpēties par Sarkanās armijas komandējošā sastāva dzīvokļu iekārtošanu, apgādāt tos ar mēbelēm un saimniecības priekšmetiem bez atlīdzības.»
Teksta nobeigumā bija arī vārdi «... vai par minimālām cenām», taču tos Staļins bija pašrocīgi izsvītrojis - acīmredzot ar domu mazināt birokrātiju, kā arī dodot mājienu virsniekiem, ka viņiem nav nepieciešams tērēt naudu mēbelēm, ko varēs dabūt par velti. Rīkojumā pieminētais Andrejs Hruļovs palika savā amatā un laikā no 1946. līdz 1951. gadam turpināja ieņemt armijas Aizmugures dienestu priekšnieka posteni, kā arī vienlaikus bija bruņoto spēku ministra (tātad līdz 1947. gadam - paša Staļina) vietnieks. Sanktpēterburgas materiāli tehniskā nodrošinājuma kara akadēmija vēl šobaltdien ir nosaukta viņa vārdā, tādēļ laikam jau tikai likumsakarīgi, ka tās absolventi tagad Ukrainā zog visu, kam vien tiek klāt.
Taču atgriezīsimies pie 1944. gada 1. decembra rīkojuma, kurā bija daudz kritikas:
c) Sarkanās armijas Galvenās intendantūras pārvaldes priekšnieks Dračovs pienākumus pilda nesaimnieciski, nav nodrošinājis trofeju mēbeļu un cita īpašuma uzskaiti un glabāšanu centrālajā noliktavā;
d) pārvaldes pārtikas un rūpniecības preču noliktavās, kur nonāca Rumānijas iekšējie resursi, trofeju uzskaite un glabāšana notika haotiski. Noliktavās ienākošās mēbeles, rūpniecības preces un pārtika tālāk tika izdalīta patvaļīgi un nelikumīgi. Pārvaldes vadošie darbinieki - pulkvedis Sidorovs un pulkvedis Almazovs -, izmantojot 2. Ukrainas frontes kara padomes nolaidību un kontroles trūkumu, ļaunprātīgi izmantoja savu dienesta stāvokli, patvaļīgi izdalot dažādām personām materiālās vērtības.
Valsts aizsardzības komitejas rīcībā ir fakti, kas liecina, ka trofeju īpašuma nelikumīgas izmantošanas gadījumi bijuši arī citās frontēs. Piemēram, 4. Ukrainas frontes komandieris armijas ģenerālis Petrovs no frontes uz aizmuguri bez valdības ziņas nosūtīja vienu vagonu mēbeļu savām personiskajām vajadzībām, vienu zirgu biedram Vorošilovam, četrus radiouztvērējus biedra Vorošilova birojam un sešus radiouztvērējus Sarkanās armijas ģenerālštāba darbiniekiem.»
Tālāk Staļins ar pelēku zīmuli pierakstījis: «Petrovs nevarēja nezināt, ka radiouztvērēju nodošana bez valdības ziņas un atļaujas ir aizliegta ar likumu.» Vadonis rūpējās ne tikai par centralizētu laupījuma sadali, bet arī par to, lai komandieri nesāktu klausīties kaitīgas pārraides no «kapitālisma nometnes».
Mēbeļu piegādē ģenerāļu vasarnīcām svarīga loma bija ne tikai dzelzceļam, bet arī aviācijai. «Ir zināmi gadījumi, kad militārpersonas savām personiskajām vajadzībām no frontes veduši mēbeles, radiouztvērējus, mūzikas instrumentus un citas mantas pat ar lidmašīnām bez valdības ziņas un atļaujas.»
Laupīšanas legalizācija
Tādas izdarības nevarēja palikt nesodītas. Staļina rīkojumā minēti vairāki vainīgie, kuri saņēmuši «bargu» sodu. «1.) Sarkanās armijas Aizmugures dienestu vadītājam Hruļovam izteikt rājienu par patvaļīgu lēmumu izvest no Rumānijas 300 vagonus ar mēbelēm, mūzikas instrumentiem un citiem priekšmetiem. 2.) Sarkanās armijas galvenajam intendantam Dračovam izteikt stingro rājienu par trofeju mēbeļu patvaļīgu pārdošanu militārpersonām. 3.) 2. Ukrainas frontes kara padomes loceklim Susaikovam (viņš īsi pirms tam arestēja Rumānijas diktatoru Antonesku - aut.) izteikt piezīmi par Rumānijas resursu izmantošanas sliktu pārvaldību. [..] 5.) 4. Ukrainas frontes komandierim Petrovam izteikt piezīmi par trofeju īpašuma nelikumīgu nosūtīšanu no frontes.»
Minētais Ivans Petrovs 1945. gada 29. maijā tika apbalvots ar Padomju Savienības Varoņa nosaukumu un vēlāk komandēja Turkestānas kara apgabalu. Ivans Susaikovs pēc kara kļuva par Rumānijā un Bulgārijā izvietotās Dienvidu karaspēka grupas komandiera vietnieku politiskajā darbā. 1948. un 1949. gadā Susaikovs, izmantojot kara laikā gūto pieredzi, pildīja PSRS Bruņoto spēku Aizmugures dienestu priekšnieka vietnieka pienākumus. Pāvels Dračovs 1945. gadā gādāja par padomju armijas materiālo rezervju nodrošināšanu, gatavojoties uzbrukumam Japānai, bet pēc tam līdz pat 1952. gadam turpināja dienestu armijas galvenā intendanta amatā.
Smagākos sodus saņēma zemāka ranga zagļi. Rumānijas iekšējo resursu izmantošanas pārvaldes priekšnieku pulkvedi Sidorovu ne tikai noņēma no amata, bet arī pazemināja par apakšpulkvedi. Tāds pats sods tika piemērots šīs pārvaldes nodaļas vadītājam Almazovam. Nav, protams, patīkami, taču par tādiem soda mēriem kā apcietinājums vai nāvessods te nav pat runas. Iepazīstoties ar šo pavēli, padomju ģenerāļi saprata, ka par zagšanu var tikt cauri salīdzinoši sveikā, katrā ziņā cietumā nebūs jāsēž un dzīvībai briesmas nedraud.
Dokumenta 11. punkts būtībā legalizēja laupīšanu iekarotajās teritorijās. «No 1945. gada 1. janvāra atļaut dienesta pienākumus labi pildošiem sarkanarmiešiem, seržantiem un virsniekiem, kā arī ģenerāļiem nosūtīt uz mājām personīgus sūtījumus. Noteikt, ka paciņas var sūtīt ne biežāk kā vienu reizi mēnesī šādā apjomā: ierindniekiem un seržantiem piecus kilogramus, virsniekiem - desmit kilogramus, bet ģenerāļiem 16 kilogramus.» Tas, ka paciņas drīkstēja sūtīt no 1. janvāra, nebūt nenozīmēja, ka līdz tam sarkanarmieši svešai mantai ne virsū neskatījās - dokuments vienkārši legalizēja pirms tam salaupītā sūtīšanu. Ņemot vērā, ka pavēli nolasīja visās apakšvienībās, nav grūti iedomāties, kādu reakciju tā izraisīja padomju karavīru vidū - visi priecīgi berzēja rokas un jau gudroja, ko sūtīs mājiniekiem.
Atsevišķa aizsardzības tautas komisariāta pavēle precizēja pasta sūtījumu pieņemšanas kārtību: «No ierindas sarkanarmiešiem un seržantu sastāva sūtījumi jāpieņem bez maksas. Virsniekiem un ģenerāļiem jāmaksā divi rubļi par katru kilogramu.» Lai karalauka pasta darbiniekiem nerastos kārdinājums daļu sūtījumu nozagt, arī viņiem bija paredzēts savs «pīrādziņš»: visam personālam, kas iesaistīts pasta sūtījumu saņemšanā, nogādāšanā un apsardzē, tika noteikta tāda pat pārtikas norma, kā pienācās priekšējās līnijās esošajiem karavīriem, kā arī 25 procentu piemaksa pie algas.
Bija padomāts arī par to, ko iesākt ar sūtījumiem, kas kaut kādu iemeslu dēļ adresātu nav sasnieguši - tos nenogādāja atpakaļ sūtītājam, bet gan atdeva tirdzniecības tīkla uzņēmumiem, kuri paciņu saturu tālāk par valsts cenām pārdeva kara invalīdiem un karavīru ģimenēm. Bet par mantu realizāciju saņemtā nauda tika pārskaitīta paciņas sūtītājam.
Čingishana pēcteči
Īstenojot iekaroto teritoriju plānveidīgu aplaupīšanu, Staļins piekopa politiku, kurai padomju militārie stratēģi vēl divdesmitajos gados bija piemeklējuši gudru nosaukumu - «kara bāzes paplašināšana». Kara teorētiķis Aleksandrs Svečins savā darbā Stratēģija kā piemēru šādai politikai minēja Čingishana un Tamerlana iekarojumus: «Ja pretinieks, raugoties no viņa valstiskuma, kultūras un ekonomikas viedokļa, atrodas uz zemākas attīstības pakāpes, veidojas situācija, kurā virzīšanās uz priekšu spēku un līdzekļu patēriņa ziņā ir izdevīgāka nekā iekarotās teritorijas ekspluatācija: lopi bez pretošanās maina īpašniekus un turpina ganīties tajās pašās ganībās, savukārt iedzīvotāji daļēji tiek iznīcināti un daļēji iekļauti uzbrūkošās armijas rindās. Jo lielāka teritorija iekarota, jo spēcīgāka kļūst armija. Batija karapulkos, kas sagrāva Kijivas Krievzemi, mongoļi bija vairs tikai neliela daļa, bet divas trešdaļas bija ciltis, kas agrāk apdzīvoja teritorijas Urālu un Volgas apkaimē un kuras Batijs pa ceļam pakļāva.»
Pēc līdzīgas taktikas kā Čingishans un Batijs darbojās arī Staļins, atmetot boļševiku savulaik tik iecienīto lozungu par mieru bez kontribūcijām un aneksijām. No iekarotās Vācijas un citām Eiropas valstīm, kā arī no Mandžūrijas un Ziemeļkorejas platā straumē plūda rekvizētais ražošanas aprīkojums - kopumā apmēram 5500 uzņēmumu. To īpašums tika demontēts, pārvadāts un uzstādīts izcili nesaimnieciski un brīžam pat klaji stulbi. Grigorijs Kļimovs, kurš dienēja padomju okupētās Vācijas administrācijas galvenajā štābā, rakstīja: «Piemēram, tika demontēta ražošanas līnija, kas sastāvēja no 100 automatizētiem darbagaldiem, kas bija paredzēti noteikta veida masu produkcijas ražošanai. Pa ceļam kāds no darbagaldiem iepatīkas kādas rūpnīcas aprīkojuma medniekam, kurš sarunā, ka to nosūtīs uz citu adresi. Taču, kad tas sasniedz galapunktu, nākas secināt, ka iekārta ir tik specifiska, ka konkrētā rūpnīca ar to neko nevar iesākt. Tad šo darbagaldu vienkārši noraksta lūžņos. Savukārt sākotnējā sūtījuma mērķī, uzsākot ražošanas līnijas montāžu, secina, ka viena darbagalda trūkst, bet bez tā ražošanas process nav iespējams. Ar kaut ko aizstāt tik specifisku iekārtu nav iespējams, tādēļ 99 darbagaldi nonāk turpat, kur pirmais - metāllūžņos.»
Par ierastu lietu kļuva konflikti starp padomju demontāžas komandām un jaunieceltajiem vietējo komunistisko administrāciju pārstāvjiem, kuri bija sašutuši par rekvizīciju apmēriem. Varšavas arhīvā šo rindu autors uzgāja ziņojumu, ko 1945. gada 10. jūlijā Polijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Boļeslavs Beruts rakstījis PSRS Valsts aizsardzības komitejas priekšsēdētāja vietniekam Maļenkovam: «Austrumprūsijas teritorijā, kas tagad iekļauta Polijas sastāvā, darbojas ģenerāļa Ivanovska vadītās trofeju īpašuma rekvizēšanas grupas. Šīs grupas veic masveidīgu rūpniecības, ceļu būves un cita aprīkojuma demontāžu, nerēķinoties ne ar kopējām aizsardzības kompleksa iecerēm, ne arī ar elementārām vietējās saimniecības interesēm. Tiek demontēts un izvests pats nepieciešamākais pilsētu un dzelzceļa aprīkojums, lielākoties sīka apjoma, kam nav nekādas nozīmes PSRS tautsaimniecībā, toties tā izvešana nodara nelabojumu kaitējumu vietējai saimniecībai. Tā, piemēram, no Olštinas pilsētas tika izvestas energoiekārtas, bez kurām nav iespējams pilsētu apgādāt ar elektrību, turklāt šo iekārtu izmantošana ir atkarīga no daudzām sarežģītām un savdabīgām niansēm, kas to demontāžu un izvešanu padara ekonomiski bezjēdzīgu. Cits nesaimnieciskuma piemērs ir visu dzelzceļa sliežu demontāža virzienā uz svarīgo Lībemilas stacijas mezglu, kas pirms tam savienoja dzelzceļa līnijas trijos virzienos, bet tagad paliek no tām pilnībā izolēts.» Tālāk seko uzņēmumu saraksts, ko padomju karavīri izveduši vai mēģinājuši to izdarīt, neraugoties uz faktu, ka tie tagad skaitījās komunistiskās Polijas īpašums: dzirnavas, piena kombināti un graudu elevatori, kokzāģētavas, spirta un ķieģeļu rūpnīcas, elektrostacijas un tipogrāfijas, kā arī mēbeļu fabrika. Ne velti tajā laikā Polijā radās teiciens: «Kaut tevi vācieši iekarotu, bet krievi atbrīvotu!»
Vergu darbaspēks
Trofeju aprīkojuma bija tik daudz, ka padomju rūpniecība auga augumā, pat neraugoties uz nesaimnieciskumu un zaudējumiem, ko rekvizētais īpašums cieta demontāžas, pārvadāšanas un uzglabāšanas laikā. Tikai no Vācijas vien laikā no 1944. līdz 1953. gadam izveda 12,6 miljonus tonnu dažāda aprīkojuma, izejvielu un cita īpašuma. Un tas vēl ir, neskaitot tās «trofejas», ko uzvarētāji pievāca personīgai lietošanai.
Kontribūcijas plūda ne tikai no Vācijas vien. Rumānija un Somija Otrā pasaules kara laikā bija piedzīvojušas padomju agresiju, kuras rezultātā tām nācās šķirties no plašām teritorijām, taču šis apstāklis Staļina apetīti nemazināja - pēc kara arī rumāņiem un somiem nācās maksāt reparācijas.
Dienvidslāvu politiķis un literāts Milovans Džilass savās atmiņās apraksta epizodi no tikšanās ar padomju vadoņiem 1948. gada sākumā, kad Staļins izteicis nožēlu par to, ka nav izmantojis iespēju līdz galam pakļaut Somiju: «Pa kreisi no manis sēdēja nerunīgais Molotovs, bet pa labi runātīgais Ždanovs. Pēdējais stāstīja par saviem kontaktiem ar somiem un ar cieņu izteicās par viņu precizitāti reparāciju piegādē: «Viss pienāk tieši laikā, lieliskā iepakojumā un teicamā kvalitātē.» Bet beigās piebilda: «Mēs kļūdījāmies, ka viņus neokupējām - ja būtu tā izdarījuši, viss būtu jau paveikts.» Staļins viņam pilnībā piekrita.»
Bez ražošanas iekārtām un tehnikas Padomju Savienība iekarotajā Vācijā ieguva arī smadzenes - inženierus, tehniķus un konstruktorus, kuri Staļinam palīdzēja attīstīt virkni jaunu tehnoloģiju, īpaši jau aviācijā un raķešu būvē.
Ceturtās piecgades laikā visas PSRS teritorijā milzīgos apmēros izmantoja karagūstekņu darbu - vāciešu, japāņu un citu. Liela daļa no viņiem dzimtenē tā arī nekad vairs neatgriezās, jo gāja bojā smagā darba, slikto sadzīves apstākļu un nepietiekamā uztura dēļ. Ja skatāmies gūstekņu skaitlisko sastāvu, katra gada beigās tas bija šāds: 1944. gadā - 813 000 cilvēku, 1945. gadā - 2,2 miljoni, 1946. gadā - 1,8 miljoni, 1947. gadā - 1,2 miljoni, 1948. gadā pusmiljons, 1949. gadā - 38 000, bet 1950. gadā vairs tikai 18 000. 1950. gads kļuva par robežšķirtni, jo vienlaikus gatavoties karam un turēt stratēģiski svarīgos objektus simtiem tūkstošus ārvalstu pilsoņu bija diezgan bīstami vai, kā minimums, neērti. Kā 1950. gada maijā Staļinam ziņoja iekšlietu ministrs Kruglovs, karagūstekņi Padomju Savienībā laikā no 1943. līdz 1949. gadam bija nostrādājuši 1,1 miljardu cilvēkdienu un paveikuši darbus vai saražojuši produkciju 50 miljardu rubļu vērtībā.
Tajā pašā ziņojumā Kruglovs īpaši izceļ japāņu gūstekņus: «Japāņu karagūstekņu lielākā daļa par padomju pilsoņu dzīvi interesējās vairāk nekā citu tautību pārstāvji.» Bet visvairāk upuru bija vācu karagūstekņu vidū, no kuriem apmēram miljons aizgāja bojā.
Bez karagūstekņiem padomju ekonomiku stutēja arī internētās personas: no Vācijas un iekarotajām Centrāleiropas un Āzijas valstīm uz PSRS izveda darbaspējīgos civiliedzīvotājus, no kuriem komplektēja tā dēvētos darba bataljonus, kas atradās NKVD, bet vēlāk Iekšlietu ministrijas un Aizsardzības ministrijas pakļautībā. Galvenokārt tie bija vācieši (viņu vidū arī tā dēvētie tautvācieši jeb volksdeutsche, kuri dzīvoja ārpus Vācijas) un japāņi, kā arī rumāņi, ungāri, somi un citi. Ungārijā, kuras karagūstekņi jau padomju valstī cēla komunismu, bija fiksēti arī gadījumi, kad Sarkanās armijas vienības aizturēja civilpersonas, kuras noformēja kā karagūstekņus un nosūtīja darbos uz PSRS.
Bizness uz «mazo brāļu» rēķina
Staļinam bija arī citi veidi, kā sagrābt pēc iespējas vairāk laupījuma. Jau 1944. gadā sāka veidot kopuzņēmumus ne tikai satelītvalstīs, bet piecdesmito gadu sākumā arī Ķīnā. No šīm koncesijām lauvas tiesa peļņas nonāca padomju valsts budžetā. Kā vēlāk atzina Hruščovs, Rumānijas varasiestādes šādas «sadarbības» rezultātā neesot spējušas bez riebuma uztvert vārdu salikumu SovRum, ar ko apzīmēja padomju-rumāņu kopuzņēmumus. Tie aptvēra visas svarīgākās ekonomikas nozares un nodarbojās ar urāna rūdas, naftas, gāzes, akmeņogļu ieguvi, metāla un ķīmijas izstrādājumu ražošanu, celtniecību, meža darbiem, kuģubūvi, transporta pārvadājumiem un bankas operācijām.
Kremlis realizēja tirdzniecības operācijas ar «jaunākajiem brāļiem», bez mazākās kautrēšanās preču cenas nosakot par labu PSRS. Kā rakstīja Džilass: «Padomju valdība preces pirka par zemākām cenām nekā pasaules tirgū, bet savas pārdeva ievērojami dārgāk. Tikai Dienvidslāvija šajā ziņā bija izņēmums. Mēs visi to zinājām.» Savukārt Hruščovs atminējās, ka jau pēc Staļina nāves padomju puse Polijai tomēr samaksājusi daļu naudas, ko bija «ieekonomējusi», iepērkot ogles par puscenu. Toties dzelzs rūda no PSRS uz Poliju tika eksportēta par būtiski augstāku cenu. Tieši tāpat Maskava noteica apmaiņas kursu starp rubli un satelītvalstu naudu - zlotiem, lejām, markām un tā tālāk - tikai un vienīgi pēc sev par labu.
«Brālīgajās valstīs» izvietoto padomju kontingentu uzturēt nācās «viesmīlīgajiem saimniekiem», kā arī maksāt padomju speciālistiem militārajos, saimniecības un drošības jautājumos. Vienlaikus šie padomju speciālisti nekaunīgi zaga «mazo brāļu» intelektuālo īpašumu. Čehoslovākijas komunistu līderis Klements Gotvalds, atpūšoties Krimā, bija Staļinam dzērumā par šo jautājumu sūdzējies: «Biedr Staļin, kādēļ jūsu cilvēki zog mūsu patentus? Pietiktu taču mums tikai pateikt, un mēs paši visu bez atlīdzības atdotu. Kad mūsu cilvēki redz, kā jūsējie zog, tas mūs aizvaino. Mēs varam jums dot ne tikai patentus. Pieņemiet mūs Padomju Savienības sastāvā, mēs ar prieku iestāsimies, un tad viss, kas mums ir, būs kopējs.»
Piedāvājums uzņemt čehus un slovākus padomju tautu saimē bija priekšlaicīgs, taču, ņemot vērā, cik intensīvi un ar kādu vērienu sociālistisko valstu blokam tika uzspiesta krievu valoda, tad globālas Padomju Savienības izveidošana būtu tikai laika jautājums. Ja atgriežamies pie Gotvalda sūdzībām, Staļins, tās uzklausot, izlikās pārsteigts un teicās neko nezinām, taču arī vēlāk patentu zagšana nemazinājās. Savukārt Maskava ar tās rīcībā esošajām tehnoloģijām dalījās nelabprāt - te pietiek pieminēt kaut vai Kremļa kodolnoslēpumus, kuriem neviens «mazais brālis» pat tuvumā netika laists.
Brālīgo dienvidslāvu aplaupīšana
1945. gada 9. janvārī Staļins tikās ar komunistiskās Dienvidslāvijas armijas ģenerālštāba priekšnieku Arsu Jovanoviču un Dienvidslāvijas kompartijas centrālkomitejas locekli Andriju Hebrangu. Pēdējais atļāvās iebilst pret to, ka Ungārijai paredzētajās labības piegādēs tiek iekļauti arī tie krājumi, ko Sarkanā armija pievākusi Dienvidslāvijas ziemeļu daļā. Uz to vadonis atbildēja, ka kara laupījuma sadale ir viens no taisnākajiem ceļiem uz uzvaru: «Ja armija zinās, ka viss iekarotais būs jāatdod, tā necentīsies sagrābt trofejas. Armija vēlas izcelties, ne tikai iznīcinot kaujās pretinieka dzīvo spēku, bet arī atņemot viņam īpašumu, trofejas. Prasīt, lai Sarkanā armija atdotu trofejas, nav godīgi.»
No tikšanās protokola var spriest, ka dienvidslāvu biedrus mazāk uztrauca tas, ka tauta, kurai atņem pārtiku, cietīs badu, kā politiskais efekts, ko radīja šāda Sarkanās armijas uzvedība. Proti, Hebrangs bija atzīmējis, ka dienvidslāvi nepareizi izprotot pārtikas izvešanu no valsts un tas radot nelāgu iespaidu par brālīgās Padomju Savienības Bruņotajiem spēkiem. Uz ko Staļins atbildēja, ka izvestā pārtika domāta padomju armijas kontingentam, kas atrodas Ungārijā: «Armija karo un lej asinis, bet domāt, ka tā zog pārtiku - tas ir apvainojums padomju karaspēkam.»
Mainām makulatūru pret šiliņiem
Aukstā kara gados tika lēsts, ka Padomju Savienība, neskaitot Vācijas reparācijas, Eiropā pievāca vērtības, kas, pārrēķinot naudā, varētu būt aptuveni līdzīgas summai, ko ASV pēc kara ieplūdināja Rietumeiropā Māršala plāna ietvaros. Mūsdienu pētījumi, kas balstīti Krievijas arhīvu dokumentos, ļauj uzskatīt, ka Padomju Savienība no saviem satelītiem «izsūca» vēl vairāk. Tādēļ var teikt, ka attiecībā uz Austrumeiropu Staļins īstenoja apgrieztu Māršala plānu. Iznākumā, piemēram, laikā no 1946. līdz 1949. gadam Vācijas padomju okupācijas zonā mirstība pārsniedza dzimstību, kamēr Rietumvācijā šāda fenomena nebija.
Skaidrojums, kādēļ Staļins pat necentās attīstīt «sociālisma vitrīnu» Austrumeiropā, bet gan gluži kā vampīrs izsūca no iekarotajām zemēm visus resursus, ir vienkāršs - viņš gatavojās jaunam karam ar Rietumiem. Šim nolūkam vajadzēja attīstīt padomju militāri rūpniecisko kompleksu PSRS iekšējos rajonos, nevis ražošanu Silēzijā, Sudetos vai Rumānijā, ko varēja skart ASV atbildes trieciens.Vēl viens bagātību uzkrāšanas avots bija reeksports, kas bieži tiek minēts PSRS dokumentos. Proti, īpašumu, ko reparāciju ceļā ieguva no Vācijas, pēc tam pārdeva tālāk. Līdzīga prakse tika ieviesta arī attiecībā uz sociālisma nometnes zemēm, kurās PSRS iepirka, piemēram, tabaku, linu audumus vai kristālu, ko pēc tam par valūtu pārdeva tālāk rietumvalstīs. Būtībā, izmantojot šādu te nevienlīdzīgu preču apmaiņu, Staļins aptīrīja gan «jaunākos brāļus», gan «imperiālistus».
Valstīs, kur pastāvēja valsts monopols uz tabakas izstrādājumiem, bija izdevīgi veicināt smēķēšanu un iekasēt par to naudu. Piemēram, Ungārijas komunistiskais diktators Matjašs Rākoši atzina, 1949. gadā salīdzinājumā ar pirmskara laiku tabakas patēriņš bija pieaudzis gandrīz trīskārt.
Vēsturnieks Igors Čudnovs Krievijas arhīvos uzgājis dokumentus, kas vēsta arī par kādu mazzināmu valūtas spekulāciju: 1945. gadā PSRS piešķīra Austrijai aizdevumu 1,2 miljardu apmērā, izmantojot tolaik vairs neeksistējošas valsts valūtu - nacistiskās Vācijas reihsmarkas. Tobrīd tās vēl bija apgrozībā, jo Austrijas teritorijā savas naudas vēl nebija. Iekarotajā Vācijā Sarkanās armijas rokām bija krituši veseli kalni reihsmarku, ko, starp citu, jau gadu pirms tam PSRS pasludināja par bezvērtīgiem papīriņiem. Taču kredīta izsniegšanai Vīnei šie papīriņi tika atzīti par gana labiem esam, bet četrus gadus vēlāk Austrija šo aizdevumu atdeva savā jaunajā un brīvi konvertējamā valūtā, samaksājot krieviem 390 miljonus šiliņu. Iznākumā Staļins teju vai no zila gaisa uzbūra 31 miljonu dolāru mūsdienu ekvivalentā, pretī austriešiem iedodot pāris vagonu trofeju makulatūras. Līdzīga, tikai mazāka mēroga finansiāla operācija tika organizēta arī Ungārijā.
Pat karā sagrautās infrastruktūras atjaunošanu Kremlis pamanījās izmantot savā labā, turklāt darot to uz «mazo brāļu» rēķina. Jau pieminētais Ungārijas kompartijas vadonis Rākoši vēlāk atcerējās: «Mēs ļoti lepojāmies ar tiltiem un viaduktiem, ko mums izdevās atjaunot uz valsts galvenajiem ceļiem, taču biedri no armijas mums negaidot pavēstīja, ka to būvē nav ņemti vērā jauno tanku gabarīti un svars, tādēļ visu nācās pārbūvēt. Vienu no tiltiem pār Donavu vajadzēja nostiprināt, lai tas būtu izturīgāks nekā pirms tam un spētu izturēt pašas lielākās aviobumbas sprādzienu, bet otrs tilts vispār nebija iekļauts mūsu plānos, taču to nācās uzbūvēt stratēģisku apsvērumu dēļ. Tādu pašu apsvērumu dēļ nācās uzbūvēt vēl vienu tiltu, kaut gan, no mūsu viedokļa raugoties, tā atjaunošanu varēja atlikt uz vēlāku laiku.»
Varam vien minēt, kādus paņēmienus vēl Staļins izmantotu, lai paplašinātu kara bāzi, ja vien nebūtu nomiris, tā arī nesasniedzis savus mērķus.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita