Padomju Savienība, atguvusies no Pilsoņu kara šausmām un sadziedējusi tās radītās brūces, sapņoja paplašināt revolūcijas iekarojumus. Tādēļ tai bija vajadzīga varena armija, bet tās neatņemama sastāvdaļa bija tanki. Taču Krievijas gadījumā ar tiem bija problēma - tos šajā valstī ne ražoja, ne arī kāds spēja uzprojektēt. Līdz 1930. gadam PSRS bruņojumā bija tikai novecojuši un savu laiku nokalpojuši Pirmā pasaules kara trofeju tanki un nedaudzi pašu ražotie T-18, saukti arī par MC-1 - būtībā novecojušā franču tanka FT-17 kopija.
Ar tādu tehniku sekmīgi «savienot visu zemju proletāriešus» nebija iespējams. Vajadzēja ko nopietnāku, tādēļ nācās meklēt palīdzību pie tiem pašiem kapitālistiem, kurus komunisti bija iecerējuši iznīcināt. Pirmā izvēle krita uz angļu Vickers-Armstrong radīto tanku Vickers Mk E, kas tad arī kļuva par masveidīgāko starpkaru perioda padomju tanku, tikai ar nosaukumu T-26. Tas bija kājnieku atbalsta tanks, relatīvi vienkāršs un lēns. Visvairāk ražotajā sērijā bruņots ar 45 mm lielgabalu un ložmetēju, klāts ar bruņām, kas aizsargāja tikai no šķembām un šauteņu kalibra lodēm. Te gan jāņem vērā, ka tobrīd pasaulē gandrīz visi tanki bija tikai ar pretložu bruņām.
Ar šādu tanku varēja mēģināt aizsargāt revolūcijas iekarojumus, taču šo iekarojumu paplašināšanai tas īsti nederēja. Padomju militārais teorētiķis Vladimirs Triandafilovs izstrādāja dziļās operācijas teoriju, kas paredzēja ātru un dziļu uzbrukumu pretinieka teritorijā ar tankiem un citu mehanizētu karaspēku - ideja būtībā tā pati, ko vēlāk realizēja vācieši savā «zibenskara» taktikā. T-26 šādām operācijām bija par lēnu.
Bet tikmēr Amerikā darbojās tanku konstruktors Volters Kristijs, kurš bija radījis ātrgaitas tanka šasiju. Viņa dzimtenē tā nevienu neieinteresēja, taču «miermīlīgajai» padomju zemei šis izgudrojums bija īsts atradums. Un tā 1930. gada 24. decembrī divi par traktoriem maskēšanās nolūkā nodēvētie Kristija tanki (uz tiem nebija uzstādīts nekāds bruņojums) no Ņujorkas ar kuģi uzsāka ceļu uz PSRS. Tie kļuva par pamatu padomju ātrgaitas tanku BT sērijai. Tika ražoti BT-2, BT-5, BT-7 un BT-7M sēriju tanki. Aprīkoti ar ļoti jaudīgu 500 zirgspēku M-17 benzīna dzinēju, kas bija vācu aviomotora BMW-VI kopija. Pēdējai sērijai tika uzstādīti B-2 dīzeļi - tie paši, kas T-34 tankam. Apbruņojums un bruņas BT tankiem būtībā tādi paši kā T-26. Toties šie tanki varēja braukt gan ar kāpurķēdēm, gan riteņiem (saviem balsta skrituļiem) un attīstīt tam laikam tankiem neredzētu ātrumu! Ar kāpurķēdēm mazliet virs 50 kilometriem stundā, bet uz riteņiem 70 un pat virs 80 kilometriem stundā. Tiesa, uz riteņiem pa lauku vai grants ceļu tie pabraukt nevarēja, jo no četriem skrituļu pāriem velkošais bija tikai viens pāris, šiem skrituļiem atbalsta laukums bija ļoti mazs, un tanki grima smiltīs. Tiem, braucot uz riteņiem, bija vajadzīgs betona vai asfalta segums, automaģistrāles. Padomju Savienībā gan nevienas automaģistrāles nebija, taču padomju karavadoņus tas nemulsināja. Šie tanki viņiem bija vajadzīgi Eiropas iekarošanai, kur bija asfalta un betona ceļi. Iecerētais karagājiens uz rietumiem gan izpalika, un vairums šo tanku gāja bojā 1941. gada vasarā, kad vērmahts PSRS teritorijā īstenoja savu «blickrīgu». Aizsardzības karā no BT nebija lielas jēgas.
Secinājumi pēc Kurskas kaujas
BT modernizācijas rezultātā tika radīta virkne citu tanku. Tostarp autostrādes tanks A-20 varēja braukt arī uz riteņiem, tikai tīri kāpurķēžu T-32 un arī slavenais T-34. Visiem tiem piemita BT tanku «iedzimtie» trūkumi. Šajā tanku sērijā bija tikai viens izņēmums - tanks T-44, kas Otrā pasaules kara cīņās tā arī nepaspēja piedalīties, taču par to vēlāk.
Pēc Kurskas kaujas pat padomju funkcionāriem kļuva skaidrs, ka steigšus jāveic tanku modernizācija. Kaut gan 1943. gada vasarā vērmahtam neizdevās īstenot operāciju Citadele un nācās atkāpties līdz Dņeprai, tomēr Sarkanajai armijai šis panākums bija dārgi maksājis. Īpaši lielus zaudējumus cieta padomju tanku vienības. Vidējais T-34-76 nespēja līdzvērtīgi cīnīties ar tā laika vācu vidējo tanku Pz.Kpfw.III un Pz.Kpfw.IV jaunākajiem modeļiem, nemaz nerunājot par smago Tiger Pz.Kpfw.VI vai izcilo Panther Pz.Kpfw.V, kuri 1943. gadā arvien lielākā skaitā sāka parādīties frontē. Arī pret triecienlielgabalu StuG IIIAusf. G padomju vidējam tā laika tankam nebija cerību.
Vācieši pēc šoka, ko bija piedzīvojuši 1941. gadā, sastopoties ar tobrīd «nesašaujamiem» T-34-76 un smago KV-1, bija izpildījuši «mājasdarbus». Viņi savus tankus, tanku iznīcinātājus un prettanku artilēriju apbruņojuši ar jaudīgiem garstobra lielgabaliem. Tā vidējie Pz.Kpfw.III saņēma 60 garuma kalibra 50 mm lielgabalu, bet Pz.Kpfw.IV un StuG III, arī lielākā daļa tanku iznīcinātāju modeļu tika apbruņoti ar lieliskajiem KwK40 75 mm lielgabaliem un to variācijām ar garuma kalibru 43 un drīz pēc tam vēl garākiem 48 kalibriem (garuma kalibrs - skaitlis, kas raksturo lielgabala stobra garumu un tā jaudu - stobra garums izdalīts ar stobra iekšējo diametru). Arī prettanku artilērija saņēma ļoti veiksmīgo Pak40 prettanku lielgabalu.
1941. gadā padomju T-34-76 un smagais KV-1 ar saviem 76 mm lielgabaliem ar garuma kalibru 41,5 sekmīgi varēja cīnīties pret visiem vācu tankiem, jo vāciešiem tad apbruņojumā tikai vieglie un vidējie tanki, arī vidējie ar relatīvi vājām bruņām. Bet iepriekš minēto padomju tanku bruņas tobrīd bija soli priekšā vācu tanku lielgabaliem mūžīgajā šāviņa un bruņu sacensībā. Taču 1943. gadā aina bija kardināli izmainījusies. Vācieši savu tanku bruņas pastiprināja, un 76 mm padomju lielgabali tos varēja sašaut tikai no tuvas distances, savukārt jaunie vācu 75 mm tanku un prettanku lielgabali kļuva bīstami vidējiem padomju tankiem, arī smagajiem KV-1 un KV-1C no krietni lielāka attāluma. Padomju vieglajiem tankiem, kuri tolaik vēl bruņojumā bija lielā skaitā, izredzes tanku kaujā izdzīvot vispār bija nullei līdzīgas. Tādēļ vajadzēja radīt jaunu tanku, kas spētu sekmīgi cīnīties ar vācu bruņutehniku. 1943. gada novembrī tika izstrādātas tehniskās prasības jauna kvalitatīvi pārāka vidējā tanka konstruēšanai.
T-34 un tā ķibeles
Padomju tanku konstruktori un funkcionāri pirmos kara gadus gulēja uz lauriem. 1941. gada labākais tanks pasaulē T-34-76, lai arī pat tobrīd ar daudziem trūkumiem un nepilnībām, divus gadus vēlāk jau bija neglābjami novecojis. Tā 45 mm bruņas vairs nespēja pasargāt no vācu artilērijas bruņusitējiem lādiņiem. Neglāba arī priekšējo korpusa bruņu novietojums 60 grādu leņķī. Vācu prettanku šāviņam zem aerodinamiskā uzgaļa virs bruņusitēja serdeņa atradās relatīvi mīksta metāla apvalks. Ietriecoties slīpi novietotajā bruņuplāksnē, šis apvalks tajā «iekodās» un šāviņu ar visu bruņusitēja serdeni pagrieza perpendikulārāk bruņuplātnei. Tā tika mazināti rikošeti un lielā mērā nonivelētas bruņu racionālā novietojuma priekšrocības.
T-34 ražoja dažādas rūpnīcas, tiem tika uzstādīti dažāda veida torņi. Ražoja gan metinātus no bruņuplātnēm, gan lietos torņus. Pēdējo izturība tikai procenti no velmēto tāda paša biezuma bruņu izturības. Lietais bruņutērauds ir vājāks par velmēto. Lielāko daļu kara smaguma iznesa ne tas T-34 tanks, kuru mēs bijām pieraduši redzēt uz postamentiem padomju gados un kuru dēvēja par uzvaras tanku. Pēdējo sauca T-34-85, taču pirms tam karoja vājāka modifikācija T-34-76, kas lielā skaitā atradās frontē līdz pat kara beigām. T-34-85 sāka ražot tikai 1944. gada sākumā, un masveidā frontē tas nonāca gada otrajā pusē. Bet 1944. gada jūlijā apbruņojumā pieņēma arī par T-34-85 nesalīdzināmi labāku tanku T-44. Taču frontē tas, kā jau teikts, nenonāca.
T-34-76 pavisam saražoja 35 330 eksemplāros. Padomju propaganda to aizgūtnēm slavēja, un tanka radīšanas brīdī tas tiešām bija labs. Tam kā vienam no pirmajiem tankiem pasaulē bija pretšāviņu bruņas, novietotas racionālā leņķī, kā arī tiem laikiem labs lielgabals un jaudīgs dīzeļdzinējs, platas kāpurķēdes. Tanka priekšgalā sēdēja vadītājs un radists, tālāk atradās kaujas nodalījums ar torni, aizmugurē dzinējs un transmisija. Viss gandrīz tāpat kā mūsdienu tankiem. Taču arī trūkumu tam piemita daudz. Pirmajos gados T-34 nebija tehniski drošs. Četru ātrumu ātrumkārba izrādījās neveiksmīga, jo ātrumus pārslēgt varēja tikai fiziski spēcīgs vadītājs, tādēļ vēlāk to nomainīja pret labāku piecu ātrumu kārbu. Pirmsākumos tanka vadāmība bija ārkārtīgi slikta, bet dīzelis milzīgos apjomos «ēda» eļļu, turklāt tam bija nepietiekams motorresurss. Tanks bija gandrīz «akls», jo tā novērošanas ierīces bija nekvalitatīvas un izvietotas neveiksmīgi.
Tanka gaita pa nelīdzenu reljefu bija ļoti saraustīta, bet tanka iekšpusē piekare gar katru bortu aizņēma daudz vietas. Jau 1941. gadā PSRS izstrādāja un ražoja vieglo tanku T-50 ar torsionu piekari, šī piekare ir neapšaubāmi pārāka un tiek izmantota gandrīz visiem mūsdienu tankiem. Savukārt T-34 bija riteņu-kāpurķēžu tanka evolūcijas rezultāts ar visām no tā izrietošām sekām. Bruņu biezums visos rakursos - 45 mm, arī tornim. Bruņu slīpais novietojums gan palielina bruņu biezumu pretinieka šāviņa trajektorijā, taču tāda risinājuma dēļ tiek ļoti samazināta tanka iekšējā telpa. Visos padomju kara laika tankos valdīja liela šaurība, taču apkalpei šādos apstākļos bija jāatrodas ne vienu vien stundu.
Alumīniju - tankiem!
Lidotāji pagaidīs...
Ar T-34 tanku saistās kuriozs, kāds laikam bija iespējams tikai PSRS. Tā izslavētajam dīzeļdzinējam B-2 bija alumīnija sakausējuma karteris un cilindru bloki. Taču PSRS tolaik katastrofāli trūka alumīnija; ne jau velti lielai daļai padomju iznīcinātāju korpusus un spārnu lonžeronus izgatavoja no koka. Paradokss slēpjas apstāklī, ka tankam 100 vai pat 300 lieki kilogrami neko nenozīmē un nedaudz smagākais dzinēja čuguna karteris un cilindru bloks tā kaujasspējas nemazinās. Savukārt lidmašīnu konstruktori cīnījās par katru svara gramu. Dūralumīnija spārnu lonžeroni iznāktu ne tikai daudz vieglāki, bet arī izturīgāki. Tikai tiem alumīnija nepietika, jo to vajadzēja tankiem. Abu modeļu T-34 tankus kara laikā saražoja apmēram 52 000 eksemplāros. Arī 17 000 pašgājējlielgabalus un smagos tankus ražoja ar tā paša dīzeļa modifikācijām. Turklāt dzinējus vajadzēja krietni vairāk nekā saražoto tanku, jo tie bieži bija jāmaina.
Staļina «ērgļiem» nepaveicās, ka padomju tankiem bija alumīnija dzinēji. Šis dīzelis, tāpat kā gandrīz viss Padomju Savienībā, nebija padomju izgudrojums. Tas bija vācu BMW VI un uz tā bāzes PSRS ražotā M-17 aviobenzīnmotora dīzeļa versija. Sākotnēji dīzelis B-2 tika paredzēts aviācijai, taču trīsdesmito gadu beigās tā jauda modernām lidmašīnām jau izrādījās par mazu. Arī šodien šī vecā dīzeļa modificētā versija, nu jau ar jaudu 1130 zirgspēku, tiek uzstādīta modernākajam krievu tankam T-90M.
Apkalpe, kura neko neredz
Vēl viena problēma bija tā, ka visiem T-34 modeļiem dzinējs atradās gareniski, bet aiz tā vēl transmisija. Motora nodalījums iznāca garš, un līdz ar to tanka tornis «nobīdījās» uz priekšgalu. Vācu tankiem dzinēji arī bija novietoti gareniski, taču ātrumkārba un transmisija atradās priekšgalā. Tas ļāva vāciešiem tanka torni novietot tanka vidusdaļā. Šis apstāklis pozitīvi ietekmēja torņa apkalpes komfortu, tankam pārvietojoties pa nelīdzenu reljefu. Vēl svarīgāk bija tas, ka vācu tanks iznāca izsvarotāks, jo tornis atradās tanka vidū. Savukārt T-34 un arī smagajiem padomju tankiem priekšgalā esošais tornis papildus pārslogoja jau tā noslogotos tanka priekšējos skrituļus. Te jāņem vērā, ka visiem tankiem biezākas, līdz ar to smagākas bruņas ir frontālā plaknē priekšā. Nevienu tanku nevar un nevajag vienādi nobruņot no visām pusēm, jo tas kaujas laikā cenšas nepagriezt ienaidniekam sānus. Frontālā projekcija ir mazāka, arī ar biezākām bruņām. Tātad pretiniekam tur grūtāk trāpīt, arī caursist bruņas.
60 grādu leņķī novietotā T-34 priekšējā bruņuplātne radīja vēl vienu problēmu. Vadītāja un radista lūkām tanka augšdaļā horizontālā plaknē vienkārši nepietika vietas. Tādas lūkas augšējā korpusa bruņuplātnē torņa priekšā bija visiem vācu tankiem. Arī panterai, kurai priekšējo bruņuplātne bija novietota ieslīpi, bet torņos vidū. Krieviem neatlika nekas cits, kā T-34 vadītāja lūku izgriezt priekšējās slīpi novietotajās 45 mm biezajās bruņās. Turpat blakus labajā pusē tika izgriezts caurums radista ložmetēja «tornītim». Līdz ar to bruņuplātne zaudēja sākotnējo izturību, tajā radās pavājinātas zonas. Pretinieka šāviņš, trāpot šajos «caurumos», mehāniķa lūku nereti ietrieca tankā iekšā ar visām no tā izrietošām sekām.
T-34 tankam arī lūku skaits kā tāds bija nepietiekams. Dažiem T-34 modeļiem tādas bija tikai divas - jau minētā mehāniķa un vēl viena liela un smaga tornī visa tā platumā. Problēma ir tā, ka trāpījuma gadījumā tanks mēdz aizdegties, bet tad apkalpei tas pēc iespējas ātrāk jāpamet. Ja uz četriem apkalpes locekļiem ir tikai divas lūkas, ātri to izdarīt neizdosies. Vēl jo vairāk, ja torņa lūka ir smaga - ievainotam tankistam tad vienkārši var nepietikt fiziska spēka to atvērt. Lielākajai daļai T-34-76 un arī T-34-85 tornī bija divas, bet mazākas lūkas. Tātad trīs uz četriem vai pieciem apkalpes locekļiem. Vācu tankistiem izglābties no degoša tanka bija lielākas izredzes, jo katram iznāca pa lūkai, dažiem modeļiem pat vairākas.
Lielākais tanka T-34-76 trūkums - ar pienākumiem pārslogotais komandieris. Šim tankam tornī atradās tikai divi vīri - lādētājs un komandieris. Vēl divi, mehāniķis un radists, sēdēja «pirmajā stāvā». Komandierim bija jāvada apkalpes darbība, jādod komandas, kā arī jānovēro apkārtējā situācija un laikus jāpamana apdraudējumi, jāatrod mērķi. Bez visiem šiem pienākumiem tanka komandieris bija arī tēmētājs, kuram ne tikai vajadzēja pagriezt torni, precīzi notēmēt lielgabalu un izšaut, bet arī pareizā brīdī dot komandu mehāniķim apturēt tanku. Arī lādētāju nokomandēt, kādu šāviņu ielādēt lielgabalā. Tolaik tankiem vēl nebija lāzera tālmēru un lielgabala stabilizatoru, kuri ļautu šaut un trāpīt braukšanas laikā. Lai kaut kam trāpītu, tankam bija jāapstājas. Turklāt trāpīt parasti izdevās ne ar pirmo šāvienu, bet, lai iznīcinātu pretinieka tanku, parasti vajadzēja vairākus šāviņus.
Komandierim arī vajadzēja dot komandas vadītājam, jānorāda orientieri tanka kustības virzienam, bet briesmu brīdī jāatrod aizsegs. «Pirmais stāvs» visiem, arī vācu tankiem, bija «pusakls». Vadītāja lūkas spraugu, caur kuru viņš kaujaslaukā skatījās, parasti aizsita ar dubļiem un zemi. Redzēt tur varēja ļoti maz ko. Šim tankam nebija arī komandiera tornīša ar novērošanas spraugām un periskopiem. Ja konkrētā tanka komandieris pildīja vēl arī tanku vada vai rotas komandiera pienākumus, visus uzdevumus vienlaikus paveikt kvalitatīvi bija praktiski nepiespējami.
1943. gadā dažiem T-34-76 modeļiem parādījās komandiera tornītis. Teorētiski tajā vajadzēja atrasties vēl vienam apkalpes loceklim, kurš varētu pildīt tēmētāja pienākumus. Realitātē gan tik skaisti nebija, jo torņa izmēri palika iepriekšējie, un tādēļ jaunais apkalpes loceklis, kurš pildīja komandiera pienākumus, sēdēja burtiski virsū tēmētājam. Loģiski būtu bijis palielināt torņa izmēru, taču to nebija iespējams izdarīt torņa pamatnes diametra dēļ. Lai palielinātu torni, neizbēgami bija jāpalielina torņa pamatnes diametrs, bet tas nebija tik vienkārši izdarāms.
Vācu kārtība
Vācu tankistiem tādas problēmas bija svešas, jo viņu kaujas mašīnas bija kantainākas, iztiekot bez racionālos leņķos novietotām bruņuplātnēm, toties vajadzīgās vietās uzliekot gana biezas un izturīgas bruņas. Tanka iekšējais apjoms iznāca lielāks, apstākļi apkalpei komfortablāki. Vācu tankisti nelietoja padomju tankistu tā sauktos šlemafonus, kas būtībā pildīja bruņucepures funkcijas. Vācieši iztika ar parastajām laiviņām, jo vietas tankā gana un apdraudējums savainot galvu, atsitoties pret kādu stūri, nebija liels. Klasiski vācu vidējiem un smagajiem tankiem apkalpe sastāvēja no pieciem vīriem, no kuriem trīs atradās tornī. Komandierim, protams, bija savs novērošanas tornītis, aprīkots ar visu nepieciešamo. Tēmēkļi un novērošanas ierīces augstas kvalitātes. Komandieris nešāva no lielgabala un nedeva komandas lādētājam, kādu šāviņu ielādēt - ar to galā tika tēmētājs. Tā vietā komandieris vadīja kauju, novēroja apkārtni, izvēlējās mērķus, komandēja tēmētāju un tanka vadītāju, bet vada un rotas komandieris arī citus tankus.
Visos vācu tankos atradās labas rācijas. Padomju tankos rācijas masveidā parādījās tikai kara otrā pusē. Līdz tam vadu un rotu vajadzēja vadīt ar karodziņiem, kas kaujā bija neiespējami. Kaujas apstākļos, ja arī kādas karodziņu komandas tika dotas, tās neviens tāpat neredzēja. Tādēļ T-34 uzbrukumā devās katrs par sevi. Bieži vien ātrumkārbā ieslēdzot vienu ātrumu un kaujā nepārslēdzoties. Ar aizvērtām lūkām, apkārt neko neredzot.
1941. gadā T-34-76 galvenie tehniskie raksturlielumi «uz papīra» izskatījās pārāki par jebkuru vācu tanku. Teorētiski padomju tankam vajadzēja uzvarēt visās tanku kaujas. Tikai teorija sabruka, sastopoties ar reālo dzīvi. Vācu tanki kaujā darbojās kā vienots veselums, efektīvi sadarbojoties. Pamanot apdraudējuma avotu, pret to uguni vērsa viss vads vai rota. Vācu tanku komandieri pārredzēja kaujaslauku, vadīja kauju un īstā brīdī deva attiecīgas komandas savas apkalpes vīriem vai kaimiņu tankiem. Vācu tankā visi apkalpes vīri varēja vērot kaujaslauku, jo visiem bija piemērotas novērošanas spraugas un periskopi. Ar vājākiem benzīnmotoriem aprīkotie vācu tanki izrādījās kustīgāki un veiklāki. Apgāja T-34 no flangiem un sašāva sānos. Nekas kardināli nemainījās pat 1944. gada otrā pusē un kara beigās, parādoties kaujaslaukos arī «uzvaras tankam» T-34-85. Tam pretī stājās panteras, lieliski nobruņotie triecienlielgabali StuG III, StuG 42, StuG IV un tanku iznīcinātāji Jagdpanzer IV un Jagdpanther. Pat vidējā vācu tanka Pz.Kpfw.IV kara beigu modeļi pret T-34-85 varēja cīnīties kā līdzīgs ar līdzīgu. Pret vācu smagajiem abu modeļu tīģeriem padomju uzvaras tankam izredzes bija pavisam vājas. Tādēļ 1943. gadā padomju rūpniecībai vajadzēja radīt jaunu tanku, kas būtu līdzvērtīgs pretinieks vāciešiem. Tāds arī tika radīts un nosaukts par T-44. Tam bija tikai viena nelaime - Otrā pasaules kaujas laukos T-44 tā arī neieradās. Kādēļ tā - par to Nezināmās Kara Vēstures nākamajā numurā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita