Jau kopš izveidošanas brīža 1941. gadā Lielbritānijas Special Air Service jeb SAS ir bijusi leģendāra vienība. Visos bruņotajos konfliktos, kuros bijusi iesaistīta Britānija, SAS allaž atradusies uzbrukuma smailē. Līdzīgi citām radniecīgām vienībām, piemēram, ASV Delta komandai vai vācu Jagdverband, SAS bieži vien ir uzskatīta par valsti valstī - ar saviem noteikumiem, tradīcijām, bieži vien nihilistisku attieksmi pret klasisko militāro kara vešanas mākslu un alternatīvu skatījumu uz to.
SAS pirmsākumi meklējami divu britu virsnieku Dadlija Klārka un Deivida Stirlinga idejās par moderno karadarbību. 1940. gada maijā, pēc britu ekspedīcijas korpusa sakāves Francijā un evakuācijas uz dzimteni, Vinstons Čērčils meklēja veidu, kā Vācijas kara mašīnai dot atbildes triecienu. Laika bija maz, jo Lielbritānija pēc Francijas, Dānijas, Norvēģijas, Beļģijas, Nīderlandes un Polijas krišanas bija palikusi pēdējais bastions, kas vēl pretojās nacistu ekspansijai. Lai panāktu ASV atbalstu, nepietika tikai ar veiksmīgām gaisa kaujām Lielbritānijas debesīs, bija nepieciešams domāt arī par uzbrukuma operācijām.
Doma par speciālu uzdevumu vienību britu ģenerālštāba virsnieka Dadlija Klārka prātā dzima Palestīnas tuksnešos 1936. gadā. Tobrīd tur arābi bija sākuši sacelšanos pret britu impērijas mandāta varu. Klārks, Palestīnā pildot izlūkošanas virsnieka pienākumus, bija aculiecinieks tam, cik lielu postu var radīt mazu un agresīvu vienību reidi pretinieka aizmugurē.
Pulkvežleitnants Dadlijs Klārks bija teju vai stereotipisks britu virsnieks. Dzimis 1899. gadā britu vidusšķiras ģimenē Dienvidāfrikā, bet 1916. gadā septiņpadsmit gadu vecumā sāka mācības Karaliskajā Kara akadēmijā Vulvičā. Pēc sešiem mēnešiem Klārks jau bija artilērijas leitnants. Jaunā virsnieka raksturu spilgti parāda notikumi viņa militārās karjeras sākumā: septiņpadsmit gadus veco artilērijas virsnieku nepilngadības dēļ uz Rietumu fronti nenosūtīja, taču viņš atrada izeju - pieteicās dienestam Karaliskajā Gaisa korpusā un Ēģiptē kļuva par pilotu. Pēc kara, nonācis atpakaļ sauszemes spēkos, Klārks pretēji militārajam reglamentam turpināja pie formas nēsāt pilota spārnus, gadiem ilgi par šo jautājumu konfliktējot ar saviem priekšniekiem.
Commando dzimšana
Sākoties Otrajam pasaules karam, Klārks saņēma pulkvežleitnanta pakāpi un uzdevumu organizēt britu izlūkošanas tīklu Eiropā. Pirmajos kara mēnešos Klārks divreiz paspēja pabūt Norvēģijā, Ziemeļframcijā un Īrijā. Pirmie kara mēneši britiem bija neveiksmīgi - vācu rokās krita Polija, Dānija, Norvēģija un Francija, no kurienes britu ekspedīcijas korpusam vajadzēja atkāpties lielā steigā.
Tikai dienu pēc britu spēku veiksmīgās evakuācijas no Denkerkas Klārks pievērsās idejai par speciālajiem spēkiem - jauna veida vienībām, kas spētu veikt uzbrukuma operācijas ārpus ierastajiem kara likumiem un tradīcijām, iztiekot bez plašas loģistikas sistēmas, artilērijas un citas atbalsta infrastruktūras. Ideja nāca īstajā laikā, jo pēc Francijas krišanas britu ekspedīcijas korpuss dzimtenē atgriezās tikai ar vieglu bruņojumu, ko karavīri spēja panest, bet tanki, lielgabali un liela daļa atbalsta resursu palika Francijas piekrastē. Klārka darbība vainagojās ar vienības izveidošanu, kurai piešķīra nosaukumu Commando. Apzīmējums commando ir dzimis vēl būru kara laikos, kad britu spēkiem Dienvidāfrikā pretī stājās īpašas partizānu operācijām sagatavotas būru vienības. Līdzīgā veidā Palestīnā cīnījās arābi, kuru revolūcijas apspiešanai bija vajadzīgs vesels britu armijas korpuss. Savā ziņā Klārku var uzskatīt par speciālo spēku «tēvu» - viņš savu roku ir pielicis gan pie britu Commandos, gan SAS, gan ASV reindžeru vienību radīšanas.
Klārka ideja guva priekšniecības atbalstu, un jau 1940. gada 5. jūnijā vienības projekts atradās uz premjerministra Vinstona Čērčila galda. «Ir nepieciešams sagatavot visu nepieciešamo, lai organizētu īpaši mācītas vienības, kas sētu šausmas pretinieka teritorijā. Es sagaidu, ka Ģenerālštāba virsnieki sagatavos plānus, kā nodrošināt nepārtrauktu ofensīvu pret vācu okupēto Francijas piekrasti, kura tiktu nosēta ar vācu līķiem,» rakstīja Čērčils. Jau 8. jūnijā Klārks saņēma pavēli par pirmās operācijas plānošanu un viņa paaugstināšanu pulkveža dienesta pakāpē. Jaunizceptajam pulkvedim bija piešķirta pilnīga rīcības brīvība, ko ierobežoja tikai viens noteikums - operācijās nedrīkst iesaistīt vienības, kas nepieciešamas Britu salu piekrastes aizsardzībai, toties Klārka padotajiem bija tiesības saņemt visu tobrīd pieejamo modernāko bruņojumu.
Lielbritānijas armiju aplidoja ziņa, ka tiek meklēti brīvprātīgie īpaši bīstamam uzdevumam. Tikai divas nedēļas vēlāk - naktī no 23. uz 24. jūniju - Francijas piekrastē notika pirmais Commando 11. vienības reids. Par to, cik kritiskā situācijā tobrīd atradās briti, liecina viens fakts: šajā operācijā iesaistītie karavīri bija saņēmuši divdesmit Thompson mašīnpistoles, un tā bija akurāt puse no visa tobrīd Lielbritānijā pieejamā šo ieroču arsenāla... Arī brīvprātīgo sagatavotība bija tālu no vēlamās, jo kopīgam mācību kursam bija atvēlēta tikai viena diennakts. Tomēr Francijas krastā 200 brīvprātīgie izkāpa apņēmības pilni. Neko dižu gan viņi nepaveica - likvidēja dažus vācu sargkareivjus un iemeta pāris granātu kādā vācu armijas ēkā. Šai akcijai drīzāk bija simboliska nozīme, jo tā notika tikai dienu pēc Francijas kapitulācijas un Hitlera paziņojuma, ka «ir pienācis laiks Lielbritāniju notīrīt no Eiropas kartes». Pirmais ievainotais vienībā bija pats pulkvedis Klārks - reida laikā vācu lode gandrīz norāva pulkvedim ausi. Lai arī panākumi bija necili, tomēr šī operācija parādīja specvienību reidu iespējamību. Britu izlūkdienests atzinīgi novērtēja jauno projektu un drīz vien pārņēma tā vadību, savukārt Klārks saņēma uzdevumu doties uz Ziemeļāfriku.
Arčibalds Deivids Stirlings
Lai puslīdz droši no Londonas sasniegtu Kairu, Klārks, maskējies par amerikāņu kara korespondentu, ceļā pavadīja nedēļu. No Lielbritānijas lidmašīnā sasniedzis neitrālo Portugāli, tālāk viņš lidoja uz Kanāriju salām, bet no turienes uz Gambiju. Tālāk caur Sjerraleoni pulkvedis sasniedza Bethērstu Nigērijā, kur viņš ar kustības Brīvā Francija virsniekiem pārrunāja idejas par tāliem reidiem pāri Sahāras tuksnesim itāļu armijas aizmugurē Lībijā. No Nigērijas Klārks lidoja uz Hartūmu, kur ieradās amerikāņu kara korespondenta ampluā - iespaidīgās melnbaltās golfa biksēs. Nākamajā dienā viņš jau bija britu spēku komandiera Ziemeļāfrikā feldmaršala Arčibalda Veivela štābā.
Tobrīd Āfrikā jau darbojās 8. Commando brigāde, kas lielākoties stāvēja dīkā - tā kā trūka piemērotu peldlīdzekļu, britu vadība vilcinājās īpaši sagatavotos karavīrus sūtīt uzdevumos ienaidnieka kontrolētajā Ziemeļāfrikas teritorijā. Viens no vīriem, kurš īpaši nepacietīgi gaidīja iespēju sevi pierādīt kaujā, bija 25 gadus vecais virsleitnants Arčibalds Deivids Stirlings - inteliģents skotu aristokrāts, kurš sevī iemiesoja arī pleiboja un sapņotāja īpašības. Par atrašanos Āfrikā Stirlings nebija sajūsmā, jo vispārējais virsnieku viedoklis bija, ka «tuksnesī speciālajām operācijām nav vietas», bet tas nozīmēja, ka Commando dalībniekiem laiku nāksies pavadīt bezdarbībā.
Pēc neveiksmīga eksperimenta, izmēģinot desantēšanos ar izpletni tuksnesī, Stirlings, gulēdams slimnīcā ar smagu muguras traumu, ieskicēja jauna veida specvienības koncepciju. Doma par izpletņiem Stirlingam bija radusies kopā ar virsleitnantu Džoku Luisu, kurš bija ticis pie 50 izpletņiem - patiesībā tie bija paredzēti armijas kontingentam Indijai, taču kļūdas dēļ bija nonākuši Aleksandrijā. Tur nevienam tie īsti nebija vajadzīgi, jo vienīgie cilvēki, kuri Āfrikā lēca ar izpletņiem, bija notriektu lidmašīnu piloti. Visā reģionā nebija neviena izpletņlēkšanas instruktora un nevienas izpletņlēcēju vienības. Tādēļ Stirlings un Luiss trenējās paši uz savu roku, izmantojot vecu Vickers Valentia pasta lidmašīnu. Izmēģinājuma lēciena laikā Stirlingam nepaveicās - izpletņlēkšanai neatbilstošās lidmašīnas spārns saplēsa virsleitnanta izpletni, un viņam iznāca ļoti smaga piezemēšanās.
Jaunā vienība bija solis projām no Commando koncepcijas. Tā bija vienība, kuras darbības vadlīnijas bija visai izplūdušas, atmetot tradicionālo britu armijas sistēmu, kurā virsnieku no ierindas karavīra šķīra teju vai siena. Pēc Stirlinga ieceres tai bija jābūt 60 vīru lielai vienībai, sadalītai piecās apakšvienībās. Tolaik Commando reidi lielākoties notika aptuveni 200 vīru vienību sastāvā - tās gan varēja ienaidniekam radīt daudz problēmu, taču arī pašas bija grūti vadāmas, un to operācijām bija grūti panākt pārsteiguma momentu. Mazas vienības turpretim varētu iefiltrēties nemanītas, izdarīt savu darbu un āri laisties prom, izmantojot britu tālas darbības motorizētās izlūkošanas grupu atbalstu.
Virsleitnants, kurš tik tikko bija iemācījies pārvietoties ar kruķiem, izkāpa no taksometra pie britu Tuvo Austrumu reģiona virspavēlnieka ģenerāļa Kloda Okinleka štāba durvīm. Stirlingu apturēja sargs, kurš nenoticēja stāstam par kavētu tikšanos un mājās aizmirstu caurlaidi. Virsleitnants demonstrēja nekaunības paraugstundu un, vienkārši izlauzies garām sargam, bez klauvēšanas iebruka vienā no štāba kabinetiem, kur uzdūrās senam paziņam, ģenerālim Smitam. Tas Stirlingu pazina vēl no akadēmijas laikiem, kur 1939. gadā bija lasījis lekcijas, un uzskatīja viņu par «vienu no visproblemātiskākajiem vienības virsniekiem». Tādēļ Smits bez garām runām jauno nekauņu izlika aiz durvīm. Stirlings neapjuka un ieklupa štāba priekšnieka ģenerālmajora Nila Ričija kabinetā. Ričijs, skotu aristokrātu dzimtas atvase, labi zināja tikpat seno skotu Stirlingu klanu, tādēļ bija noskaņots labvēlīgāk nekā Smits un bija ar mieru uzklausīt virsleitnanta ideju par «nelielu vienību ar īpaši atlasītiem karavīriem, kas ar izpletņiem desantētos pretinieka aizmugurē un iznīcinātu vācu gaisa spēkus uz zemes». Ģenerālis, trīsreiz pārlasījis Stirlinga slimnīcā ar roku uzrakstīto ziņojumu, atzinīgi noteica, ka «tas varētu būt plāns, ko mēs meklējam». Zaļā gaisma bija dota.
Kebritas nometne
Commando brigādes zināmākais reids Āfrikā bija mēģinājums nogalināt vācu feldmaršalu Rommelu. Tas beidzās ar neveiksmi - lai gan 59 kaujiniekiem izdevās ieņemt norādītos mērķus, izlūkošanas dienests bija kļūdījies un vācu feldmaršals nevienā no tiem neatradās. Tas bija pēdējais «klasiskais» Commando reids, pēc kura tika paziņots, ka brigāde tiek sadalīta mazākās vienībās, kas specializēsies triecienvienību taktikā sauszemes operācijās.
Šis lēmums bija viens no iemesliem, kādēļ Okinleks akceptēja Stirlinga ideju par mazu speciālo uzdevumu vienību izveidi. Ģenerālim nebija ko zaudēt - sešdesmit vīru visā Āfrikas kauju teātrī bija tīrais nieks, savukārt Stirlinga solījumi izklausījās iespaidīgi. Neko daudz tur nevarēja zaudēt, tādēļ Stirlings, paaugstināts kapteiņa pakāpē, saņēma tiesības rekrutēt sešus virsniekus un sešdesmit karavīrus. Jaunā vienība tika arī pie jauna nosaukuma - Special Air Service. Līdz tam šo nosaukumu izmantoja pulkvedis Klārks: viņš jau vairākus mēnešus īstenoja plašu maldināšanas operāciju, kuras mērķis bija pretiniekam radīt iespaidu, ka briti gatavojas veikt plašu gaisa desanta operāciju vācu Āfrikas korpusa aizmugurē. Šo uzdevumu it kā vajadzēja veikt dzīvē nemaz neeksistējošai brigādei ar nosaukumu Special Air Service. Bet tagad, pateicoties Stirlinga pūlēm, šāda specvienība tiešām varēja tikt izveidota.
Stirlinga komanda saņēma «L vienības» nosaukumu, un viņu operācijai vajadzēja kļūt par daļu Klārka iecerētās dezinformācijas kampaņas. «Lai kāds būtu jūsu projekta rezultāts, jūsu eksistence būtiski atvieglos Klārka uzdevumu,» Stirlingam novēlēja ģenerālis Okinleks.
Nedēļas laikā Stirlings atrada uzdevumam piemērotus vīrus. Vienības kodolu veidoja seši virsnieki - Luiss, Tomass, Boningtons, Freizers, Makgonals un Meins. Divi no viņiem ieies vēsturē kā vienas medaļas pretējās puses - Meins, gandrīz vai stereotipisks īru kauslis un vienlaikus dzejnieks ar romantiķa dvēseli, rekrutēšanas brīdī sēdēja apcietinājumā pēc tam, kad bija piekāvis savas vienības komandieri, savukārt Luiss laiku pavadīja, Tobrukā īstenojot reidus pāri frontes līnijai. Aukstais aprēķins, ar kādu Luiss plānoja un veica asiņainus reidus vācu un itāļu aizmugurē, bija izšķirošais faktors, lai nelielā kompānija pārvērstos par reālu un efektīvu vienību.
Vienības mācību bāze atradās Kabritas postenī netālu no Suecas kanāla un sastāvēja no dažām teltīm, krēsliem, viena galda un nosaukuma zīmes. Pirmais vienības treniņreids divpadsmit vīru sastāvā bija vērsts pret netālo Jaunzēlandes karavīru nometni - sešos braucienos vīri savā trīstonnīgajā kravas auto pārveda «rekvizēto» ekipējumu - ne tikai sešpadsmit teltis, bet arī smalkus krēslus, bāra leti un klavieres, ko gan neviens īsti spēlēt neprata. Necilajā Kebritas cietoksnī bija sākusies jauna ēra - nākamo septiņdesmit gadu laikā SAS vīri, saglabājot vienības brīvdomīgo raksturu, piedalīsies visās militārajās operācijās, ko veiks Lielbritānijas Bruņotie spēki.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita