Leģendārs ierocis cīņai pret tankiem un bruņutransportieriem.
Ja mēs piedalītos kādā no populārajām viktorīnām, tajā varētu uzdot jautājumu: kurš un kad izgudroja slaveno «Molotova kokteili» - efektīvu kājnieku ieroci cīņai pret tankiem? Un piedāvāt trīs atbilžu variantus: 1) somi 1939.-1940. gada Ziemas kara laikā; 2) PSRS 1941. gadā, cenšoties apturēt vācu tankus pie Maskavas; 3) tā autors ir padomju ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs.
Ja izvēlējāties pirmo variantu, rezultātu var vērtēt kā «silts». Jo «karsta» un precīza šī atbilde tomēr nav: lai arī «Molotova kokteiļa» autori tiešām ir somi, viņi to izgudroja vēl pusgadu pirms Staļina agresijas. Somijas armijas vadību nemierīgu darīja fakts, ka tās rīcībā nav spēcīgas prettanku artilērijas, kas bija absolūti nepieciešama, zinot, cik daudz tanku ir Padomju Savienības rīcībā. Tādēļ dažus mēnešus pirms Ziemas kara sākuma Somijas aizsardzības resors pasūtīja valsts kompānijai Alko pusmiljonu tukšu pudeļu, kurās bija paredzēts iepildīt spirta, benzīna, petrolejas un sveķu maisījumu. Somu kājnieku taktika paredzēja ar šādām pudelēm bruņotus karavīrus izvietot maskētos ierakumos gar ceļiem, kur viņiem vajadzēja palaist garām pretinieka tankus, bet pēc tam no aizmugures tos apmētāt ar degmaisījumu, cenšoties trāpīt motora nodalījumā. Somijas vēsturnieki apgalvo, ka tieši tādā veidā viņi Ziemas kara laikā iznīcinājuši pusi padomju kaujas tehnikas, taču varam vien minēt, cik precīzi ir šie dati.
Somu kapteiņa izgudrojums
Katrā ziņā somi vēl šobaltdien aktīvi aizstāv savas tiesības uz «Molotova kokteiļa» izgudrotāju godu. Kad pirms gadiem divdesmit Sanktpēterburgā kāda kompānija izlaida alkoholisku dzērienu ar nosaukumu «Molotova kokteilis», Somijā sākās sašutuma vētra - galvenokārt jau tādēļ, ka uz etiķetes bija rakstīts: «Degmaisījuma pudeles parādījās 1941. gadā, un ar tām Sarkanā armija apturēja ienaidnieka tankus.» Somu profesors Hendriks Meinanders klaji ņirgājās par teksta autoriem: «Tas ir uzskatāms piemērs, cik maz krievi zina par karu.» Savukārt somu rakstnieks Ilki Taipale grāmatā 100 Somijas sociālās inovācijas «Molotova kokteili» pieskaitīja pie Somijas ievērojamākajiem izgudrojumiem.
Saskaņā ar somu pētījumiem polttopullo (tā somiski saucas degmaisījuma pudele) idejas autors ir kapteinis Ēro Kuitinens, kurš šo ieroci izgudrojis 1939. gada pavasarī. Tiesa, pirmajiem modeļiem piemita trūkumi, piemēram, degšķidrums ātri notecēja gar tanka bruņām un nenodarīja tam nekādu kaitējumu. Problēmas bija ar auduma lupatiņu, ko stiprināja pudeles kakliņā un pirms metiena aizdedzināja - aizdegšanas process bija ķēpīgs, un tā laikā karavīrs pats varēja kļūt par vieglu mērķi. Tādēļ Kuitinens ierosināja izmantot īpašus sērkociņus, kas pat vējā varēja degt apmēram minūti. Ērtības labad pāris šādu sērkociņu ar stiepli vai izolācijas lenti piestiprināja pudelei, lai karavīram kaujas karstumā nebūtu jāmeklē pa kabatām. Bija arī variants, kur pudelē ievietoja stikla ampulu ar sērskābi vai balto fosforu - pudelei triecoties pret tanku, ampula saplīsa un degšķidrums aizdegās. Savukārt šķidruma notecēšanu novērsa, sastāvam pievienojot darvu - rezultātā degšķidrums dega ilgāk un radīja vairāk dūmu.
Nosaukums «Molotova kokteilis» gan radās jau Ziemas kara laikā, kad padomju aviācija bombardēja Somijas pilsētas ar kasešu bumbām. Padomju propaganda apgalvoja, ka tie esot meli, jo patiesībā no lidmašīnām metot nevis bumbas, bet maizi somu badacietējiem. Somi, atbildot uz to, aviobumbas iesauca par «Molotova maizeskastēm». Kad un kuram tieši ienāca prātā degmaisījuma pudeles nodēvēt par «Molotova kokteili», nav zināms, taču sākumā nosaukums mazliet atšķīrās un bija «Kokteilis Molotovam».
Poļu pieredze
Arī poļi intensīvi izmantoja degšķidruma pudeles. 1939. gada rudenī viņi ar tām rietumos apmētāja vērmahta, bet austrumos - padomju tankus. Varšavas sacelšanās laikā 1944. gadā poļi plaši izmantoja gan pudeles, gan pudeļmetējus - improvizētas katapultas un arbaletus. Tādēļ ir vērts ieklausīties poļu vēsturnieka Adama Kačinska teiktajā par padomju degmaisījumu KS: «Staļingradā tika radīta KS modifikācija, kas bija efektīva aukstajā Krievijas ziemā. Saskaņā ar reglamentu katram karavīram, kurš devās cīņā pret tankiem, bija jābūt vismaz vienai pudelei ar degmaisījumu. Tiesa, viena pudele tanku nevarēja nopietni sabojāt, taču degšanas rezultātā fosfors radīja biezus dūmus, kas padarīja aklu tanka apkalpi. Saskaņā ar padomju datiem, kam gan īsti nevar uzticēties, ar degmaisījuma pudelēm kara laikā tika iznīcināti 2429 tanki un bruņutransportieri.»
Padomju modifikācija
Kā zināms, Krievijai patīk dižoties, ka šajā valstī viss ir visvislabākais, visvislielākais un tā tālāk. Tādēļ nav brīnums, ka atradās krievu vēsturnieki, kuri apšaubīja somu pirmatklājēju slavu attiecībā uz degmaisījuma pudelēm. Aizrakās pat līdz Pirmajam pasaules karam, kad krievu ģenerālis Kondzerovskis esot nācis klajā ar ideju no aeroplāniem pretinieku apmētāt ar «degošiem lādiņiem» - stikla pudelēm, kas pildītas ar benzīnu, mazutu un petroleju. 1915. gadā krievu aviatori esot saņēmuši gandrīz 35 000 degmaisījuma pudeļu, un tātad somu stāsti par šāda ieroča izgudrošanu uzskatāmi par pasaciņām.
Taču krievu versijā ir divi būtiski «bet». Pirmais - no aeroplānu degpudelēm karā nebija nekādas jēgas, jo pudeles parasti nokrita mīkstā zemē un nemaz neaizdegās. Otrais - tad jau drīzāk pirmatklājēju gods pienākas vāciešiem, kuri tajā pašā Pirmajā pasaules karā diezgan ātri apķērās, ka angļu tankus var aizdedzināt ar benzīna palīdzību, un šis piegājiens tiešām reizēm nostrādāja.
Taču kādā citā virzienā gan krievu izgudrotāji šo to jaunu izdomāja. Proti, ļoti efektīvu degmaisījuma KS recepti, kuras pamatā bija sērs un fosfors. Šis maisījums pats aizdegās, nonākot saskarē ar gaisu pēc pudeles saplēšanas, turklāt dega divas trīs minūtes ar temperatūru līdz 1000 grādiem. Sērkociņi šādas pudeles aizdedzināšanai nebija nepieciešami, tiesa, ar šādu šķidrumu rīkoties vajadzēja ārkārtīgi uzmanīgi, lai nesaplēstu pudeli nelaikā. Tieši šāda maisījuma pudeles krievi dēvēja par «Molotova kokteiļiem », kaut gan bija arī citi nosaukumi - «Koškina maisījums» (par godu tā izgudrotājam), «Nāves kokteilis» un tamlīdzīgi.
1941. gada 12. augustā padomju aizsardzības tautas komisariāts izdeva instrukciju degmaisījuma pudeļu izmantošanai. Armijā izveidoja tanku iznīcinātāju grupas, kuru galvenais bruņojums bija degmaisījuma pudeles. Pudeļu pildīšana ar degmaisījumu notika alkoholisko dzērienu fabrikās, tiesa, nevis cehos, bet ārpusē, jo te tomēr bija darīšana ar bīstamiem šķīdumiem. Maskavā degmaisījuma pudeles izgatavoja degvīna rūpnīcā Kristāls, kuru Luftwaffe mēģināja sabombardēt. Ražotnē izcēlās ugunsgrēks, tomēr pudeļu pildīšanas procesu tas neapturēja.
Kokteilis pret kājniekiem
Degmaisījumu izmantoja ne tikai pret tankiem, bet arī pret kājniekiem: pudeles ar degšķidrumu lietoja kā mīnas, ierokot zemē blakus prettanku mīnām. Bija arī degmaisījuma fugasi - apkārt mīnai izvietoja līdz 20 pudelēm, kas sprādziena brīdī radīja ugunsstabu desmit metru augstumā un izšķaidīja degošo šķidrumu pārsimt metru rādiusā. Padomju Rietumu frontes 1941. gada 8. decembra pavēlē teikts: «No degmaisījuma pudelēm veidotie aizsprosti aizturēja pretinieka tanku virzību, daļa no tiem mīnulaukā aizdegās. 5. armijas iecirknī pavisam tika izveidoti 15 šādi degpudeļu lauki, kuros kopā izmantoja līdz 70 000 pudeļu.»
Tomēr degpudeļu galvenais mērķis bija tanki. Instrukcija paredzēja pudeli mest pa tanka motora nodalījumu. Taču tas atradās kaujas mašīnas aizmugurē, tādēļ karavīram vispirms vajadzēja nogaidīt, līdz tanks pārbrauks pāri viņa ierakumam, vai arī vienkārši pielavīties no aizmugures, lai nonāktu metiena pozīcijā. Kaut gan tika uzskatīts, ka pudeli var mest pat no 30 metru attāluma, reālā distance parasti bija 15-20 metru. Degpudele bija labs ierocis pilsētas apstākļos, taču klajā laukā, ja vien kājnieku rīcībā nebija ierakumu, nonākt līdz metiena distancei bija ļoti grūti. Lielākajai daļai pudeļu kakliņā bija iebāzta lupata, ko pirms metiena vajadzēja izņemt un samitrināt degšķidrumā, pēc tam aizdedzināt un mest pa tanku. Ja visas šīs manipulācijas mēģināja veikt atklātā laukā, visticamāk, pretinieks tinieks karavīru nošāva vēl pirms metiena.
Vērmahta kokteiļi
1941. gadā vācieši sagrāba daudzas padomju bruņojuma noliktavas, tostarp arī ar «Molotova kokteiļiem». Bet pēc tam atrada tām lietojumu cīņā pret pudeļu bijušajiem īpašniekiem. 1942. gadā vācu kājnieku vajadzībām izdotajā instrukcijā Prettanku cīņas pamati teikts: «Trofeju pudeles ar degmaisījumu no fosfora (tā sauktais Molotowcoctail) ir efektīvs līdzeklis un izceļas ar spēcīgu dūmu efektu.» Novērtējuši «Molotova kokteiļa» labās īpašības, arī vācieši paši uzsāka tā ražošanu. Vērmahtā šis ierocis ieguva nosaukumu Brandflasche (ugunsmetējam domātais maisījums plus benzīns) un Brandhandgranate 48/57 (stikla pudele ar benzīna un benzola maisījumu). Kaujās par Vācijas pilsētām degmaisījuma pudeles izmantoja tikpat bieži kā faustpatronas.
Pudeļmetēji un ampulas
Metiena distanci varēja palielināt, izmantojot pudeļmetēju, kas ļāva pudeli aizšaut 100-120 metru attālumā. Pirmie šādu tehnoloģiju izmantoja angļi, kuriem pēc evakuācijas no Denkerkas 1940. gadā gandrīz vairs nebija nekādu prettanku ieroču - visi bija pamesti Francijā. Tādēļ nācās improvizēt. Briti pārņēma somu pieredzi un iekļāva bruņojumā ieroci ar nosaukumu «stikla fosfora pudeļgranāta Nr. 76», kura pamatā bija tukša piena pudele. Tālāk ideju attīstīja līdz īpašai ierīcei, kas bija paredzēta šādu pudeļu izšaušanai - būtībā tā bija gludstobra caurule ar 63,5 mm diametru. Pulvera lādiņš ļāva pudeli aizšaut līdz pat 270 metru attālumam.
1941. gadā līdzīgu iekārtu radīja padomju konstruktors Cukermans: uz parastās Mosina šautenes stobra piestiprināja tādu kā metāla glāzi, kuras diametrs atbilda degvīna pudelei, bet šāvienam nepieciešamo enerģiju radīja, izšaujot ar tukšu patronu. Rezultātā pudele lidoja 180 metrus tālu, bet divu cilvēku komanda minūtes laikā varēja izdarīt 6-8 šāvienus. Šāda ieroča lietošana gan bija saistīta ar risku, jo netrūka gadījumu, kad pudele saplīsa šāviena brīdī, aizdedzinot strēlnieku. Tādēļ 1942. gada rudenī to ražošanai pielika punktu.
Toties izdomāja kaut ko citu - ampulu metēju, kas šāva ar 300 gramus smagām stikla vai metāla bumbiņām, kas bija pildītas ar degšķidrumu. Tāda iekārta ļāva šāviņu raidīt līdz pat 500 metru attālumam, tiesa, tādā distancē precizitāte bija diezgan viduvēja. Ampulu metēja ideja bija dzimusi jau 1915. gadā, kad ar šādu ierīci - uz trijkāja uzstādītu cauruli - šāva granātas. Ampulu metējus bieži vien izmantoja kā savdabīgus liesmumetējus, apšaudot pretinieka ierakumus un nocietinājumus. Ar tiem arī mēdza pār naidnieka pozīcijām izbārstīt propagandas skrejlapas. Taču ampulu metējam bija arī bīstami trūkumi. Piemēram, pēc sešiem vai septiņiem šāvieniem stobrs sakarsa un ampula tajā varēja uzsprāgt. Bija gadījumi, kad ampulas aizdegās pārvadāšanas laikā, tādēļ vienmēr pa ķērienam bija jābūt spainim ar vara sulfātu, jo tikai ar to varēja apdzēst liesmojošo degšķidrumu. Ņemot vērā, ka ampulu metēji vairāk bija aizsardzības ierocis, sākot no 1944. gada padomju karaspēks tos izmantoja arvien mazāk, bet kara beigās to vairs būtībā vispār nebija.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita