Kaujas, kā likums, mēdz būt asiņainas. Reizēm tās ir izšķirošas, reizēm bezjēdzīgi neizšķirtas. Bet pavisam reti tās ir bezrūpīgi amizantas. Viens no šādiem izņēmumiem ir revolucionārās franču armijas 1795. gada 23. janvāra uzvara pār Nīderlandes kara floti šīs valsts ziemeļgala pilsētas Helderas ostā.
Šķiet, tā ir pasaules karu vēsturē vienīgā kauja, kurā uzvaru pār karakuģiem guvuši kavalēristi. Kaut kas tāds bija iespējams vienkārši tādēļ, ka daļa Nīderlandes jeb Apvienoto Provinču jūras spēku - 14 kuģi, kopumā bruņoti ar 850 lielgabaliem - tā gada nežēlīgi bargajā ziemā bija iesalusi ledū.
Diemžēl nākas drošības pēc piebilst, - «protams, ja vien šāda kauja tiešām ir notikusi». Skaistu stāstu nekad nevajag sabojāt ar patiesību, mūs māca sena gudrība. Tomēr dažs urķīgs nīderlandiešu vēsturnieks ir centies pierādīt, ka uzvara Helderas ostā ir vien izdomājums franču militārisma publicitātes vajadzībām. Turklāt vēstījums it kā attēlo uzvarētos kā padevīgi gļēvus un viegli pakļaujamus ļaudis, kaut nācijas vēsture liecina ko citu. Šķiet, šādi atmaskošanas pūliņi tomēr palika bez īpašām sekmēm, jo leģendas «oficiālā versija» joprojām ir ļoti saistoša.
Zirgos sēžas arī kājnieki
Francijas Republikas Ziemeļu armija jau 1794. gadā bija iekarojusi lielu daļu Nīderlandes, ieskaitot Amsterdamu - tās lielāko un saimnieciski svarīgāko pilsētu. Armijas komandieris, divīzijas ģenerālis Žans Šarls Pišegrjū izlēma, ka viņa karaspēks te paliks visu ziemu.
Okupētā Nīderlande tikmēr 1795. gada sākumā pārvērtās Batāvijas Republikā - Francijas vasaļvalstī, kas no 1806. gada pakāpeniski tika pievienota Napoleona veidotajai impērijai. Valsts nosaukums radīts, atsaucoties uz šajā teritorijā jau pirms mūsu ēras dzīvojušo un kareivīgo batāvu cilti. Nīderlandiešu pragmatiskie politiķi atzina, ka turpināt cīnīties ar Franciju, lai aizstāvētu neatkarību, ir pagalam nepraktiski.
Uzzinājis, ka Nievedjepas upē, apmēram 80 kilometrus uz ziemeļiem no Amsterdamas, ledus bloķē karakuģus, Pišegrjū pavēlēja tos sagrābt.
Uzzinājis, ka Nievedjepas upē, apmēram 80 kilometrus uz ziemeļiem no Amsterdamas, ledus bloķē karakuģus, Pišegrjū pavēlēja tos sagrābt. Šo uzdevumu uzticēja revolucionāram nīderlandiešu renegātam - brigādes ģenerālim Janam Vilemam de Vinteram, kurš komandēja franču huzāru jeb vieglās kavalērijas pulku. Aiz katra kavalērista zirga mugurā tika uzsēdināts pa bruņotam kājnieku pulka izlūku rotas kareivim. Franču armijā viņus sauca par voltižieriem. Šādam dienestam atlasīja maza auguma rekrūšus, ko izbrāķēja grenadieru pulki. Dzīvnieku pakavus nosēja ar drānām, lai tie, naktī dunot pret ledu, nesaceltu trauksmi pretinieka rindās.
Pārsteigtie nīderlandieši 23. janvāra rītā no saviem kuģiem ieraudzīja kaujai gatavus huzārus. Jūrnieki kapitulēja bez neviena šāviena, bez nevienas cīņā izlietas asiņu lāses. Kopā ar karafloti kavalēristu pulka un kājnieku bataljona rokās krita arī vairāki tirdzniecības kuģi.
«Oficiālās versijas» apstrīdētāji apgalvo, ka nevis huzāru pulks bija aplencis floti, bet tikai daži kavalēristi devušies uz tās komandiera flagmaņkuģi un tikuši uzaicināti uz klāja, kur tad arī izteikuši prasību padoties. Turklāt jau 21. janvārī visai iekarotās valsts armijai bija nodots Batāvijas parlamenta rīkojums neuzbrukt un nepretoties franču spēkiem. Tā nu uzbrucēji uzklausīja flotes komandiera apliecinājumu, ka kuģi ar to apkalpēm paliks noenkuroti, līdz kļūs skaidra Nīderlandes tā brīža politiskā situācija.
Šāds incidents - vispār bez upuriem un lielgabalu zalvēm - citkārt diez vai būtu saucams par vēstures annālēs ierakstāmu kauju, taču notikušajam bija iespaidīgi rezultāti. Gūtā uzvara ļāva frančiem nodrošināties pret iespējamu britu - viņu sīvāko pretinieku - izcelšanos Helderā. Tāpat sagrābtie kuģi vairs nevarēja aizbēgt uz Britu salām vai Zēlandes provinci. Tajā vēl atradās oranžistu jeb franču gāztajam valsts vadītājam Orānijas Vilhelmam uzticīgo nīderlandiešu pretestības spēki.
Šim franču veikumam līdzīgu uzbrukumu ir vadījis Venecuēlas neatkarības cīņu varonis un šīs valsts pirmais likumīgais prezidents Hosē Antonio Paess Errera. Viņš 1818. gadā ar piecdesmit vīriem zirgu mugurās pārpeldēja Apures upi - aligatoru pārvaldītu Orinoko pieteku - un sagrāba četrpadsmit ienaidnieka (spāņu koloniālās armijas) karalaivas.
Starp citu, nīderlandieši nav māņticīgi ļaudis - par spīti nelāgajai pagātnei, Heldera kopš 1947. gada ir karalisko jūras spēku galvenā bāze.
Pārsteigtie nīderlandieši 23. janvāra rītā no saviem kuģiem ieraudzīja kaujai gatavus huzārus. Jūrnieki kapitulēja bez neviena šāviena, bez nevienas cīņā izlietas asiņu lāses.
Uzvaras augļi iekrita britu klēpī
Pēc piecām dienām sagūstītās flotes jūrnieki de Vintera klātbūtnē solījās - līdzīgu zvērestu jau bija devušas citu sagrābto kuģu apkalpes - pildīt Francijas armijas pavēles, nedoties jūrā bez tās dotas atļaujas un uzturēt disciplīnu. Kuģi palika zem Nīderlandes karoga, un tiem bija jāgatavojas aizstāvēt Batāvijas Republiku pret varbūtēju britu uzbrukumu.
Taču jau februārī liela daļa nīderlandiešu jūrnieku sadumpojās un pameta dienestu. Viņus var saprast, jo jau gandrīz gadu netika maksātas algas, turklāt valsts, kas viņus bija nolīgusi, vairs nepastāvēja. Ar tiem vīriem, kuri tomēr palika dienestā, pietika vien kuģu uzturēšanai kārtībā.
Savukārt 1799. gadā pie Helderas krastā izcēlās britu un krievu apvienotais ekspedīcijas korpuss. Vairāk nekā 40 tūkstošiem karavīru par Britānijas valdības naudu vajadzēja sagraut Batāvijas Republiku un atjaunot Londonas trimdā dzīvojošo Orānijas Vilhelmu valsts pārvaldnieka amatā. Nīderlandiešu flote - kas ar huzāru un voltižieru pūliņiem šķita nosargāta no britiem - padevās iekarotājiem.
Taču ievērojami labāk un ātrāk apgādātā batāviešu armija kopā ar franču vienībām (pavisam līdz 35 tūkstošiem karavīru) ar patiesu entuziasmu spēja vairākās kaujās «nonivelēt» iebrucēju skaitlisko pārspēku. Briti un krievi zaudēja 18 tūkstošus vīru - gan kritušos, gan ievainotos un sagūstītos -, turklāt iekarotājus mocīja pārtikas un munīcijas trūkums. Krievu karavīriem, pēkšņi nokļuvušiem pavisam citā pasaulē, pat bija problēmas ēst svešādus ēdienus, kad tos piegādāja. Viņi kurnēja un prasījās mājās. Turklāt oranžisti, uz kuru atbalstu balstījās iebrukuma plāns, izvēlējās palikt malā. Tāpēc tika noslēgts pamiers, okupanti evakuējās, taču briti paturēja sagūstītos kuģus.
Šodien republikānis, rīt monarhists
Pišegrjū tā paša gada februārī pilnībā iekaroja visu Nīderlandes teritoriju un vēlāk sagrāba arī vācu pilsētu Manheimu un zemes ap to. Taču viņš kļuva par revolūcijas ideālu pavisam radikālu nodevēju. Vispirms gan ģenerālis atbalstīja jakobīņu terora postošai seku novēršanai 1795. gadā radīto Direktoriju. Tā bija franču republikas izpildvara, ko vadīja pieci parlamenta pilnvaroti direktori kā «kolektīvais premjerministrs» (lai izvairītos no viena valdības vadītāja kļūšanas par diktatoru).
Taču drīz vien Pišegrjū pievienojās rojālistiem, kuri cerēja atjaunot monarhiju un sēdināt tronī nogalinātā Luija XVI brāli. Par to ģenerālis tika izsūtīts trimdā uz Franču Gviānu, no kurienes aizbēga uz ASV, jo bija cīnījies to Neatkarības karā. Atgriezies Eiropā, centās par varītēm iesaistīties tobrīd par konsulu titulētā Napoleona (kuram Pišegrjū karaskolā bija palīdzējis kā repetitors) gāšanā. Tādēļ Pišegrjū pat kādu laiku nokalpoja pie Prūsijā izvietotā krievu karaspēka komandiera.
Bijušais franču ģenerālis 1804. gada sākumā ieradās Normandijā, lai kopā ar citiem rojālistiem uzsāktu bruņotu cīņu pret Bonapartu, taču tika nodots un sagūstīts. Pēc trim mēnešiem viņš mira ieslodzījumā - tiek apgalvots, ka pats esot pakāries kaklasaitē. Interesanti, ka Napoleons savas Svētās Helēnas salas trimdas gadu sarunās dēvēja Pišegrjū par visspējīgāko revolūcijas laiku ģenerāli.
Savukārt renegāts de Vinterss no franču kavalērista pārtapa Batāvijas kara flotes viceadmirālī, kura eskadra 1797. gadā tika sagrauta jūras kaujā ar britiem. Viņš pats tajā tika sagūstīts, bet pēc dažiem mēnešiem drīkstēja atgriezties dzimtenē. Vēlāk bija Batāvijas sūtnis Francijā, pēc tam tika ar eskadru sūtīts uz Lībijas galvaspilsētu Tripoli, kur savai valstij panāca miera līgumu ar šo berberu pirātu bāzi.
Kad Batāvijas republika tika pārvērsta par Holandes karalisti, kurā valdīja Napoleona brālis Luijs, tajā de Vinteram tika uzticēti augsti amati, tostarp kara flotes administrēšana. Arī šim bijušajam republikānim, tāpat kā daudziem citiem batāviešiem, nebija nekādu problēmu kalpot svešiem un kronētiem kungiem. Smagi saslimis, viņš mira 1812. gadā. Kā Francijai izcili kalpojis cilvēks ir apbedīts šīs valsts svētvietā - Parīzes Panteonā.
De Vintera kolaborācijai ir pavisam vienkāršs skaidrojums. Viņš uz Franciju aizbēga un tās armijā iestājās 1787. gadā, kad Nīderlandē, iejaucoties Prūsijas armijai, tika sakauta Holandes revolūcija. Tajā pilsoniskā Patriotu kustība septiņus gadus ilgā cīņā, organizējot bruņotas milicijas vienības, centās ierobežot vai likvidēt arvien pieaugošo Orānijas Vilhelma varu. Franču iebrukums dzimtenē, kurā viņš pats piedalījās, bija renegāta revanšs, «atgriešanās baltā zirgā». Šāds stāsts nav svešs arī mums, latviešiem - tik vien atšķirības, ka pašmāju sarkanos «de vinterus» masveidā samala Staļina terors. Toties viens no viņiem - Pēteris Stučka - ir apbedīts «padomju panteonā» pie Maskavas Kremļa sienas.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita