1. daļa: Zemessardzes dzimšana.
Latvijai tik vēsturiski nozīmīgos 1918. gada pēdējos mēnešus patiesi var nosaukt par pagrieziena momentu. Dažas nedēļas pirms Latvijas Republikas pasludināšanas valstiskuma veidošana mūsu zemē ritēja pēc pavisam cita scenārija. Tieši tajā laikā meklējami Latvijas bruņoto spēku pirmsākumi un liela loma to veidošanā bija vācbaltiešiem, pret kuriem latvijas vēsturē ir diezgan pretrunīga attieksme.
Pirmā Pasaules kara izskaņas gadā Baltiju jau bija pilnībā okupējuši Vācijas ķeizara Vilhelma II bruņotie spēki. Spēkā bija arī Brestļitovskas miera līgums starp Vāciju un Padomju Krieviju. Līdz vasaras beigām bija apstiprināta padomju puses atteikšanās no tiesībām uz visu Baltijas teritoriju. Šajos apstākļos vietējo dižciltīgo un turīgo iedzīvotāju slāņu pārstāvji attīstīja Apvienotās Baltijas hercogistes projektu - valsts, kura būtu saistīta ūnijā ar Vāciju. Projekts paredzēja, ka tā būtu konfederācija pēc Šveices parauga, ar latviešu un igauņu kantoniem un galvaspilsētu Rīgu, un ar trim valsts valodām - latviešu, igauņu un vācu. 1918. gadā 22. septembrī Vācijas ķeizars atzina Apvienotās Baltijas hercogistes suverenitāti. Valsts galvas - hercoga - kronis tika piedāvāts Meklenburgas hercogam Ādolfam Fridriham, bet līdz galīgai visu pārvaldes institūciju noformēšanai bija paredzēts, ka valdības funkciju pildīs Reģentu padome. Hercogistes aizsardzība sākumposmā, līdz savu bruņoto spēku izveidošanai, tiktu nodrošināta ar vācu armijas palīdzību.
Landesvēra pirmsākumi
Visi Baltijas hercogistes plāni sāka brukt dažu novembra dienu laikā. Uz ārkārtīgi smagās situācijas Rietumu frontē fona Vācijā notiek revolūcija. 9. novembrī ķeizars Vilhelms atkāpjas no troņa un pamet valsti, bet jau 11. novembrī Rietumu frontē tiek noslēgts Kompjeņas pamiers. Kļūst aktuāls jautājums par vācu karavīru atgriešanos mājās, tostarp arī no austrumiem. Vācu armijas rindās krīt disciplīnas līmenis un tiek dibinātas padomes. Šo notikumu kontekstā rodas jautājums par Brestļitovskas miera līguma leģitimitāti, jo tas taču tika slēgts starp Padomju Krieviju un nu jau vairs neeksistējošo ķeizarisko Vāciju. Ir skaidra boļševiku vēlme nodibināt savu varu visās bijušajās Krievijas impērijas provincēs, un ir tikai laika jautājums, kad viņi to paveiks. Īpaši jau ņemot vērā, ka padomju varas bruņotais balsts ir latviešu sarkanie strēlnieki, kurus motivē un iedvesmo iespēja atkal atgriezties savā dzimtajā zemē.
Simbolika
Īpašas atšķirības krāsas vācbaltiešu karavīriem bija zila un balta. Šādas krāsas izmantoja uniformā (pie ķeizara Vācijas uniformas trenča pie uzplečiem un joslā uz cepures), kā arī karogos. Zils un balts vēsturiski ir sastopami gan Rīgas, gan Kurzemes simbolikā, bet XX gadsimtā pirmajā pusē šāda krāsu gamma bija kļuvusi par visu vācbaltiešu simbolu. Pēc Brīvības cīņu beigām 1920. gadā tika nodibināts apbalvojums veterāniem - tā saucamais Zemessardzes krusts jeb oficiālajā valodā Goda zīme par uzticību grūtajā laikā. Tas arī bija balts, un ar zilas krāsas apmali. Krusta centrā - viduslaiku Livonijas ordeņa bruņinieku vairogs ar zobenu.
Šajos apstākļos Baltijas hercogiste pieņēma lēmumu par savu bruņoto spēku izveidošanu - tika dibināta Baltijas zemessardze jeb Landesvērs. Jau 11. novembrī tam tika saņemta atļauja no pagaidām vēl Rīgā esošās vācu 8. armijas, bet jau nākamajā dienā tika izsludināta brīvprātīgo uzņemšana. Sākumā no brīvprātīgajiem, pārsvarā vācbaltiešu jauniešiem, tika izveidota 1. Rīgas rota, mazliet vēlāk arī leģendārā Trieciendaļa no pieredzējušiem, kaujās rūdītiem Pirmā pasaules kara veterāniem. Vēlāk tika izveidota Rīgas 2. rota un citas vienības, tostarp arī divas latviešu rotas un viena krievu rota, ko komandēja Kliments Didorovs. Tieši 11.-12. novembris dažādos avotos parādās kā Baltijas zemessardzes pastāvēšanas atskaites punkts. Jau iesaukuma pirmajās dienās parādījās zemessardzes raksturīga iezīme - tās rindās krietni aktīvāk iestājās vietējie vācbaltieši nekā citu etnisko grupu iedzīvotāji. Tā pirmajās četrās iesaukuma dienās vācbaltiešu rotās pieteicās 1600 brīvprātīgie, kamēr latviešu rotās tikai 400.
Par šīs situācijas iemesliem vēsturnieku domas dalās. Tiek uzskatīts, ka latviešu vidū, īpaši starp fabriku strādniekiem un bezzemniekiem, bija vairāk to, kuri simpatizēja boļševiku lozungiem, turklāt sarkano rindās bija ievērojams daudzums latviešu strēlnieku, tādēļ daudzas ģimenes Latvijā gaidīja viņus atgriežamies mājās un neredzēja iemeslu gatavoties karam ar saviem tautiešiem. Būtisku lomu tik nevienmērīgā brīvprātīgo atsaucībā varēja spēlēt arī 1905. gada revolūcijas atbalss, kas saasināja attiecības starp vietējiem vācbaltiešu aristokrātiem un kreisi orientēto latviešu daļu: pirmie atcerējās tuvinieku nogalināšanu un muižu dedzināšanu, savukārt otrie - revolūcijai sekojošās soda ekspedīcijas un eksekūcijas. Jāpiezīmē, ka Landesvēra rindās, īpaši jau kavalērijā (savu jāšanas un šaušanas prasmju dēļ), iestājās patiešām daudzi aristokrātu dēli. Likumsakarīga izvēle, jo šī iedzīvotāju grupa būtu pirmā, kura kā ideoloģiskie ienaidnieki kristu sarkano nežēlastībā.
Gogelmogels
Īpašā zemessargu kaislība bija gogelmogels - sakultas olas ar cukuru. Dažreiz tam pievienoja kaut ko spirtotu. Veterānu atmiņās var lasīt, ka atzinīgi tika vērtēti biedri, kam vislabāk padevās gatavošanas proporcijas un kuri spēja vairāk izdzert. Lūk, ko raksta Herberts fon Blankenhāgens: «Olu un cukura kulšanas skaņa piederēja pie zemessardzes vienību trokšņiem. Našķi gatavoja vakarā, no rīta, pēc staļļa darbiem, pusdienās, vilcienā, izkraušanas laikā, maršēšanas pauzē un, ja vien bija iespējams, pat kaujas laukā. Tā bija kļuvusi par īstu māniju. Jā, un ļoti barojošu. Ne pirms, ne pēc tam man nav bijis tik liels svars kā toreiz. Olas varēja dabūt visur, un cukurs tika piegādāts regulāri. Gogelmogeļa mānija izplatījās kā lipīga slimība, kļuva pat par sava veida sportu, par to tika slēgtas derības. Tā mans biedrs Robijs Adolfi reiz vinnēja, pēc pusdienām (!) notiesājot ar mīlestību sakulto gogelmogeli no astoņām olām, kur dzeltenumi bija kopā ar baltumiem, protams, arī ar atbilstošu cukura daudzumu. Kā trauks kalpoja vidēji liela mazgājamā bļoda. Robijs, ticis ar to galā, sacīja: «Lūdzu, vēl!».»
Jauna realitāte - Latvijas Republika
Interesants ir Baltijas hercogistes atbalstītāju viedoklis par vēlāk dibināto Latvijas Republiku. Īsumā šo pozīciju var formulēt šādi: Baltijas hercogiste pati par sevi bija izdevīgs un līdzsvarots valstiskuma projekts visām Baltijā dzīvojošām sabiedrības grupām, savukārt Latviešu pagaidu nacionālā padome jeb LPNP, viņuprāt, bija vāciešu pretinieku - britu - marionetes. Zinot, ka Baltijas hercogiste pēc revolūcijas Vācijā zaudējusi savu galveno pastāvēšanas garantu - Vācijas ķeizaru Vilhelmu -, Latviešu pagaidu nacionālā padome nolēma nekavējoties rīkoties. LPNP piedāvāja savu alternatīvu valstiskuma projektu - Latvijas Republiku, kas varētu būt latviskāka valsts atšķirībā no daudznacionālās Baltijas hercogistes. Te jāpiebilst, ka arī igauņiem jau bija līdzīgs grupējums ar savu Igaunijas Republikas projektu, un viņi pat paspēja savu republiku pasludināt jau 1918. gada februārī. Kamēr turpinājās karš Rietumu frontē, abi šie grupējumi un viņu valstiskuma projekti de facto tiešam saņēma atbalstu no Vācijas galvenā pretinieka - no Lielbritānijas. Baltijas hercogistes atbalstītāju skatījumā nacionālās republikas bija būtībā nelikumīgi veidojumi.
Pēc Vācijas ķeizara gāšanas un Vācijas izstāšanās no kara LPNP pavērās unikāla iespēja pārņemt varu. Tika sasaukta pārstāvniecības institūcija - Tautas padome, kas Rīgas 2. pilsētas teātra zālē 18. novembrī pasludināja Latvijas Republiku. Jau 26. novembrī Vācija savas jaunās sociāldemokrātiskās valdības vārdā provizoriski atzina Latvijas Republiku, attiecīgu pavēli saņēma arī Latvijas teritorijā esošais vāciešu karaspēks. Rezultātā bez Vācijas atbalsta «bārenīšos» palikusī Baltijas hercogistes Reģentu padome, apzinoties bezcerīgo situāciju, 28. novembrī pasludināja savu pilnvaru nolikšanu. Baltijas hercogiste beidza pastāvēt. Te svarīgi atzīmēt, ka bija arī daudz vācbaltiešu, kuri jau no paša sākuma atbalstīja ideju par to, ka jaundibinātā Latvijas Republika varētu būt labs turpinājums Baltijas hercogistei, pat neraugoties uz neviennozīmīgo attieksmi pret republikas galveno atbalstītāju Lielbritāniju. Taču kopumā 1918. gada novembrī situācija vēl bija ļoti neskaidra. Uz brīdi kļuva neskaidrs arī Baltijas hercogistes bruņoto spēku un to brīvprātīgo liktenis.
Jaunas Latvijas Republikas pastāvēšanai sarkanie draudi no austrumiem bija tikpat nopietni kā Baltijas hercogistei. Ņemot vērā boļševistiskus noskaņojumus latviešu vidū, Latvijas pagaidu valdībai ātri nāca apjausma, ka vienīgais bruņotais spēks, kas atrodas tepat «pa rokai», ir vien saujiņa latviešu izcelsmes zemessargu, tādēļ bez vācbaltiešiem un Vācijas okupācijas armijas palīdzības neiztikt. Pēc pārrunām starp Latvijas Pagaidu valdību un Vācijas pārstāvi Vinnigu tika noslēgta vienošanās par to bruņoto spēku veidošanas turpināšanu, tikai jau zem jaunās republikas jurisdikcijas. Rezultātā 7. decembrī tika parakstīts Līgums par Landesvēra izveidošanu. Šis līgums būtībā bija plāns, kurā aprakstīts, kādai ideālajā variantā jābūt Latvijas zemessardzei. Piemēram, bija noteikts vēlamais sastāvs un komandēšanas valodas. Kopumā bruņotajos spēkos bija plānots iekļaut 6000 karavīru. Atsevišķi jāpiemin apgāde. Vācu okupācijas kara administrācija jaunās republikas Pagaidu valdībai nodeva ieročus, uniformas un ekipējumu no savām noliktavām. Latvijas valdībai tika dota iespēja atlikt apgādes apmaksu. Vēlāk tika plānots noslēgt atsevišķu vienošanos par apmaksas summām un grafiku. Pašai valdībai bija jānodrošina karaspēks ar pārtikas produktiem un jārūpējas par izmitināšanu.
Jau iesaukuma pirmajās dienās parādījās zemessardzes raksturīga iezīme - tās rindās krietni aktīvāk iestājās vietējie vācbaltieši nekā citu etnisko grupu iedzīvotāji. Tā pirmajās četrās iesaukuma dienās vācbaltiešu rotās pieteicās 1600 brīvprātīgie, kamēr latviešu rotās tikai 400.
Steidzīgā gatavošanās
Tas viss notika lielā steigā, jo vācu okupācijas armija būtībā juka pa vīlēm, pakāpeniski devās prom no austrumu robežām uz rietumiem, savukārt Sarkanā armija soli pa solim sāka ieņemt atstātās pilsētas. Dažos gadījumos tas pat notika, vienojoties ar atsevišķām vācu armijas daļām, kuras uzskatīja, ka tagad tas vairs nav viņu karš. Jau decembra sākumā sarkanie iegāja Latvijas austrumu daļā un plānveidīgi ieņēma arvien jaunas un jaunas teritorijas. Lai pietiekami sagatavotu un apgādātu zemessardzi, katastrofāli pietrūka laika. Nepaspēja pat sagatavot visiem jaunas uniformas.
Bezgala vērtīgas ir Landesvēra veterāna Herberta fon Blankenhāgena (1892-1985) atmiņas. Viņš iestājās karaspēka kavalēristos 1918. gada decembrī un savos memuāros sniedz priekšstatu par to, kā izskatījās Latvijas zemessardze tās pašos pirmsākumos: «Tas, kas šajās decembra dienās radās un ko varbūt varēja apzīmēt ar nosaukumu «karaspēks», bija vienīgi Rīgas 1. rota. Tā bija apbruņota un iemitināta kazarmās. Katru dienu brīvprātīgie plūda uz pulcēšanās vietām, atgriezās baltieši no Vācijas, un arvien lielākā skaitā iestājās kādreizējās krievu cara armijas baltiešu virsnieki. Jāuzsver, ka vācbaltieši šajā bezizredžu situācijā neļāvās vispārējai panikai, bet gan nodibināja pulku, kas spēja savākt cienījamus un krietnus cilvēkus, lai pretotos slepkavībām, zemiskumam un visiem zemajiem instinktiem. Jāatgādina - un to nedrīkst aizmirst - sākot ar pirmo dienu, arī labākie Vācijas armijas virsnieki pievienojās šai izmisīgajai pretestībai un vislielākajā nelaimes stundā nolēma nākt pie mums. Brīvprātīgajos pieteicās gan sešpadsmitgadīgs skolnieks un students, gan ģimenes tēvs ar saviem pusaugu dēliem, gan tirgotāja māceklis un bankas ierēdnis, gan brīvprātīgais no Vācijas karaspēka un vācbaltiešu virsnieks no kādreizējās krievu cara armijas. Šautuvē Strēlnieku dārzā tarkšķēja ložmetēji. Landesvēra brīvprātīgie mācījās - jauni kareivji, vecāki kungi civilā apģērbā, cara virsnieki, sešpadsmitgadīgi zēni īsos medību kažokos.»
Brīvprātīgajos pieteicās gan sešpadsmitgadīgs skolnieks un students, gan ģimenes tēvs ar saviem pusaugu dēliem, gan tirgotāja māceklis un bankas ierēdnis, gan brīvprātīgais no Vācijas karaspēka un vācbaltiešu virsnieks no kādreizējās krievu cara armijas.
No veterāna atmiņām var uzzināt arī to, ka zemessargi uzskatīja par visa Landesvēra kodolu tieši Triecienvienību. Pats fon Blankenhāgens arī pieteicās šajā vienībā. Triecienvienības mītne atradās pareizticīgo semināra ēkā, mūsdienu Anatomikumā. Veterāns atceras: «Īsi un bez respekta mēs to semināru saucām par popu fabriku. Kad krēslainā ziemas pievakarē es ienācu popu fabrikā, tur valdīja darbīgs nemiers. Puiši civilā un daži zilpelēkās uniformās vilka ieroču un munīcijas kastes. Jauns unteroficieris stāvēja blakus un skubināja ar sirsnīgu lamāšanos. Šeit, šķiet, atļāvās vaļības! Kāds jaunulis civilā un lauku cepurē laiku pa laikam uzbļāva pārbiedētajiem zirgiem, kas saspiedušies stāvēja atvērtajā šķūnī, un uzšāva ar pātagu. Skaidri bija redzams, ka viņš to uzskatīja par staļļa dienestu. Es bez vārda runas izrāvu pīcku apstulbušajam karotājam no rokām un iemetu kaktā. Pagalmā bariņš vīriešu burkšķēdami ņēmās ap lielgabalu - grozīja, bīdīja un kurbulēja. Pavēles tika uzrūktas te vācu, te krievu valodā. Pustumsā atpazinis divus savas studentu korporācijas biedrus, piegāju tuvāk. Viņi uzreiz mani aicināja palīgā, sūkstoties, ka bez pātagas jaunuļa viņiem kā braucējs esot tikai vēl viens vēsturnieks. Man vajadzēja pārņemt priekšējos zirgus, lai pie lielgabala ir vismaz kāds, kurš prot apieties ar zirgiem. Man bija vienalga, un es piekritu. Patiesībā staļļa smaka mani vilināja.»
Kā atzina fon Blankenhāgens, tomēr apzīmējums «karaspēks» zemessardzei 1918. gada pēdējās dienās bija nedaudz par augstu tēmēts. Tam vēl bija jāpierāda, ko tas ir vērts. Bet viens bija skaidrs - katru brīvprātīgo iedvesmoja apziņa, par ko viņš cīnās. Pēc Blankenhāgena teiktā, kara vēsturē frontes puses reti ir bijušas tik skaidri ideoloģiski nodalītas.
Ugunskristības
Kaut decembra pēdējās dienās zemessardzes organizēšana vēl tikai bija knapi sākusies, Triecienvienība jau sastāvēja no divām kājnieku grupām, jātnieku pulka, dažiem jātniekiem - ziņnešiem un artilērijas baterijas ar diviem lielgabaliem. Bet, piemēram, ložmetējnieki vēl nebija gatavi maršam. Tuvojoties Ziemassvētkiem, situācija kļuva pavisam dramatiska. Latviešu sarkanie strēlnieki jau atradās Cēsīs, tur bija arī ieradusies Padomju Latvijas valdība ar Pēteri Stučku priekšgalā. Šis virziens sarkanajiem kļuva par galveno, un viņu avangarda daļas virzījās pa Pleskavas šoseju Rīgas virzienā. Citā uzbrukuma virzienā, gar Daugavu, uz neilgu laiku tika apturēts padomju spēku uzbrukums pie Ogres.
Šajā brīdī kļuva skaidrs, ka laika vairs nav. Tika nolemts pret sarkano armiju sūtīt vilciena sastāvu ar zemessargiem. Vajadzēja pārliecināties, cik stiprs ir pretinieks Cēsu pusē. 26. decembrī Latvijas Republikas zemessardzes Triecienvienība un Padomju Latvijas armijas izlūki sastapās aci pret aci pie Ieriķu stacijas. Sākās apšaude, kur pirmoreiz šajā karā krita zemessargi - Egons fon Kīzerickis un Ādolfs Musinovičs. Vēlāk Cēsīs sarkanie nošāva pie Ieriķu stacijas sagūstīto Bernhardu Mīnksu. Trieciengrupas vads ar kauju atkāpās uz Līgatnes staciju, kur tam tajā pašā dienā uzbruka 4. sarkano latviešu strēlnieku pulka 1. rota. Kaujā krita četri Rīgas rotas zemessargi, vēl divi tika sagūstīti un vēlāk nošauti. Vācbaltiešu karavīru rindās pēc Ieriķiem un Līgatnes valdīja drūms noskaņojums: pārāk liels bija kaujās rūdīto sarkano latviešu strēlnieku pārspēks. Vācbaltiešu jaunie karavīri, vakarējie ģimnāzisti un studenti, pirmo reizi sastapās ar to, ko vēlāk viņi savās atmiņās nosauks par «Sarkanajiem plūdiem». Bet pēc dažām dienām zemessargus gaidīs prātam neaptverama traģēdija un katastrofa, salīdzinājumā ar kuru Līgatne un Ieriķi liksies kā «viegla pastaiga». Taču par to - Nezināmās Kara Vēstures nākamajā numurā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita