Nepārspīlējot var teikt, ka bez šā cilvēka Latvijas militārās vēstures aina būtu izskatījusies citādāka. Bagātajā karavīra mūžā liktenis viņam bija lēmis dienēt vairāku valstu armijās, valkāt dažādu valdību dotos karavīra mēteļus, pabūt karos, gūstā, trimdā. Virspulkvedis Arturs Silgailis.
Zem Krievijas ērgļa
Dzimis 1895. gada 13. novembrī Penkules pagastā, mācījās Rīgas pilsētas reālskolā, kuru pabeidza 1912. gadā, iegūstot samērā labu izglītību. Nākamā virsnieka likteni, līdzīgi kā daudziem citiem latviešu jaunekļiem, izšķīra Pirmais pasaules karš. 1915. gadā Arturs Silgailis iestājās Viļņas karaskolā un uzvilka karavīra formu, kuru viņam bija lemts valkāt turpat 30 gadus. Tolaik, kara apstākļos, virsnieku Krievijas armijā trūka, tādēļ to sagatavošanai bija atvēlēti trīs vai četri mēneši miera laikā ierasto divu gadu vietā. Tautā šādus kara laikā izskolotos virsniekus sauca par fiksajiem prāporiem (atvasinājums no krievu imperatora armijas kara laika zemākās virsnieku dienesta pakāpes praporščiks nosaukuma). Silgailis mācību laikā uz Krievijā raksturīgā vispārēji zemā izglītības līmeņa mācībās izrādīja lielu apķērību un uzcītību un pēc četriem mēnešiem - 1915. gada septembrī - skolu pabeidza kā virsnieks praporščika dienesta pakāpē. Sākumā viņu nosūtīja uz Kazaņas kara apgabalu rotas jaunākā virsnieka amatā 146. kājnieku rezerves bataljonā, vēlāk - 428. kājnieku pulkā. 1916. gada beigās par podporučiku paaugstināto Silgaili nosūtīja uz Sveaborgas cietoksni tagadējās Somijas teritorijā (toreiz Somija atradās Krievijas impērijas sastāvā), kur viņš sabija līdz pat revolūcijas izraisītajam krievu armijas pilnīgam sabrukumam. Oficiāli no krievu armijas viņš atvaļinājās 1918. gada martā.
Dzimtenē viņš gan uzreiz neatgriezās - Latvijas teritorija atradās vācu karaspēka kontrolē, savukārt Krievijā sāka plosīties pilsoņu karš. Silgailis iesaistījās somu pretlielinieciskajos bruņotajos formējumos un paspēja pakarot arī somu zemē - piedalījās Helsinku atbrīvošanā no lieliniekiem 1918. gada maijā. Pēc tam gan viņa ceļš veda mājup - uz Rīgu.
Savas armijas karavīra mētelī
Rudenī pēc revolūcijas Vācijā tās karaspēks Latvijā vairs nebija kaujasspējīgs, bet 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas bruņotie spēki tobrīd pastāvēja tikai drosmīgākajās teorētiskajās iecerēs. Kaut kā bija jāstājas pretī no austrumiem strauji uzbrūkošajai Padomju Krievijas Sarkanajai armijai un šķita, ka vislabāk organizētais militārais spēks bija ar Kārļa Ulmaņa vadītās Latvijas Republikas Pagaidu valdības ziņu izveidotais landesvērs jeb Baltijas vācu zemessardze. Tieši tur un nevis latviešu bruņotajās vienībās tad arī 22. decembrī iestājās virsleitnants Arturs Silgailis. Toreiz latviešu pilsoniskās sabiedrības ticība Ulmaņa Pagaidu valdības spējām pretoties uzrūkošajiem lieliniekiem bija ļoti niecīga, un arī Latvijas valstiskuma ideju atbalstīja tikai nedaudzi. Līdz valsts apziņai vēl bija jāizaug...
Līdz ar landesvēru Silgailis izbaudīja militāro sakāvju un atkāpšanās rūgtumu, bet 1919. gada pavasarī piedalījās arī sekmīgos pretuzbrukumos. 1919. gada 1. aprīlī viņu pēc paša vēlēšanās pārskaitīja uz formāli vācu pavēlniecībai pakļauto, bet faktiski lielā mērā politiski patstāvīgo firsta Anatola Līvena krievu nodaļu, kur viņš dienēja kā ložmetēju rotas jaunākais virsnieks.
Līvenieši Latvijā aktīvi piedalījās cīņās pret lieliniekiem, bet 1919. gada jūlijā viņu vienību pārcēla uz Narvu, kur to iedalīja Judeņiča komandētajā Krievijas Ziemeļrietumu frontē. Pārveidoti par divīziju, līvenieši karoja pret lieliniekiem pie Jamburgas, piedaloties nesekmīgajā uzbrukumā Petrogradai. Judeņiča armiju sakāva, un līdz ar citiem līveniešos dienējošajiem latviešiem mājup atgriezās arī Silgailis.
1919. gada 22. decembrī viņš iestājās Latvijas armijā, virsleitnanta dienesta pakāpē sākot dienestu 12. Bauskas kājnieku pulkā. 1920. gada martā viņu norīkoja par šā pulka Neatkarības rotas komandieri. Sākās Artura Silgaiļa sekmīgā karjera jau neatkarīgās valsts bruņotajos spēkos. Neatkarības karā tieši kaujas darbībā viņš piedalīties vairs nepaguva - starp Latviju un Padomju Krieviju jau bija noslēgts pamiers. 12. Bauskas kājnieku pulks atradās robežu sedzošajās pozīcijās frontes iecirknī pie Drisas, bet sīkas sadursmes un savstarpējas apšaudīšanās gan arī tur bija ikdiena.
Pēc Neatkarības kara beigām Latvijas armija pārgāju uz tā saukto miera laika štatu un bruņoto spēku skaitliskais lielums tika krietni samazināts. Spējīgākos virsniekus gan centās armijas dienestā paturēt. Arī Silgailis kā kaujās rūdīts virsnieks izrādījās turpmākajam militārajam dienestam noderīgs. Par kaujas nopelniem viņam piešķīra kapteiņa dienesta pakāpi. 1924. gadā kapteinis Arturs Silgailis pabeidza virsnieku kursus, bet 1926. gadā uzsāka mācības un pēc diviem gadiem arī pabeidza Kara akadēmiskos kursus (vēlāko Augstāko karaskolu), tādējādi 33 gadu vecumā iegūstot augstāko militāro izglītību. Pēc tam viņu norīkoja dienestā vispirms Kurzemes divīzijā, pēc tam Vidzemes divīzijā. Pēdējā Silgailis ilgu laiku bija štāba priekšnieka palīgs. Sekoja paaugstinājums dienesta pakāpē par pulkvedi-leitnantu. 1935. gadā Silgaili iecēla par Rezerves instruktoru bataljona komandieri, bet šā paša gada novembrī piekomandēja Augstākajai karaskolai, vēl pēc gada apstiprinot par kara zinību pasniedzēju, tā novērtējot arī virsnieka akadēmisko potenciālu.
1939. gada rudenī Silgaili iecēla par Zemgales divīzijas štāba priekšnieku un paaugstināja par pulkvedi. Amatam bija īpaša nozīme, ja ņem vērā, ka Daugavpilī izvietotā Zemgales divīzija bija viena no tām, kam paredzēja uzņemt pirmo triecienu Padomju Savienības potenciālā uzbrukuma gadījumā. Protams, divīzijas štāba priekšniekam bija jāpārzina valsts aizsardzības plāni PSRS uzbrukuma gadījumā, un pulkvedis Silgailis tos arī pārzināja. To apliecina viņa raksti tā laika militārajā periodikā. Tie pierāda, ka armijas vadība par Zemgales divīzijas štāba priekšnieku bija iecēlusi erudītu, zinošu un ar modernu militāro domāšanu apveltītu cilvēku.
1939. gada 1. septembrī ar hitleriskās Vācijas uzbrukumu Polijai sākās Otrais pasaules karš. Latvija, sākoties karadarbībai, izsludināja neitralitāti, cerībā nosargāt valsti ar saviem spēkiem un paļaujoties uz starptautiskajiem līgumiem. Tomēr Latvijas kā neatkarīgas valsts liktenis jau bija izlemts. 1939. gada 23. augustā saskaņā ar Padomju Savienības un Vācijas savstarpējās palīdzības pakta slepeno papildprotokolu teritoriāli politiskās pārkārtošanās gadījumā Latvija kopā ar Somiju, Igauniju, Austrumpoliju un Besarābiju tika iedalītas PSRS ietekmes sfērā. Nedaudz vēlāk - septembrī - pēc savstarpējās vienošanās padomju ietekmes sfērā iekļāva arī Lietuvu.
Sekoja bāzu līgumi ar PSRS, Sarkanās armijas karabāzu iekārtošana Latvijā, 25 000 vīru liela padomju militāra kontingenta ievešana un visbeidzot 1940. gada vasarā Latvijā iebrukusī Sarkanā armija likvidēja mūsu neatkarīgo valsti. Vienlaikus ar visu neatkarīgās Latvijas valsts iestāžu likvidēšanu sākas mūsu bruņoto spēku iznīcināšana. 1940. gada 11. jūlijā - tātad vēl pirms oficiāli notika Latvijas inkorporācijas Padomju Savienības sastāvā - PSRS Tautas aizsardzības komisārs izdeva pavēli Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritorijā izveidot Baltijas Īpašo kara apgabalu. Vienu no valsts neatkarības garantiem - Latvijas armiju - okupācijas vara grasījās iznīcināt pilnībā, runāja par visu Latvijas karavīru pārvešanu kaut kur uz Vidusāziju, taču tobrīd Maskavā pieņēma lēmumu pagaidām vēl daļu latviešu karavīru paturēt šeit pat. 1940. gadā Latvijas armiju pārveidoja par Sarkanās armijas 24. teritoriālo strēlnieku korpusu. Viens no pirmajiem jaunās varas rīkojumiem bija visiem karavīriem no formas tērpiem noņemt neatkarīgās valsts armijas atšķirības zīmes, vietā uzšujot sarkanarmiešu zīmotnes un pogas. Korpusā iekļāva 16 000 karavīru, atvaļinot pusi no bijušās Latvijas armijas karavīru skaita.
KAS BIJA LĪVENIEŠI?
Liepājā bijušais krievu armijas rotmistrs firsts (kņazs) Anatols Līvens 1919. gada 15. aprīlī izveidoja militāru vienību, kuru oficiāli nosauca par Liepājas Brīvprātīgo strēlnieku vienību. Drīz to sāka saukt vienkārši par līveniešiem. Vienībā uzņēma tikai bijušos Krievijas impērijas pavalstniekus. Karavīrus, kas bija dienējuši Vācijas armijā, līveniešos neuzņēma. Tā bija pirmā lielākā krievu pretlielinieciskā bruņotā vienība Latvijas teritorijā. Šeit iestājās ne tikai krievu tautības virsnieki, bet arī daudzi latvieši, vācbaltieši un igauņi - tie, kas bija neapmierināti ar Baltijas vācu zemessardzē pastāvošo kārtību, daži arī personīgi Anatola Līvena pierunāti. Landesvēru šie cilvēki uztvēra kā vācu armijas sastāvdaļu, bet līvenieši viņu acīs bija vecās Krievijas armijas vienība.
Vācu zilpelēkajā šinelī
Pulkveža Artura Silgaiļa starp šiem 16 000 latviešu karavīru nebija, viņu atlaida «piemērota amata trūkuma dēļ Sarkanajā armijā dēļ». Dzīves grūtākie pārbaudījumi viņam, līdzīgi kā tūkstošiem citu latviešu, vēl bija priekšā. Silgailis iesaistījās nacionālajā pagrīdes pretestības kustībā, kas, lai arī vāji organizēta, bet tomēr pirmajā padomju okupācijas gadā pastāvēja. Kad čekisti arestēja virkni latviešu augstāko virsnieku, tad Silgailis, saprotot, ka var būt nākamais, izmantoja iespēju uzdoties par vācieti un, pamatojoties uz vācisko izcelsmi, ieguva tiesības izceļot no Latvijas. Tādu it kā vāciešu toreiz starp latviešiem bija daudz, vācietību tie pierādīja bieži vien ar viltotiem dokumentiem. Tā bija legāla iespēja atstāt okupēto Latviju, kur padomju soda iestāžu represiju vilnis sāka uzņemt draudošus apmērus.
Silgailis ieradās Vācijā 1941. gada martā un stājās sakaros ar tur jau esošajiem latviešu virsniekiem, bet 1. aprīlī iestājās Latviešu nacionālajā karavīru savienībā (LNKS). Šajā organizācijā darbojās vairāki augsta ranga bijušie Latvijas armijas virsnieki, kas okupācijas brīdī neatradās dzimtenē, piemēram, pulkvedis Aleksandrs Plensners, pulkvedis-leitnants Viktors Deglavs. Organizācija Vācijā pastāvēja legāli, kas nozīmēja, ka varas iestādes par tās eksistenci bija labi informētas un devušas savu piekrišanu. Ticama arī ir versija, ka LNKS pieskatīja Vācijas izlūkdienests - Vācija taču gatavojās karam pret PSRS un nevarēja atstāt bez ievērības ar nākamo karadarbības rajonu cieši saistītu cilvēku grupu, kuri bija dziļi sašutuši par Vācijas nākamā militārā pretinieka agresiju pret viņu dzimteni. Latviešu virsnieki šajā gadījumā rīkojās pēc principa «mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs», uzskatot, ka Vācija nākamajā potenciālajā karā būs Latvijas sabiedrotā brīvības atgūšanā. Par abu totalitāro valstu netīrajiem politiskajiem darījumiem, paktu un ietekmes sfērām toreiz jau neviens neko nezināja...
1941. gada 22. jūnijā Vācija tiešām uzbruka Padomju Savienībai. Silgailis Latvijā atgriezās kā vācu 18. armijas 621. propagandas rotas zonderfīrers. Kara sākumā vācu militārās iestādes centās izmantot pretpadomiski noskaņotos latviešus, lietuviešus un igauņus savās interesēs. Kaujās pie Ļeņingradas Silgaili par varonību apbalvoja ar Dzelzs krusta II šķiru. 1942. gada pavasarī viņu iecēla par Latviešu pašpārvaldes Iekšlietu ģenerāldirekcijas Personāldepartamenta direktoru. Būdams šajā amatā, Silgailis kopā ar Aleksandru Plensneru un citiem bijušajiem augstākajiem Latvijas armijas virsniekiem aktīvi iesaistījās latviešu kārtības dienesta jeb policijas bataljonu organizācijā, ticot un uzskatot, ka bruņota latviešu tauta spēs atkarot savu neatkarību, līdzīgi kā tas notika 1918.-1920. gadā. Tieši šādu apsvērumu mudināts Silgailis bija viens no tiem latviešu virsniekiem, kuri jau 1942. gadā ierosināja izveidot regulāras latviešu frontes vienības.
Ne uzreiz, bet tikai pēc Vācijas armijas militārajām neveiksmēm Krievijā, vācu pavēlniecība piekrita Latviešu leģiona izveidei, nosaucot to par formāli brīvprātīgu karaspēka veidojumu, tomēr praksē īstenojot pretlikumīgu piespiedu mobilizāciju. 1943. gada 13. martā par leģiona 1. divīzijas komandieri iecēla ģenerāli Rūdolfu Bangerski, bet par tās štāba 1. virsnieku - pulkvedi Arturu Silgaili. Uzreiz gan kļuva skaidrs, ka vācieši tomēr leģiona vadību latviešiem neatdos, jo augstākajos amatos iecēla vācu virsniekus. Bangerskis tika pasludināts par leģiona ģenerālinspektoru (dekoratīvs goda amats bez noteiktām pilnvarām), bet Silgaili iecēla par Ieroču SS 15. (latviešu) divīzijas kājnieku priekšnieku. Šajā amatā kopā ar divīziju viņš piedalījās kaujās Krievijā pie Ļeņingradas, Starajas Rusas, Veļikajas. Par kauju nopelniem viņu apbalvoja ar Dzelzs krusta I šķiru un paaugstināja dienesta pakāpē par oberfīreru (virspulkvedi). 1944. gada vasarā virspulkvedi Silgaili (lai arī latviešu leģionāri skatījās Ieroču SS karaspēka sastāvā, tomēr savā starpā SS sistēmā izmantotās dienesta pakāpes tie nelietoja, saucot sevi Latvijas armijas pakāpēs, bet starp latviešu virsniekiem neviena cita virspulkveža vairs nebija...) iecēla par Latviešu leģiona ģenerālinspektora štāba priekšnieku - šajā amatā viņš palika līdz kara beigām.
Zem britu ģerboņa un citos okeāna krastos
Tās Silgailis sagaidīja Vācijā, nokļuva britu gūstā un pabija Putlosas un Cedelheimas gūstekņu nometnēs. Pēc atbrīvošanas no gūsta Silgaili iecēla par baltiešu sardžu vienību sakaru virsnieku pie britu Reinas armijas Vācijā.
Nedaudz priekšvēstures: drīz pēc Otrā pasaules kara darbības beigām Eiropā britu un amerikāņu Vācijas okupācijas sektoru militārā vadība sāka meklēt risinājumus, kā atslogot savu karaspēku no dažādu ar tiešu militāro sagatavošanu nesaistītu funkciju pildīšanas - sardžu dienestu, dažādiem apgādes un inženiertehniskajiem darbiem. Jau 1945. gada beigās šādi uzdevumi tika uzticēti arī no tajā brīdī Vācijā atrodošos citu tautību piederīgajiem, veidojot no pēdējiem atsevišķas palīgdienesta vienības. Kā vienas no pirmajām tika saformētas poļu militāro inženieru un apsargu vienības, kuras nodarbojās ar sagrauto pilsētu atjaunošanu un ASV armijas noliktavu apsardzi. 1946. gadā šādas militārā dienesta palīgrotas sāka veidot arī no Padomju Savienības okupēto Baltijas valstu bēgļiem un šo tautību karagūstekņiem. 1948. gada jūlijā beigās britu Reinas armijas vadība sāka formēt latviešu sardžu palīgvienības jeb, kā tās oficiāli sauca, aizmugures dienesta (Mixed Service Organizations - MSO) rotas. Par topošo vienību sakaru virsnieku pie britu Reinas armijas štāba izraudzīja bijušo latviešu leģiona virspulkvedi Silgaili, savukārt britu MSO dienestā varēja iestāties tikai ar pārvietotās personas statusu. Starp citu, Silgailim tāda nebija - tas norāda, ka arī britu armijas vadība latviešu leģiona virsniekus par esesiešiem neuzskatīja.
1953. gadā A. Silgailis noslēdza savu militāro dienestu. Līdzīgi daudziem citiem tūkstošiem bijušo latviešu karavīru un bēgļu viņš atstāja Vāciju, pārceļoties pāri okeānam uz Kanādu. Sākumā viņš apmetās Jaunskotijā - Helifaksā, vēlāk pārcēlās uz Ontārio pavalsti, uz Ošavas pilsētu, kur arī palika dzīvot.
Pensionārs Silgailis aktīvi piedalījās latviešu trimdas sabiedrisko organizāciju darbībā, daudz publicējās trimdinieku izdevumos Kanādā un ASV. Viņa publikācijas galvenokārt bija veltītas latviešu leģiona vēsturei un Latvijas armijas kaujasspēju izvērtējumam 1940. gadā - šajā jautājumā Silgaiļa domas bija skarbas: Latvijas armija nebija spējīga pretoties padomju agresijai. 1963. gadā Kopenhāgenā apgāds Imanta izdeva Silgaiļa fundamentālo darbu - pētījumu Latviešu leģions, kurā profesionāla karavīra skatījumā bija atainotas latviešu karavīru gaitas Otrajā Pasaules karā. Šī grāmata līdz pat šodienai paliek kā viens no labākajiem pētījumiem par latviešu leģionu. Artura Silgaiļa mūžs noslēdzas 1997. gada 15. augustā Ošavā.
Atsevišķus posmus Silgaiļa karavīra gaitās var vērtēt dažādi, tomēr visu savu mūžu viņš palika uzticīgs savai dzimtenei un savam latviešu virsnieka pienākumam. Nav viņa vaina, ka liktenis un vēsturiskie apstākļi bija vienādi skarbi gan pret viņu, gan pret Latvijas valsti.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita