Pirms 40 gadiem pie Padomju Savienības stūres stājās jauns un enerģisks līderis - tikai 54 gadus vecais Mihails Gorbačovs. Viņš bija apņēmības pilns izcelt PSRS no ekonomiskās krīzes, taču cieta likumsakarīgu sakāvi. Pamēģināsim noskaidrot, kādēļ tas tā.
Tas, ka padomju impērijā ne viss ir kārtībā, pat Kremļa iemītniekiem bija skaidrs jau septiņdesmito gadu beigās. Ekonomiskie rādītāji lēni, bet noteikti slīdēja uz leju, īpaši jau pēc tam, kad, reaģējot uz iebrukumu Afganistānā, vairākas rietumvalstis noteica sankcijas pret Padomju Savienību. Par nepieciešamajām pārmaiņām sāka domāt jau pēdējos mēnešus kompartijas ģenerālsekretāra amatā un šajā pasaulē aizvadošais Leonīds Brežņevs, bet pavisam praktiskas reformas bija gatavs veikt viņa pēctecis Jurijs Andropovs. Tiesa, arī viņš drīz vien nomira, tāpat kā Andropova vietā nākušais Konstantīns Čerņenko. Kremļa vadoņu «lapkritis» pavēra ceļu gados jaunākam līderim, jo, ieliekot augstajā amatā kārtējo vecūksni no kategorijas «70+», Maskava riskēja izskatīties pavisam smieklīgi - ja valsts līmeņa bēres jārīko katru gadu, tas jau velk uz farsu. Reālākie kandidāti bija divi - no Stavropoles nākušais Mihails Gorbačovs, kuru ne bez pamata uzskatīja par Andropova protežē, un Maskavas kompartijas komitejas sekretārs Viktors Grišins. Taču pēdējais tika nobīdīts malā, pateicoties vēl Andropova savulaik sagādātajam «kompromatam» par Maskavas partijas «spices» saistību ar mahinācijām pilsētas tirdzniecības tīklā. Un tā nu iznākumā kārtis sadalījās par labu Gorbačovam, kurš 1985. gada pavasarī bija gatavs ķerties vērsim pie ragiem. Drīz vien visa padomju valsts iepazina trīs svarīgus vārdus, uz kuriem balstījās visa Mihaila Sergejeviča reformu programma: pārbūve, paātrinājums un atklātība. Krievu vārdu perestroika, ar ko apzīmēja pārbūvi, iemācījās pat amerikāņi!
Zemo cenu paradīze
Sociālistiskajai plānveida ekonomikai piemita vairākas hroniskas kaites. Viena no nopietnākajām bija plaša patēriņa preču trūkums, kura pastāvīgais pavadonis bija skaidras naudas deficīts. Padomju vara diezgan labi apzinājās, kādas problēmas rada inflācija, tādēļ centās bez lielas vajadzības naudas drukājamo mašīnu nedarbināt. Tas nozīmēja, ka apritē ir noteikts skaidras naudas daudzums, kas vismaz teorētiski bija daudzmaz sabalansēts ar veikalos pieejamo preču apjomu. Doma bija vienkārša: saņemot mēneša beigās algu, strādnieks tās lielāko daļu iztērēs pārtikai un dažādām pirmās nepieciešamības precēm, bet to, kas varbūt paliks pāri, nesīs uz valsts Krājkasi un tur noglabās savā kontā. Tā līdz nākamā mēneša beigām visa izmaksātā nauda caur tirdzniecības tīklu vai Krājkasi atkal būs nonākusi valsts rokās, un tā varēs to izsniegt uzņēmumiem, lai izmaksātu nākamo algu. Diezgan skaidrs un nebeidzams aprites cikls, taču tam bija savi trūkumi.
Pats galvenais no šiem trūkumiem - padomju veikalos bieži vien nebija ko pirkt. Tādēļ pat nelielas izmaiņas naudas aprites sistēmā varēja radīt traucējumus. Piemēram, Krievijas apgabalos laiku pa laikam bija vērojama interesanta parādība - ja vietējā alkoholisko dzērienu fabrika bija remontā, konkrētajā rajonā nākamajā mēnesī varēja pietrūkt naudas algu izmaksai. Izskaidrojums bija vienkāršs - strādniekiem nebija iespēju atdot daļu saņemtās naudas valstij atpakaļ, nopērkot šņabi. Tādā gadījumā nācās lūgt palīdzību centrālajai bankai, bet tas jau skaitījās teju vai ārkārtas gadījums.
Viens no padomju ekonomikas stūrakmeņiem bija mākslīgi pazeminātas cenas virknei pirmās nepieciešamības preču. Saprotams, maizes reālā cena nebija 14 vai 22 kapeikas, tāpat arī dārzeņi, augļi un gandrīz visas lauksaimniecības preces patiesībā maksāja dārgāk. Aptuvenu ieskatu reālajās cenās varēja gūt, aizejot uz tirgu - tur valsts cenas neregulēja, tādēļ viss bija dārgāk nekā veikalā. Valsts gadu desmitiem ilgi nemainīja pārtikas cenas, labi atceroties Novočerkaskas dumpi 1962. gadā, ko izraisīja izstrādes normu un pārtikas cenu paaugstināšana. Kopš tā laika galveno produktu cenas palika nemainīgas, kaut gan realitātē to pašizmaksa bija jūtami pieaugusi, piemēram, desu ražošana izmaksāja divas reizes dārgāk par to veikala cenu, bet svaigas gaļas reālā cena bija pat trīs reizes lielāka.
Pārtikas produktu subsidēšanu valsts centās kompensēt, paaugstinot cenas rūpniecības precēm. Piemēram, krāsu televizora pašizmaksa astoņdesmito gadu vidū bija 250-300 rubļu, taču veikalā to varēja nopirkt par 800 rubļiem. Līdzīgi bija arī ar citām precēm, ko nosacīti varētu pieskaitīt luksusa kategorijai. Turklāt valsts diezgan apzināti radīja kvalitatīvu preču deficītu, tā panākot, ka cilvēki bija gatavi pirkt teju jebko, jo citas iespējas iztērēt naudu gluži vienkārši nebija.
Astoņdesmito gadu sākumā valsts vadītājiem bija skaidrs, ka normāla šī situācija nav, jo maize bija tik lēta, ka laukos ar rupjmaizi nereti baroja lopus - «ķieģelītis» maksāja tikai 11 kapeikas. Ja laucinieki negrūstu maizi rīklē savām govīm, par ieekonomēto labību varētu sagatavot vairāk lopbarības kolhozu lopiem, tā kaut daļēji atrisinot gaļas sagādes problēmu. Tādēļ Kremlī apsvēra iespēju paaugstināt maizes cenu - radikālākais variants paredzēja maizes cenas paaugstināšanu pat par 200 procentiem, kas noteikti kļūtu par īstu šoka terapiju padomju pilsoņiem. Tomēr Andropova neilgajā valdīšanas laikā šis plāns tika nolikts plauktā, uzskatot, ka tas izraisīs iedzīvotāju neapmierinātību, turklāt nāksies paaugstināt arī citu pārtikas produktu cenu, bet ekonomiskais efekts tāpat nebūs neko liels. Jau pavisam drīz šāda vilcināšanās valdībai atspēlēsies, jo 1984. gadā PSRS bija neražas gads, kura dēļ nācās ārzemēs iepirkt 50 miljonus tonnu labības. Ja maizes cena tobrīd būtu jau paaugstināta kaut par 50 procentiem, šis apjoms noteikti būtu mazāks un vairāk valūtas paliktu citu neatliekamo vajadzību apmierināšanai.
«Iznākumā Andropovs un Gorbačovs kļuva par viena lēmuma ķīlniekiem - atteikties no cenu paaugstināšanas. Ja viņi savas valdīšanas laikā nebūtu likuši šķēršļus procesam, kas de facto jau bija aizsākts Brežņeva laikā, tad varētu izmantot labvēlīgos rezultātus, vainu par blaknēm noveļot uz nelaiķi. Bet tagad viņiem nācās tērēt milzīgus budžeta līdzekļus un vilcināties ar reformām apstākļos, kas kļuva arvien smagāki (turklāt augoša budžeta un preču deficīta situācijā), baidoties, ka atbildība par nepopulāriem lēmumiem būs jāuzņemas viņiem,» secina padomju ekonomikas pētnieks Nikolajs Mitrohins. Andropovs un vēlāk arī Gorbačovs no situācijas mēģināja iziet, paaugstinot cenas virknei rūpniecības preču un pakalpojumu (piemēram, krietni pieauga maksa par telefona ievilkšanu un abonēšanu), kas gan tomēr stāvokli nespēja būtiski mainīt. Bija nepieciešama radikālāka cenu paaugstināšana, taču tādu soli spert Kremļa vīriem nepietika dūšas.
Žūpības apkarošanas likuma paģiras
Toties dūšas pietika citam lēmumam. No sešdesmitajiem gadiem par arvien lielāku problēmu visās padomjzemes malās kļuva alkoholisms. Īpaši jau lauku reģionos, kur nekādu citu izklaides iespēju, kā vien īsināt laiku pie pudeles, nebija. Tīri cilvēciski var saprast padomju valdības vīru vēlmi kaut kā ierobežot dzeršanu, taču vienlaikus viņi labi apzinājās, ka šim mietam ir divi gali un otrā ir valsts budžets, kurā alkohola tirdzniecība ir viens no galvenajiem ieņēmumu avotiem. Tādēļ Andropovs, nākot pie varas, plānoja pamazām ierobežot stipro dzērienu un tādu surogātu kā stiprināto vīnu tirdzniecību, radinot ļaudis pie alus - šim nolūkam ārzemēs pasūtīja aprīkojumu 30 alus rūpnīcām.
Savukārt Gorbačovs nebija noskaņots vilkt garumā un jau pirmajā savas valdīšanas pusgadā deva pamatīgu triecienu žūpām un pie viena arī visai padomju ekonomikai, izsludinot alkohola apkarošanas dekrētu, kas paredzēja būtiski samazināt grādīgo dzērienu ražošanu. Lai pamatotu šādu soli, viņš piesauca diezgan apšaubāmus datus par to, ka valsts ekonomika pārmērīgās dzeršanas dēļ ik gadu ciešot zaudējumus teju vai 100 miljardu rubļu apmērā. Uz Finanšu ministrijas iebildumiem atbildēja ar kategorisku: «Jūs ko - komunismu ar šņabja palīdzību domājat uzcelt?!»
Gorbačova plāns paredzēja nākamo piecu gadu laikā degvīna ražošanu valstī samazināt par gandrīz 60 procentiem, bet vīna - par 30 procentiem. Lēto stiprināto augļu vīnu ražošanu izbeigt pavisam. Ambiciozais plāns gan netraucēja budžetā paredzēt ieņēmumu pieaugumu no alkohola tirdzniecības - tam vajadzēja no līdzšinējiem 36 miljardiem rubļu pieaugt līdz 43 miljardiem. Gorbačovs bija iedomājies to panākt uz alkohola cenas pieauguma rēķina, kā arī palielinot augļu sulu un citu bezalkoholisko dzērienu ražošanu. Pēc idejas žūpām šņabja pudeli vajadzēja rātni nomainīt pret tomātu sulas vai limonādes glāzi, taču realitātē viņi nez kādēļ tā nedarīja vis. Turklāt izrādījās, ka valsts noteiktās sulu cenas ir tādas, ka to ražošana nes tikai zaudējumus. Iznākumā valsts budžetā tika iesists pamatīgs robs - vismaz mīnus 30 miljardi rubļu.
Drīz vien parādījās pavisam negaidītas blaknes. Ņemot vērā, ka vīna ražošana tika būtiski samazināta, tirgū nonāca liels apjoms vīnogu sulas, ko iedzīvotāji pirka, lai mājas apstākļos paši brūvētu vīnu. Tātad iznākumā dzēra tāpat, tikai valsts no tā neko nenopelnīja. Vēl pēc neilga laika tirdzniecības tīkls konstatēja, ka pilsoņi sākuši patērēt daudz vairāk cukura - 1987. gadā tā patēriņš bija pieaudzis par trešo daļu. Nebija jāveic nekādi padziļināti pētījumi, lai saprastu, ka ne jau zaptes gatavošanai šis cukurs izlietots, bet gan kandžas brūvēšanai. Valsts statistikas pārvalde pat bija aprēķinājusi, ka 1987. gadā visā PSRS cilvēki bija kopīgiem spēkiem sabrūvējuši 1800 miljonus litru kandžas, par kuru valstij netika nekādi ienākumi, toties tika pamatīgi nokaitināta tā iedzīvotāju daļa, kas alkoholu lietoja maz, taču tagad bija palikusi bez cukura tējai vai kafijai, jo tas kļuva par deficīta preci.
Pirmais reformu plāns
Jau Andropova valdīšanas laikā viens no vēlākajiem Gorbačova padomniekiem ekonomists Anatolijs Čerņajevs uzmeta reformu plānu, kas 1982. gadam likās ļoti drosmīgs, taču liela daļa no tā dažos nākamajos gados tiešām tika īstenota. Lūk, plāna punkti, kas fiksēti Čerņajeva dienasgrāmatā:
- 1) likvidēt Brežņeva infrastruktūru - visus tos radiniekus, mīluļus, kas atvilkti no Moldāvijas un Dņepropetrovskas. Villas, vasarnīcas, medību saimniecības, apsardzi.
- 2) aiziet no Afganistānas;
- 3) pateikt Polijas līderim Jaruzeļškim, lai pats tiek galā, un likt saprast, ka mēs Polijā nelīdīsim nekādos apstākļos;
- 4) attiecībā uz sociālisma valstīm atmest principu, ka nav pieļaujams tas, kas mums nepatīk. Lai dara, ko grib;
- 5) aizvākt no Eiropas raķetes SS-20;
- 6) iegrožot militāri rūpniecisko kompleksu. Uzšķaudīt amerikāņu šantāžai un četrkārtīgi samazināt armijas skaitlisko sastāvu;
- 7) Ārlietu ministriju pakļaut Centrālkomitejai;
- 8) ļaut izbraukt visiem disidentiem ar Saharovu priekšgalā;
- 9) ļaut izbraukt visiem ebrejiem, kuri to grib;
- 10) 70-80% ministru izvadīt pensijā;
- 11) republikām piešķirt reālu patstāvību, arī autonomajām;
- 12) pilsētas un rūpniecības centrus apgādāt no apgabalu un rajonu resursiem; centralizēto fondu samazināt līdz minimumam;
- 13) atdot visu neizmantoto zemi pensionāriem un vispār visiem, kas to gatavi izmantot;
- 14) samazināt Centrālkomitejas aparātu, taču tās nodaļas pacelt virs ministrijām;
- 15) propaganda - pielikt punktu kultu veidošanai.
Negausīgais militāri rūpnieciskais komplekss
Iespējams, ka lielu daļu ekonomisko problēmu padomju valdība varētu atrisināt, ja vien tai nebūtu jāuztur komunisma sistēmas pats rijīgākais bērns - militāri rūpnieciskais komplekss. Tas ne tikai prasīja milzīgus budžeta līdzekļus bruņojuma ražošanai, bet arī ietekmēja daudzas rūpniecības nozares, padarot tās neefektīvas. Piemēram, kravas autotransports Padomju Savienībā tika ražots primāri ar domu par armijas vajadzībām un tikai pēc tam par pārējo tautsaimniecību, tādēļ nav brīnums, ka kravas mašīnas bija ārkārtīgi neekonomiskas. Ņemot vērā, ka arī lauksaimniecības tehnikas rūpnīcas kara gadījumā bija paredzēts ātri pārprofilēt militāras tehnikas ražošanai, tās pie labākās gribas nevarēja uzbūvēt nelielu, ekonomisku un efektīvu labības novākšanas kombainu.
Gorbačovs ļoti apzinājās, ka valsts militarizācija prasa pārāk daudz līdzekļu, taču militāri rūpnieciskais komplekss bija pārāk spēcīgs, lai to tā vienkārši noliktu pie vietas un pateiktu - viss, turpmāk saņemsiet uz pusi mazāk naudas! Aiz tā tomēr stāvēja ģeneralitāte, armija un represīvais aparāts, kas varēja pārāk aizrautīgo jauno ģenerālsekretāru nomainīt ar kādu ne tik enerģisku. 1991. gada augustā patiešām arī mēģināja to izdarīt, taču tad jau bija par vēlu. Tādēļ Gorbačovs pat nemēģināja konfliktēt ar militāri rūpniecisko kompleksu, un pirmajos četros viņa valdīšanas gados aizsardzības budžets samazinājās ļoti nenozīmīgi - no 16,4 līdz 16,1 procentam. Absolūtos skaitļos tas pat būtiski pieauga: no nepilniem 49 miljardiem rubļu 1980. gadā līdz 77 miljardiem 1989. gadā. Raķešu Iskander, ar kurām tagad Krievija apšauda Ukrainu, izstrāde tika uzsākta tieši Gorbačova laikā un prasīja milzīgas summas. Tikai 1989. gadā, kad ekonomika jau bija klīniskās nāves stāvoklī, Gorbačovs beidzot paziņoja, ka par 14 procentiem samazinās aizsardzības izdevumus un par gandrīz 20 procentiem tēriņus bruņojuma ražošanai. Taču tad vairs neko nevarēja glābt.
Pie velna taupību!
Komunistu sludinātā tēze par to, ka padomju valstī strādnieks pats ir sava uzņēmuma saimnieks, noveda pie negaidītām sekām - sabiedrības uztverē valsts uzņēmumu apzagšana «pa drusciņai» vairs neskaitījās nekas slikts. Kādēļ gan es nevarētu aiznest no fermas mājās maišeli «kombikorma» vai no zāģētavas pāris dēļu? Viss taču ir kopējs! Īpaši lielos apjomos zaga benzīnu, jo tā uzskaite daudzos uzņēmumos bija visai formāla, bet kolhozos bieži vien vispār nekāda. Tādēļ nebija nekādu problēmu sarunāt, lai valsts uzņēmuma šoferis ielej privātajā mašīnā pārdesmit litrus benzīna. Problemātiskāk bija ar dīzeļdegvielu, jo to privātajiem nevajadzēja - visas padomju ražojuma vieglās automašīnas izmantoja tikai benzīnu. Tādēļ to kravas automašīnu šoferi nereti vienkārši izlēja grāvī, jo priekšniecība padarītā darba apjomu uzskaitīja nevis pēc nobrauktajiem kilometriem (ikviens kārtīgs šoferis prata pieregulēt odometru!) vai aizvestajām kravām, bet gan pēc patērētās degvielas. Līdzīgi rīkojās arī dzelzceļnieki: ja cisternu apakšā pēc kravas nodošanas vēl palika naftas produkti, tos vienkārši izgāza zemē. Tikai Kuibiševas dzelzceļa iecirknī vien ik gadu tā izgāza vismaz 60 000 tonnu naftas produktu, bet visā Padomju Savienībā šis skaitlis noteikti sniedzās simtos tūkstošu.
Padomju ekonomikas pētnieks Nikolajs Mitrohins grāmatā Padomju ekonomiskās politikas apraksti min pārsteidzošus datus par zādzībām uz dzelzceļa astoņdesmito gadu sākumā: kaut gan gada laikā bija aizturēti 11 000 zagļu, tomēr zādzību apmēriem ir tendence pieaugt: zog gan pārtikas preces, gan tehniku - 10 000 eksportam paredzēto automašīnu Lada stāv Brestā, jo pa ceļam tās ir tā «apkrāmētas», ka nav iespējams atdot pircējiem ārzemēs. Cerēt, ka pie šādas domāšanas pieraduši cilvēki pēkšņi kļūs par apzinīgiem saimniekiem bija diezgan naivi.
Kā pabarot pilsētas?
Astoņdesmito gadu sākumā nodrošināt iedzīvotājus ar lētu pārtiku kļuva arvien grūtāk. Galvenā problēma bija ārkārtīgi neefektīvā padomju lauksaimniecība, kas balstījās uz kolhoziem un sovhoziem. To lielum lielais vairums (saskaņā ar 1980. gada datiem 54 procenti, vēlāk šis skaits pieauga) bija nerentabli: gan tādēļ, ka izmantoja novecojušas tehnoloģijas; gan tādēļ, ka daļa laucinieku aizplūda uz pilsētām (Staļina un Hruščova laikā viņiem to neļāva darīt) un kolhozos sāka trūkt darbaspēka; gan arī pārmērīgās regulēšanas dēļ. Piemēram, centralizēti bija noteikts, ka ikvienam kolhozam obligāti jāaudzē labība, kaut gan konkrētajos ģeogrāfiskajos apstākļos to varbūt nemaz neatmaksājās darīt. Tā vietā, lai labības audzēšanu koncentrētu kaut vai Gorbačova dzimtajā Stavropolē, to audzēt lika arī Ļeņingradas apkaimes kolhozniekiem, kaut gan tur ražas bija sliktākas. Toties padomju vara centās Ļeņingradas kolhozniekus materiāli stimulēt, maksājot viņiem par labības tonnu trīs reizes vairāk nekā stavropoliešiem. Ja nebūtu šādas cenu atšķirības, Ļeņingradas kolhozs ātri vien izputētu, taču to nevarēja pieļaut. To, ka Ļeņingradas apkaimē varētu audzēt, piemēram, tikai kāpostus, kas tur padevās gana labi, padomju ekonomika nebija paredzējusi.
Kolhoziem nācās no valsts iepirkt lauksaimniecības tehniku, kas jau tā nebija īpaši kvalitatīva, bet tās cena ar katru gadu pieauga, tā dzenot kolhozniekus arvien dziļākos parādos. Pats Gorbačovs savos memuāros atzina, ka lauksaimniecība bija kļuvusi par zaudējumus nesošu nozari: «Lauksaimniecība patērē vairāk nacionālā kopprodukta, nekā to rada. Citiem vārdiem sakot, tā ir bezcerīgi atpalikusi ekonomikas nozare, tāds kā bezdibenis, kurā pazūd milzīgi resursi, bet vietā mēs neko nesaņemam.»
Gorbačovs ilgus gadus bija Stavropolē strādājis lauksaimniecības jomā, arī Maskavā viņš kūrēja šo sfēru, tādēļ te viņam bija diezgan skaidrs reformu plāns. Pirmkārt, beidzot jāpaaugstina pārtikas cenas. Otrkārt, lauksaimniecības uzņēmumiem jāsāk pelnīt. To var panākt, ļaujot tiem nodarboties ne tikai ar tradicionālajām lauksaimniecības nozarēm, bet arī meklēt jaunus ceļus. Lūk, tieši šī iemesla dēļ Gorbačovam tik ļoti iepatikās Ādaži, ka to vadītāju Albertu Kaulu viņš iecēla par savu padomnieku lauksaimniecības jautājumos. Patiesībā gan Kauls nebija vienīgais Latvijā, kurš tobrīd jau bija «atkodis» vienkāršo patiesību: lai kolhozs būtu pelnošs, tam nepieciešama kaut kāda palīgražotne, jo tikai ar labību, bietēm un kartupeļiem tālu netiksi. Tādēļ visi Latvijas vadošie kolhozi ar kaut ko piepelnījās: kurš brūvēja alu, kurš augļu vīnus, kurš štancēja plastmasas korķīšus Dzintara odekolona pudelītēm, kurš šuva brezenta cimdus.
Vēl viena Gorbačova ideja bija lielo agrokompleksu veidošana - tiem vajadzēja nodrošināt ar pārtiku pilsētniekus, jo ēdamā deficīts kļuva arvien nospiedošāks. Jau septiņdesmito gadu beigās gaļas produktu sāka pietrūkt Sibīrijas pilsētām, bet astoņdesmito vidū to vairs nepietika arī par prioritārajām apgādes ziņā pasludinātajām Maskavai un Ļeņingradai. Taču arī agrokompleksi neko nevarēja līdzēt - pārtikas deficīts kļuva arvien asāks, īpaši jau gaļas produktu ziņā, jo trūka valūtas lopbarības iepirkšanai ārzemēs. Kaut gan Gorbačovs investīcijas lauksaimniecībā bija palielinājis par 40 procentiem, ražošanas pieaugums viņa valdīšanas beigās bija tika 12 procenti, ar ko bija daudz par maz.
Iespējamie risinājumi pārtikas problēmai bija divi. Pirmais - ieviest pārtikas precēm kartītes. Jau pašā PSRS pastāvēšanas izskaņā virknei preču tiešām līdz tam nonāca, taču ilgu laiku partijas vadība negribēja šādu soli spert, jo kā gan sabiedrībai izskaidrot, ka miera laikā ieviešam kartīšu sistēmu. Otrs iespējamais risinājums - pārtikas cenu paaugstināšana vai pat vispār atteikšanās no cenu regulēšanas. Arī līdz tam beigu beigās nonāca, taču tad jau bija par vēlu, jo PSRS ekonomiku sabalansēt šāds solis vairs nespēja.
Gāzi grīdā!
Patiesībā būtu pat dīvaini, ja kompartijas biedri ar desmitiem gadu ilgu stāžu spētu radīt efektīvu reformu programmu valsts ekonomiskās krīzes atrisināšanai. Viņiem gluži vienkārši nebija ne tādu zināšanu, ne arī sajēgas par tirgus ekonomiku, bet dziļi zemapziņā bija iesēdušies padomju politekonomijas postulāti, kas šādā situācijā neko nevarēja palīdzēt. Pirmajā jaunā ģenerālsekretāra valdīšanas gadā nekādu nopietnu reformu plānu laikam nebija, jo kompartijas Centrālkomiteja un valdība drudžaini rosījās katra savā orbītā. Jaunieceltā valdības vadītāja Nikolaja Rižkova vietnieks Jakovs Rjabovs to laiku vēlāk aprakstīja šādi: «Valdīja kaut kāda drudžaina rosība, no rīta līdz vakaram notika sapulces, turklāt visas skaitījās operatīvās. Bez brīdinājuma mūs izsauca uz Centrālkomiteju, deva dažādus rīkojumus, kas bija pretrunā agrāk pieņemtajiem lēmumiem. No rīta mēs kopā ar Rižkovu Ministru padomes prezidijā pieņemam lēmumu, dodam uzdevumus ministrijām, bet vakarā premjerministrs atnāk no Centrālkomitejas vai tikšanās ar Gorbačovu un runā kaut ko pilnīgi pretēju tam, par ko mēs vienojāmies pirms dažām stundām.»
Gorbačovam un viņa domubiedriem šķita, ka vajag tikai ekonomiku kārtīgi iešūpot, un viss sakārtosies. Viena no pirmajiem jaunās valdīšanas mantrām bija «paātrinājums» - ar to tika saprasta ekonomikas modernizācija, kas ļautu ātrā tempā panākt augstus ražošanas rādītājus. Sava loģika te tiešām bija, jo pat pēc padomju speciālistu atzinuma tikai 12 procenti PSRS mašīnbūves produkcijas bija konkurētspējīgi pasaules tirgū. Ja šo rādītāju izdotos pacelt kaut uz 50 procentiem, taču viss būtu kārtībā! Savukārt plaša patēriņa preču ražošana ļautu gan apmierināt iedzīvotāju vajadzības, gan arī veicināt naudas apgrozījumu.
Tādēļ padomju valsts metās iepirkt Rietumos ražotu aprīkojumu, kas ļautu modernizēt ražošanu. Doma nebija slikta, taču izpildījums gan ne pārāk labs. Kā jau ierasts, komunisti visu dara kampaņveidīgi, un tas attiecās arī uz aprīkojuma un tehnoloģiju iepirkumiem. Astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad arī uzņēmumu vadītājiem tika deleģētas tiesības pirkt ārzemēs aprīkojumu, visi pasūtīja grēdām dārgu iekārtu, ko saņēma jau PSRS pastāvēšanas beigās, un liela daļa no visiem šiem tehnoloģiskajiem brīnumiem tā arī netika uzstādīti un sarūsēja kaut kur sētmalē. Milzīgas summas valūtā bija bezjēdzīgi izniekotas. Tiesa, vairāki metalurģijas kombināti tomēr paspēja ieviest jaunās tehnoloģijas, taču reformu augļus baudīja jau pavisam citi ļaudis - tie, kuri deviņdesmitajos gados šos uzņēmumusprivatizēja. Līdzīgā kārtā daudzviet pusratā palika ražošanas un dzīvojamo ēku celtniecība, ko gan uzsāka, taču tā arī nekad nepabeidza.
Šķiet, vislabāk Gorbačova komandas haotisko darbību un tās rezultātus grāmatā Impērijas bojāeja aprakstījis ekonomists un vēlākais Krievijas premjerministrs (1992. gadā) Jegors Gaidars: «Valdība, saskārusies ar dominējošo eksportpreču tirgus nelabvēlīgu konjunktūru, dod valsts finanšu sistēmai vēl trīs papildu triecienus. Pirmkārt, tā ir pretalkohola kampaņa, kas samazina budžeta ienākumus; otrkārt, tautsaimniecības attīstības paātrinājuma programma, kas prasīja ievērojamu valsts kapitālieguldījumu pieaugumu; treškārt, plaša patēriņa preču importa iepirkumu samazināšana.»
Kooperatīvu laikmets
Mēģinot padarīt efektīvāku ražošanu, Gorbačovs nolēma atgriezties pie sociālisma saknēm un vārda tiešā nozīmē strādniekus padarīt par savu uzņēmumu saimniekiem - ļaut viņiem pašiem izvēlēt rūpnīcu direktorus, bet direktoriem piešķirt lielāku patstāvību saimniecisku jautājumu risināšanā. Pie kā noveda direktoru vēlēšana, var labi redzēt no mūsu pašu RAF piemēra - strādnieku ievēlētais Viktors Boserts neko prātīgu tā arī nepaveica, un beigās rūpnīca bankrotēja. Savukārt lielāka uzņēmumu patstāvība un tā sauktais saimnieciskais aprēķins noveda pie tā, ka sāka brukt desmitgadēs iestrādātā plānveida ekonomikas sistēma, taču vietā liekama tirgus ekonomika tā arī neparādījās.
Diezgan negaidītas sekas bija 1987. gadā pieņemtajam lēmumam par kooperatīviem - sākumā tas legalizēja nelielus ģimeņu uzņēmumus, taču drīz vien sākās kooperatīvu ekspansija lielajos uzņēmumos, kas sadalījās divos blokos: pirmajā bija pats valsts uzņēmums, kas saņēma izejvielas no valsts sadales fondiem, bet otrajā blokā - zem šī uzņēmuma esošs kooperatīvs, ko vadīja tā paša uzņēmuma direktors un strādāja tā paša uzņēmuma darbinieki, bet liela daļa uzņēmuma produkcijas tika realizēta caur kooperatīvu, tikai ne vairs par valsts noteiktajām, bet tirgus cenām. Turklāt pirmajā darbības gadā kooperatīviem bija jāmaksā tikai trīs procentu nodoklis no ieņēmumiem, kas daudziem ēnu biznesa darboņiem ļāva legalizēt savus kapitālus. Rezultātā kooperatīvos strādājošo algas strauji auga, bet, tā kā preču klāsts vēl arvien nebija pietiekams (gluži pretēji - kļuva arvien nabadzīgāks), tad naudas vērtība kritās un inflācija pieauga. Preču cenas jau it kā pat nepieauga - tās vēl arvien regulēja valsts, un tādēļ pieaugums bija vien 2-2,5 procenti gadā -, taču veikalu plaukti kļuva arvien tukšāki, bet rubļi arvien bezvērtīgāki.
Beigu beigās sadrukātās naudas apmērs kļuva tik liels, ka 1991. gada sākumā, tātad nepilnu gadu pirms PSRS sabrukuma, tika īstenota naudas «reforma», ko nodēvēja tā laika finanšu ministra Valentīna Pavlova vārdā. «Reforma» bija apbrīnojama savā vienkāršībā un brutalitātē - tika pasludināts, ka no apgrozības tiek izņemtas līdzšinējā parauga 50 un 100 rubļu naudaszīmes, kuru apmaiņai pret jaunām iedzīvotājiem tika dotas vien trīs dienas (kas automātiski nozīmēja pazemojošu stāvēšanu garās rindās) un noteikts 1000 rubļu limits. Visa nesamainītā nauda kļuva par bezvērtīgu makulatūru. Ar šādu gājienu valdība cerēja nošaut divus zaķus: piežmiegt ēnu ekonomiku, kurā apgrozījās milzīgas naudas summas, lielākoties tieši 50 un 100 rubļu nominālos, kā arī mazināt inflāciju. Tā īsti neizdevās ne viens, ne otrs: apsviedīgi ļaudis tāpat atrada ceļus, kā saglabāt savus kapitālus un samainīt lielākas summas par valsts noteiktajām, bet inflācija nekur nepazuda, jo to pie dzīvības uzturēja hroniskais preču deficīts.
Arvien plašāk izvēršoties kooperatīvu kustībai, kļuva nepārprotami skaidrs, ka abas šīs sistēmas savienot nav iespējams - valsts plānveida ekonomiku un privātbiznesu. Valdība gan mēģināja atrast kaut kādu vidusceļu, kas ļautu rūpnīcām saņemt valsts pasūtījumus un fondētās izejvielas, saglabājot līdzšinējās ražošanas ķēdes un valsts noteiktās cenas, taču vienlaikus ļautu uzņēmumiem vairāk pelnīt un papildināt valsts budžetu. Diezgan prognozējami nekas prātīgs no tā neiznāca.
«Likums par valsts uzņēmumiem, ko pieņēma 1987. gadā, paredzēja stimulēt uzņēmumu un zinātniski pētniecisko institūtu iniciatīvu un novatorismu. Tas bija labi. Taču šis pats likums paredzēja, ka saimniecisko darbību regulē un kontrolē centrs. Arī tas bija labi. Taču man jau tajā laikā radās šaubas: kā gan būs iespējams īstenot tādu kontroli un ievērot valsts intereses, ja uzņēmumu direktoriem tiek piešķirtas tiesības pieņemt absolūti patstāvīgus lēmumus saimnieciskos jautājumos?» vēlāk rakstīja Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs Nikolajs Baibakovs.
Un viņam bija pilnīga taisnība - centrs arvien vairāk zaudēja kontroli ne tikai pār lielajiem uzņēmumiem, bet arī pār savienotajām republikām, jo arī tās sāka darboties arvien autonomākā režīmā, cenšoties pašas regulēt savu ekonomiku. Bet tur jau vairs nebija tālu līdz separātiskām tendencēm un neatkarības centieniem, kas visspilgtāk izpaudās Baltijā. Vispirms tīri ekonomiskos jautājumos - sak, kādēļ gan mums jāsūta veseli vilcienu sastāvi ar pārtiku uz Maskavu un citām Krievijas pilsētām, ja pašiem trūkst ēdamā, bet nedaudz vēlāk gluži likumsakarīgi sekoja arī politiskas prasības pēc lielākas patstāvības un beigu beigās arī neatkarības. Kā mīlēja teikt pats biedrs Gorbačovs: «Process ir sācies!» (Process pošol!). Taču aizvirzījās tas ne gluži tādā gultnē, kā viņš pats bija iecerējis, un beidzās ar PSRS sabrukumu.
Amerikāņu ekonomiskā diversija
It kā nepietiktu ar iekšējām problēmām, papildu grūtības sagādāja arī nejaukie amerikāņi. Jau kopš sešdesmitajiem gadiem padomju lopkopība lielā mērā balstījās uz ASV un Kanādā iepirktajiem graudiem, taču pēc padomju invāzijas Afganistānā 1979. gada beigās amerikāņi šo krānu aizgrieza ciet. Kā savās atmiņās raksta padomju ekonomikas eksperts Anatolijs Čerņajevs: «Kārters [ASV prezidents - red.] mums nogrieza 17 miljonus tonnu labības (Maskavā uzreiz pazuda milti un makaroni), aizliedza jebkādu citu eksportu. (..) Kārtera mēri izrādījās ļoti efektīvi. Apgabalu komitejām aizliedza izkaut lopus. Taču gaļas no tā vairāk nekļūs: nodos pussprāgušus un vecus lopiņus. Pārtikas normas kļūst smieklīgas: 1981. gadam Rostovā pie Donas katram iedzīvotājam paredzēti divi kilogrami gaļas. Stāvoklis ir sliktāks nekā kara laikā, jo tad nācās apgādāt tikai pilsētu, bet tagad arī laukus. No visām malām nāk prasības ieviest kartīšu sistēmu, taču to nav iespējams izdarīt, un ne tikai politisku iemeslu dēļ vien - vienkārši visiem nepietiks pārtikas.»
Vēl smagāks trieciens PSRS ekonomikai bija naftas cenu kritums astoņdesmitajos gados, kurā roku pielika cits ASV prezidents, Ronalds Reigans. Būtībā naftas cenu kritums izsita pamatu zem padomju ekonomikaskājām, un no šī trieciena tā vairs nespēja atgūties - pārāk jau lielu daļu valsts budžeta ieņēmumu bija veidojuši «naftas dolāri». Turklāt novirzot sarukušo valūtas ienākumu lielāko daļu «paātrinājuma» ietvaros veiktajai rūpnīcu modernizācijai, samazinājās iespējas iepirkt ārzemēs dažādas plaša patēriņa preces, kas ļautu piepildīt veikalu plauktus un mazināt inflāciju.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita