Ukrainā cildinātais, Krievijā nolādētais.
Pēteris Pirmais līdz pēdējam brīdim negribēja ticēt, ka viņa ilgus gadus lutinātais ukraiņu augstmanis sacelsies pret savu valdnieku, lai Ziemeļu kara izšķirošajā Poltavas kaujā cīnītos kopā ar zviedru karali Kārli XII.
Taču kāpēc caram tam būtu jātic? Krievu patvaldnieka labvēlība bija padarījusi Ivanu Mazepu (1639-1709), kazaku karaspēkvalsts līderi, par vienu no Eiropas bagātākajiem feodāļiem. Viņam Ukrainā un Krievijā piederošajās zemēs dzīvoja, magnāta bagātību vairojot, apmēram 120 tūkstoši zemnieku. Ik gadus hetmaņa naudas lādes par 200 tūkstošiem rubļu papildināja amata dotās iespējas iekasēt nodevas par tiesībām tirgot vīnu, tabaku, darvu (tolaik, koka karakuģu laikmetā - stratēģiskā prece!). Vēl karavadonim pienācās daļa līdzekļu kazaku pulku uzturēšanai abos Dņipras krastos.
Mazepam červonci bira no debesīm. Taču arī viņš pats bija prasmīgi saimniekojis, rūpējoties par ekonomisko augšupeju visā viņam pakļautajā teritorijā. Tas ļāva hetmanim palikt savas zemes vēsturē arī kā dāsnam un lietpratīgam mecenātam, mākslu un izglītības aizbildnim. Taču 1708. gada novembrī krievu pareizticīgās baznīcas izsludinātā anatēma droši vien tika izsludināta arī visās 26 baznīcās un katedrālēs, kas Ukrainā celtas par tajās nolādētā Mazepas naudu.
Tā gan ir tukša spriedelēšana, bet, iespējams, šis cilvēks krievu imperatora patronāžā būtu savas dzimtenes nacionālajā pašapziņā un kultūrā ielicis vēl stiprākus pamatus, ja nebūtu ļāvies Poltavas avantūrai. Tā saļodzīja kazaku karaspēka valsti, varbūtēji paātrinot tās pilnīgu iznīcināšanu Katrīnas II valdīšanas laikā.
Krievu patvaldnieka labvēlība bija padarījusi Ivanu Mazepu, kazaku karaspēkvalsts līderi, par vienu no Eiropas bagātākajiem feodāļiem. Viņam Ukrainā un Krievijā piederošajās zemēs dzīvoja, magnāta bagātību vairojot, apmēram 120 tūkstoši zemnieku.
Cerēja pagūt paliekošāk ierakstīties vēsturē?
Mazepa lika visu, kas viņam bija, uz vienas, Kārļa XII, kārts un zaudēja. Tīri merkantili spriežot: ko gan viņam varēja dot - pat solīt? - ar karošanu apmātais un savu valsti bankrotā dzenošais zviedru ķēniņš? Kāpēc hetmanim bija vajadzīga tāda avantūra? Joprojām vēsturniekiem nav skaidras atbildes, un diez vai tā jebkad atradīsies. Varbūt arī pats Mazepa - Poltavas sakāves salauzts, viņš tajā pašā gadā mira Turcijas robežpilsētā Benderā (tagad Moldovas Piedņestras reģionā) - uz to nespētu atbildēt.
Diez vai tā bija savas varas un bagātības pārmērīgi izlutināta lielmaņa aizejošo spēka gadu kaprīze. Mazepam jau apritēja septītā desmitgade, un viņš - sava laikmeta izcils dēls - tajos asiņainajos gados izdzīvoja, pašam pinot intrigas un iznīcinot pretiniekus. Ar pārlieku ideālismu hetmanis neaizrāvās. Vai tiešām viņu pilnībā pārņēma izjūta, ka dzīves izskaņā negaidot tiek dota pēdējā iespēja? Izdevība uz mūžiem ieiet vēsturē, piepildot ukraiņu tautas - zemnieku, kazaku, viņu virsnieku elites, grāmatnieku, garīdznieku - negaistošo sapni «būt kungiem mūsu dzimtajā zemē»?
Zaporižjas karaspēka valsts jeb Hetmanāts
Bohdana Hmeļņicka vadītā kazaku sacelšanās (1648-1654), piepalīdzot Krimas tatāriem, panāca lielas Ukrainas centrālās daļas neatkarību no Polijas-Lietuvas kopvalsts. Šajā teritorijā 1649. gadā izveidojās šo karotāju republika, oficiāli saukta par Zaporižjas Karaspēku. Tādus militarizētus valstiskos veidojumus sauc par stratokrātijām (karavadoņu pārvaldēm) vai militokrātijām.
Republika veidojās uz vēsturiskas tradīcijas pamata - XVI gadsimtā radās Zaporižjas (Aizkrāču) Sičas kazaku teritorija, kas vēl XVIII gadsimtā turpināja pastāvēt kā «anarhistiska» kopiena, nepakļaujoties hetmaņiem. Jaunā valsts pēc tās izveides aptvēra apmēram 200 tūkstošus kvadrātkilometru (jeb trīs Latvijas), un tajā XVII gadsimta beigās dzīvoja ap diviem miljoniem cilvēku.
Hetmanis bija kazaku ievēlēts un ar plašu varu apveltīts valsts galva, vienlaikus arī armijas komandieris. Hmeļņickis bija pirmais, kurš stājās šajā amatā. Tādēļ vēsturnieki XIX gadsimtā tad jau likvidēto republiku sāka dēvēt vienkārši par Hetmanātu. Tituls bija pārņemts no Polijas-Lietuvas kopvalsts, kur to piešķīra poļu un lietuviešu karaspēku virspavēlniekiem un viņu vietniekiem. Pēc vienas no vārda izcelsmes versijām tas varētu būt aizguvums no turku ataman («jātnieku tēvs», kā sauca vēlētos kazaku kopienu vadītājus).
Padomju ideoloģijā glorificētajā kazaku 1654. gada sapulcē - Perejaslavas radā - tika noslēgts vasaļa attiecību līgums ar Krievijas caristi. Sākotnēji tas šķita tīri nomināls, taču Maskava ar uzpirktu kazaku komandieru palīdzību ātri palielināja savu varu pār republiku. Hetmanis, kaut kazaku vēlēts, kļuva par cara akceptētu Ukrainas vietvaldi. Amats tika likvidēts 1764. gadā, liekot pamatu kazaku valsts sagrāvei un tās, pārsauktai par Mazkrievijas guberņu, galīgai iekļaušanai impērijā.
Par hetmani sauca arī 1918. gadā vācu okupētajās teritorijās dažus mēnešus pastāvējušās Ukrainas valsts vadītāju. Tās armijas ģenerālštābā dienēja pulkvedis (Latvijā pēc bermontiādes - ģenerālis un Latvijas Bruņoto spēku komandieris) Pēteris Radziņš, kura vārdā tādēļ nosaukta iela Kijivā.
Nespējot skaidrot Mazepas izvēli, vēsturnieki atgādina: viņa «nodevībā» nav nekā tiem laikiem ārkārtēja. Par neiedomājami nelietīgu un nekad nebijušu hetmaņa izvēli sludināja vien Krievijas (vēlāk - padomju) impērijas propaganda.
Ukrainas kazaku Zaporižjas karaspēka zemes bija triju tā laika lielvaru - Krievijas, Osmaņu impērijas un Polijas-Lietuvas kopvalsts jeb Žečpospolitas - ielenktas. Tāpēc dzīves vētru rūdītie kazaku politiķi un diplomāti bija ieraduši veidot dažādas, pat īslaicīgas alianses, kas tobrīd bija vai šķita izdevīgas. Piemēram, Mazepas tēvs bija Bohdana Hmeļņicka līdzgaitnieks karā pret Polijas-Lietuvas kopvalsti un iesaistījās toreizējā kazaku izvēlē kļūt par Krievijas vasaļiem. Taču vēlāk viņš piedalījās sarunās ar bijušajiem ienaidniekiem par kazaku autonomijas izveidi Žečpospolitā, kas netika īstenota, un vēlāk kalpoja poļu kronim.
Izpelnījās personālo cara «ordeni»
Lai skaidrāk saprastu, cik ļoti līdz 1708. gadam hetmanis bija cara aplaimots, Sanktpēterburgas galmā ietekmīgs un apskausts, pietiek atgādināt vienu. Proti, viņš bija otrais cilvēks Krievijā, kurš saņēma cara Pētera 1698. gadā iedibināto valsts augstāko godazīmi - Svētā apustuļa Andreja Pirmaicinātā ordeni. Pats Pēteris I tā kavalieru sarakstā bija vien septītais.
Kā apgalvo teiksma, Jēzus pirmais māceklis - kurš mūsu ēras apmēram 67. gadā Grieķijā tika sists X veida krustā - esot sludinājis kristietību Kijivā. Krievijas impēristi šo pilsētu joprojām uzskata par savu īpašumu, tādēļ apustulis Andrejs tiek sludināts par lielvalsts svēto aizbildni. Viņš ir arī Skotijas (tāpat Grieķijas) debesu patrons, un tas izskaidro skotu nacionālā karoga un Krievijas karaflotes «Andreja flagas» uzkrītošo līdzību (vien krāsas ir apvērstas).
Pirmais ordeņa kavalieris bija ģenerālfeldmaršals Fjodors Golovins, karavadonis un diplomāts, viens no vistuvākajiem cara draugiem. Starp citu, arī bajārs, kurš, priecējot valdnieku, pirmais noskuva savu bārdu - turklāt pilnīgi brīvprātīgi. Būdams pirmais ordeņnesis, Golovins godazīmi 1703. gadā piešķīra caram - kā bombardieru rotas kapteinim. Pēteris tika apbalvots par dalību zviedru Nīnšances cietokšņa (atradās tagadējā Sanktpēterburgas teritorijā) ieņemšanā.
Kad Mazepas kazaki 1708. gadā sacēlās, ordenis viņam tika atņemts. Saniknotais cars lika izgatavot īpašu sudraba medaļu - cita Jēzus mācekļa vārdā nosaukto Jūdas ordeni. Tas svēra piecus kilogramus (divsimt pirmskara piecu latu monētu svars), tātad drīzāk bija domāts kā dzirnakmens kaklā. «Godazīmes» diska aversā bija attēlots Jūda Iskariots, atbilstoši leģendai pakāries apsē un ar saņemto 30 sudraba grašu zuteni blakus kokam.
Taču hetmanis nomira, pirms cara roka aizsniedzās viņu «apbalvot». Lai manta neietu zudumā, Jūdas ordeni Pētera izveidotā Visākstīgākā žūpīgākā un trakākā koncila sanāksmēs nēsājis kņazs Jurijs Šahovskojs. Tas bija cara, viņa draugu un pudeles brāļu saviesīgs klubs nevaldāmai uzdzīvei, izpriecām ķekatnieku tradīcijās un dievbijīgo pavalstnieku šausmināšanai, radot tautā aizdomas, ka Pēteris ir pastardienas Antikrists.
Andreja Pirmaicinātā ordenis ar toreizējā Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina rīkojumu tika atjaunots 1998. gadā, trīs gadsimtus pēc tā izveides. Mūsdienās ar to ir apbalvoti tikai 27 cilvēki - pārsvarā kultūras darbinieki, zinātnieki, valsts darbinieki. Kaut tas ir vienīgais Krievijas ordenis ar ķēdi, godazīmei nav ceremoniālā statusa - pats Jeļcins un viņa pēctecis Vladimirs Putins to nesaņēma. Taču apbalvoto vidū ir Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins, Indijas premjers Narēndra Modi un Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko, kā arī bijušie Kazahstānas un Azerbaidžānas valdoņi Nursultans Nazarbajevs un Heidars Alijevs.
Anatēma šķiet gandrīz neizdzēšama
Kaut arī Mazepas ieceres piedzīvoja nožēlojamu sakāvi, mūsdienu Ukrainā viņš ir nacionālais varonis, kurš izpelnījies dažādas valstiskās atzinības izpausmes. Hetmanim tika celti pieminekļi, viņa vārdā nosauca ielas, apdzīvotas vietas un armijas mehanizēto brigādi. Mazepas portrets tika attēlots uz naudaszīmēm un pastmarkas. Ukrainas kara flote 2022. gadā saņēma Turcijā būvētu korveti F211, ko nosauca Mazepas vārdā.
Kopš 2009. gada valstī pastāv Ivana Mazepas ordenis. Šķiet gan, ne īpaši prestižs, ja apbalvojumu hierarhijā tam seko ordenis Par varonīgu kalnrača darbu. Ar to apbalvo galvenokārt sabiedriskus darbiniekus. Zīmīgi, ka daudz godājamāks ir Bohdana Hmeļņicka ordenis - apbalvojums par dzimtenes aizsardzību. Tas, ka šo kazaku hetmani reiz pilnībā piesavinājās padomju propaganda, netraucē ukraiņiem atcerēties, ka viņa vadībā kazaki izrāva Kreisā krasta Ukrainu un Kijivu no pakļautības Žečpospolitai.
Taču Mazepas piemiņai ir uzlikts ļoti smags un, kā līdz šim šķita, nekādi nelabojams apgrūtinājums. Viņš joprojām - kopš 1708. gada - ir Krievijas pareizticīgās baznīcas nolādēts. Tātad arī visiem ticīgajiem, kuri pieder Maskavas patriarhāta pārvaldītās - formāli it kā šīs saites sarāvušās - Ukrainas pareizticīgās baznīcas draudzēm, Mazepa skaitās sātana kalps. Cilvēks, kurš lauzis doto - turot roku uz evaņģēlija! - zvērestu caram un ļāvis zviedru armijai postīt pareizticīgo dievnamus. Tie nomināli būtu līdz pat četriem procentiem no visiem Ukrainas iedzīvotājiem, kuru skaits pērn rēķināts apmēram 33,4 miljoni. Turklāt daļai šo ticīgo ir pat vienalga, ka viņu valsts par savu izdzīvošanu karo ar Maskavu un patriarhu Kirilu.
Pēc 2004. gada «oranžās revolūcijas», sākoties Viktora Juščenko prezidentūrai, Ukrainas valdība centās panākt, lai Maskavas patriarhāts atceļ Mazepas nolādējumu. Aleksijs II, toreizējais Krievijas baznīcas virsgans, šādu iespēju 2007. gadā pieļāva. Taču tas bija vēl pavisam cits laikmets, ne tikai cits patriarhs. Tad arī tika noskaidrots: baznīcas arhīvos nav nekādu ziņu, lai apstiprinātu teiksmu, ka jau 1918. gadā, krievu pareizticīgajiem atjaunojot patriarha varu, pēc padomju Ukrainas veidotāju lūguma atcelta Mazepas anatēma. Tam pat būtu racionāls pamats, jo Pēteris I likvidēja patriarha posteni, sākot baznīcas pārvēršanu valsts iestādē. «Reabilitējot» hetmani, pareizticīgie demonstratīvi uzrādītu, ka atmetuši kalpošanu vecajam režīmam un vairs nav saistīti ar laicīgo varu.
Vairākas citas pareizticīgo baznīcas - Konstantinopoles, Jeruzalemes, rumāņu, poļu, trīs ukraiņu (grieķu-katoļu jeb uniātu, Kijivas patriarhāta un autokefālā) - neatzīst Mazepas anatēmu, un tajās viņa piemiņai tiek noturēti aizlūgumi. Konstantinopoles patriarhs, ko uzskata par pirmo starp citiem pareizticīgo virsganiem, 2018. gadā pasludināja, ka nolādējums nav likumīgs un kanonisks. Tas: 1) izmanto reliģiju politiskiem nolūkiem; 2) netika pieņemts baznīcas koncilā; 3) to pieprasīja cars, nevis pati baznīca.
Mazepas piemiņai ir uzlikts ļoti smags un, kā līdz šim šķita, nekādi nelabojams apgrūtinājums. Viņš joprojām - kopš 1708. gada - ir Krievijas pareizticīgās baznīcas nolādēts.
Taču Maskavas patriarhātam un tai lojālai Ukrainas pareizticīgo baznīcai tas viss ir kā pīlei ūdens. Karš anatēmu pat padarīja par «principa lietu». Ukrainas valstsvara it kā būtu pat gatava prokrievisko konfesiju pilnībā aizliegt, taču baidās no «kiriliešu» jau agrāk izrādītā sašutuma eksplozijas.
Daži pieturpunkti Mazepas dzīvesgājumā
1639. gadā piedzimis pareizticīgo šļahtiču ģimenē Kijivas vojevodistes Mazepincu ciemā, ko viņa vecvectēvam par karadienestu dāvāja poļu karalis. Jaunībā studējis Kijivas Garīgajā akadēmijā, pēc tam Jezuītu kolēģijā Varšavā. 1659. gads - ar tēva protekciju ieskaitīts poļu karaļa galminiekos. Pavērās jaunas iespējas izglītoties jau Rietumeiropā - Holandē, Francijā, Vācijā un Itālijā.
Mazepa brīvi pārvaldīja ukraiņu, krievu, poļu, tatāru un latīņu valodu, pieprata arī franču, itāļu un vācu valodu. Bija sev iekrājis plašu bibliotēku, un viņa mīļākā grāmata gluži pašsaprotami bija Nikolo Makjavelli Valdnieks. Karalis savu jauno galminieku vairākkārt sūtījis diplomātiskās misijās uz kazaku valsti.
1669.
Mazepa ir pametis galmu un atgriezies Ukrainā, kur sievastēvs iekārto viņu toreizējā [Dņipras] Labā krasta karaspēka hetmaņa galmā - vispirms par apsardzes rotmistru, vēlāk par ģenerālskrīveri.
1674.
Hetmanis viņu nosūta uz Krimas hanisti un Turciju, kur kā vergi-ķīlnieki jānogādā 15 kazaki no «konkurējošā» Kreisā krasta. Zaporižjas kazaku sagūstīts, Mazepa tādēļ gandrīz paliek bez galvas, taču viņi gūstekni nodod Kreisā krasta hetmaņa ziņā. Viņš izglītotajam vīram vispirms uztic skolot savus bērnus, bet vēlāk piešķir augstus amatus savā karaspēkā.
1687.
Kreisā krasta hetmanis, Mazepas un citu kazaku komandieru denuncēts, krīt Maskavas nežēlastībā un viņu ar ģimeni izsūta uz Sibīriju. Savukārt Makjavelli cienītāju ar, kā apgalvo, uzpirktā krievu emisāra atbalstu ievēlē šajā amatā.
1689.
Pēterim I tiek sūtītas pirmās vēstules, kas apsūdz Mazepu nodevībā. Tās tikai nostiprina cara, kurš labi zina sava galma tikumus, uzticēšanos hetmanim. 1704. gads - Mazepa kļūst arī par Labā krasta hetmani. Divreiz vēršas pie cara ar lūgumu Hetmanātam pievienot Krievijā ietilpstošās ukraiņu apdzīvoto brīvciemu zemes (jeb Slobodas Ukrainu - galvenokārt tagadējo Harkivas apgabalu), taču saņem atteikumu.
Togad, jau divus gadus būdams atraitnis, Mazepa 65 gadu vecumā iemīlas savā krustmeitā Matrjonā, kazaku valsts galvenā administratora un tiesneša Vasilija Kočubeja sešpadsmitgadīgajā atvasē. Reliģiskais likums abus definē par radiniekiem, kuru laulība būtu asinsgrēks, tāpēc meitene kļūst par hetmaņa mīļāko. Tomēr vēlāk viņš Matrjonu aizsūta atpakaļ pie vecākiem, un saniknotais Kočubejs vairākkārt sūdzas caram par Mazepas patvaļu un nodevību. Pēteris ir tik pārliecināts par Mazepas godaprātu, ka 1708. gadā pavēl ➵ → ziņotāju sodīt ar nāvi - viņam nocērt galvu. Drīz vien pēc hetmaņa nodevības cars rūgti nožēlo pārsteidzību, ar dāsnu uzviju atdodot Kočubeja atraitnei un bērniem konfiscētos īpašumus.
1705.
Polijas karalis Augusts II Stiprais apbalvo trīs savas sabiedrotās Krievijas ģenerāļus un hetmani ar valsts jaundibināto augstāko godazīmi (pastāv joprojām) - Baltā Ērgļa ordeni. Tā viņš cer pastiprināt abu valstu saites cīņā pret kopējo ienaidnieku - Zviedriju.
1706.
Hetmanis atzīstas domubiedriem vēlmē panākt kazaku valsts neatkarību, ko arvien vairāk apdraud Pētera veidotā impērija, un sāk slepenas sarunas ar jauno poļu karali Staņislavu Leščinski, zviedru sabiedroto. Tas Mazepam piedāvā - par Ukrainas zemju iekļaušanu Polijas kroņa zemēs - kļūt par Baltkrievijas lielkņazu ar tādu pašu autonomiju, kāda dota Kurzemes hercogam. Hetmanis gan vēl vēlas palikt caram lojāls - līdz brīdim, kamēr nebūs skaidrības, cik lielus spēkus poļu karalis un Kārlis XII sūtīs uz Ukrainu, lai atkarotu to Krievijai. Kočubeja nāve nenomierina Mazepu, viņš steidzina sarunas ar poļu karali un gatavojas cīnīties kopā ar zviedriem.
1708.
oktobris - baidoties tikt krievu atmaskots, Mazepa ar hetmaņa kasi un pusotru tūkstoti viņam uzticīgu kazaku aizbēg uz Ukrainā iebrukušā Kārļa XII nometni. Karaspēka komandieriem tiek izsūtīti aicinājumi pievienoties zviedriem. Novembrī cara armija iebrūk Baturinas pilsētā, kur atrodas hetmaņa rezidence, un to pilnībā iznīcina, nogalinot vairākus tūkstošus (tiek minēts, ka pat vairāk nekā desmit tūkstošus) cilvēku - gan garnizona kazakus, gan pilsētniekus.
1708.
12. novembrī - ukraiņu pareizticīgās baznīcas hierarhi Gluhovas pilsētas - jaunievēlētā hetmaņa rezidences - katedrālē cara klātbūtnē nolād «uz mūžīgiem laikiem» Mazepu un viņa atbalstītājus. Pilsētas laukumā tiek izpildīts simbolisks nāvessods, pakarot Mazepu aizstājošu izbāzeni. Anatēma tiek izsludināta arī Maskavas Kremļa katedrālē.
1709.
28. jūnijs (8. jūlijs pēc Juliāna kalendāra) - Kārlis XII ar apmēram 30 tūkstošiem karavīru, kuru vidū ir trīs tūkstoši Mazepam lojālo kazaku, zaudē Poltavas kauju. Krieviem ir vismaz 75 tūkstoši vīru, starp viņiem arī astoņi tūkstoši jaunievēlētā hetmaņa Ivana Skoropadska komandētu kazaku.
Sakāves salauztais Mazepa, ko turki atsakās izdot krieviem (kaut lielvezīram tiek solīts 300 tūkstošu liels jefimku jeb sudraba dālderu kukulis), mirst 21. septembrī. Radinieki viņam sarīko greznu apbedīšanu Dunajas ostas pilsētas Galacas (tagad - Rumānijā) pareizticīgo baznīcā, kas kopā ar Mazepas kapu tika sagrauta 1962. gadā.
Pēc anatēmas visi Krievijā atrastie Mazepas portreti tika iznīcināti. Aculiecinieki viņu raksturo kā kalsnu vidēja auguma vīru ar vecumā nezaudētu dzirksteli tumšo acu lepnajā skatienā, «tievām, baltām rokām» un stāvu, gludu pieri. Lūpas bijušas plānas, ūsas - «poļu manierē» garas un nokarenas.
Pēteris ir tik pārliecināts par Mazepas godaprātu, ka 1708. gadā pavēl ziņotāju sodīt ar nāvi - viņam nocērt galvu. Drīz vien pēc hetmaņa nodevības cars rūgti nožēlo pārsteidzību.
Bokseris pret patriarhu
Visai negaidīti Mazepam uzradās jauns «advokāts» - smagsvara boksa čempions Oleksandrs Usiks. Pēc tam, kad ukrainis pērnā gada 22. decembrī Saūda Arābijas galvaspilsētā uzveica britu Taisonu Fjūriju, viņš ringā virs galvas pacēla stiklotu futrāli ar «Mazepas zobenu». (To gan nenēsāja pats tad vēl tikai topošais hetmanis. Ieroci, kas tagad glabājas Černihivas muzejā, viņš dāvināja citam kazaku virsniekam.) Diez vai ir daudz kas, no kā šis sportists dzīvē baidās. Taču Usikam tas bija ļoti drosmīgs solis. Ja arī citur pasaulē viņa demonstrācijai pievērsa maz uzmanības, Ukrainā un Krievijā tā izsauca lielu viļņošanos, radot jaunus optimisma uzplūdus Mazepas reputācijas spodrinātājiem.
Bokseris ir lojāls un aktīvs Maskavas patriarham formāli nepakļautās baznīcas loceklis, pat metropolīta Onufrija, tās vietējā vadītāja, tuvs draugs. Viņš ir publiski aizstāvējis baznīcas tiesības palikt tādai, kāda tā ir - vien piebilstot, ka jāattīrās no tajā esošiem Ukrainas nodevējiem. Līdz Krievijas atklātajam iebrukumam Usiks skaļi izteicās par vajadzību ukraiņiem un krieviem spēcināt slāvu solidaritāti. Droši vien daudziem kategoriskiem patriotiem gribētos viņu ierakstīt «piektajā kolonnā», taču - vai Ukrainai patlaban ir vēl kāda cita savus titulus spoži nosargājusi boksa superzvaigzne?
Nu bokseris cildina Mazepu kā izcilu tautieti, kurš par Ukrainas brīvību cīnījies pret krievu iebrucējiem. Usiks saka, ka sāk cīņu par hetmaņa reabilitāciju. Baznīcā daudzus saniknoja viņa pozīcija, un tai it kā vajadzētu bokseri par tādu brīvdomību un autoritātes apstrīdēšanu izslēgt no savu ticīgo vidus. Vai vismaz apkraut ar kanoniskiem sodiem, pieprasot publisku grēku un maldu nožēlu. Taču - vai baznīcai ir vēl kāda superzvaigzne?
Mēs patlaban dzīvojam slavenību - vairāk gan šķietamas - visvarenības laikmetā. Kā britu raidorganizācijai BBC pērnajā decembrī apgalvoja anonīmi «kiriliešu» administrācijas pārstāvji, jau labu laiku esot sagatavots un pa rokai turēts atzinums: Mazepa neesot pārkāpis kanoniskos likumus. Varbūt Usikam tiešām būs izdevies iekustināt lavīnu, kas vismaz Mazepas dzimtenē sagraus vairāk nekā trīs gadsimtus cītīgi sargāto baznīcas lāstu?
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita