Kādas bija mūsu senču attiecības ar dieviem un mirušo pasauli.
Līdz mūsdienām saglabājušās zināšanas par veļu laiku ir dažas no daudzajām liecībām par seno baltu pasaules skatījuma raksturīgāko iezīmi - senču kultu un ticību mirušo spējai ietekmēt šīs pasaules norises. Veļu laikā dzimtas piederīgo gari no viņsaules ieradās šajā saulē, nesot svētību un padomu saviem pēcnācējiem un uzturot par nāvi stiprāko paaudžu saikni.
Par senču kultu ir atrodamas daudzveidīgākās un pārliecinošākās liecības gan vēstures avotos, gan folkloras un arheoloģiskajos materiālos, kurpretim tā sauktais senlatviešu panteons - Dievs, Laima, Māra un tamlīdzīgi tēli - no tautasdziesmām, ko mērķtiecīgi sāka pierakstīt tikai XIX gadsimtā, visticamāk, ir kristietības un ezoterikas ietekmē radušies, ja ne tīri literāri personāži. Visvairāk tie raksturīgi dievturībai - no dažādu mācību fragmentiem veidotajai latviešu inteliģences ētiski reliģiskajai kustībai, kas izveidojās tikai XX gadsimta divdesmitajos gados un nepamatoti tika dēvēta par seno latviešu reliģiju.
Senči - visgodināmākās dievības
Senču kultu izskaidro apstākļi, kam nav nekādu mistisku iezīmju. Skolas, lasītprasme, rakstīt un rēķināt prasme, informācijas iegūšana no iespieddarbiem Latvijas teritorijā par vispārēju parādību kļuva tikai XIX gadsimta beigās, bet daudzus gadu tūkstošus pirms tam visu izdzīvošanai un dzīvei nepieciešamo informāciju bērniem sniedza vecāki, kuri to bija saņēmuši no saviem vecākiem. Tas izskaidro vēlmi saņemt padomu un svētību tieši no mirušajiem sapņos un zīlēšanas rituālos. Viņu labvēlība lielākoties tika gūta ar pacienāšanu.
Viduslaikos veļu laiks gan Baltijas kristīgajās, gan pagāniskajās zemēs tika svinēts ar īpašu vērienu. Tikai 1428. gadā Rīgas baznīcas provinces koncila statūtos tika aizliegts mirušos apbedīt mežainos laukos kopā ar saviem senčiem, kā arī rīkot mielastus mirušajiem.
Par to, kādas šīs svinības bijušas pagānu laikos, iespaidu sniedz Jana Dlugoša XV gadsimtā sarakstītā Polijas hronika, kurā vēstīts par pagānisko lietuviešu rudeņos rīkotajiem mirušo mielastiem svētajos mežos, kur tika sadedzināti aizgājēji. Svētki svinēti vairākas dienas, piedaloties lielam skaitam viesu. Polijas karalis Vladislavs Jagailis daudzus svētos mežus licis iznīcināt pēc kristietības pieņemšanas 1380. gadā, un ar laiku mirušo mielasti no svētajiem mežiem tika pārcelti uz slepenākām vietām - mājām, rijām un pirtīm, nostāk no valdnieku un priesteru acīm.
Tradīcijas, kuru mērķis bija kontaktēšanās ar mirušajiem, ļoti ilgi saglabājās Kurzemē. Nopietna cīņa pret pagānisma paliekām sākās tikai reformācijas laikā. Kurzemes superintendants Pauls Einhorns 1649. gadā rakstīja, ka mirušo dvēseļu barošana ir viena no ievērojamākajām elkdievībām un māņticībām. Lai gan stingri aizliegta, tā vēl nav izskausta, tiek piekopta slepeni un notiek laikā no Miķeļiem (29. septembris) līdz Simjūdiem (28. oktobris), kas tiek saukts par veļu laiku vai Dieva dienām. Zemnieki aicina cienāties savu mirušo tuvinieku radus, saucot tos vārdā. Mūžīgo dzīvi viņi iedomājas tādu pašu kā šīszemes: mirušajiem vajadzīgs ēdiens, dzēriens, miegs un apģērbs.
1673. gadā cauri Kurzemei brauca Brandenburgas sūtnis Johans Arnolds Brands, kurš ievāca ziņas par zemnieku dzīves īpatnībām, tostarp veļu mielastu. Daži no kurzemniekiem Visu Svēto dienā (1. novembrī) aizslēgtā istabā sagatavojot garu galdu ar labākajiem ēdieniem, savā valodā teikdami: «Mussi veczake dvesely melami», tas ir: «Mēs mielojam senču dvēseles.» Tad viņi iet ārā un atstāj ēdienus uz visu nakti. Ja ēdiens otrā rītā ir aiztikts, to uzskata par īpašu laimi un svētību viņu augļiem un lopiem, bet, ja nav, viņi baidās no drīzas nelaimes, kas nāks pār viņu lopiem, laukiem un citu iedzīvi.
Par unikālu parādību var atzīt veļu mēneša svinēšanu Kurzemē vēl 1805. gadā, turklāt šī svinēšana noritējusi nevis atsevišķos gadījumos, bet masveidā. Jelgavā izdotajā Vāciski lasošo nedēļrakstā sniegtas plašas ziņas par šīm paražām, turklāt raksta autoru uztraucis nevis veļu mielošanas elkdievības vai māņticības raksturs, bet gan zemnieku ēku ugunsdrošība.
Mirušo gari Kurzemē saukti par pauriem vai iļģiem. Veļu laiks ildzis trīs vai četras nedēļas, skaitot no Miķeļiem. Šajā laikā nevienās zemnieku mājās vakaros netiek strādāts un ļaudis pie miera dodas līdz ar tumsas iestāšanos. Naktī visiem jābūt klusiem un mierīgiem, lai neiztraucētu mirušo senču garus, kas šajās naktīs staigā pa savām ēkām. Ja saimniecības ēkās sadzird kādu troksni, neviens nerīda suņus, un šo apstākli labprāt izmanto zagļi.
Saskaņā ar ticējumiem gari veļu laika vakaros paceļas no kapiem, bet no rīta atgriežas tajos atpakaļ. Daži ļaudis kapos nolikuši skalu saišķi, lai mirušie ar tiem varētu apgaismot savu ceļu. Vismulsinošākais bijis, ka pat izglītotie latvieši, kas skaļi izsmējuši citas māņticības, veļu laika izdarībās tomēr piedalījušies. Vairums to darījuši tikai tādēļ, ka tā rīkojušies viņu sentēvi.
Veļu laika pēdējā naktī tiek sagatavots bagātīgs mielasts. Uz īpaša galda priekšnamā, rijā vai pirtī saliek ēdienus, iededz gaismekļus, tad visi dodas pie miera. Šajā naktī, sevišķi pie bagātajiem saimniekiem, sarodoties ubagi, kuri notiesā mirušajiem nolikto ēdienu.
Bez uzraudzības atstātie gaismekļi ļoti bieži kļūstot par ugunsgrēku cēloni. Uguns izplatās ļoti ātri, jo iedzīvotāji ir pa pusei vai pilnīgi piedzērušies. Ja nakts paiet bez nelaimes, to nereti izraisa saimniece, kas ar diviem aizdegtiem skaliem no rīta izstaigā visas kūtis un saimniecības ēkas, aicinot garus doties pie miera. Šādu traku paražu dēļ rudeņos Kurzemē izceļoties vairāk ugunsnelaimju nekā no neuzmanīgas riju kurināšanas. Raksta autors tamdēļ vēlējās, lai visi muižu īpašnieki saviem zemniekiem aizliegtu iedegt uguni šajās - reizēm tik briesmīgajās - veļu laika naktīs: «Degošu namu, riju un pirtu uguns bieži apgaismo miroņu garu ceļu atpakaļ uz saviem kapiem.»
Latviešu reinkarnācija un Mājas Kungs
1606. gada Cēsu jezuītu rezidences annālēs ir sniegtas plašas ziņas par pagāniskajiem ticējumiem, kas jau atradušies savā norietā un kristietības ietekmē. Kāds jezuītu misionārs bija apceļojis Rēzeknes un Ludzas apkārtni. Viņam deviņdesmit gadus vecs pagānu priesteris pastāstījis, ka viņu dievi ir dažādi, atkarībā no vietas, cilvēku un vajadzību dažādības. Ir dievs, kurš apdzīvo debesu pili, un dievs, kurš valda pār zemi. Viņiem ir pakļauti daudzi mazāki dievi - tie dod zivis un meža zvērus, kā arī lauku, labības, lopu un citi dievi. Vieniem ziedo maizes klaipu čūskas izskatā, citam - mazāku klaipu suņa izskatā. Vīrieši ziedo ozolam olas, sievietes liepai sviestu, pienu un taukus savējo un bērnu veselības un drošības dēļ. Zirgu dievam Ūsiņam ziedo divus šiliņus, divas maizes un gabalu speķa, ko iemet ugunī. Govju dievam Mošelam tiek ziedots sviests, piens un siers pie kokiem. Ziedots tiek sevišķi cilvēku un lopu slimību gadījumos. Lauku un labības dievam Cerekliņam ziedo melnu vērsi, melnu vistu un melnu sivēnu, dažkārt arī mucu alus. Pirms ceremonijām notiek kopmielasti, un zemnieki tic, ka dievi viņus neuzklausīs bez alus.
Mirušo dvēseles, pēc viņu uzskatiem, pa daļai pārvēršas vilkos un lāčos, pa daļai - dievos. Acīmredzot tas noticis atbilstoši dzīves laikā veiktajiem darbiem, un ir skaidra liecība par reinkarnācijas ticējumiem. Dvēseļu dienā viņi savu mirušo tuvinieku dvēseles aicina uz mielastu dzīvojamā istabā, saucot katru vārdā, pārmetot, ko viņi iepriekšējā gadā nav palīdzējuši, un lūdzot viņiem palīdzēt turpmāk.
1608. gada annāles minēts, ka Daugavpils, Rušonu un Rēzeknes apkārtnē zemnieki pielūdz akmeņus, kuriem ziedo virtuvēs, rijās vai klētīs. Šīs vietas viņi sauc par atmešanas vietām. Uz akmeņiem viņi izlej upurdzīvnieku asinis un noliek mazu daļiņu no katra ēdiena. Vīrieši ozolam ziedo gaili, sievietes liepai - vistu. Dievam Cerokliņam zemnieki ziedo pirmo kumosu no katra ēdiena un pirmo malku no katra dzēriena.
Vilandes katoļu mācītājs Dionīsijs Fabrīcijs 1610. gadā rakstīja, ka lietus trūkuma gadījumā Livonijas zemnieki pakalnos mežu vidū nokauj melnu teļu, melnu āzi un melnu gaili. Dzerot viņi piesauc Pērkonu, viņam par godu izlej ugunī pirmo alus kausu, lūgdamies, lai tas slacītu zemi ar lieliem un maziem lietiem. Dvēseles tiek barotas pirtīs, bet pēc tam viņi dvēselēm veltīto ēdienu aiznes mājās un paši apēd.
Viņi sauc velnu par zemes dievu ar vārdu Koraklis un tic kādam visaugstākam dievam - Debesu Dievam. Katrai ģimenei ir savs svētais koks, kam viņi nes upurus divreiz gadā ap Lieldienām.
Mājas kunga ēdināšana
Senākās liecības par koku un akmeņu kultu mājokļu tuvumā sasaucas ar Vidzemē izplatītajiem ticējumiem par mājas garu, sauktu arī Mājas kungs, Labais tēvs vai Nama tēvs. Visticamāk, par māju sargātājgaru tika uzskatīts dzimtas aizsācējs vai arī vairāki senči.
Mājas gars dzīvojot istabā, pirtī, kūtī vai arī sētā jeb kalna alā. Sevišķi aukstā laikā viņš uzturas krāsnī, ķēķī, namā vai kūtī. Visbiežāk mājas gars pieņem saimnieka izskatu. Viņa balss ir dobja un rupja. Viņš mīļo vairāk vīriešus nekā sievietes. Īpaši viņam patīk bēras un sirmas spalvas zirgi. Viņš pārvēršas arī par siena kaudzi, sniega kupenu vai kādu koku, tomēr tikai reti dabū to redzēt, lai gan dzird viņa balsi un soļus. Viņš ir mājas sargātājs, lai gan to sauc arī par ļaunu garu, kam esot noņemti spārni un daļa spēka. Mājas gars strādā tikai naktīs un palīdz saimniekam, ja viņš ar to labi satiek. Visvairāk viņš gādā par zirgiem. Kādam mājiniekam mirstot, viņš taisa lielu troksni. Dažreiz viņš naktīs iekniebj cilvēkiem, no kā ceļas uz miesas zilumi. Ja zilums nav sāpīgs, tas nenozīmē neko ļaunu; bet, ja sāp, viņš gribot to cilvēku no mājas izdzīt.
1836. gada maijā Ērģemes draudzes mācītājs Peters Karlboms ar baznīcas pērminderiem gājis apkārt pa visu draudzi un ikkatrā ciemā, kur vēl uzgāja mājas kunga (saukta arī par Vecaini) godināšanas vietu, tās pilnībā iznīcināja. Ērģemē tika nocirsta liela mežābele, kas no vecu veciem laikiem tika uzskatīta par Mājas kunga svētu dzīvesvietu. Akmeņu krāvumā zem ābeles tika atrastas divas svaigas olas, vistas kauli un spalvas, vecas monētas un dzīpari, kurus saimnieks Jurģa naktī bija atnesis Mājas kungam. Mācītājs izstaigāja 28 mājas; deviņās vēl Jurģa dienā bija mielojuši Mājas kungu. Citi 19 saimnieki mielošanu jau bija atmetuši, bet svētvietas vēl bija veselas. Citam mājas kungam bija uzbūvēts akmeņu mājoklis, citam - koka būdiņa no veciem ecēšu zariem. Kad tika nocelti akmeņi un koka gabali, augšā cēlās nejauka smirdoņa no sapuvušām olām. No zemes izlīda krupji, tika atrastas vistas spalvas un kauli, ar gaiļa asinīm aptecināti dzīparu gali, maizes kukulīši, naudas gabali. Tikai vienā dienā no iznīcinātajām elkvietām tika salasīti divi rubļi labas kapara naudas. Zāle šajās vietās nekad nebija pļauta un koki nebija cirsti. Cits saimnieks prasījis, kad Mājas kungs bija iznīcināts: kas nu ar viņa zirgiem būšot būt? Kas nu audzināšot kāpostiņus? Māņticīgie cilvēki saka: Mājas kungs cilvēkus, lopus un zirgus uzturot pie veselības, audzinājot dārza augļus, bet Dievs tīrumus vien sargājot un audzinājot labību un mežu.
Saskaņā ar tautas ticējumiem Mājas kungam katru reizi, kad liek uz galda bļodu, vajag drusku ēdiena ar karoti nomest zemē. Vecos laikos katrreiz, darbu sākot un beidzot, Mājas kungu vajadzēja cienāt: vai nu mājinieki mājās, vai visi radinieki pie kāda koka. Svinot Ziemassvētkus, Jāņus, bēres vai krustabas, Mājas kungam bija jāatmet gardākais kumoss un labākais dzēriens. Ja to neievēroja, Mājas kungs uzsūtīja lielu nelaimi, pat nāvi. Bērzaunē mājas velnam pirmo kumosu no izvārītā ēdiena nolikuši uz liela akmens laidarā, bet Aumeisteros saimniece no katra ēdiena pirmo kausu vai gabalu lējusi aizkrāsnē Labajam tēvam jeb Mājas kungam.
Senākās ziņas par māju svētvietām datētas ar 1720.-1722. gadu, kad Gaujienas mācītājs Einbergs bija licis izpostīt 14 elkus pie zemnieku mājām. Starp tiem bija arī Jāņa elks no akmens.
1740. gadā Dzērbenes draudzes vizitētājiem mācītājs pastāstīja, ka Drustos bijis kāds koks, zem kura viens virs otra bijuši sakrauti 13 elki. Vienu no tiem saukuši par Asgalvu (Spitzkopf). Saimnieks Viļumu Jānis šinī vietā upurējis no katra ēdiena un dzēriena. Pagājušajā ziemā, kad saimnieks pie koka sakūris uguni un upurējis, koks pēkšņi nogāzies, nositot saimnieka 6 un 12 gadus vecos dēlus, bet pats Jānis miris pēc četrām dienām.
Pasauļu vienotājs - sakrālais kopmielasts
Seno baltu svarīgākā rituālā darbība nebija nedz lūgšana, nedz upuru sadedzināšana vai maģiskās darbības, bet gan mūsdienās šķietami ierasta un ikdienišķa parādība - mielasts. Kopmielasts - visu seno tautu noturīgākā svētdarbība - visefektīvāk nodrošināja vienotību gan cilvēku, gan pasauļu starpā. Vairums senrakstu vēsta par mirušo mielastiem. Saskaņā ar seno baltu pasaules skatījumu arī dzīvei aizsaulē ir nepieciešama dzīvības enerģija, kas tiek saņemta ar šīssaules iemītnieku starpniecību.
Laikā no 1425. līdz 1542. gadam vairākkārt izdoti Sembas (Prūsijā) bīskapu aizliegumi prūšiem nesarīkot «ļaunus un neticīgu cilvēku darbus pēc pagāniska paraduma», īpaši ēšanu, dzeršanu un dzīrošanas pie senajiem uzkalniņkapiem.
Sapulces seno baltu vīri rīkoja pēc vajadzības, jo īpaši, kad bija jāizlemj kara un miera jautājumi. Neatņemama sapulču sastāvdaļa bija kopmielasts, kas veicināja dalībnieku saskaņu, nodrošināja vienotību un piešķīra sapulcēm sakrālu raksturu. Atskaņu hronika vēsta, ka žemaišu kunigi ap 1259. gadu sarīkoja lielas dzīres, dzēra un priecājās, bet pēc tam sāka apspriesties par iebrukumu Kursā.
Prūši par sapulču kopmielasta tradīcijas iedibinātājiem uzskatīja savus leģendāros pirmtēvus - brāļus priesteri Prūtenu un valdnieku Vudevutu. Kad brāļi bija sasnieguši lielu vecumu, viņi nolēma sadalīt prūšu zemi starp Vudevuta mantiniekiem. Lai neizceltos ķildas, galvenajā svētnīcā Rīkojotā tika saaicināti prūšu labieši. Dienā pirms zemes dalīšanas Prūtens nokāva āzi un gaļu izcepa uz svētozolu lapu uguns. Visi ēda gaļu un dzēra medalu, sauktu poskeiles (no prūšu valodas pa kaīls - uz veselību). Pēc tam sapulcējušies devās gulēt, lai savus nodomus guļot pārdomātu.
Medalus bija rituālo kopmielastu nozīmīgākais produkts. Tas tika raudzēts piesaulē, tādējādi uzņemot Saules gaismu. Līdzīga spēka nesēja bija arī uguns, kas vienmēr bija klātesoša kopmielastos.
Rudeņos baltu zemēs notika ikgadējās tautas sapulces, kurās pilsnovadu brīvie, pilngadīgie vīri lēma pilsnovadam svarīgus politiskos un saimnieciskos jautājumus, kā arī izšķīra savstarpējus strīdus un tiesāja noziedzniekus. Tautas sapulces notika svētkalnos, kas Kurzemē un Zemgalē vēlākos laikos ieguva Elka vai Baznīcas kalnu nosaukumus. Arī šīs sapulces nebija domājamas bez rituālā mielasta, kas nogludināja nesaskaņas vīru starpā, kā arī nodrošināja visuma kārtības sargātāju - vīrišķo debesu dievību - klātbūtni apspriedēs un lēmumu pieņemšanā. Mielastu paliekas - lopu kauli un trauku lauskas - ir atrastas ugunskura vietās kuršu svētkalnā - Baznīckalnā pie Strazdes, Talsu rajonā.
Līdz šim pētnieku uzmanībai ir paslīdējusi garām seno baltu nozīmīgāka rituālā darbība - Saberu kopmielasts, kas visās baltu zemēs ticis veikts kopš neatminamiem laikiem līdz pat XVIII gadsimtam vai vēl ilgāk. Kā liecina nosaukums, ēdienu un dzērienu sabēra jeb kopīgi sarūpēja mielastu dalībnieki. Tomēr sabērts tika arī vēl kas svarīgāks - dalībnieku kopīgas vēlmes un gribas virzīta dzīvības enerģija noteikta mērķa sasniegšanai - slimības, epidēmijas, neražu un citu nelaimju novēršanai.
Prūšu Saberu mielasta norisi XVI gadsimta vidū atstāsta hronists Lūkass Dāvids, kuram par to stāstījis kāds zēna gados mielastu novērojis prūsis. Mielasts noticis kāda cilvēka vai viņa lopu slimības gadījumā. Turīgāki ļaudis mielastam ziedojuši āzi un pusmucu alus, nabadzīgie - pāris sivēnu vai mājputnus. Mielasts noticis slepeni, rijā vai šķūnī. Tajā piedalījās tikai vīrieši, un rituālu vadījis vaidelis - seno zinšu glabātājs, kādu Prūsijā nebija mazums vēl XVII gadsimtā. Vispirms sakūra lielu ugunskuru. Vaidelis pirms lopa kaušanas lūdzās ar kvēlošu ogli rokā un nokāva āzi, turot to ar purnu pret uguni. Kad gaļa, ko vārīja katlā, nāca gatava, vaidelis pasmēla buljonu, iestrēba to un teica: labba, labba, tad padeva kausu pārējiem, kas pēc kārtas darīja to pašu. Sirdi, plaušas un liesu bez naža sadalīja vienlīdzīgās daļās visiem mielasta dalībniekiem, bet gaļu katrs klātesošais varēja ēst, cik grib. To noteikti vajadzēja apēst visu; ja vīri to nespēja, talkā nāca divpadsmitgadīgi zēni. Kaulus meta ugunī. Kad viss bija apēsts, klātesošie katrs ņēma rokās kvēlošu ogli no ugunskura, lika to sev uz galvas, no galvas lika noslīdēt atpakaļ rokās, meta to atpakaļ ugunskurā, tvēra ar pirkstiem pie zemes un atkal teica: labba, labba. Tad vaidelis piesauca daudzus dievus un izteica mielasta dalībnieku vajadzības, katram uzdzerdams veselu ragu alus. Lūgšana noslēdzās ar vārdiem: «O, mīlīgie dievi, lai visas mūsu nelaimes aiziet pār jūru, kur neviena nātre neaug un neviens gailis nedzied!» Ja vaidelis stipri noreiba, lūgšanas un dzeršanu pēc katra lūguma turpināja pārējie.
Saberu mielasti Latvijas teritorijā minēti vairākkārt. Pauls Einhorns savā Latviešu tautas reformācijā (1636. g.) raksta, ka Kurzemē Saberi rīkoti 1602. un 1625. gadā, kad uznācis mēris. Zemnieki sametuši naudu, par kuru nopirka kaujamo lopu, un sabēra labību, no kuras tika cepts un brūvēts. Mielastā ar pagāniskām ceremonijām tika piesaukts Dievs, lai novērstu mēri.
Pēdējās ziņas par Saberiem Latvijā sastopamas 1749. gada Cesvaines draudzes baznīcas grāmatā. Mācītājs uzzinājis, ka sausajā vasarā Kalna Cērteļu māju iemītnieki nodarbojušies ar Saberu māņiem, gribēdami izsaukt lietu. Kaimiņi sanesuši kopā iesalu un brūvējuši alu. Šo alu zemnieki dzēruši vēl nenorūgušu un siltu. Ik pa brīdim kāds uzlējis dzērējiem spaini ūdens, izsakot vēlēšanos, kaut Dievs tā slacinātu viņu laukus. Kad ļaudīm aizrādīts, ka tas ir pagāniski, tie taisnojās, ka tas esot viņu «tēvutēvu iestādījums».
Pasaules satiekas svētajos mežos
Kēnigsbergas aptiekārs Reinholds Lubenaus 1585. gada Ziemassvētkos viesojās Peniķu dzimtas apdzīvotajā kuršu ķoniņu ciemā, kas atradās pie Livonijas-Prūsijas lielceļa. Tur viņš novēroja dzīvu pagānisko tradīciju - senču kultu, kas bija raksturīgākā kuršu ķoniņu garīgās kultūras iezīme viduslaikos un jaunajos laikos: «Tā kā bija Ziemassvētku diena, viņi devās medībās savā svētajā mežā, kurā citādi visu gadu nenogalina nevienu dzīvnieku, nedz arī cērt kādu nūju; samedītām stirnām, briežiem un zaķiem novilka ādu, gaļu izcepa, novietoja uz gara galda un ap galdu salipināja daudz vaska svecīšu par savu vecāku, senču un bērnu un radinieku dvēselēm, un pēc tam, stāvēdami un uz priekšu un atpakaļ iedami, ēda un dzēra un piedāvāja arī mums; vēlāk atnesa tukšu alus mucu un sita pa to ar divām rungām, un sievas un vīri dejoja ap galdu, tāpat arī bērni; tas ilga visu nakti. Kad nu visi gāja gulēt, viņi lūdza mūs ēst un ņemt arī līdzi, kas tīk; jo viņi atlikušo neēda, bet suņi to aprija; viņi arī neņēma no mums nekādu maksu par apēsto.» Svētā meža atliekas - Elka birzs pie Ķoniņciema tagadējā Kuldīgas novada Turlavas pagastā ir saglabājusies līdz mūsdienām.
XIII-XVI dokumentos svētie meži ar īpašiem nosaukumiem vai bez tiem, dažkārt arī svētie koki un akmeņi, minēti kā pašsaprotami dabas objekti visos kurzemes bīskapu un ordeņa novados, kā arī zemgalē. Tas netieši liecina, ka pagāniskos objektus zemeskungi necentās izskaust un ar to pastāvēšanu rēķinājās ilgu laiku. Pagānisko svētvietu postīšana katoļu un protestantu zemēs sākās jaunajos laikos - xvii-xviii gadsimtā.
Rakstos svētie meži pirmoreiz minēti Kurzemes bīskapa Hermaņa un Vācu ordeņa virsmestra vietvalža Livonijā Eberharda no Zainas 1252. gada 18. oktobra dokumentā par draudžu izveidošanu un priesteru apgādi Kurzemē. Tajā teikts: jaunizveidoto draudžu priesteriem cirsmām jābūt kopīgām ar draudzi, izņemot mežus, kas kādreiz saukti par svētiem. Tas netieši liecina par pietāti pret neaizskaramajām pagāniskajām svētvietām, jo no teksta izriet, ka vienošanās nolūks ir pasargāt svētos mežus no ciršanas.
1253. gada 4. aprīļa dokumentā par kuršu zemju virskundzības sadalīšanu starp Kurzemes bīskapu un Livonijas ordeni minēts, ka kurši patur īpašuma tiesības laukos, zvejas vietās un mežos, kas nav svēti. Ezers Duvzares zemē, kas tiek saukts par svētu, paliek nedalīts. Šis ezers identificējams ar Papes ezeru tagadējā Nīcas pagastā. No teksta izriet, ka svētvietas nevar atrasties īpašumā vai būt saimniecisku darījumu objekts.
1301. gada februārī Kurzemes bīskaps Burhards noteica robežas starp bīskapa un ordeņa teritoriju Cērendes zemē. Robežas aprakstā teikts: «[robeža ir] vecais ceļš, kas ved no Kuldīgas uz Āraldes svēto mežu, un blakus šim mežam ir krusti un [robež]zīmes, kurām jāseko.» Šī vieta atradusies tagadējā Alsungas novada Gudenieku pagasta Biržu (Basu) ciema apkārtnē.
1422. gada Kursas bīskapa un Rīgas domkapitula zemju robežu aprakstā rakstīts: «Starp Tārgali un Koli ir liels akmens; no šī akmens robeža iet līdz svētajam mežam, kur guļ liels akmens ar iekaltu liliju; no turienes gar akmeņu kaudzi taisni līdz jūrmalai, sauktai Krunkelan.» No robežu aprakstā minētajiem objektiem un to secības izriet, ka svētais mežs atradies starp Tārgali tagadējā Ventspils novadā un jūrmalu uz dienvidaustrumiem no Ventas grīvas.
1476. gada 16. augustā Hanss Šenks pārdeva Verneram Butleram Letu ciema svēto mežu, kas atradās pie Rīgas ceļa uz Gravu pusi, un apliecināja, ka pircējs pilnībā ir norēķinājies par pirkumu. Vieta identificējama ar Gravu māju un Doru jeb Galtenes svētavota apkārtni tagadējā Talsu novada Balgales pagastā.
1503. gada 20. decembrī Livonijas ordeņa mestrs Volters no Pletenbergas Dragūnam izlēņoja divus arklus zemes. To robežu aprakstā teikts: «sākt no svētā meža, saukta Elkavalks». Svētā meža nosaukums salikts no diviem kuršu vārdiem: «elks», kas nozīmē gan pagānisku pielūgsmes objektu, gan svētvietu vispār, un «valks» - lēni tekošs strauts. Dragūnam izlēņotā zeme atrodas tagadējā Kuldīgas novada Rumbas pagastā, bijušā kuršu ķoniņu brīvciema Dragūnciema apkārtnē. XX gadsimta sešdesmitajos gados vēsturnieks Edgars Dunsdorfs Zviedrijas valsts arhīvā starp Livonijas ordeņa dokumentiem atrada Dragūnu svētā meža plāna uzmetumu, kas tapis XV gadsimta beigās vai XVI gadsimta sākumā. Plāns, iespējams, izgatavots, lai stingri ievērotu svētā meža robežas un nejauši nenodarītu svētvietai kādu kaitējumu.
1549. gada 19. maijā Kurzemes bīskaps Johans Minhauzens izlēņoja Heinriham Veselam agrāk Kristoferam Bolenam piederējušo Askaļa zemi Vecpils pilsnovadā. Robežu aprakstā minēts Apūzes ceļš, tilts pie Blindenes ezera, akmens ar krustu, koki ar krustiem, tad seko svētais mežs, kurā atrodas bedre ar oglēm, tad, sekojot strautam, kas tek cauri mežam, jāiet līdz Tilta strautam. Šī vieta atradusies tagadējā Durbes novada Vecpils pagastā.
Vairākas liecības vēsta par svēto mežu saistību ar senču kultu. Tie tikuši uzskatīti par mirušo mājvietu vai vārtiem uz viņsauli. S. Henings 1589. gadā rakstīja, ka Kurzemes zemnieki savos daudzajos svētajos mežos un arī savu aizgājēju apbedīšanā piekopuši elkdievību un visādas blēņošanās. Bieži un daudzkārt viņi skrējuši vilkačos. Poļu teologs Jans Lasickis 1580. gadā rakstīja, ka žemaišiem bijusi pārliecība, ka birzīs mājo dievi. Rudenī viņi aicinājuši mirušos no kapiem uz pirti, bet pēc tam - uz dzīrēm.
Bagātīgās senču kulta tradīcijas mūsdienu Latvijā ir transformējušās par kapu svētkiem un svecīšu vakariem, kad rituāliem kapsētās seko radinieku pulcēšanās un mielasts mājās, kurā noteikti tiek pieminēti aizgājēji un viņu paveiktais dzīves laikā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita