Ideja par kanālu, kas savienotu Atlantijas un Kluso okeānu, ir vismaz 300 gadus senāka par pašu Panamas kanālu. Pirmie par šo tēmu jau XVI gadsimtā sāka domāt spāņi, kuri tolaik kontrolēja lielāko daļu Jaunās pasaules. Grūti spriest, vai ar toreizējām tehnoloģijām būtu kaut ko izdevies izrakt, taču karalis Filips II ideju apcirta pašā saknē ar vienkāršu atziņu: «Ko Dievs ir nošķīris, to cilvēkam nebūs savienot.» XVIII gadsimta beigās spāņi vēlreiz apsvēra domu par kanālu un pat izstrādāja projektu, taču ar to viss beidzās. Krietni nopietnāk kanāla būve tika apspriesta XIX gadsimta pirmajā pusē, kad par šo jautājumu ieinteresējās ne tikai Spānija un Kolumbija, bet arī ASV, turklāt amerikāņi sliecās kanālu būvēt cauri Nikaragvai. Taču tobrīd viņiem nebija naudas tik vērienīga projekta īstenošanai, tādēļ nācās pagaidīt līdz 1879. gadam, kad uz skatuves parādījās francūzis, vārdā Ferdinands de Lesepss.
Kanāls kā finanšu piramīda
Kanālu jautājumos Lesepss tobrīd bija visā pasaulē atzīta autoritāte. Desmit gadus iepriekš viņš bija īstenojis grandiozu projektu citā pasaules malā un uzbūvējis Suecas kanālu. Pēc izglītības viņš nebija inženieris, bet gan jurists, taču, liekot lietā diplomāta talantu, Lesepsam izdevās no Ēģiptes izdiņģēt tiesības būvēt cauri tās teritorijai kanālu, kas savienotu Vidusjūru un Sarkano jūru. Lai arī Lesepss bija bagāts cilvēks, tomēr tādas naudas, lai finansētu kanāla būvi, viņam nebija, tādēļ francūzis nodibināja akciju sabiedrību, kurā ikviens par 500 frankiem varēja iegādāties obligāciju, kas pēc kanāla uzbūvēšanas solīja peļņu. Tiesa, vēlāk obligācijas nācās izdot vēl un vēl, jo reālais būvniecības budžets sākotnējo tāmi pārsniedza trīs reizes, tomēr beigu beigās kanālu izrakt tomēr izdevās. Par godu tā vērienīgajai atklāšanai Džuzepe Verdi sarakstīja operu Aīda, kuras pirmizrāde bija iecerēta Kairā, taču šis plāns izgāzās, jo ēģiptieši vienkārši nepaspēja uzbūvēt operas namu. Taču citādi viss bija kārtībā, un franči ne bez pamata varēja sevi uzskatīt par kanālu būvēšanas speciālistiem, jo projekta tehnisko daļu vadīja franču inženieris Luijs de Belfons. Kā runā, tieši viņam pasaule ir pateicību parādā par Ēģiptes piramīdu saglabāšanu, jo Ēģiptes vietvaldis bija piedāvājis tās nojaukt un akmeņus izmantot kanāla būvniecībai. Belfons esot šo priekšlikumu noraidījis ar argumentu, ka piramīdu jaukšana izmaksās pārāk dārgi.
Panamas kanāla būvei Lesepss piegāja tieši tāpat kā Suecas kanāla gadījumā: saņēma no Kolumbijas (tā tolaik kontrolēja Panamas teritoriju) koncesiju kanāla būvei, bet finansējumu piesaistīja ar īpaši šim nolūkam izveidotas akciju sabiedrības palīdzību. Plānotās izmaksas bija 658 miljoni franku, un, lai iegūtu tādus līdzekļus, tika izlaistas akcijas, ko iegādājās apmēram 800 000 cilvēku no visas pasaules.
Tiktāl viss bija labi, taču Lesepss nebija padomājis par to, ka Panamā apstākļi var atšķirties no tiem, kas bija Ēģiptē. Viņa plāns bija vienkāršs - vajag tik rakt! Taču drīz vien izrādījās, ka zem zemes virskārtas ir cietie ieži, kurus vajag spridzināt, bet tas prasīja papildu izdevumus. Tā vēl bija pusnelaime, jo naudu kaut kur varēja mēģināt atrast, taču grūtāk bija ar strādniekiem. Tie mira kā mušas, jo atklājās, ka šajā apvidū ļoti izplatīts ir purva drudzis un malārija. Cik cilvēku no šīm slimībām nomira, precīzi nav zināms vēl šobaltdien, taču tiek minēti skaitļi no desmit līdz divdesmit tūkstošiem. Triecienceltne ieguva tik nelabu slavu, ka bija grūti atrast strādniekus, jo ļaunas mēles melsa - tiem, kuri parakstīs līgumu, darbā jāierodas pašiem ar savu zārku.
Cenšoties glābt situāciju, akciju sabiedrība piesaistīja arvien jaunus līdzekļus, tā arvien nepārprotamāk kļūstot par finanšu piramīdu. 1888. gadā kanāla būvei bija iztērēts divas reizes vairāk, nekā paredzēja sākotnējā tāme, taču darbiem galu vēl neredzēja. Mēģinot glābt situāciju, Lesepss projektam piesaistīja slaveno inženieri Gustavu Eifeli, taču izrādījās, ka viņš krietni vairāk saprot no torņiem nekā no kanāliem. Tiesa, naudu skaitīt gan viņš labi prata, jo Eifeļa uzņēmums kanāla būvdarbos nopelnīja 17 miljonus franku, kaut gan vēlāk veiktā revīzija konstatēja, ka patiesībā darbi veikti par būtiski mazāku summu.
1889. gada sākumā burbulis plīsa un akciju sabiedrība tika atzīta par bankrotējušu. Francijā veiktajā izmeklēšanā atklājās, ka Lesepss milzīgas naudas summas tērējis žurnālistu uzpirkšanai (labi, sauksim to par PR) un masveidīgai politiķu piekukuļošanai. Bankrota dēļ ieguldījumus zaudēja vismaz 700 000 akcionāru, no kuriem septītā daļa izputēja. Lesepsam un viņa dēlam Šarlam, kurš arī bija iesaistīts uzņēmuma vadībā, nācās stāties tiesas priekšā. Abiem piesprieda pa piecu gadu cietumsodam, ko gan izcieta tikai Šarls, jo 87 gadus veco Ferdinandu no «atsēdēšanas» atbrīvoja veselības stāvokļa dēļ un viņš drīz vien nomira. Notiesāja arī Eifeli, taču viņam apelācijas ceļā izdevās panākt sprieduma atcelšanu. Bet kanāla projekts tikmēr uz desmit gadiem apstājās.
Pie lietas ķeras amerikāņi
XIX gadsimta beigās kanāla celtniecībai nopietni beidzot pieķērās amerikāņi. Sākotnēji viņi domāja būvēt paši savu kanālu cauri Nikaragvas teritorijai, kaut gan nav izslēgts, ka tas bija tikai māņu manevrs, lai piedabūtu frančus samērā lēti pārdot Panamas kanāla koncesiju. Tas arī izdevās, un 1902. gadā ASV oficiāli noslēdza līgumu ar Kolumbiju, kurai tobrīd vēl arvien piederēja Panama, līgumu par desmit jūdžu platas zemes strēmeles nomu uz 100 gadiem. Ar līguma ratifikāciju gan radās neliela aizķeršanās, jo Kolumbijas parlaments atšķirībā no valdības atteicās apstiprināt nomas līgumu. Iemesls bija vienkāršs: savulaik ar frančiem slēgtais līgums beidzās pēc diviem gadiem, tādēļ kolumbiešu politiķi nosprieda, ka tad varēs pievākt gan franču atstāto būvniecības aprīkojumu, gan arī jau izrakto kanāla daļu, un tad jau vai nu tālāk būvēt paši, vai arī pieprasīt amerikāņiem lielāku nomas maksu. Turklāt jāņem vērā, ka Kolumbijā tobrīd valdīja politiskas jukas ar pilsoņu kara elementiem.
Taču amerikāņi nebija noskaņoti tirgoties un problēmu atrisināja pa savam - vienojās ar Kolumbijā ietilpstošā Panamas departamenta līderiem par nelielu revolūciju. Proti, Panama pasludināja neatkarību no Kolumbijas, bet katram gadījumam turpat netālu dežurēja ASV kara flotes kuģi, lai kolumbiešiem neienāktu prātā ar bruņota spēka palīdzību apspiest panamiešu brīvības alkas. Nedēļu vēlāk ASV un Francija (arī tā šajā strīdā bija ieinteresētā puse) atzina Panamas neatkarību, vēlāk šim piemēram sekoja arī citas valstis. Iekšējo nemieru mocītajai Kolumbijai nebija nekādu argumentu pret šādām separātisma izpausmēm.
Ceļš uz būvdarbu atjaunošanu bija vaļā, taču amerikāņi izdarīja secinājumus no franču kļūdām un sāka ar slimību apkarošanu. Tobrīd jau bija skaidrs, ka vainīgi ir odi, kas pārnēsā slimības, tādēļ visā apkārtnē nācās nosusināt purvus un izcirst krūmus, kā arī izsmidzināt eļļas, kas nepatika odiem. Tikai pēc tam varēja ķerties pie rakšanas darbiem, taču arī te amerikāņu pieeja atšķīrās, jo viņu projekts paredzēja ierīkot slūžas, bez kurām franči bija cerējuši iztikt.
Pēc desmit gadu ilgas rakšanas un 400 miljonu dolāru lieliem tēriņiem 1913. gadā Panamas kanāls beidzot bija gatavs. Tā būvēšanai punktu pielika ar lielu pompu un skaļu blīkšķi: no Panamas līdz Baltajam namam Vašingtonā aizvilka 4000 kilometrus garu kabeli, lai prezidents Vudro Vilsons personīgi varētu uzspert gaisā pēdējo aizsprostu kanālā, kas savienoja divus okeānus, nospiežot savā kabinetā pogu, kas detonēja 20 tonnas dinamīta.
Saimnieka maiņa
Gandrīz visu XX gadsimtu kanālu kontrolēja amerikāņi. 1977. gadā ASV un Panama parakstīja vienošanos, saskaņā ar ko 2000. gadā kanāls pārgāja Panamas pārziņā - te nu amerikāņi godīgi centās izpildīt 100 gadu seno vienošanos. Taču pa vidu starp līguma parakstīšanu un kanāla saimnieka maiņu notika nelāgs starpgadījums: 1981. gadā Panamā pie varas nāca pulkvedis Manuels Norjega, kurš ne tikai uzvedās kā diktators un novāca politiskos konkurentus, bet arī padarīja savu valsti par narkotiku tranzītpunktu ceļā uz ASV. Ja ar diktatorisma izpausmēm Amerika kaut kā varbūt samierinātos, ar narkotrafiku gan ne, tādēļ astoņdesmito gadu beigās attiecības starp abām valstīm kļuva tik saspīlētas, ka Norjega paziņoja - Panama atrodas karastāvoklī ar ASV. Amerika uz to atbildēja ar desantoperāciju, kurā gāja bojā divi desmiti amerikāņu un vismaz 300 panamiešu, bet Norjega tika apcietināts un ASV notiesāts uz ilgstošu cietumsodu.
Pēc šī incidenta abu valstu attiecības uzlabojās, taču problēmas sākās jau šajā gadsimtā, kad Panamā arvien vairāk ieplūda Ķīnas investīcijas. Desmit gadu laikā ķīnieši ir būtībā daļēji pārņēmuši kontroli pār Panamas kanālu, piemēram, viņi saimnieko abās ostās, kas atrodas kanāla abos galos. Šāda situācija nevar patikt amerikāņiem, jo Panamas kanāls viņiem ir stratēģiski svarīgs - nav pieļaujams, ka krīzes situācijā tas tiktu ASV kuģiem slēgts, taču Ķīnas ietekmes pieauguma gadījumā tādu scenāriju nevar izslēgt. Amerikāņu kara flotei ir absolūti nepieciešama brīva pieeja kanālam, lai vajadzības gadījumā varētu ātri pārsviest spēkus no viena okeāna uz otru, taču ķīniešu arvien lielākā ietekme Panamā rada riskus, ka kādudien ASV karakuģiem kanāla durvis var būt slēgtas. Ar to tad arī izskaidrojama Donalda Trampa retorika par Panamas kanāla pārņemšanu atkal Amerikas kontrolē.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita