«Šī vispārējā kara ietekme jūtama arī Latvijā, lai gan mūsu zeme laimīgi palikusi kara posta un iznīcības neskarta. [..] Mēs tagad varam dzīvot un iztikt ar savas zemes ražojumiem. Pārtikas ziņā piederam pie visiztikušākajām tautām pasaulē. Mums nekā netrūkst tagad un netrūks arī nākotnē [..] Ja Latvijā nebūtu tālredzīgi radīti tautsaimnieciski apstākļi, tad varam iedomāties, kādas mums izredzes pavērtos, karam ieilgstot,» gadumijā teica prezidents Kārlis Ulmanis. Tiesa, viņš arī piebilda: «No bīstamā likteņa tikt ierautiem un samaltiem kara dzirnavās mēs ceram izvairījušies esam, bet - un lai tas būtu pateikts tūliņ - mēs nevaram izvairīties no saimnieciska un jūras kara ietekmes uz mūsu zemes interesēm.»
1939. gada beigās gandrīz visa Eiropa jau bija pārņemta ar Otrā pasaules kara vētrām. Latviju tās it kā bija apgājušas, tomēr kara elpa jau bija jūtama. Bija jaušams, ka gaidāms kas nopietnāks… Bet tomēr, neraugoties uz prezidenta nomierinošajām runām, nevar teikt, ka Latvijas valdība un mūsu armijas vadība to nesaprata un draudošajam karam negatavojās.
Jauni laiki, jauns mobilizācijas plāns
1939. gada septembra beigās sākās intensīvas izmaiņas Latvijas bruņoto spēku aizsardzības plānos un armijas apgādes nodrošināšanā. Sākumā tā bija karaspēka daļu izvietojuma vietas maiņa. Vēlāk sāka mainīt arī mobilizācijas plānus, ņemot vērā 1939. gada septembrī veiktās izmaiņas mobilizācijas īstenošanas kārtībā. Mobilizācijas plāna un mobilizācijas kārtības maiņa bija arī apstākļu spiesta: tā kā mūsu valsts teritorijā saskaņā ar politiski uzspiesto Latvijas-PSRS 1939. gada 5. oktobra tā saukto «bāzu» līgumu izvietoja Sarkanās armijas bāzes, vairākās iepriekšējā mobilizācijas plānā paredzētās jauno vienību formēšanās vietās tas vairs nebija iespējams. Jau 1939. gada 9. oktobrī situāciju apsprieda augstāko armijas komandieru sanāksmē. Sapulcē piedalījās kara ministrs Jānis Balodis, armijas komandieris ģenerālis Krišjānis Berķis, jaunais armijas štāba priekšnieks ģenerālis Hugo Rozenšteins, visi divīziju un armijas dienestu komandieri. Sapulcē pieņēma lēmumu principiāli mainīt mobilizācijas kārtību, pārejot uz teritoriālo komplektēšanas principu.
Lai to īstenotu, Latvijas armijas vadība sāka jaunu vienību formēšanu un pārvietošanu. Piemēram, Latgales divīzijas 8. Daugavpils kājnieku pulku 1940. gada janvāra sākumā pārformēja četru bataljonu sastāvā; viens no tiem atradās tiešā robežas tuvumā - Apē, bet vēl viens bija novietots Smiltenē. Abi šie bataljoni skaitījās sedzošās vienības un, sākoties karadarbībai, formētu vienu kājnieku pulku. 1939. gada 30. novembrī armijas komandieris izdeva rīkojumu sākt pārformēšanas darbus arī Vidzemes kājnieku divīzijā.
Paralēli sāka risināt jautājumu par mobilizācijas rezervju krājumu novietošanu. 1939. gada 30. novembrī, pamatojoties uz armijas štāba priekšnieka ģenerāļa Hugo Rozenšteina mutisku pavēli, sasauca apspriedi, kurā piedalījās visi divīziju komandieri un visi armijas dienestu priekšnieki. Apspriedes mērķis bija noteikt, kādas telpas ir derīgas krājumu novietošanai, un noteikt kārtību, kā šīs telpas būtu sagādājamas. Galvenais apspriedē pieņemtais lēmums - noliktavas izraudzīties karaspēka daļu formēšanas rajonu tiešā tuvumā. 1939. gada 1. decembrī armijas štāba priekšnieks izdeva pavēli visiem divīziju komandieriem sākt nepieciešamo telpu meklēšanu, to pabeidzot līdz 15. decembrim. Pēc vietu apsekošanas sākās karaspēka vienību pārvietošana.
Vislielākā bija Kurzemes divīzijas pārvietošanu uz austrumiem no Ventas līnijas - Liepājā palika tikai viens kājnieku bataljons no 1. Liepājas kājnieku pulka sastāva un viena kājnieku rota (3. rota) Ventspilī no 2. Ventspils kājnieku pulka sastāva. Pārējām karaspēka vienībām 1939. gada oktobra beigās ļoti lielā steigā vajadzēja izvākties no līdzšinējām telpām, lai atbrīvotu vietu Sarkanās armijas karaspēkam. 1940. gada janvāra sākumā Kurzemes divīzijas daļas bija izvietotas gandrīz pa visu Rietumkurzemi un Zemgali. 1. Liepājas kājnieku pulka daļas - Liepājā, Valtaiķos, Kursīšos, Saldū (štābs), Pilsblīdenē, Kaulačos, Aucē. 2. Ventspils kājnieku pulka daļas - Ventspilī, Kuldīgā, Spārē, Talsos (štābs), Tukumā. 3. Jelgavas kājnieku pulks - Jelgavā,Brūnumuižā, Dobelē, Bauskā. Kurzemes artilērijas pulks - Tukumā, Vecmokās, Pastendē, Lielsvētē. Jaunās dislokācijas vietas bija tieši saistītas ar paredzēto jaunā, proti, piektā, mobilizācijas sadalījuma izstrādi.
Pārvietoja lielāko daļu Latvijas armijas plānoto kara laika vienību. 1940. gada 19. februārī tika pieņemti Noteikumi par valsts bruņoto spēku mobilizāciju, uz kuru pamata armijas štāba priekšnieks ģenerālis Rozenšteins tajā pašā dienā izsūtīja karaspēka daļām apkārtrakstu, kurā pavēlēja katrai armijas vienībai armijas štāba noteiktajā formēšanās rajonā izraudzīties mobilizācijas punktus, mobilizējamo karavīru savākšanās vietas. Šajās vietās karavīrus bija plānots arī apgādāt ar apģērbu un ekipējuma priekšmetiem.
Plānoto 3. un 6. divīziju veidošanās rajonus aizvirzīja austrumu robežas virzienā, kur tās paredzēts komplektēt, izmantojot teritoriālo principu. Miera laikā 3. divīzijas mobilizācijas plānošanu pārzināja Latgales divīzijas komandiera palīgs ģenerālis Rūdolfs Klinsons un Latgales divīzijas štāba priekšnieka palīgs pulkvedis-leitnants Emīls Rinkovičs. Abi šie virsnieki jau miera laikā bija savas vēl neesošās divīzijas štābā Gulbenē un kārtoja visus jautājumus saistībā ar mobilizāciju un apgādi paredzētajos 7. un 15. kājnieku pulkos. Šajā pašā laikā 3. Latgales divīzijas pārvalde tika pārvietota no Pļaviņām uz Cēsīm, kur paredzēts formēt 5. divīziju. Uz Pļaviņām no Rīgas pārcēlās 2. Vidzemes divīzijas komandiera palīgs ģenerālis Jānis Ezeriņš ar štāba priekšnieka palīgu pulkvedi-leitnantu Pēteri Soveru, lai sagatavotu 6. divīzijas mobilizācijas plānus. Iepriekšējā (ceturtā) mobilizācijassadalījuma lielākais trūkums - lielā atkarība no dzelzceļa līnijām - jau bija pārvarēta, jo tagad paredzēja, ka kara laika karaspēka vienības veidosies tajos rajonos, kuros atrodas tās formējošās miera laika vienības. Tāpat arī nākamās 7. divīzijas potenciālā vadība jau bija novietota iespējamās karadarbības rajonā - Jelgavas, Dobeles un Bauskas apkaimē. Taču jāņem vērā, ka visa iepriekš minētā karaspēka daļu pārvietošana nozīmēja tikai kadru pārvietošanu. Lai varētu īstenot mobilizāciju, vienalga, pēc kura mobilizācijas sadalījuma, bija jāpārvieto arī krājumi - ieroči, munīcija, ietērps, pārtika, dažādu dienestu mantas. Latvijas bruņotie spēki no 1939. gada novembra līdz 1940. gada maijam atradās ļoti nedrošā situācijā - karaspēka daļas jau pārvietotas, bet mobilizācijas krājumi vēl ne, mobilizēties pēc vecā - ceturtā - sadalījuma vairs nevar, pēc jaunā, piektā - vēl nevar.
Vai varējām armiju apgādāt ar visu nepieciešamo?
1940. gada 31. janvārī armijas komandieris izdeva pavēli divīziju dienestu priekšniekiem sākt mobilizācijas rezerves krājumu pārdalīšanu un pārkārtošanu atbilstoši piektajam sadalījumam. Līdz 1940. gada 15. aprīlim bija paredzēts pabeigt visu ar ieročiem un munīciju saistīto krājumu pārkārtošanu un pārvietošanu. Katram rīkojumam bija pievienota tabula, kurā norādīja, cik konkrētai karaspēka daļai pienācās attiecīgo mobilizācijas krājumu pēc kara laika štatiem, cik piešķirts pēc piektā sadalījuma, cik reāli atrodas karaspēka daļā. Ja ir iztrūkums, no kādām karaspēka daļām saņemami krājumi tā nosegšanai, ja pārpalikums - kur tas jāsūta.
1940. gada 20. maijā armijas komandieris ģenerālis Krišjānis Berķis parakstīja Instrukciju karaspēka daļu (iestāžu) apgādei mobilizācijas vai kara draudu uzsākšanas gadījumā, kurā bija noteikta gan jau esošo, gan potenciālo jaunformējamo karaspēka vienību apgādes kārtība. Armijas apgādes struktūrām visi esošie un turpmāk savāktie pārtikas, apģērbu, medicīniskie un karamateriālu krājumi jādala divās daļās - mobilizācijas un kara laika krājumos. Mobilizācijas krājumi bija domāti bruņoto spēku apakšvienību apgādei tajā brīdī, kad šīs vienības formējās un sasniedz kara laika lielumu. Mobilizācijas krājumi jāsāk izdot no mobilizācijas izsludināšanas brīža. Savukārt kara laikā krājumi ir jāgatavo un jāizsniedz tad, kad izbeidzas mobilizācijas krājumi.
Saskaņā ar Apgādes pārvaldes priekšnieka 1940. gada 1. jūnijā sniegto izziņu kara ministram intendantūras priekšmeti divīziju apgādei iespējamās mobilizācijas gadījumā atrodas šādās apdzīvotajās vietās: Kurzemes divīzija - Jelgava (centrālais apgādes punkts), Tukums, Vecmokas, Talsi, Saldus, Liepāja, Kursīši, Valtaiķi, Ventspils, Kuldīga, Spāre, Kaulači, Pilsblīdene, Bauska, Dobele, Auce. Vidzemes divīzija - Rīga (centrālais apgādes punkts), Pļaviņas, Madona. Latgales divīzija - Cēsis (centrālais apgādes punkts), Gulbene, Alūksne, Liepna, Viļaka, Balvi, Smiltene, Valmiera, Ape, Rēzekne, Kārsava, Ludza, Limbaži. Zemgales divīzija - Daugavpils (centrālais apgādes punkts), Birži, Jēkabpils, Bebrene, Dagda, Jelgava. Artilērijas vienības - Rīga, Cēsis, tehniskās vienības - Rīga (centrālais apgādes punkts), Gulbene, Krustpils. Paralēli ieroču, munīcijas un aprīkojuma daudzuma plānošanai notika intensīvi aprēķini par iespējamiem rezervistu, zirgu un transportlīdzekļu pienākšanas laikiem.
Latvija pāriet uz kara ekonomiku
Vienlaikus notika to rūpniecības un lauksaimniecības uzņēmumu apzināšana, kuri varētu pārprofilēties un pēc mobilizācijas uzsākšanas sākt strādāt militārā resora labā. Atbildīga par saimnieciskās mobilizācijas sagatavošanu bija armijas štāba Kara saimniecības daļa. Šai struktūrai bija uzdots izstrādāt valsts ekonomikas mobilizācijas plānu un pēc plānā paredzēto darbību uzsākšanas sekot tā īstenošanai. Par daļas priekšnieku iecēla pulkvedi Jāni Zivtiņu. 1939. gada beigās un 1940. gada sākumā starp Kara saimniecības daļu un citām valsts institūcijām notika plaša sarakste par rīcību, kāda būtu nepieciešama, lai nodrošinātu valsts ekonomikas mobilizāciju aizsardzības vajadzībām. Par galvenajiem uzskatīja divus uzdevumus: pirmkārt, noskaidrot tos ražošanas uzņēmumus, kuri būtu spējīgi ražot militārajam resoram nepieciešamo produkciju un saprast, cik lielā daudzumā šie uzņēmumi būtu apgādājami ar nepieciešamajām izejvielām un darbaspēku. Vispārējās mobilizācijas izsludināšanas gadījumā šajos uzņēmumos strādājošie netiktu iesaukti militārajā karadienestā, bet paliktu strādāt savās iepriekšējās darbavietās. Otrkārt, bija jāizstrādā plāns rūpniecībai nepieciešamo izejvielu iegādei, turklāt galvenokārt izmantojot vietējos resursus. Jau sākoties karadarbībai Eiropā, Latvijas ekonomika nonāca ļoti grūtā situācijā un lielākajai daļai rūpniecības uzņēmumu bija jāpārtrauc ražošana izejvielu trūkuma dēļ.
Armijas apgādes darbs bija apgrūtināts, jo no ārzemēm vairs nevarēja iepirkt izejvielas dažādu pirmās nepieciešamības preču izgatavošanai, tādēļ meklēja iespējas tās aizstāt ar vietējiem materiāliem. Piemēram, 1940. gada sākumā militārajam resoram radās grūtības ar augu tauku iepirkšanu, ko izmantoja ziepju izgatavošanai. Karadarbības apstākļos šo stratēģisko izejvielu no ārzemēm piegādāt vairs nebija iespējams. 1940. gada 21. februārī Apgādes pārvaldes priekšnieks apstiprināja lēmumu, ka turpmāk ziepes armijas vajadzībām gatavos tikai no vietējiem materiāliem - dzīvnieku vai augu taukiem ar nelielu linsēklu eļļas piedevu. Līdzīgi bija ar ietērpa priekšmetos izmantojamo plastmasu un metālu, ko aizstāja ar vietējo produkciju.
Maize, krekli un konservi
1940. gada 5. janvārī Kara saimniecības daļas priekšnieks iesniedza Armijas štāba priekšniekam sarakstu ar tiem rūpniecības uzņēmumiem, kuri potenciāli varētu kara laikā strādāt militārā resora labā. Tajā bija norādīti arī tie uzņēmumi, kuri varētu tikt iesaistīti armijas apgādē ar kara nepieciešamības priekšmetiem, kā pārtiku, audumu, apģērbu, ekipējumu. Par maizes apgādi tad rūpētos 1. Rīgas maizes fabrika, a/s Maiznieks, Žaņa Legzdiņa maizes ceptuve, M. Līcīša maizes ceptuve, J. Grīnberga maizes ceptuve (visas atradās Rīgā), E. Ozoliņa maizes ceptuve Liepājā, A. Stirnas - Gutfelča maizes ceptuve, M. Ivanova maizes ceptuve, R. Brieža maizes ceptuve, A. Krūmiņa maizes ceptuve, L. un E. Rumeļa maizes ceptuve (visas Jelgavā). Labības pārstrāde - a/s Dzirnavnieks Rīgā. Gaļas produkti - a/s Bekona eksports Rīgā. Ziepes - a/s Atoms Rīgā. Ādas un auduma produkcija - a/s Jelgavas ādu un vilnas fabrika. Apavi un gumijas izstrādājumi - gumijas fabrika Varonis Rīgā. Audumi un veļa - trikotāžas fabrika Rīts. Tūbas sedliem un aizjūgiem, tūbas zābaki - E. Krūmiņa filca fabrika Rīgā. Vilnas audumi un vate - a/s Rīgas vilnas rūpnieks. Vilnas audumi, dzija un cimdi - a/s Rīgas tekstilfabrika. Diegi un kokvilnas izstrādājumi - sabiedrība Lenta Rīgā. Linu un kokvilnas audumi - a/s Latvijas kokvilna Rīgā - vate un pārsienamie materiāli - fabrika Samo Rīgā. Katliņi, krūzītes, ūdens pudeles un ēšanas piederumi - a/s Metāltehnika Rīgā. Šis saraksts nebija pilnīgs, un bija paredzēts, ka to vēl papildinās.
Līdzīga bija situācija ar gaļas konserviem. Lai nodrošinātu armiju iespējamās mobilizācijas un karadarbības gadījumā, Apgādes pārvalde sāka veidot gaļas konservu rezervi, līdz 1939. gada rudenim no a/s Bekona eksports iepērkot apmēram 1 200 000 konservu kārbu. Pēc 1939. gada septembra tā noslēdza vēl vairākus līgumus ar Bekona eksportu un Arnolda Serensena konservu fabriku par gaļas konservu izgatavošanu. Konserviem bija jāatbilst 1939. gada 18. septembra noteikumiem: katrā konservu kārbā jābūt 242 gramiem liellopu vai cūkas gaļas, četriem vai pieciem gramiem vārāmā sāls, četriem gramiem sīpolu, četriem piparu graudiņiem un pusei no lauru lapas.
Sarakstā nebija lauksaimniecības produktu ražotāji, jo Apgādes pārvaldes Intendantūras daļas vadība apzinājās, ka plānot lauksaimniecības produktu izgatavošanu un sagādi kara laikā var tikai aptuveni, jo iespējamās karadarbības rezultātā valsts teritorijas daļu aizstāvēt neizdosies un to ieņems naidīgas valsts karaspēks. Saskaņā ar piekto mobilizācijas plānu par šādām teritorijām tika uzskatīta Latvijas austrumu pierobeža (rajoni, kas robežojas ar PSRS) un teritorija no Kurzemes piekrastes līdz Ventas upes līnijai (teritorija, kurā bija izvietotas Sarkanās armijas bāzes). Intendantūras daļai bija uzdevums censties sagādāt no šiem rajoniem pēc iespējas vairāk lauksaimniecības produktu un izvest tos uz jauno karaspēka daļu mobilizācijas vietām, lai tur veidotu mobilizācijas krājumus.
Likumdošanas bāze Latvijas rūpniecības pārkārtošanai darbam kara apstākļos tika sagatavota līdz ar 1940. gada 15. maijā izsludināto Likumu par valsts aizsardzību. Šis likums noteica, ka vēl miera laikā varētu būt nepieciešama valsts saimniecības pāreja militārā resora pārziņā.
1940. gada 1. jūnijā armijas komandieris visām karaspēka vienībām caur štāba organizācijas-mobilizācijas daļu izsūtīja pavēli par piektā mobilizācijas plāna izstrādi. Tas nozīmēja, ka jaunais armijas kopējais mobilizācijas pasākumu plāns bija pilnībā izstrādāts. Veikto pārkārtojumu dēļ Latvijas bruņotie spēki bija pilnībā mainījuši karaspēka vienību dislokāciju iespējamās karadarbības veikšanai, kā arī principiāli tika mainīta karaspēka komplektācijas sistēma. Karaspēka vienību novietojums precīzi norādīja Latvijas bruņoto spēku vadības priekšstatu par iespējamās karadarbības pretinieku. Apstiprinātā plāna īstenošanai katrai karaspēka vienībai bija jāizstrādā savs individuāls mobilizācijas pasākumu plāns. Noteiktais gatavības laiks svārstījās no piecām (sedzošajās jeb pierobežā izvietotajās karaspēka vienībās) līdz 36 stundām (armijas lazaretes, noliktavas). Caurmērā bruņoto spēku kaujas vienību mobilizācija bija jāpabeidz 24 stundu laikā. Mobilizācijas plānu izstrāde bija jāpabeidz līdz 1940. gada 1. jūlijam. Līdz ar šo pavēli atcēla iepriekšējo - ceturto - mobilizācijas sadalījumu un pavēlēja to iznīcināt. Ja tiktu izsludināta mobilizācija, tā būtu veicama pēc piektā mobilizācijas sadalījuma. 25. maijā Kurzemes divīzijas komandieris ģenerālis Hermanis Buks ziņoja, ka pārkārtojumi pēc piektā mobilizācijas sadalījuma praktiski pabeigti. Līdz 1940. gada 1. jūlijam mobilizācijas punktos, kuri pārsvarā bija arī jaunformējamo daļu veidošanas vietas, bija jāsagatavo vai jāuzkrāj visas nepieciešamās mobilizācijas rezerves, tai skaitā arī pārtika un intendantūras priekšmetu krājumi.
Cik cukura un kafijas nepieciešams?
1940. gada 11. jūnijā Apgādes pārvaldes Intendantūras daļas priekšnieks ziņojumā kara ministram un Apgādes pārvaldes priekšniekam norādīja, ka kopumā armijas intendantūras noliktavās karaspēka mobilizācijas fāzei pārtika ir uzkrāta. Noliktavās Rīgā, Jelgavā un Daugavpilī krājumos atradās šādi produkti: cukurs - vienam mēnesim, kafija - četriem mēnešiem, sāls - trim mēnešiem, ziepes - divarpus mēnešiem, sālīta cūkgaļa - divarpus mēnešiem, žāvēšanai sagatavota cūkgaļa - divarpus mēnešiem, sālīts speķis - četriem mēnešiem. Armijas 11. noliktavā Rīgā rezerves krājumos atradās 21 000 tonnas sālītas cūkgaļas un 459 tonnas žāvētas cūkgaļas. Tāpat noliktavā atradās 1940. gada 1. februārī no Valsts cukura monopola iegādātās 120 tonnas smalkā cukura.
Armijas 12. noliktavas Liepājā krājumi daļēji bija izvesti uz jaunformējamo karaspēka daļu mobilizācijas un veidošanas vietām. Tomēr kopumā no armijas intendantūras noliktavām uz atsevišķu jaunformējamo vienību veidošanas vietām pārtikas rezerves tika pārvietotas ļoti gausi. Lielākai daļai jaunizveidojamo vienību to formēšanas vietās 1940. gada jūnijā sākumā vispār nebija pārtikas rezervju, bet dažām vienībām - tikai trijām četrām dienām. Šāds iztrūkums konstatējams tajās vienībās, kuras bija plānots apgādāt no noliktavām Rīgā un Daugavpilī - pārtikas rezervju nebija Vidzemes, Latgales un Zemgales divīzijas vienībām. Līdz 1940. gada 17. jūnijam situācija ar pārtikas rezervju veidošanu neuzlabojās, lai gan ieroču, munīcijas, apģērbu un uzkabes priekšmetu rezerve visās Latvijas armijas vienībās 1940. gada sākumā bija nokomplektēta saskaņā ar piekto mobilizācijas plānu. 1940. gada 1. jūnijā intendantūras centrālajās noliktavās un jaunformējamo vienību mobilizācijas vietās atradās 110 160 komplektu karavīru apģērbu (svārku un bikšu), 116 250 kreklu un mēteļu, 99 200 pāru zābaku, 332 500 komplektu apakšveļas. Ja virsdrēbes un apakšveļas bija pietiekamā daudzumā, lai nodrošinātu visu mobilizējamo karavīru apgādi, tad apavu skaits bija nepietiekams. Kurzemes divīzijas komandieris vēl 25. maijā ziņoja, ka mobilizācijas gadījumā 3. Jelgavas kājnieku pulkā trūkst 1000 zābaku pāru.
Trūkumu novēršana intendantūras apgādē tupinājās jūnija pirmajā pusē. Līdz 1. jūlijam katrai karaspēka daļai bija jāpabeidz izstrādāt mobilizācijas plānus - ar to saprotot to darbību kopumu, kas bija jāveic, lai sekmīgi varētu uzsākt mobilizāciju un uz jau esošo karaspēka vienību bāzes veidotu jaunas vienības. Tas nozīmēja arī sagatavot plānu katras konkrētās karaspēka vienības apgādei ar pārtiku un intendantūras priekšmetiem, norādot uz šādu priekšmetu esamību vai arī neesamību. Šo darbu pārtrauca 1940. gada 15.-17. jūnija notikumi un padomju okupācija.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita